Atreja maska

Trīspadsmitā nodaļa

Debora ar Kelvinu Bouversu sedeja muzeja foajē, kura tagad iespīdēja nepiedienīgi spoža saule. Ričards bija miris, taču saule vel joprojām spīdēja. Tāda ir pasaules kartība, De­bora domas sprieda, taču tas šķita nepareizi, un viņai tada kartība nepatika. Pie aizslēgtajam ārdurvīm staveja forma tērpts policists, bet detektīvi vel joprojām uzturējās kabineta.

Bouverss tagad, kad policistu nebija blakus, izrādījās pa­visam citāds - mierīgs, atklats, draudzīgs un pievilcīgs. Viņš sēdēja, kajas izstiepis, - ka kaķis - laisks un rams, bet ga­tavs lēcienam. Deborai negribējās runāt, un ši vīrieša lab­sirdīgie skatieni lika justiēs neveikli un zaudēt pašpārliecību; tomēr viņš bija palīdzējis tikt vaļa no policijas, tadeļ likās nepieklājīgi ta vienkārši sedet.

- Cik ilgi jus strādājāt pie Ričarda? - Debora jautaja.

- Mazak par gadu. Līgumattiecības ar musu firmu viņam gan bija jau senāk. Manuprat, kopš brīža, kad nopirka šo eku. Taču es ar Diksona kungu satikos tikai pirms dažiem mēnešiem, kad viņš mums atsūtīja dažus dokumentus. Mes vairakas reizes runājām pa telefonu un apmainijamies ar ofi­ciālām vēstulēm, taču tikušies nebijām ne reizi.

Debora jutas saviļņota. Si kunga taisnīgas dusmas kabi­neta pirms dažam minūtēm lika viņai - un policijai - saprast, ka Ibouverss ir sens Ričarda draugs, ka ši slepkavība un ve- lakie notikumi viņam ir personisks apvainojums. Lāču ta iz­rādījās tikai profesionāla bramaniba, lai izsistu detektīvus no sliedem. Viņa interese par šo lietu bija tikai profesionālā.

- Nespēju noticēt, ka viņa vairs nav, - Debora sacīja. Tik­līdz šie vardi bija nonākuši saules gaisma, viņa tos nožēlo­ja. īpaši tadeļ, ka teica tos svešiniekam. - Piedodiet, - viņa steigšus piebilda. - Ta tada banala frāze… Ak dievs, te ir tik daudz darba!

Bouverss neizradija, ka butu pamanījis temata maiņu.

- Ir taču cilvēki, kas palīdzes nest šo nastu, vai ne? - vī­rietis teica. - Muzeja padome? Ari es butu priecīgs palīdzēt. Mes ar Diksona kungu bijām maz pazīstami, taču firmai at­tiecības bija ilgstošas un saistītas ar īpašuma vērtību, tadeļ esmu pārliecināts, ka viņi atļaus izmantot manu palīdzību.

Atļaus izmantot manu palīdzību. Izklausījās pec bruņinieka, kas piedāvā savus pakalpojumus nelaime nonakušai jauna­vai.

- F,s ar visu tikšu gala, - Debora ar augstpratibas pieska­ņu balsi noteica. Tas bija reflekss. Viņai patiesība nebija ne jausmas, ka ir iespejams tikt ar visu gala.

- Par to es nešaubos, - Bouverss piekrita un pasmaidīja tik mīļi, ka Debora mazliet atmaiga.

- Piedodiet, - viņa teica, - es neesmu radusi…

…paļauties uz kadu citu, ne tikai sevi?

- …ka mani pieskata, - viņa pabeidza teikumu. - Ričards man bija ļāvis pilnīgu rīcības brīvību…

Balss aizžņaudzas, un Deborai nācās apvaldīt rugtumu kakla. Viņa pasmaidīja un nepārliecinoši paraustīja plecus. Bouverss tikai līdzjūtīgi palocīja galvu, un viņai uz bridi nā­cās pievērsties foajē, ko viņi ar Ričardu bija rūpīgi soli pa solim iekārtojuši…

- Tatad jus esat arheoloģe, - Bouverss teica, kritiski pē­tīdams indiāņu kultūras eksponātus.

- Ne gluži, - Debora atbildēja. - F,smu muzeja krājumā glabataja. Tadu grādu ieguvu, augstskolu beidzot.

- Un ar ko tad muzeja krājumā glabataji nodarbojas? - viņš jautaja, atkal nepiespiesti pasmaidīdams, un Debora ju­tas par drusciņu mierīgākā.

- es specializējos angļu valoda un arheoloģija, - viņa sa­cīja, - taču lielākā daļa kolēģu pievēršas biznesam.

- es dodu priekšroku jusu izvelei, - Bouverss noteica.

- Es an, - Debora piekrita, un šoreiz viņas smaids bija daudz sirsnīgāks.

- Un tomēr, - viņš iesaka, noradīdams uz vitrīnu ar iespaidīgu akmens tomahauku, - kada kompānijā jums jādzīvo! Paskatieties uz to pretīgo nieku! Barbaru ierocis. Šķiet, te butu vieta kaut ko teikt par neapšaubamo Ameri­kas likteni18 , ko?

- Nedomāju, ka iedzimtie amerikaņi uzskatami par mazāk civilizētiem neka baltie kolonisti tikai tadeļ, ka viņiem bija primitīvāki ieroči cilvēku nogalinašanai,-ironiski smai­dīdama, iebilda Debora.

- Iedzimtie amerikaņi, - Bouverss atkartoja. - Šķiet tik jocīgi, vai ne, ka cilvēki ar vārdiem vien grib visu vērst par labu.

Debora juta kapjam aizkaitinajuma vilni, taču viņai nebi­ja laika atbildēt. '

- Mis Millere? - Ta bija Tonja.

Viņa bija paradijusies no garas galerijas puses un nu tu­vojas, savadi izstiepusi rokas sev priekšā.

- Vai mes varam aprunaties? - viņa jautaja.

Debora piecēlās.

- Divata, ja neiebilstat, - Tonja piebilda.

Debora atvainojoties pamaja ar galvu Bouversam, un tad abas sievietes klusēdamas devas atpakaļ uz. kabinetu.

- Kas tev prata, Tonja? - Debora jautaja, kad viņas aiz­vēra aiz sevis durvis. ,

Abas sievietes stāvēja - saspringušas un satrauktas.

- Domāju, jus zināt, - Tonja teica. - Skatieties! Mani vien­kārši interese. Man ir draugs dienesta, un viņš man izstas- tija par slepkavību, tiklīdz par to tika paziņots. Viņš kaut ko minēja par slepeno telpu un… Un es, ziniet, gribēju savam acīm redzet, kas notiek. F.s nedomāju, ka tas bus Diksona kungs. Es ar to nebiju kaut ko domājusi.

Debora Tonju labi nepazina, taču bija runājusi pietieka­mi, lai pēdējā frāze šķistu aizdomīga. Tonja nerunaja ka ap­kopēja un ar savu rasi nelepojas. Tonjas valoda, ka Debora bieži vien tika novērojusi, bija gramatiski pareiza, apliecinaja skološanos, tadeļ viņa nereti pratoja, no kadas balto apkak­līšu profesijas šai sievietei nācies aiziet, lai tagad tintu mu­zeja tualetes. Tonja allaž runaja ta, ka ikvienam bija skaidrs, - nav tiesību nicīgi izteikties par viņas darbu vai izskatu. Tonja nekad neteiktu, es ar to nebiju kaut ko domājusi. Cirama- tiski nepareizā frāze an visus pārējos vārdus šaja grēksūdzē vērta aizdomīgus.

- Iespejams, tev nevajadzeja ierasties pirms policijas, - piesardzīgi iesaka Debora.

- Ja, kundze, - Tonja pašūpoja galvu, it ka bnnitos pati par savu pārdrošību, - ta tiešam ir.

Nevis kaitinoši atjautīgas atbildes, nevis rūpīgi apdoma- ta ieteikuma, ko šitādās baltas kuces var darīt ar savām aiz- domam. Bet - ja, kundze, ta tiešām ir.

No Tonjas mutes? Tas nav iespējams.

Debora piemiedza acis. Viņa jutas ka filmas "Vējiem lī­dzi" sižeta uznemšana.

- Gribat, lai atnesu jums kafiju? - atviegloti nopūtusies, piedavaja Tonja. - Jau grasījos vant, bet man visas zarnas sametušas čokura. Domāju, tagad gan varēs drusku iedzert.

Debora, izmocījusi smaidu, palocīja galvu un aizdomu pilna satraukti noskatijas, ka apkopēja aiziet. Man visas zar­nas sametušas čokura? Kuru viņa te centas piemuļķot un kadeļ?

Kad viņa iegaja foajē, Kelvins Bouverss sarunajas ar lielo viru mirdzošajā uzvalka - ar I larviju Vebsteru. Deborai pa­mira sirds, tomēr viņa izslējās un mundri devas pie abiem vīriešiem.

Vebsters izskatijas norūpējies, taču, ieraugot Deboru, vi­ņa seja noskaidrojas. Nebija ne miņas no iepriekšējā vakara izdzerta alkohola daudzuma vai neapmierinajuma, ka ticis izmests no šejienes aiz auss ka tads puišelis.

- Briesmu lietas, - viņš klusa melodiska balsi teica, kad Debora nostājās līdzās. - Vienkārši šausmīgas. Ja vien varu kaut ka palīdzēt, jus vienkārši pabļaujiet.

- Paldies, I Iarvij, - atbildēja Debora, - ta an darīšu.

- Man piezvanīja no policijas, - viņš turpinaja, - un teica, ka muzejs bus jāslēdz.

- Ko? - iesaucās Debora. - Uz cik ilgu laiku?

- Uz divām, varbūt trim nedeļam, - paskaidroja Vebsters.

- Trim nedeļam! - Debora atkartoja.

- Varbūt varēsim viņus pierunāt, lai ļauj atvērt atrak, - iejaucas Bouverss, atkal atgadinadams bruņinieku, kas ga­tavs palīdzēt jaunavai.

- Izklausijas jau diezgan nelokāmi, - atteica Vebsters. Un veltīja Deborai līdzjūtību smaidu, taču udeņainajas acis bija lasams kas cits.

Tad, luk, kads bija sods par viņas grekiem! Vebsters un padome pārņems lietas'savas rokas, atstadinas viņu uz da­žam nedeļam un pargrupesies. Debora vēroja I larvija Veb­stera liekulīgi laipno smaidu un iztēlojas savu nākotni: pa­kāpeniski tiek samazinata viņas kontrole par kolekciju, hdz I larvija iemīļota Atlantas Kristīgo (balto) biznesmeņu liga pārņem vadību savas rokās un muzejs pārtop par viņa mūž­seno sapni - tematiska parka paveidu, kam saturs ir viegls, bet ienākumi pamatīgi.

- Es aprunašos ar tiem detektīviem, - Vebsters paziņoja un devas prom. - Raudzīsim, ko varu panakt.

Varbūt izdosies aizslēgt šo iestādi uz veselu mēnesi, Debora domas piebilda, juzdamas pārspētā.

Debora novērsās - pēkšņi bija pārņēmis nogurums, vil­šanas un bezspēcība, sajūtas, ko viņa tik ļoti ienīda. Aiz. mu­guras staveja Bouverss - Debora juta, ka viņš gatavs teikt uzmundrinošus vārdus. Viņa staveja, rokas sānos iespiedu­si, un veras koši apspidetaja tukšaja foajē. Bez Ričarda viņa patiešam jutas viena, un ši eka atgadinaja tukšu un nekam nederīgu gliemežvāku.

trīs nedēļas. Jaunu izstāžu sagatavošana, priecīgā saroko- šanas, mīlīga pļapašana un draudzīgu attiecību uzturēšana, pieklājīgā smaidīšana labveļiem, fotogrāfijās avīzes ar to briesmīgo kuģa priekšgalu… Viss velti. Triju nedeļu laika Atlanta bus aizmirsusi, ka tads muzejs vispār eksistejis. Un ko viņa iesāks šo trīs nedeļu laika? Klīdis pa šo brīnišķīgi izgaismoto mauzoleju, kamēr Kins ar saviem rokaspuišiem sacenšas aspratiba par homo erectus1 "?

Dievs, cik garlaicīgas izredzes!

- Mes varētu panakt, ka muzeju atjauj atvērt atrak, ja pie­radīsiet, ka nekas nav pazudis, - atskanēja Kelvina balss. Viņš staveja aiz muguras, taču pieklājīgā attaluma. Debora pagriezās un pateicīgi pasmaidīja.

- Nemaz, nezinu, kadeļ tik ļoti vēlos to uzturēt pie dzīvī­bas, - viņa teica. - Laikam jau esmu pārliecinātā, ka, izlie­koties, ka viss ir normāli, bus iespējams…

- Ja, - noteica Kelvins, atbrīvodams Deboru no vajadzī­bas pabeigt teikumu.

Debora ievilka elpu un centas atbrīvoties no šis domas.

- Šodien ķeršos pie inventarizācijās, - viņa teica, - pār­liecināšos, ka viss ir savas vietas. Protams, es nevaru zināt, vai kaut ka trūkst taja telpa aiz Ričarda guļamistabas grā­matplaukta.

Viņa paraustīja plecus un nopūtas - atmiņas par šo vietu bija tikpat uzbāzīgas ka pazīstama un nepatīkama smaka; par līķi, kas atstats taja jocigaja gaisma…

' Pag!

Kaut kas tiešam trūka.

Mala trauks bija nācis no vitrīnas aiz grāmatplaukta, bet pārejās vitrīnas šķita neskartas, tadeļ viņai licies, ka nekas nav pazudis. Bet ta dīvaina gaisma slepena ja telpa, kas spī­dēja no griestiem un raidīja starus par Ričarda izkropļoto līķi? Kas šaja telpa atradies pirms tam, ja reiz bija nepiecie­šams tik īpašs apgaismojums?

Debora atcerejas, ka pašā vidū grīdā bija ierīkots elek­triskas strāvās kontakts.

Ja. Telpas vidu acīmredzot atradusies vel viena vitrīna. Milzīga un ļoti īpaša, pašu svarigako eksponātu glabašanai. Tik liela, ka bija jāizstumj ara, atstajot uz paklaja eļļainas pē­das… Bet kas varētu but vel neparastaks par priekšmetiem, kas palikuši vitrīnas? Kas varētu but tik dārgs, ka tiek aiz­nests, bet pārejie nenovērtējamas kolekcijas eksponāti atstati?