Atreja maska

Sešdesmit ceturtā nodaļa

- Ja, - Debora teica telefona klausule, - tas ir steidzami. Viņa atkartoja savu vardu un tad apsēdas, lai gaidītu. Ista­bu izgaismoja tikai datora ekrāns. Balss, kas atskanēja klau­sule, bija mundra, taču nikna.

- Kerniga klausas, - viņš teica. - Ko vajag?

-Atradu vēstuli, kas nosūtīta Ričardam dienu vai divas pirms viņa nāves, - Debora skaidroja. - Viņš to nesaņema, un es to atvēru tikai tagad, taču esmu pilnīgi pārliecinātā, ka tieši tas dej kads meģinaja mani Grieķija nogalinat. Viņi nevareja atrast vēstuli, tadeļ iedomājās, ka ta ir pie manis.

- Kas taja vēstulē teikts?

Debora to nolasīja, pagriezusi pret gaismu ta, lai varētu redzet burtus cauri plastikata vaciņam, kura bija ielikusi pa­pīra lapu. Šoreiz viņa nevelējas riskēt. Kad vēstulē bija ga­la, iestājās ilgs klusums.

-Aģent Kerniga? - Debora ierunājās. - Vai jus klausaties?

- Esat majas?

-Ja.

- Palieciet uz vietas un ne ar vienu nerunājiet!

- Tas ir ierocis, - Debora teica Kernigam, tiklīdz tas bija ieradies, - vai ne?

Viņš nebija viens. Aģentam aiz muguras lavijas Kins ar grimase savilktu seju.

- Lūdzu, Kerniga, - Debora turpinaja, - tas taču iero­cis?

Kerniga nopūtas un klusēdams saka pētīt vēstuli.

- Jus tomēr gribat visu zināt, vai ne? - viņš beidzot iesaka.

Deborai, sevi žēlojot, gribējās pasmaidīt, taču aģenta acis šķita parak skarbas un lupas sakniebtas parak cieši. Viņš pa- skatijas uz Kmu - it ka butu dusmīgs, ka jaruna pašam.

- Stāstiet jus! - viņš teica.

- Visu? - parjautaja Kins, veltīdams PIB aģentam aizdo­mu pilnu skatienu.

-Ja tas palīdzes aizvērt viņai muti un novākt no ceļa vis­maz uz desmit minūtēm, tad noteikti.

Debora pietvīkusi novērsās.

- labi, - atteica Kins un apsēdas. - Ja, mes u/.skatam, ka tas ir ierocis. Par grupējumu "Atrejs" mes zinām kopš piec­desmitajiem gadiem. Ta darbība ir viļņveidīga, allaž neskaid­ra, kaut kadas apokaliptiskas blēņas. Taču viņi nekad nav uzņēmušies atbildību par kaut ko, tadeļ, lai ari mes zinām par grupējuma sakariem ar labejiem spēkiem, kas nekautrē­jas lietot speķu, mes nezinām, kura rokas ir groži. Mes zi­nām, ka liela daļa grupējuma naudas pazudusi, un tiek zi­ņots, ka krietns šis naudas kumoss noglabats "Atreja" nākotnei. Lai vai ka, lielākā daļa analītiķu doma, ka grupa mirusi, kaut ari tas nosaukums gadu gaita šur tur paradas. Un tad šis nosaukums paradijas saistība ar britu pavalstnie­ka navi Francija.

- Markusa tevs.

- Droši vien. Federāli nezina, ko vecais virs tur darījis. Zināms vien tas, ka viņš melnaja tirgu centies iegūt kaut kā­dus arheoloģiskus priekšmetus. Britu policija parmekleja viņa maju un atrada pierādījumus saistībai ar Edvardu Greivsu Otra pasaules kara beigas. Viņi noradījuši, ka mas­ka…

- Vai Greivss bija militaraja dienestā? - Debora partrau- ca detektīvu.

-Ja, - atbildēja Kerniga. - Dienēja militaraja policija. Ka­deļ jautajat? Vai vel kaut ko neesat mums izstāstījusi?

Debora norija siekalas. Tonja bija gribējusi, lai šis stāsts paliek slepenība.

- Tatad? - stingri noprasīja Kerniga.

Tagad viņš izskatījās daudz bargaks, biedējošāks neka jebkad agrak, un Debora gara acīm skatīja abu grieķu mir­stīgas atliekas - tie bija cilvēki, kuru dzīvību viņa varēja glābt…

- Tonjas tēvs, - viņa iesaka, - dieneja melnadaino pulka, un viņu tanki kara beigas virzījās cauri Vacijas dienvidiem.

Debora izstastija visu - ari teoriju, ka cilvēks zem mas­kas varētu but Tonjas tevs Endru Maligru.

Kins novērsa drūmo skatienu, un Kerniga lūdza stāstīju­mu atkartot otrreiz. - visu pierakstot un pec tam atkal par- baudot. Viņiem tas, acīmredzot, bija kaut kas jauns. Iespe­jams, šie'senie notikumi neko nemainīja pašreizējos apstakļos un bija tikpat būtiski kastes meklejumos ka Šlimana izraku­mi, taču Debora priecājās, ka beidzot var izstāstīt ko tadu, kas šim vīram vel nebija zināms - lai an tas nemikstinaja vi­ņa sejas vaibstus.

- Uzskatīju, ka tam puisim tetovējuma bija romiešu ēr­glis, - IDebora teica. - Bet ta nav, vai ne? Tas ir vācu.

- Abi ir saistīti, - Kerniga paskaidroja. - Trešā reiha apus­tuļi pasludina ja sevi par senas C Grieķijas un Romas pēctečiem.

- Tad jau, - Debora centas minēt, - tas ierocis…

- Vai jus nevaretu vienreiz likties miera, ko? - Kerniga iesaucas.

- F,s uzskatu, ka, zinot jusu domas, es varētu palīdzēt, - Debora paskaidroja.

-Tāpat ka palīdzējāt tiem miroņiem Palmeto? - indīgi pa­jautaja Kins.

Debora atkal novērsās. Kad Kerniga atkal ierunājās, vi­ņa balss šķita sausa un mehāniskā.

- Ņemot vera apgaismoto laukumu telpa aiz grāmat­plaukta, - viņš teica, - vitnna ar mirstīgajam atliekam un ka­pa piedevām bijusi septiņas pēdas gara un tns pēdas plata, tatad apmēram tikpat liela ka zārks. Mūsuprāt, ta stāvējusi savrup, un, lai gan pats ķermenis glabājies apmēram divpa­dsmit collu dziļuma, tas pilnīgi noteikti nav bijis gndas lī­meni. Ja pieņemam, ka tas bijis apmēram tns ar pusi pēdas augsts, tas nozīme, ka zem ķermeņa atradusies apmēram septiņdesmit kubikpedu liela slēptuvē. Pietiekami liela, lai paslēptu jebkādu ieroci.

- Un mes nerunājām par kasti ar pistolēm, - drūma lab­patika piebilda Kins.

- Mēs uzskatam, - bezkaislīga, stingra, pat neželigi at- klata balsi turpinaja Kerniga. - Tie dnzak ir masu iznicina-

šanas ieroči, kurus ta ari neatrada Iraka. Tie paradijas na- cistiskaja Vacija kara pēdējā gada un tika izvesti no valsts, par aizsegu izmantojot viltotus antīkus priekšmetus. Mums ir zināms, ka vācu kodolprogramma bija visai labi izstrādā­tā, taču neizskatās, ka viņiem butu bumbas izgatavošanai nepieciešamie materiāli, tomēr tas vel nenozīmē, ka viņi neglabāja izejmateriālus, kurus vēlāk varētu pārvērst par ieroci, teiksim, ta saukto bumbu, kas izsēj radioaktīvus nokrišnus.

- Ja radioaktīvais izejmateriāls ir kaste, - klusi noteica Debora, - tas ir tik droši noglabāts, ka nav zaudējis savu iedarbību. Ja bijusi kaut visniecīgākā noplūde, C-14 datēša­nas metode uzradīs milzīgu radioaktīvo daļiņu daudzumu.

Debora vel joprojām centas iztēloties, ka tas ir tikai teo­rijas, nevis sods par to, ko viņa līdz šim darījusi vai nav da­rījusi. Gribi zināt, kas notiek? Kerniga šķita sakam. Še tev! Un, ja tagad juties līdz nāvei nobijusies, pati vien esi vainīga.

- Mes sliecamies domāt, ka tas ir ķīmisks vai, drīzāk, bio­loģisks ierocis, - Kerniga teica. - Nacisti veica šādus pētīju­mus.

Koncentrācijas nometnes, Debora domas piebilda.

- Pilnīgi pietiktu ar baku vīrusu, - Kins pasmīnēdams ieminejās. - Drusciņu ta, vai, teiksim, kadu briesmīgu gri­pas paveidu, vai pudelīti buboņu mera…

Debora atkal nodūra galvu, taču tikai uz bridi.

- Vai Ričards par to zinaja? - viņa pajautaja.

- Viņam par to nebija ne jausmas, - atbildēja Kerniga. - Viņš bija pārliecināts, ka naks klaja ar paziņojumu par gad­simta dižāko arheoloģisko atradumu; bija pārliecināts, ka muzejs kļus slavens, bet viņš tiks pasludinats par Grieķijas nacionalo varoni.

Tas bija labas ziņas, taču no Kernigas mutes tas izskanēja ka nereālas muļķības.

- Tapat ka jums, - Kerniga turpinaja, - viņam nebija ne jausmas par to, kas patiesība notiek.

- Viņš domaja, ka tas saistīts ar mākslu un vēsturi, - Kins burtiski ņird/a Deborai sejā, tadeļ viņa atkal nodūra galvu. - Vai spējat noticēt?

- Un tas krievs? - Debora neatlaidas. - 7.imite, ko viņš nesaja Ildzi, bija teikts…

Kerniga ar niknu skatienu apklusinaja viņu.

- Pie velna, ko jus iedomājaties? - viņa seja pēkšņi pie­tvīka un saka raustīties. - Jus domājāt, ka esat sasodīti laba eksperte, dižs ģēnijs, kas var visu izdarīt musu vieta? Krievs, ka jau piecdesmit reižu esmu teicis, ar šo lietu nav saistīts.

- es tikai… - iesaka Debora, kuru nomaca aģenta spējas dusmas.

- Nevajag, - Kerniga iebilda. - Ja velaties, varat atgriez­ties pie savam gramatam un domāt tur. Jus vairs netiekat turēta aizdomās, skaidrs? Manas acis jus esat tikai un vienī­gi traucēklis, nekas cits. Turieties no mums pa gabalu! Pa­ņemiet brīvdienu!

- Fi, - ļauna prieka iesaucās Kins, - varbūt gribat aiz­braukt uz Krieviju?

- Man vienalga, - teica Kerniga. - Bet lai es jus vairs ne- redzetu līdz pašam izmeklēšanas beigām. Sapratat?

Debora klusēdama palocīja galvu.