Atreja maska

Sešdesmit trešā nodaļa

Vispirms Deborai gribējās izlasīt pilnīgi visu, kas rakstīts šaja interneta lapa, tad - piezvanīt Kernigam.

Viņš jau zina, Debora sev iegalvoja. Tieši tādēļ jau viņš ir šeit. Viņš jau no paša sākuma to zināja. Iemesls nav Šlīmans vai Agamemnons. Iemesls ir šis. lai kas tas ari butu.

Viņa saka interneta lapa klikšķināt noradītas saites, lai uz­zinātu pec iespejas vairak.

Zem varda "Atrejs" informācijās bija krietni mazak neka pie citam ekstrēmistu grupām. Ta vēstīja:

Neliela, iespejams, mirusi organizācija ar rasistisku skutgalvju ideju ievirzi. Organizācija dibinātā piecdesmitajos gados, taču tīta tada noslēpuma, ka daži analītiķi pat noliedz tas eksistenci, un vai- rakus gadu desmitus ta vairs aktīvi nedarbojas, 'l as nosaukums at­kal parādījies deviņdesmito gadu sakuma -skutgalvju tetovējumos. Daži avoti vēsta, ka grupa ir tikai nedaudz locekļu, kas turas ēnā. Viņu mērķi nav skaidri, lai gan šķiet, ka galvenais mērķis - tapat ka citam skutgalvju grupām - ir nežēlīgs naids pret gejiem un ne­baltajiem, īpaši ebrejiem un melnādainajiem, '/.elta maskas attēls, kas izmantots reklamkarogos un tetovējumos, saistīts ar grupas di­bināšanas gadiem, taču ta nozīme nav skaidra.

Atkal maska.

Debora cieši veras taja. C.ribejas novērsties, taču kaut kas neļava to izdarīt - tas saistīja ka apģērba ieķēries makšķer- aķis. Attēla maska šķita citada neka realitate - it ka samazi- najums butu atņēmis tai raksturīgo raupjumu, padarījis kār­tīgu un akuratu, par logo, teatra masku vai…

Logo.

Viņa taču jau agrak to ir redzejusi! Par to Debora bija pil­nīgi pārliecinātā. Tagad viņa masku pazina visos sīkumos. Taču šaja stilizētaja datorizetaja miniatūra jautas kaut kas at­šķirīgs - kaut kas pazīstams. Taču tas nebija saistīts ar pašu masku, kuras neskaitamos attēlus viņa bija redzejusi foto­grāfijās un kuras oriģinālu pētīja Atēnu muzeja.

Tagad, veroties attēla, Deboru parņema tas pašas izjūtas, kadas bija pārdzīvojusi, ieraugot tetovējumu uz krūtīm pui­sim, kas meģinaja viņu nogalinat Mikenas, - nojausma, ka šis attēls jau agrak ir redzēts; nevis pati maska, bet šis mi­niatūrais zīmējums…

Viņa vēlreiz nopētīja masku datora, tad pieceļas un saka soļot šurpu turpu pa istabu, cenšoties atcerēties, kad pirmo reizi redzējusi šo attēlu. Un tad viņa apstajas. Pēkšņi viss ta­pa skaidrs: tas nebija zeltains vai dzeltens elektronisko pik­seļu attēls datora monitora vai zili melns tetovejums uz. balas adas; tas bija melns tintes zīmējums uz bieza balta papīra.

Debora iesteidzas guļamistaba un metas pie somiņas, ko bija izvadajusi teju pa puspasauli. Ta bija smaga - piebāztā ar neatvertam vēstulēm, kas saņemtas pirms divām nede­ļam, paziņojumiem un rēķiniem, ko viņa paņēma līdzekļu vakšanas pasakuma, taču ta ari nebija nodevusi talak, jo Ri­čards jau bija miris. Debora saka steidzīgi šķirstīt sutijumus, līdz atrada meklēto: baltu aploksni, kas bija smagaka neka parasti un kuras materials atgadinaja linu. Adresāts bija uz­drukāts ar rakstammašmu - Ričards. Noradīta muzeja ad­rese - tadeļ ari vēstule bija nonākusi Deboras rokas. Ja ta butu sūtīta uz Ričarda majam, viņa tai klat netiktu. Augšēja kreisaja stūtrī, kur vajadzētu but atpakaļadresei, bija redza­ma tikai sīka, stilizēta maska.

Izskatijas pietiekami nekaitīga, un Debora jutas pilnīgi pārliecinātā, ka, pirmoreiz ieraugot šo aploksni, uzskatījusi to par aicinajumu ziedot vietejam teātrim. Bet nu, visa noti­kuša konteksta un, ņemot vera to, kas par šo dzelteno sim­bolu rakstīts interneta, ta nebūt nebija nekaitīga.

Debora uzmanīgi atvēra aploksni - biezo papīru nacas griezt ar nazi - un, izstiepusi roku, izbēra saturu bļoda uz galda. Ot­ru roku viņa bija aizlikusi priekša mutei. Ja aploksne butu pul- veritis, viņa neelpotu līdz bndim, kad butu izskrējusi uz ielas.

Taču pulvenša nebija. Tikai viena tada paša darga papīra lapa, kas apdrukata ar to pašu rakstammašīnu. Paraksta un datuma nebija. Vēstulē bija teikts:

Mēs zinām par objektu, kura īpašnieks esat, un zinām, kādi ir jūsu plāni. Jums tie jāmaina. Esiet drošs - ja objekts nenonāks to ļaužu rokās, kas vēlas turpināt Lielā cilvēka lietu, jūs un jūsu līdz­cilvēkus skars ļauns lāsts, kas būs briesmīgāks par pašu visvarena Dieva zobenu. Nepieļaujiet, ka objekts tiek izvests no valsts, vai ari gaidiet skarbu sodu, kas naks pec tam, kad ta spēkam neizbēgami tiks ļauta vaļa.

Debora uzmanīgi nolika vēstuli un atkapas - it ka tas paus­tajos vārdos jaustos Sibīrijas mēra izraisitaji vai nervu gāze.

- Ta tiešam nav arheoloģiska mikla, - Debora skali no­teica, atkartodama Kernigas vārdus.

ja vien šie vājprātīgie galejie rasisti nav iedomājušies, ka ir Aga- memnona pecteči…

lūk, tā.

Viņi Trojas karu - leģendāru cildenuma un godājamu dar­bu paraugu - pārvērtuši par kaut ko brutālu un briesmīgu: par genocīdu. Par grieķu - izcilāko spēku talaika Piropa - mēģinājumu izskaust pretiniekus Tuvajos Austrumos. Rietu­mi pret Austrumiem, baltadainie pret arabiem, zeme, kas kļuvusi par agrīnas kristiešu baznicas mājvietu, pret neticī­gajiem turkiem. Viņi Ahilleju, Agamemnonu un visus pārē­jos pārvērtuši par nacistu simboliem, varoņiem, kas zem sa­viem āriešu papēžiem iznicina svešas kulturas…

Lai ari tas liecinaja par sliktu vēstures izpratni, literatūras un kulturas apzinatu parprašanu, Debora saprata, ka vismaz, tam, kurš rakstījis šo vēstuli, karš, ko Agamemnons uzsācis bronzas laikmeta, bijis rasistisks krusta karš. Tikpat skaidrs šķita an tas, ka "Atreja" grupējuma cilvēki, kuri dzenas pec mirstīgajam atliekam kaste, grib tas kaut ka izmantot. Šaja kaste, viņuprāt, bija visvarena Dieva zobens, kas spej skarbi six1it.

Ko bija teicis Markuss? Tas nepavisam mv tas, ko mes domājām.

Kernigam taisnība. Ta nebija arheoloģijas mikla. Tas bija saistīts ar vēsturi, mākslu vai pat naudu. Debora vel joprojām nezinaja, kas bijis kaste - tagad, iespējams, zinaja vel mazak neka iepriekš, jo izskatijas, ka visi pieņēmumi bijuši aplami, - taču tagad viņa zinaja, kadeļ cilvēki ir gatavi nogalinat šis kas­tes deļ. Viņi dans visu, lai dabutu to savas rokas, jo ticēja, ka taja ir ierocis - iercx:is ar neparastu iznicinošu speķu.