Atreja maska

Intermedija Francija, 1945. gads

Edvards Greivss nonomā militārā policista virsnieka ķi­veri, pagrūda to zem savas audekla somas, kas atradas uz veca opeļa kabīnes pasažiera sēdekļa, un apņēmīgi iegaja cie­mata pasta kantori. Viņš bija mazliet norupejies par šo plā­nā daļu, jo neprata franču valodu, taču izrādījās, ka tas ne­maz nav vajadzīgs. Viņš uzradīja pastmeistaram savu rūpīgi viltoto karavīra apliecību un pagaidīja, kamēr kada večiņa iztarkšķas - acīmredzami atzinīgi - par atbrīvošanu. Viņš pa­locīja galvu un pasmaidīja, klusībā no sirds vēlēdamies, kaut večiņa liktu vinu miera.

- Viena paka, mesjē, - teica pastmeistars, triumfējoši pa­cēlis to, it ka pats personīgi butu to gādājis pari Lamanšam.

Greivss, ne varda neteicis, paņēma paku un izsoļoja ara, pētīdams Apvienotas Karalistes pastmarku - līdz brīdim, kad atkal sēdēja smagas mašīnas kabīne. Tad viņš steigšus, ar zobiem parkozdams liplenti, atvēra paku. Viņam bija ga­ri, veikli pirksti, tie, izņemot vēstuli un paciņu britu mārci­ņu, viegli drebeja. Aši parskaitijis naudu, viņš ieskatijas pa­vadvēstulē, uz. kuras nebija neka vairak ka adrese Londonā un sutitaja vārds: Rendolfs Ficstivenss. Greivss saņurcīja pa­pīru un izmeta to ara pa logu, tad pagrieza aizdedzes atslē­gu un pagaidīja, kamēr ierūcas motors.

Pec trim stundām viņš jau vēroja kuģu piestātni Šerburas osta, no kuras prom devas transporta kuģis St. Lo. Uz ta kla­ja atradas demobilizetie karavīri, bet kravas tilpne bija pil­na ar personīgajam mantam, franču ražojumiem (galvenokart vīnu) un dažam redeļu kastēm, kuru vešanu apmaksaja pri­vātpersonās - un šo personu vidu bija ari viņš pats. Dokeri mazak neka desmit minūtes piekrita izkraut kasti no opeļa un nogādāt uz. kuģa. Viņš bija stāvējis netālu un centies ne­skatīties parak vērīgi, parak satraukti, citādi jūrnieki varētu noprast, ka kaste ir kas vērtīgs. Jūrniekiem nevar uzticēties vairak ka melnajiem.

Divas nedēļas viņš kuģos pakaļ šai kravai uz Štatiem, bet Rendolfs Ficstivenss nespēs viņu atrast - pat ja zinas, ko meklēt. Vai visi briti ir tik lētticīgi? Dažas fotogrāfijas bija likušas šim vīram sakt siekaloties. Greivss sakuma bija do­mājis, ka prasīs desmit tūkstošus mārciņu, bet, samanījis bri- ta saviļņojumu, dubultoja summu. Un tas virs pat aci nebija pamirkšķinājis! Hagats un muļķis, domas nosprieda Greivss. Tieši tadi cilvēki viņam patika. Iespejams, no ta vira varēja izvilkt vel šo to. Smiekli naca, iztēlojoties, ka tas virs sēž do­kos Sauthemptona vai kur nu tur vajadzēja nosūtīt to kasti, ka nedeļam gaida sūtījumu, tad sak rakstīt bažīgas, bet pie­klājīgās vēstulēs cilvēkam, kurš nekad nav dzīvojis taja sa- smakušaja Francijas pilsētele!

Labak nemaz nevarēja but. Iespejams, vel nāksies atbildēt uz dažiem jautajumiem par to Sērmana tanka komandieri - ja drauģeļi saks prašņat, taču neviens tos tankistus neņems par pilnu. Turklāt nevienam neienāks prata saistīt militārās policijas virsnieka F.dvarda Greivsa vardu ar to, kas nora­dīts sutijuma pavadvēstule. Ņemot vera visus apstakļus, ši izrādījās lieliska vasara. Karš - karš, pret kuru viņam allaž bijušas divējādās jutas, - bija beidzies, un nu viņš licis pa­matus ellišķīgi jaukai nākotnei Štatos.

Karš Eiropā patiešam bija beidzies, taču tikai pirms paris nedeļam. Visapkart vel bija sastopamas vācu karavīru gru­pas, kuras to, iespējams, nezinaja, vai vienkārši nolēma cī­nīties līdz galam. Simt divdesmit judz.es uz ziemeļrietumiem no Šerburas jura šūpojas vientuļa, sakropļota zemūdene - tas komandtiltiņu un radiosakaru aparatūra pirms vairakam ne­deļam sabojaja noklīdusi mina. Šis zemūdenes komanda bi­ja pieskaitama tam, kas par kara beigām neko vel nezinaja. U 14Ģ, VII B tipa zemūdene jau gandrīz divas nedeļas drei- feja netālu no Sennazeras Francija. I'a šo laiku specigie viļņi bija nolauzuši radioantenas paliekas, tadeļ sakari ar l-'aterlandi vai tas aģentiem nebija iespejami. Kapteinis zinaja, ka šaja kara Vacijai neveicas un ka Treša reiha speķi, iespejams, dzī­vo savas pēdējas stundiņas, taču viņš bija militārists un neve- lejas atstat savu zemūdeni, jo likās, ka pienākums vel nav izpildīts. Nezinadams, kuras zemūdeņu patvertnes vēl vācu rokas, viņš bija nolēmis nogaidīt vel vienu dienu un tikai tad sūtīt SOS signālu. Glābēji, ja tie pagūs ierasties pirms zem­ūdenes nogrimšanas, visticamak, bus amerikaņi. Viņš parū­pēsies, lai glābēji piebrauc tuvāk un uzņem uz klaja visus vī­rus, un tad nogremdēs zemūdeni.

Transporta kuģim St. Lo ļoti nepaveicās, ka tas paradijas šis zemūdenes redzesloka, kad hdz noliktajam termiņam pa­likušas vel trīs stundas, bet tas tilpnes bija atlikušas divas torpēdas kaujas gatavība.