Atreja maska

Otra nodaļa

Starpštatu maģistrālē valdīja klusums. Pēc mazāk nekā des­mit minūtēm Debora no tās jau bija nogriezusies un brauca pa apgaismoto Desmito ielu uz Pjedmonu. domās viņa jau bija gultā - it ka vienu pēc otra būtu atslēgusi visus savus droši­nātājus. Novietojusi mašīnu grantētajā ceļa strēmelē, kas bija atvēlēta Beikortas daudzdzīvokļu mājas iemītniekiem, viņa jau kustējās kā autopilotā. Ārā no mašīnas. Aizslēgt mašīnu. Mājas atslēgas. Pastkaste. Dzīvokļa durvis. Iekšā.

No kaifa viņu izrāva automatiskā atbildētāja mirgojošā lampiņa. Tā bija sarkana un lika pamosties. Viņa pa telefo­nu bija parbaudījusi ziņojumus jau ziedojumu vākšanas pasākuma starpbrīdi, tatad šie atstāti pēdējās stundas laikā. Ri­čards? Debora sarauca pieri, nospieda pogu un devās uz guļamistabu, lai paņemtu zobu birsti.

- Vai tu esi mājās? - atskaņoja automātiskais atbildētājs.

Debora spēji apstājās - mati uz kakla sašūpojās. Atkal tā pati balss. Brits. Atkal nepareizi piezvanījis.

Bet tas taču nevar būt, vai ne? Pirmīt taču viņš zvanīja uz mo­bilo.

Tieši tā.

-Ja esi mājās, pacel klausuli!

Debora staveja un klusēja. Zvanitaja balsī bija jaušama stei­ga. Atkal ilgs klusums, dobjš troksnis un pierasta dūkoņa, kad tiek uzgriezts numurs. Automātiskais atbildetajs nopikstējās, norūcas un apklusa. debora pat nepakustejas - un skatijas uz mašiniti. Si balss tomēr nelika mieru - vai nu akcenta, vai ap­ņēmības, vai ta deļ, ka netika paziņots, kas ir zvanitajs.

Taču Deboru Milleri nebija viegli iebiedet - vismaz, ta viņa centas sev iegalvot. Viņa atgaiņaja šis izjūtas tapat ka bija atgaiņajusi harvija Vebstera nepiedienīgos piedāvājumus un gatavojas gulētiešanai. Rit bus liela diena; nodzēšot naktslampiņu un palienot zem segas, apzinīga viņas personības daļa saka apsvērt gaidāmos pienākumus. Paldies Dievam, ka gaisa kondicionētājs palika ieslegts.

Ričards pats gribēs izskatīt jaunos piedāvājumus, kas iz­teikti personīgi. Viņa tikmēr parunasies ar Atlanta Journal- Constitutkm8 un tad saks gatavoties Ķeltu izstādei. Piezva­nīs banketa galda klājējiem un pieprasīs atlaides, jo viņai nacas pašai visu novākt, bet jau no paša rīta vajadzēs satik­ties aci pret aci ar jauno muzeja apkopēju Tonju. Saruna ar neprofesionāliem galda klajejiem bus ziediņi - salīdzinot ar galvassapem, ko sagadas pārāk profesionālā Tonja.

Tonja nelīdzinājās nevienam citam apkopējam, ar kuru De­borai jebkad bijusi darīšana. Viņa bija uzmanīga, atturīga, uzņēmīga, ne tik daudz piesardzīga ka… sardoniska. Apko­pējai vidējos gados parasti tada īpašība nebija raksturīga. Deborai bija radušas aizdomas, ka lonjas izturēšanas vai vi­ņas reakcija uz to saistīta ar faktu, ka an Tonja ir gudra, iz­glītota un melnadaina. Lai vai ka, bet izskaidrot, kadeļ visi tie svarīgie vietējie (baltie) ta pielāčojuši viņas tik rūpīgi berz­to tīro foajē grīdu, bus apmēram tikpat grūti, ka noņemt de­tonatoru neparastam spridzeklim.

Un vel bija jagatavojas tai Ķeltu izstādei. Debora pasmai­dīja - skotu un iru krusti četru gadsimtu garuma, ilustrēti ma­nuskripti un dārglietās. Pirms diviem gadiem viņi tur neva- retu piedalīties. 1 ai/damas miega, viņa vel joprojām smaidīja.

Deboru pamodinaja telefona zvans - skaļš ka sirēna. De­bora smagi elpoja un jutas apmulsusi. Sakuma viņai likās, ka zvana pie durvīm, un jau gandnz. kapa ara no gultas, taču tad attapas. Bija tumšs, un radiopulkstenis uz skapīša pie gultas radīja tns nakti. Nomoda viņa noteikti ļautu iesleg- ties automatiskajam atbildētajam, jo butu pārliecinātā, ka zvanitajs sajaucis numurus, taču, izrauta no miega, viņa ne­domādama pacēla klausuli.

-Ja?

- Kadeļ tu neesi muzeja? Tev jabrauc atpakaļ!

- Ko? - Bija vajadzīgs laiks, kamēr Debora attapas. Tā pati balss.

- Tev jabrauc atpakaļ! - virietis atkartoja, un balsi skanē­ja jau pazīstama nepacietība un steiga. - Tu nedrīksti pieļaut, ka viņi to paņem!

-Ko tad?'

-Līķi!

- Ja jus vēlreiz man piezvanīsiet uz vienu vai otru telefo­nu, - Debora piedraudēja, - es izsaukšu policiju. Sapratat?

Viņa beidza sarunu un, vel joprojām turēdama klausuli ro­ka, gulēja tumsa, skatijas griestos un gaidīja, kamēr pāries neomulīga sajuta.

Līķis?

Kāds līķis?

Tā viņa nogulēja apmēram sešas minūtes - un pētīja, ka izgaismotaja pulksteņa displeja mainas cipari, taču miegs vairs nenaca. Šķita, ka atkal ir ieslēgti visi drošinātāji un strava kū­sāt kūsā viņas ķermenī - ieslēdz lampas un aparatūru -, bet galvā dūc elektriskas iekārtas. Šķita, ka to naksnigajā gaisā var saost - kā pēc zibens.

Līķis?

Debora piecēlās, apģērbās un paķēra mašīnas atslēgas.