Atreja maska

Treša nodaļa

Muzejā valdīja tumsa, stāvlaukums bija tukšs - tieši tā, kā trijos nakti jābūt. Viņa nu gan bijusi muļķe. Šada laika va­jadzētu atrasties majas, gulta. Debora atslēdza ārdurvis un ieskatijas signalizacijas paneli. Ta nebija darbojusies. Ielau­šanas nav bijis, un arī foajē viss izskatījās tieši tapat ka bri­di, kad viņa bija gājusi prom.

Taču, ieejot muzeja, signalizācija nebija sākusi ierasti gau­dot, un tas nozīmēja, ka ta nav ieslēgta. Debora neko nesa­prata. Vai tiešam viņa pec pasakuma bijusi tik nogurusi, ka aizmirsusi ieslēgt signalizāciju? Piegājusi pie elektrības sle- džiem līdzas durvīm, viņa steidzīgi nospieda tos.

Neka. Foajē ar dinozaura skeletu, informācijās stendiem un īslaicīgajam ekspozīcijām apgaismoja tikai avarijas ugu­nis, kas nekad netika izslēgtas. Debora spieda elektnbas slē­džus vel un velreiz. Joprojām neka. Pēkšņi viņu atkal saka durstīt tie paši iekšejas balss čuksti, kas bija atturējuši do­ties pie miera pec ta telefona zvana, - tie pieklusa un atsakas ar jaunu sparu. Kaut kas nebija kartība.

Debora iznema no kabatas mobilo telefonu un iesledza to. Foajē atradas muzeja centrā - telpas bija izvietotas pus­loka, un izstāžu zāles ka riteņa spieķi veda apmekletajus no foajē uz. plašo gaiteni, kas apvija eku pa arejo perimetru un kur bija apskatami izbāzti dzīvnieki un putni. Debora steig­šus šķērsoja foajē, pagaja garam indiāņu kulturas priekšme­tiem un pa vienu no spieķiem devas uz lielo gaiteni.

Tur bija tumšs, avarijas ugunis izvietotas retāk, vitnnas (vietējas fosilijas, juras un knta laikmeta eksponāti, gandnz perfekts velociraptora skelets un vairaki plēsoņas dabiska lieluma) grima tumsa - lielas stikla sienas atgādinaja milzu akvariju. Debora jutas neomulīgi (aiz stiklotajam vitrīnām šū­pojas neredzami stāvi) un steidzīgi soļoja uz priekšu. Joprojām nekas neliecināja, ka kaut kas nebutu kartība, taču mute jau­tas savada metāliskā garša - it ka viņas smadzenes kada pir­matnēja maņa butu aktivejusi senu trauksmes signālu. De­bora saka soļot vel atrak un pa ceļam uzmeklēja telefona Ričarda majas numuru.

Klausulē atskanēja signāli. Debora sagatavoja sevi Ričar­da mulsuma pilnajai balsij. Kad ta klausule neatskaneja, vi­ņa sāka skriet, telefona aparatiņu vel joprojām piespiedusi ausij. Gaiteņa gala viņa apstajas.

No tumsas nebaidies un turpini ceļu! Neskaties uz eksponātiem!

Perimetra gaitenis ar izbāztajiem putniem un dzīvnie­kiem, kura beidzās aizvēstures galerija, Deborai šaja muze­ja patika vismazāk. Tas šķita miris un parak vecmodīgs. Te pat gaiss oda citādi - pēc naftalīna bumbiņām un formalde- hida - un viss šķita vel vecāks par velociraptoru. Viss likās appelejis un akadēmisks - ka maciba, ko radījuši cilvēki, kas vispirms nošauj dzīvniekus un pēc tam, noliekušies par iz­bāztajiem liķīšiem, izdoma tiem latīniskos nosaukumus. De­bora to sauca par tauriņu kolekcionārā loģiku. Un, luk, kaut kas pavisam brīnišķīgs! Nogalināsim to, lai visi varētu redzēt, cik tas burvīgs! Reiz viņa bija teikusi Ričardam, ka nomainīs šo ekspozīciju - kad bus, ar ko. Ričards bija tikai pasmaidījis un ka allaž pateicis:

- Tikai nepārvērt manu muzeju par tematisku parku!

Padome, protams, vēlējas, lai muzejs būtu stāvgrūdām pilns ar cilvēkiem - par jebkuru cenu.

- Mēģini iztēloties, ka neesi muzeja, un gan jau beidzot pati tam noticēsi, - Ričards teiktu. - Izmanto visus iespēja­mos līdzekļus, lai ievilinātu viņus durvis. Un tad dod viņiem kaut ko noderīgu; kaut ko, ko viņi paņems sev Ildzi uz visu atlikušo mužu…

Ričards vel joprojām neatbildēja uz telefona zvanu.

Debora atkal saka iet. Viņa nekad nebija teikusi Ričardam, ka izbāzeņu kolekcija ne tikai kaitinaja; tā biedeja. Tagad, blāvi zaļganaja griestu lampu gaisma, te jautas sen mirušu, appelejušu dzīvnieku līķu klātbūtne - ka fantastisku figuru formas lietas katedraļu notekcaurules, kas, pat nebūdamas dzīvas, tomēr šķita modras. Debora saka soļot mazliet āt­rāk - pēkšņi izskatijas, ka plaša galerija kļūst gaišaka.

Vispirms viņu parņema atvieglojums, tad šaubas, bet pec tam - mokoša panika. Te virs galvas bija tikai viens gais­mas avots - ja tas spīdēja galerija, ta nevarēja but laba zi- me. Debora saka skriet - garam sastingušajiem un apputē­jušajiem lauvām ar atieztajiem zobiem un dzeltenajam acīm, garam nekustīgajam kaijam un stingajiem putneniem, milzī­gajam tumšajam bifelim ar pieliekto galvu un lielajiem ra­giem. Un, kad pardabiska zaļgana gaismiņa ar katru soli kļu­va arvien blavaka, viņa saka klusi čukstēt.

- Ne. Ne. Ne.

Un tomēr - šaja ēkas gala vienīgas durvis starp nekustī­gajiem pingvīniem un roņiem bija vaļa un gaisma pa tam iespideja gaiteni. Tam bridi Debora atskarta, ka taluma dzird ari klusu, monotonu melodiju. Sapratusi, kas tas ir, viņa beidza zvanīt Ričardam. Melodija partruka.

Ričards jau kopš muzeja dibinašanas dienas dzīvoja šeit vai an blakus esošaja eka. Lai ari visi bija pārliecināti par pretējo, ši eka bija pastavejusi pirms muzeja - to Ričards pirms trīsdesmit pieciem gadiem veleja uzbuvet ka davanu pilsētai. CJandnz divus desmitus gadu Ričards pats bija va­dījis muzeju, taču ar viņa ievērojamajam finansēm un tikpat ievērojamo entuziasmu vien nepietika, tadeļ pēdējos gados viņš vadības grožus bija nodevis vairakiem mācītiem krāju­mā glabatajiem. Debora bija trešā - viņam vistuvākā, visuz­ticamākā; tā, kuru viņš, iespejams, mīlēja ka meitu.

Līķis.

Debora, sirdij neprātīgi dauzoties, iegāja pa durvīm - dur­vīm, kas nošķīra Ričarda privāto dzīvi no muzeja; durvīm, ko viņš sargaja ka vecs pitbulterjers; durvīm, kas nekad, ne­kādos apstākļos netika atstatas vaļa.

- Ričard! - Debora sauca.

Viņa izgaja cauri dzīvojamajai istabai, virtuvei, bibliotē­kai, ēdamistabai - neka. Vēl joprojām saukdama Ričarda var­du, viņa saka skriet augšup pa platajam kapnem ar garajam, slaidajam sarkankoka margam. leskatijas kabineta - neka. Bnvaja guļamistabā; vannasistabā gaiteņa galā; telpa, ko Ri­čards planoja pārvērst par bibliotēku, bet kura patlaban gla- bajas piemiņas lietas no viņa laulības dzīves. Ričarda sieva bija mirusi pirms deviņiem gadiem, taču Debora šaubījās, vai viņš izmetis kaut vienu viņas mantu. Tad Debora ieskatijas augšstava dzivojamaja istaba, kura līdz šim nekad nebija bi­jusi, un pieliekamajā, kas bija savienots ar kalpotaju liftu, ko Tonja izmantoja, lai piegādātu saimniekam ēdienu, kad viņš jutas nevesels (un viņš jutas nevesels jau diezgan sen). Debo­ra apstajas tikai pie Ričarda guļamistabas durvīm.

Tas bija milzīgas divviru durvis ar ozolkoka paneļiem. Vi­ņa pieklauveja - skaļi, Neatlaidīgi.

- Ričard! - Debora sauca. - Ta esmu es! Atver durvis, ci­tādi es tapat iešu iekša!

Pašas balss šķita mierīga. Varbūt skaļaka neka parasti, ta­ču ne izmisuma, ne baiļu pilna.

Debora pagrūda durvis. Tas atveras.