Atreja maska

Trīsdesmit otrā nodaļa

Mazaja interneta kafejnīciņa Debora ieradas, tiklīdz ta at­veras. Puisis ar meness apaļo seju šķita priecājāmies viņu re­dzēt. Debora centas neiesaistīties saruna un pieklājīgi attei­cas no kafijas - puiša skatiena bija jaušamas emocijas, kuram viņa negribeja dot vaļu. Puisis šķita mazliet apbedinats, taču netrauceja apmeklētajai.

Bija pienākušās divas elektroniska pasta vēstules. Vienu bija nosutijusi elektroniska pasta pakalpojumu sniedzēja fir­ma, lai apsveiktu jauno klienti, otru - Kelvins. Mokoši īsu.

Datori konfiscēti, bija teikts vēstulē. Viņi zina, kur tu esi. Ari man tevis pietrūkst.

Pielikuma nebija.

Debora izdvesa dziļu noputu un pratoja, vai vajadzētu rakstīt atbildi. Viņa nezinaja, ko gribētu teikt un kādēļ. Ga­lu gala viņa šo vīrieti tik tikko pazina. Taču Ričards bija vi­ņam uzticejies, un tas kaut ko nozīmēja. Vel vairak - iespe­jams, bija lietderīgi kadam pavēstīt, ka viņa dodas uz Korintu kopa ar cilvēku, kuru vel pirms divdesmit četrām stundām bija uzskatījusi par Ričarda slepkavu. Deboras acis pievērsās pēdējam teikumam: art man tevis pietrūkst. Viņu parņema neizprotama apmierinājumā vilnis, kas atri vien ti­ka aizpurinats.

Tu vairs neesi nekada pusaudze!

Viņa ievilka elpu un saka rakstīt, iekams vel nav pārdo­mājusi.

Došos uz Korintu kopa ar Markusu. Laiciņš šeit ir jauks. Kaut tu varētu but līdzās!

Tas domāts ka joks, viņa pati sev iegalvoja, mēģinājums ma­zināt spriedzi šaja divainaja situācijā. Tiklīdz vēstulē bija no­sūtīta, Debora saka šaustīt sevi par to, ka rakstītais bijis tik tukšvardigs. Bet nu jau ir par veļu, viņa domas nosprie­da. Ja Kelvins uzskata, ka viņai ir kadas siltas jutas, patla­ban, atrodoties Grieķija, viņa neko ietekmet nevar, turklāt neko ļaunu tas nenodarīs. Iespējams, tādejādi Kelvins ne- velesies izpaust policijai viņas atrašanas vietu. Ta bija no­mācoši cietsirdīga doma. Un liekulīga. Šis divdomīgais un parasti pusaudžiem raksturīgais flirts taču nebija uzsākts, lai noturētu vīrieti sava puse. Viņa to darīja tadeļ, ka gri- boja, ka patika ši cilvēka smaids, patika, ka viņš izstiepj ka­jas, kad apsēžas…

Nesāc nu aizrauties!

Debora taču nekad neielaidas dēkas. Viņa nekad nejavas attiecībam (lai ko ari šis riebīgais vārds nozīmētu) un pilnī­gi noteikti nekad neiemīlējās.

Un tu netici vīriešiem, viņa sev atgadinaja.

Pat tādiem smukulišiem?

īpaši smukulišiem.

Iespejams, Kelvins Bouverss, sajutis, ka viņa sākusi izra­dīt interesi, laidīsies lapas. Viņam Atlanta, droši vien, bija guzmam advokašu un biznesa sieviešu precību gados. At­tiecības (riebīgs vārds) ar milzīga auguma bēgli, iespējams, ne­bija viņa prioritāšu saraksta.

Kamēr Debora ta sēdēja pie datora ekrana, bija pienāku­si vel viena vēstule. Vispirms viņa nodomaja, ka Kelvins jau paguvis atbildēt, tadeļ šķita, ka aizraujas elpa - viņu parņe- ma pēkšņa un iznicinoša pazemojuma sajuta, lāču vēstulē bi­ja pienākusi no nepazīstamas adreses - ta sastaveja no cipa­riem un dažiem burtiem. Saraukusi pieri, viņa to atvēra.

Vēstulē bija septiņi vardi, taču neviens no tiem neļava no­prast, kas ir sūtītājs.

Nekavejoties brauc majas! lavai dzīvībai draud briesmas.