Atreja maska

Sešdesmit piektā nodaļa

Sarkanaja laukuma lija. Debora Maskava uzturējās jau ot­ro dienu, un visu šo laiku lija bez apstajas, tadeļ bija grūti iztēloties šo pilsētu bez pelekajam debesim, slapjajiem ko­kiem, spīdošajam akmens ietvēm un mirdzošajiem kupoliem.

Divas dienas.

Viņa apzinajas, ka tas ir neprāts. Nevajadzēja braukt šurp. Pēdējo desmit gadu laika viņa maz bija uzturējusies ārpus Štatiem, bet nu divu nedēļu laika uzņēmusies divus neplā­notus ceļojumus uz. Eiropu. Viņa nedrīkstēja to atļauties - par šo smieklīgo untumu nāksies maksat visu atlikušo gadu un vel ari nakamo. Grieķija bija darga zeme, taču jauna Krie­vija sita to pušu - un pamatīgi. Dieva deļ, kadeļ viņa bija braukusi uz Krieviju?

lai iespītētu Kernigam? Lai paradītu, ka ņēmusi nopiet­ni Kina sarkastisko priekšlikumu? It ka šadi varētu padarīt nebijušu nicinājumu, ar kadu varasvīri saukuši viņu par muļ­ķi un amatieri. Bet varbūt viņa vēlējas izdzēst no prata ci­tas ainas?

Mirušie grieķi, viņu atvērtas acis…

Vai varbūt gribējās paslēpties cita kontinenta?

Pēdējais bija vistuvāk patiesībai.

Taču jautajumi ar to nebeidzas. Kerniga bija teicis, ka ta nav arheoloģijas mikla. Viņš teica, ka krievs un Magdebur­ga ar šo lietu nav saistīta. Tur slepas vel kaut kas - par to Debora bija pilnīgi pārliecinātā. Grūti pateikt, vai Kerniga to nezinaja vai ari negribēja izpaust, taču pastaveja vel kaut kas - neviens to nebija nosaucis varda, bet tas atradas visa ši traģiska farsa pamata. Viņa to bija jutusi jau no paša sa­kuma - it ka suņa pēdas, pa kuram viņa gājusi, patiesība pie- deretu vilkam vai vel kam lielākām un divainakam, ko pa­zīs tikai tanī bridi, kad pagriezīsies ap stūri un satiksies aci pret aci.

Tatad nu viņa attapas Krievija. Par spīti ceļvedim un ve­selajam sapratam, viņa bija ieradusies, lai turpinātu dzīt pē­das - kamēr tas izgaisis vai ari novedis pie draudīga bries­moņa.

Iepriekšēja diena viņa pec bezgalīga lidojuma bija izdarī­jusi trīs lietas. Vispirms viņa bija rezervējusi sev istabu vies­nīca "Belgrada" netālu no Sadovoje Koļco un vienas metro pieturas attaluma no paša Kremļa. Viņa apmekleja Puškina muzeju, kur ilgi un uzmanīgi pētīja Priama dārgumus - an­tīkos artefaktus, ko Šlimans izracis Troja un pirms simts ga­diem slepus aizvedis uz Vāciju. Debora joprojām nebija īsti pārliecinātā, ko šis apmeklējums dos viņas pašreizējiem pē­tījumiem, lai gan saprata, ka bijuša padomju aģenta bojāejā kvartala attaluma no Atlantas muzeja nakti, kad taja tika at- klata Trojas kara piemiņas lietu kolekcija, nav nekada saga- dišanas. Tas, ka Ričarda kolekcija bija tikai viltojumi, nemazi- naja pārliecību, ka abas kolekcijas tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektaja gada atradušas Berlīnē, kad krievi ar saviem tankiem dauzijas pie tas durvīm, un abas pec tam iz­gaisušas.

Treškārt, viņa bija piezvanījusi Aleksandrai Vološinovai - miruša krieva meitai. Patiesību sakot, pat divreiz. Pirmoreiz pie telefona pienāca vīrietis, kurš paziņoja, ka neko nesaprot, un nolika klausuli. Otraja reize atsaucas sieviete, taču ari viņa nevelējās but pretimnākoša, lai gan katram gadījumam pie­rakstīja Deboras viesnīcas telefona numuru.

Un šont viņa bija piezvanījusi.

- Manam vīram nepatīk, ka es runāju par savu tevu, - Aleksandra bija teikusi. - Tas ir, par viņa darbu. Taču esmu nolēmusi ar jums satikties.

Viņas norunaja tikšanos Sarkanaja laukuma, ko no vienas puses ieskāva universālveikala GUM senlaicīga eka un - glu­ži ka apzinati veidots pretstats - Ļeņina mauzolejs, aiz kura vidēja Kremļa sienas sarkanie ķieģeļi. Debora savilka ciešāk parak plāno jaku un lūkojas dienvidaustrumu virziena, kur cauri lietum mirdzēja masīvie un dīvainie Vasilija Svētlaimī­ga katedrales sarkanie un zeltainie kupoli. Viņu parņema sa­traukums, kuru nebija iespējams apslapēt.

Viņa bija pietiekami veca, lai atceretos, kadas attiecības valdīja starp Padomju Savienību un Ameriku septiņdesmi­tajos un astoņdesmitajos gados - kaut gan lielākoties nojau­tas par auksta kara draudiem un sāncensību radīja filmas un plašakai sabiedrībai maznozīmīga sacenšanās sporta lauku­mos. Lai gan bija vasaras vidus, Debora pabnnijas, ka lau­kumu neklāj sniegs. Tādu pat izbrīnu izraisīja pazīstamais Makdonalda zlmols līdzās ēkai, uz kuras askētiskas akmens fasades vel joprojām bija saglabajusies sirpja un amura zī­me. Viņa zinaja, ka Padomju Savienības vairs nav, taču ta tik uzkrītoši jautas miklaja gaisa, ka Rietumu demokrātiskā ka­pitālismā apliecinājumi dnzak atgadinaja Ziemassvētku ro­tājumus, kurus pec paris nedeļam nāksies noņemt.

Aleksandra Vološinova bija smagnēja - tapat ka tevs, ap­mēram četrdesmit piecus gadus veca, bala sieviete ar bar­giem sejas vaibstiem. Acis bija tumšas un vērīgas, tas vairi- jas no Deboras skatiena - it ka mekletu kadu citu. Mugura viņai bija gara tumša jaka, ap galvu - gaiši zila šalle. Debo­ra nez kadeļ bija gaidījusi jaunaku sievieti, tadeļ vispirms pa- kapas mala un nobubinaja atvainošanos, un tikai pec tam sa­prata, kas viņa ir.

- Debora Millere? - pajautaja svešiniece. Balss bija rama, seja šķita bezkaislīga, nepauda ne pieklājību, ne laipnību.

- Ja, - Debora pasmaidīja, - un jus droši vien esat Alek­sandra.

- Sergejs Vološinovs bija mans tevs, - sieviete uzsvēra, it ka gribētu novilkt robežu. - Kadeļ esat ieradusies?

Debora, sapriecājusies, ka sieviete piekritusi satikties, ju­tas ka no laivas izmesta. Krieviete vel joprojām negribeja ap­runaties, neko negribeja stāstīt.

- Ps cenšos saprast, kas notika ar jusu tevu, jo, manuprat, tas ir svarīgi kada cita cilvēka slepkavības izmeklēšana.

- Bet jus taču neesat no policijas!

- Tas otrais bija mans tuvs draugs.

Sieviete mirkli apsvēra dzirdēto. Ejot viņas somiņa plīk­šķēja pret plato vederu ka vairogs.

- Policija uzskata, ka viņš vienkārši iemaldījies bīstama pilsētas rajona. Viņš aplaupīts. Tas ari viss.

- Nedomāju, ka ta bijis patiesībā.

- Milleres kundze, - iesaka krieviete.

-Jaunkundze, - Debora smaidīdama palaboja.

Krieviete mirkli klusēja, un tad ari viņas seja atplauka smaida.

- Neprece ju sies, - viņa noteica. - Iespejams, ta ari labak.

- Patlaban, - Debora piekrita, - ta tiešam ir labak.

Aleksandra palocīja galvu un, negaidīti satvērusi Debo­ras elkoni, vedinaja viņu uz Vasilija Svētlaimīga katedrales pusi.

- Mans tevs, - viņa sdcija, neskatīdamas uz sarunu bied­reni, - bija… Viņam nebija viss kartība ar domam.

- Viņš bija… gangi nelīdzsvarots?

Aleksandra padomaja un tad drūmi pasmaidīja.

- Traks, - viņa teica, - mans tevs bija traks.

Debora nezinaja, ko lai atbild, tadeļ ļava sievietei turpi­nāt.

- Mana mate nomira pirms sešiem gadiem, - viņa teica. - Viņš ļoti ilgi sēroja. Neko neēda. Negaja ara. Neko nedarīja, tikai sedeja dzīvokli. Pēc gada vai diviem viņš devas… - Vi­ņa nenoteikti pamaja ar galvu, taču ši kustība vairāk pauda nevis skumjas, bet gan saniknojumu. - Viņš atkal saka intere­sēties par savu iepriekšejo darbu. Pat parak interesēties. Visu laiku par to lasīja. Visu laiku runaja. Ar visiem! Ar mani, ģi­menes locekļiem, ar cilvēkiem veikalos un restorānos, ar cil- vekiem parka. Ar ikvienu. Un visu laiku runaja vienu un to pašu. Viņš bija lepns krievs, stradaja savas valsts laba, viņš zinaja tas noslēpumus, neuzticējās amerikāņiem un angļiem, taču viņš ne- ticeja an vecajai Padomju valdībai! Viņi bija meļi un slepkavas. Un kas mums ir tagad? I lamburgeri un huligānu bandas, modernas lu­patas un mafija, taču nabagi joprojām cieš badu - tāpat ka Staļina un caru laikā… Visu laiku viens un tas pats! Visu laiku.

Skaitot šo litāniju, ko viņa, bez šaubam, dzirdējusi tūk­stošiem reižu, sievietes balss kļuva arvien skarbaka.

- Prata sajucis vecis, - viņa teica. - Visi uz viņu dusmo­jas. Visi par viņu smejas. Tagad viņš ir miris, un ta ir labak. Viņam. Manai ģimenei. Man.

Aleksandra to izteica ta, it ka izaicinatu Deboru iebilst.

- Kadeļ viņš devas uz Ameriku, ja tik ļoti to ienīda?

- Tadeļ, ka bija jucis. - Aleksandra paraustīja plecus. - Ne­zinu.

- Vai viņš varēja ķerties pie kadas senas lietas izmeklē­šanas? Kas palikusi neatklāta kopš MVD laikiem?

- Izmeklēšanas?

- Lai uzzinātu kaut ko vairak par kadu pagatnes notiku­mu, - Debora paskaidroja.

- Iespejams, - neizteiksmīgi atbildēja miruša krieva meita. - Viņš rakstīja gramatas par savu darbu, taču es tajas nees­mu pat ieskatījusies.

- Vai jums vel ir tas gramatas?

- Majas, - Aleksandra atbildēja. - Kastu kastes. Viņi iztī­rīja teva dzīvokli un tas kastes atsūtīja man. Ko lai ar tam iesaku? Kadeļ gan tas butu man vajadzīgas?

- Vai varu tas apskatīt?

Aleksandra pievērsās Deborai.

- Tas jusu draugs, kurš nogalinats, - viņa iesaka, - vai viņš bija jusu mīļakais?

jautajums bija tik tiešs, ka Debora saka smieties.

- Drizāk jau tevs, - viņa atteica.

Krieviete sarauca pieri un bridi kaut ko apsvēra.

- Labi, - viņa teica, skatīdamas taisni uz priekšu, - jus varat tas palasīt.

Viņas brauca ar metro - Debora nepārtraukti sniedza ka­sierei šaujam monētu, kuras viņa, pat nepaskatidamas, nepa­smaidīdama un neko neteikdama sašķiroja. Laiku pa laikam Debora attapas, ka aizrautīgi pēta gravīras un mozaīkas, kas greznoja senākās stacijas: ukraiņu zemnieki, kas nokravušies ar kviešu kūļiem; krievu traktoru rupnicu strādnieki, kam rokas uzgriežņu atslēgas; 1,.eņins uzstājās; triumfējoši pa­domju karavīri un tanki. Sl, tapat ka Grieķija, bija pilnīgi cita pasaule.

- Jus teicat, ka tevs dzīvojis Magdeburga, - Debora iemi­nējas, tiklīdz viņas atkal bija nonākušās svaiga gaisa. Aleksandra nebija izradījusi vēlēšanos runāt parpilditaja metro vagona.

- MVl) štabā Austrumvacijā, - viņa iesaka. - Mans tevs tur bija… izvietots vel jaunība.

- Piecdesmitajos gados?

-Ja.

Debora sarauca pieri. Kadeļ vāciešiem bija nepieciešams sūtīt līķi uz pilsētu, kas kritis krievu rokas un kļus par Pa­domju impērijas sastavdaļu? Magdeburga atradas uz dien­vidaustrumiem no Berlīnes, ne parak talu no Polijas robe­žas - tatad ne visai droša vieta, turklāt parak talu no daudz drošākās Šveices. Lai vai ka - ja Tonjai taisnība, amerikaņi uzdurušies vācu konvojam talu uz dienvidiem no Magde- burgas. Tātad daudzo iespējamību saraksta atlika tikai viens punkts: Kernigam taisnība. Šis divas lietas nekādi nebija sais­tītas. Krieva vēstulē nebija rakstīts par konvoju, kuram uz- duries F.ndru Maligru.

Atliekas ta ari nenonaca Magdeburga…

Un tomēr - Deborai šķita, ka ir kada saite, kas pagaidam nav redzama. Tas atgadinaja attēlu, kuru pilnība var saska­tīt tikai noteikta apgaismojumā.

- Jus teicat, ka tēvs visu laiku atkartoja vienu un to pašu, - Debora turpinaja. - Ka viņš bija ka apsēsts ar vecam teo­rijām un problēmām.

-Apsēsts, - Aleksandra atkartoja. Viņai acīmredzot pati­ka šis vārds. - Ja.

- Vai bija kadas konkrētas lietas, gadījumi, par kuram viņš visvairak runaja?

Aleksandra vilcinājās.

- Viņš runaja vispārīgi, neko konkrētu.

Krieviete novērsās, un pirmo reizi Deboru pārņēma sa­juta, ka viņai tiek melots.

Aleksandra ar viru dzīvoja peleka, sagrabējuša Brežņeva laika bloku maja krietnas pusstundas brauciena attaluma no pilsētas centra. Pēdējo ceļa posmu hdz majai nacas veikt ka­jam -cauri sudrabotu berzu birzij. Viņas ar ļodzigu liftu uz­brauca četrpadsmitajā stava. Lifta kabīne bija indīgi zaļa krasa, un taja oda pēc urīna. Dzīvokli bija šauri, taču tīrs, un Aleksandru, šķiet, šaurība nemaz nemulsinaja. Gluži ot­rādi, viņa izradīja telpas Deborai ar carienei raksturīgu grā­ciju - lepna par to, kas viņai ir un ka viņa pratusi to sagla- bat. Pa logu Debora redzēja četras tadas pašas majas un neskaitamas līdzīgas, kas stiepās gar ceļu, ka kuru viņas bi­ja nākušās.

Aleksandras virs Vasilijs - drukns, apmēram piecdesmit gadus vecs virs krekla ar garam piedurknem - nerunaja vai vismaz apgalvoja, ka neruna angliski. Viņš veltīja Deborai ilgu, pētījošu skatienu, novērtēdams lempīgo augumu, kad viņa ka apmaldījies putns, kurš nespej lidot, iesoļoja dzīvo­jama ja istaba. Aleksandra, savilkusi nopietnu sejas izteiksmi, kaut ko stingri pateica vīram krieviski, un viņš vairakas rei­zes piekrītoši norūca. Beidzot viņš jau daudz sirsnīgāk ap­sveicinājās ar Deboru un svilpodams izgaja ara.

- Ies iepirkties vakariņam, - Aleksandra paskaidroja. - Ari jus paedlsiet pie mums.

Tas bija ielugums, un Debora pateicas, pratodama, ka Aleksandra viru izraidījusi no dzīvokļa ne tikai tādēļ, ka ja- ieperk produkti, bet an tadeļ, ka viņam jaaprunajas.

Aleksandra paradīja viņai piecas kartona kastes, uz. ku­ram, Deborasprāt, bija uzrakstīta tikai adrese.

- Luk, - Aleksandra teica, nevērīgi pamajusi ar roku uz kastēm stun. - Veriet vaļa!

Krieviete iegaja virtuve, lai uzvārītu kafiju, un atstaja De­boru vienu - ar kastēm un apziņu, ka miruša vira meita daudz labpratak tas kastes sadedzinatu. Debora atvēra kas­tes. Tajas bija vecas bruņas mapes un dokumenti - daži pe­dantiski apdrukati ar rakstammašinu un metodiski sakarto- ti, bet citi drīzāk atgadinaja aprakstītas papīra lapas, kas sa­sietas saiņos. Debora smagi nopūtas. Viss, protams, bija rak­stīts krievu valoda, un viņa nesaprata nevienu vardu.

- Vai jus nepalīdzētu man izlasīt kaut dažus no tiem? - Debora lūdza Aleksandrai, kad ta bija atgriezusies ar kafiju un kūciņām.

- Tur nav neka svarīga, - Aleksandra drūmi noteica.

- Varbūt jus varētu vismaz pateikt, ko nozīmē tie vardi uz mapēm…

Aleksandra vel spēcīgāk sarauca pieri. Tad viņa ierūcas ka dzīvnieks un nometās tupus līdzas tuvakajai kastei.

Debora nezinaja, ko gaidīt talak. Nešķita ticami, ka Ser­gejs Vološinovs butu glabājis majas svarīgus dokumentus, ta­ču vel neticamak šķita tas, ka cilvēki, kuri šis kastes atradu­ši pēc vira nāves, butu nosutijuši svarīgos dokumentus meitai. Kad Aleksandra saka šķirstīt pirmo mapi, viņas se­ja, kas allaž atgadinaja bezkaislīgu masku, šķita saspring­stam.

- Neka, - viņa teica, - pilnīgas muļķības.

Cik Debora varēja noprast, lielākoties šaja mape bija vēs­tulēs - daudzas no tam šķita oficiālās, ar Padomju Savienī­bas valsts iestāžu emblēmām.

- Kas tajas teikts? - viņa jautaja.

- Tur ir par viņa… - Aleksandra meklēja piemērotu var­du, - apsēstību.

- Vai ta ir konfidenciālā informācija? - Debora jautaja. - Tas ir, vai vēstulēs satur noslēpumu? Vai to satura atklaša- na var radīt briesmas jums?

Negaidīti Aleksandras seja atplauka plats smaids.

- Ne, - viņa teica. - Mans tevs stradaja Robežsardzes parvalde. Viņš bija karavīrs un zemākās pakapes virsnieks, birokrāts. Viņš stradaja ar cilvēkiem, kas danja slepenu un bīstamu darbu. Ar cilvēkiem, kuru rokas bija vara. Bet viņš pats ar to nebija saistīts.

- Tad es nesaprotu. Kas ir tas, ko jus negribat man at­klat?

Aleksandra pietrausas kajas tik ātri, ka Debora aizmie­dza acis - viņa bija pārliecinātā, ka kupla sieviete tūdaļ si­tis. Taču viņa tikai iespera pa pirmo kasti un, bubinadama aprautas frāzes krievu valoda, izbēra tas saturu. Ierasti rā­mo seju paršķela pietvikums un dusmas.

Debora steigšus pieceļas kajas un saka atvainoties.

- Ne, - vel joprojām nikna, protestēja Aleksandra. - Ne jau jums butu jāatvainojas, bet viņam.

Krieviete atkal iespera kastei. Ta saplīsa.

- Jusu tēvam? Kadeļ?

- Par šo. l'ar šim stulbajam… apkaunojošajām muļķībām.

- Es tomēr nesaprotu, - Debora velreiz atkartoja, saņē­musi Aleksandras rokas, it ka gribētu viņu nomierināt. - I ,u- dzu, izstāstiet man visu! Kas teikts tajas vēstulēs?

Aleksandra lēnam nomierinājās, taču seja vel joprojām jau­tas niknums.

- Mans tēvs bija muļķis, - viņa iesaka, rūgtums balsi par- tapa sāpes un kauna. - (Gadiem ilgi viņš bija uzticams kara­vīrs un stradaja Austrumvacijas komunistu laba.

- Magdeburga, - Debora minēja.

-Ja, Magdeburga. Viņam deva medaļas, apbalvojumus. Bet tad viņš atgriežas Krievija, un viņa… statuss?

- Dienesta pakape?

- Dienesta pakape tika pazemināta. Viņi vairs neuzticējās manam tēvam. Piecpadsmit gadus viņš stradaja KGB, bet ta ari neatguvas. Pēc tam… Kad viņš aizgaja pensija, viņš vel joprojām bija zemaka statusa - dienesta pakape, neka VDR, Austrumvacija.

- Ko viņš izdarīja? - Debora piesardzīgi jautaja, juzdama, ka tūdaļ uzzinās kaut ko ļoti svarīgu.

- Viņš uzrakstīja šis vēstulēs. - Aleksandra pagraba sauja papīrus un cieši sažņaudza duri.

- Kas tajas teikts?

Aleksandra nomierinājās, viegli palieca galvu uz priekšu un pievera acis, it ka skaitītu lugšanu. Rokas darbojas pašas - acīmredzot jau ar tausti vien viņa prata atrast īsto papīra lapu. '

Ta atšķiras no pārejām - spīdīga un ar attēliem, tai skai­ta melnbaltu fotogrāfiju, kura savilktas sarkanas līnijas, bul­tas un ar flomasteru uzskribeleti kirilicas burti. Aleksandra, acis vel joprojām turēdama puspievērtas, uzmanīgi un rūpī­gi nolika lapu uz plana paklaja - it ka papīrs butu ļoti trausls vai varētu eksplodēt-un tad paslidinaja Deborai.

- Kas tas ir? - Debora jautaja, paņēmusi papīra lapu roka un pieversusies krievietei, kas atkal nekustīgi tupēja līdzas kastēm. Kamēr viņa neatbildēja, Debora saka pētīt fotogrā­fiju.

Patiesība tas bija četras bildes - viens un tas pats cilvēks fotografēts no četriem mazliet atšķirīgiem punktiem. Tas bija vīrietis, kas aizvērtam acīm un pavērtu muti guļ uz mugu­ras. Divas pelekajas un graudainajas fotogrāfijas bija redzams augums no galvas līdz viduklim, bet pārejās - daudz skaid- rakas un kontrastainakas - sejas tuvplāni. Vīrieša pierē, gan­drīz paša centra, bija redzams punkts. Atgadinaja caurumu, ko atstaj lode.

- Nesaprotu. - Deboras balsi ieskanejas nepacietības nots. Krieviete izturējās parak dramatiski. - Kas tas ir?

Aleksandra vel joprojām klusēja, un Deboru parņema sa­vada sajuta, ka viņa kaut ko gaida. Debora sarauca pieri un atkal pievērsās fotogrāfijām.

- Tātad? - viņa turpinaja prašņat. - Kas ir…

Teikums vel nebija pabeigts, kad Deboras prata saka vei­doties tels: plāni melni mati, kas atglausti no sejas un au­sim, bala ada, uzacis, zods, mutes līnija, biezas, īsi apcirptas ūsas…

- Ne, - viņa izdvesa, - tas nav iespejams.

Viņa veras fotogrāfijā ar sarkanajam līnijām un bultām.

- Tas nav iespejams, - viņa atkartoja. - l/.skatas pēc…

- Hitlers, - ierunājās Aleksandra, kas vel joprojām neska- tijas uz Deboru. - Izskatas pec I litlera.

- Ādolfa Hitlera, - turpinaja Debora. - Ja, bet…

- Kara beigas, - Aleksandra gandrīz čukstus saka stāstīt, - I litlers sava betona… bunkura izdarīja pašnavibu.

Debora jutas ka migla vai - un tas šķita vel ļaunak - ka iznākam no miglas. Viņa pat iedomāties nespēja, kas gaida aiz. ši makoņa.

- Krievi atrada gan I litlera, gan pārējos līķus, - turpina­ja Aleksandra, - un paņēma ekspertīzei un apglabašanai, ta­ču tie bija stipri bojāti, bet laiks ļoti karsts. Tadeļ tos neaiz- veda uz Maskavu. Tos pec NKVD pavēles aizveda uz Militārā izlūkdienesta štābu…

- Magdeburga, - piebilda Debora.

Viņa runaja leni. Migla pamazam izklīda, bet nu viņa ju­tas ka kritiena - kūleņoja un gazas tieši tapat ka, viņasprat, butu kūleņojusi un gāzusies Mikenu cisterna, neiedomājami leni slidot neaptveramajā dzelme.

- Ja, Magdeburga, - apstiprinaja Aleksandra. - Godīgi. Tieši ta. Visi to zina. Izņemot manu tevu. Mans jukušais tēvs devas tur strādāt un kļuva ka apsēsts ar ideju…

- Ka šis līķis ta an nenonaca Magdeburga, - Debora pa­beidza teikumu. Pašas balss atgadinaja attalu zvanu. Viņa at­kartoja teikumu, šoreiz izmantojot vārdus no Sergeja Volo- šinova vēstulēs. - Ādolfa I litlera mirstīgas atliekas ta ari nenonaca Magdeburga.

Bet tas nozīme, ka līķis, kurš nodots datēšanai ar radioaktīva og­lekļa metodi…

Ne. Ričards sava slepenaja telpa Atlanta glabajis I litlera lī­ķi? Tas nav iespējams. Ka gan viņš varēja? Ka tas tur nokļuvis?

Tapat ka Priama dārgumi galu gala uzradās Puškina muzeja, atbildēja iekšējā balss.