Atreja maska

Piecdesmit septītā nodaļa

Kad Debora pamodas, Kelvins jau bija piecēlies un devies pec brokastīm. Dažas minūtes viņa vienkārši gulēja un ļā­vās nervozam domam par to, ko nesis šl diena. Tad viņa iegaja duša, apģerbas un bridi, kad atgriežas Kelvins, neko neredzošam acīm pētīja avīzi.

Brokastis viņi ēda omleti - ta bija brīnišķīga - savukart vafeles noteikti nebija tikko ceptas un vidu šķita aizdomīgi aukstas. Fda viņi steigšus, runaja maz - it ka kaut kur butu jāskrien. Patiesība līdz brīdim, kad bus gatavi parbaužu rezultāti, bija dažas stundas laika. Taču viesnīca, ēdamtelpā vai kada cita vieta nosēdēt nebija iespējams. Debora ik pec piecām minūtēm ieskatījās pulksteni, tadeļ viņi nolēma gai­dīt laboratorija - lai visu, kas tas darbiniekiem butu vēstāms, uzzinātu nekavējoties.:

Debora atsauca atmiņa pusaudzes gadus, kad bija jāgai­da ārsts, kurš slimnīca operēja tēti. Viņa sešas stundas sē­dēja līdzas snaudošai kaimiņienei un nespēja aizvērt acis - viņa pētīja minušu rādītāju pulksteni tik cieši, ka manīja katru ta kustību. Vairakkart bija atvērušas durvis, pa kuram ieve­da tēti, bet ikreiz iznaca tikai kads interns, kurš devas mājup un Deborai nepieversa ne vismazako uzmanību. Kad beidzot paradijas ārsts, durvis aiz viņa aizveras tikai pec sekundes. Deboras sirds tanī bridi salecas - ilga gaidīšana to bija uz­budinājusi -un viņa pietrausas kajas. Pilnība piecelusies, vi­ņa arsta seja izlasīja ziņu par teva navi - un vienkārši stave- ja pilnīgi viena neparasti baltaja telpa, kamēr ārsts mekleja īstos vārdus, bet snaudoša kaimiņiene pamazam modās. Kai­miņiene bija daudz reliģiozāka un konservatīvākā neka De­boras ģimenes locekļi un bija ieteikusi uzvilkt seru tērpu. De­bora samulsusi paklausīja. Tas bija pēdējais gadījums, kad viņa izpildīja ortodoksāla judaisma rituālu. Nakamaja nedeļa viņa bija notiesājusi divas garneles, ko izmakšķerēja no salū­tiem, kurus bija speciāli nopirkusi Bruklinas delikatešu veikala. Deboras ģimenes locekļi nekad īpaši nebija ievēro­juši košeru, tadeļ, iespejams, Deboras rīcībai nepievērsa īpa­šu uzmanību. Nakama reize, kad viņa baudīja košera ēdie­nu, bija atceļa no Grieķijas, un judaismam viņa ta ari vairs nepievērsas.

Patiesību sakot, Debora nožēloja savu ncibu un slepeno garneļu ēšanu - tas bija trīspadsmit gadus vecas meitenes protests pret Dievu, kurš viņai atņēmis tevu. Muļķīgs gā­jiens, kuru tevs butu uzskatījis par aizskarošu - ne tik daudz tadeļ, ka tas parkapa ortodoksālās reliģijas tradīcijas, cik daudz tadeļ, ka izdarīts maziskas spītības uzpluda.

Bet, Debora domas nosprieda, tas viss jau ir pagatnē.

lai gan, protams, nebija vis. Šis gadījums atausa atmiņa, kamēr nacas gaidīt parbaudes rezultātus. Bet - šoreiz taču viss bus citādi, vai ne? Tēva nave vienlaikus bija beigas un sakums jaunam, sarežģitakam dzīves posmam.

Protams, viņa klusībā sev iegalvoja, parbaužu rezultāti būs beigas, nevis sakums vai jauns starts. Tās mirstīgās atliekas vai nu ir senas, vai ari nav. Punkts.

Reģistratūras telpa nacas nogaidīt pusotru stundu, līdz paradijas doktors Kerems.

- Nepacietības paraugs, - viņš noteica, ar plašu vēzienu izvilkdams aploksni, no kuras izņēma salocītas, no datora izdrukātās papīra lapas. - Jau biju gatavs nosūtīt šos rezul­tātus pa pastu. Bet jus droši vien gribesiet tos apskatīt tū­daļ.

- I'rotāms, - Debora iesaucās, tik smieklīgi tēlodama ne- venbu, ka Kerems paskatijas uz viņu pari briļļu malai. Viņi stundām bija gaidījuši - tatad noteikti gribēja redzēt rezul­tātu.

Kerems paradīja dokumentus par katru parbaudi. Visos bija grafiki un neskaitamas lapas ar cipariem un shēmām.

- Un ko tas nozīme? - noprasīja Kelvins, draudīgi veci- nadams pirmo mapi.

- Ta ir keramika, - atbildēja Kerems. - Pilnība atbilst as­toņpadsmitajam vai deviņpadsmitajam gadsimtam. Precīzāk nevaram pateikt, jo taja perioda plaši tika lietota fosila deg­viela, kas var ietekmēt parbaužu rezultātus.

- Rsat pārliecināts, ka tā nav antīko laiku keramika? - parjautaja Debora. - Tas ir, no bronzas laikmeta, teiksim, divpadsmita gadsimta pirms musu eras.

- Pilnīgi, - atbildēja Kerems.

Debora juta, ka saplok - ka balons, no kura izlaists gaiss. Rezultāts nebija pārsteigums, taču nomaca tik un ta. Ričards gājis boja nevertigu nieku dēļ, vel vairak - visu savu dzīvi bija veltījis tiem.

- Un ka ar cilvēka mirstīgajam atliekam? - jautaja Kelvins.

- Tas ir pilnīgi cits gadījums, - atteica Kerems.

Deborai bija vajadzīga sekunde, lai saprastu, ko doma la­borants.

- Kāda ziņa? - jautaja Kelvins. Viņš izskatijas norupejies, acis mirdzēja un cieši veras sarunu biedra.

- Mirstīgas atliekas nav no ta paša perioda, kurš noteikts keramikai, - atbildēja Kerems.

- Cik senas tas ir? - iesaucas Debora, kurai bija aizrāvu­sies elpa. Tadu pavērsienu viņa nebija gaidījusi.

- Tas nav vecākās, - Kerems iesaka. - Tas ir pavisam jau­nas.

- Ko? - nenovaldijas Debora.

- [Divdesmita gadsimta piecdesmitie gadi, - paskaidroja Kerems.

- Hsat pārliecināts? - pajautaja Kelvins.

Kerems šķita mazliet samulsis.

- I'aatrinataja masas spektrometrs nosaka radioaktīva oglekļa sabrukuma pakapi, - viņš teica. - Tas nosaka ve­cumu atbilstoši to radioaktīvo izotopu sabrukuma pakapei, kas atrodas organiskaja materiala, un rezultāti ir visai ne­kļūdīgi, ja paraugs nav vecāks par piecdesmit vai sešdes­mit tūkstošiem gadu. Ja paraugs ir senāks, tas vairs nesa­tur radioaktīvo oglekli. Skalas otraja gala ir fakts, ka piecdesmitajos gados tika veikti neskaitami kodolizmēģi­nājumi, kas organiskaja materiala ieverojami paaugstinaja radiacijas līmeni. Atšķirība starp materialu, kurš nak no ag- raka perioda, un materialu, kas nak no šl izmēģinājumu pe­rioda, ir visai liela. Cilvēka mirstīgas atliekas pilnīgi no­teikti atbilst periodam pirms kodolsprādzieniem, taču pec astoņpadsmita vai deviņpadsmitā gadsimta. Tas nak no divdesmita gadsimta sakuma, nave iestājusies, teiksim, četrdesmito gadu vidu.

Deborai nevilšus paveras mute. Četrdesmitie gadi? Tas nevareja but!

- Vai varu apskatīties? - jautaja Kelvins.

Kerems pasniedza viņam aploksni, un Kelvins domīgi šķirstīja lapas.

Debora vēlējas pajautat laborantam, vai viņš ir pārlieci­nāts par rezultātu precizitāti, taču saprata, ka tads jautajums ir lieks un necienīgs.

- l,abi, - viņa nenoteikti novilka. - Tad jau mes laikam iesim.

- Pārējie rezultāti bus zināmi pec paris nedeļam, - Ke­rems paskaidroja. - Vai man tos nosūtīt pa pastu uz muze- ju?

- Pārējie rezultāti? - parjautaja Debora, vel joprojām juz- damas apstulbusi, it ka butu iereibuši.

- Par to spāņu galjonu, - Kerems paskaidroja.

- Skaidrs, - atteica Debora. - Ja. Nosūtiet dokumentus uz muzeju.

Laborants pateicas par ieinteresetibu, izņēma no Kelvina rokam aploksni un atstaja abus stavam tukšaja, balaja foajē, kas tagad ļoti līdzinājās slimnīcas uzgaidamajai telpai.

-Ar tevi viss kartība? - jautaja Kelvins.

-Ja, - Debora sameloja. - Piezvanīšu Kernigam.

Citas izejas nebija. 1.aiks, kad varēja spēlēt detektīvi, bija pagajis.

- labi, - atteica Kelvins, bažīgi nopētījis Deboru. - Iespējams, tas ir pats pratigakais gājiens. Kamēr tu zvanīsi, es ieiešu duša. Un tad jau mēs droši vien kravasim mantas un dosimies ceļa.

Tas izskanēja gandnz ka jautajums - it ka šads secinājums liktu deborai noticēt, ka patiesība viņi vairakas dienas pava­dījuši kopa kalnos vai kur citur. Viņa tik tikko saklausīja vār­dus, viegli palocīja galvu atbildes vieta un uzmeklēja telefonu.

Tatad tas nebija Agamemnons. Neko citu jau viņa ari ne­bija gaidījusi - vismaz, pēdēja laika - taču rezultāts tomēr šķita savads. Tas nebija antīko laiku cilvēka mirstīgas atlie­kas, kas izraktas pec daudzu gadsimtu atrašanas zeme. Tie nebija an daži kauli, kas paņemti no vietējās kapsētas un da­tēti ar deviņpadsmito gadsimtu. Tie bija daudz jaunaki un daudz mazak saistīti ar Šlimanu, izrakumiem, Mikenam un arheoloģiju vispār. Tie bija pietiekami neseni, lai Deboras prata, kamēr viņa spieda telefona podziņas, saktu raisīties jauni, mulsinoši jauta jumi. Viņa, meklējot lietas, kas pazudu­šas no Ričarda guļamistabas, bija domājusi par atbildēm uz. jauta jumiem ka, kas un kapec. Nu šos jauta jumus aizēnoja cits: kurš?

Kura cilvēka mirstīgas atliekas atdusējušas aiz, Ričarda grāmatplaukta?

Un kurš viņu nogalinajis?