Sestā nodaļa

Deborai nebija ne jausmas, cik ilgi viņa ta sēdējusi - sa- kņupusi, pa pusei uz ceļiem ka lūdzēja pie altara. Ta viņa bija sēdējusi pie savas gultas septiņas naktis pec teva nāves, atkartojot kadiša12 vārdus, kas solīja dzīvi, nepārtrauktību un taisnīgu, mīlošu Dievu, kadu viņa vairs nekad nebija sa­stapusi. Sis divas nāves bija pilnīgi atšķirīgas, taču tagad šķi­ta, ka divdesmit gadi, kas tas šķira, izzuduši nebūtība - vi­ņai atkal bija trīspadsmit, viņa atkal skatijas te uz ārstiem, te uz radiem, te uz rabīnu, kurš bija vadījis apbedīšanas ce­remoniju un ar kuru viņa kopš ta laika vairs netika runāju­si. Viņa vairs neatcerejas kadišu aramiešu valoda, taču lūg­šanas teksts angļu valoda allaž, nelika mieru - ka brūce, kas nav sadziedinama. An tagad Debora atcerejas fragmentu no šis lūgšanas, kas skaitama pie kapa:

Līdzjūtīgais Dievs, kas dzīvo augstumos, sava Dievišķajā patvē­ruma starp svētajiem un šķistajiem, un kas mirdz debesu juma spo­žuma! Dāvā mieru mana tuvinieka dvēselei, kurš devies uz savam mūža mājām.

Visvarenais, Visžēlīgais Dievs, sargā viņu sava patvērumā zem savas klātbūtnes spārna, lai viņa dvesele gūst mūžīgu dzīvi, un dod man spēku, lai atmiņas par manu dzīvi allaž iedvesmo mani dzī­vot cildeni un svētīgi. Āmen.

Si lūgšana gremza ka allaž, un radīja rugtumu sirdi - ne jau ka CamparP, kas Ričardam tik ļoti bija garšojis, bet gan ka inde (vismaz viņai šķita, ka ta varētu but), ka parvanta stipra te ja.

Līdzjūtīgais? Drīzāk jau bezjūtīgais, nepastavigais vai vienkār­ši vienaldzīgais.

Vai viņas tēvutēvu Dievs vispār ir pamanījis, kas šonakt noticis? Vai Viņš vispār jebkad kaut ko pamana?

Ak Dievs, Ričard, Debora domas teica, piedod. Man vajadzēja but šeit.

Kopš Ričarda mirstīgo atlieku atrašanas Debora nebija pat pakustējusies, elpa kļuvusi lena un tikko jaušama, it ka viņa vēlētos dalīt Ričarda mieru un klusēšanu. Acis bija asaru pil­nas - tas klusi riesas zem plakstiem, līdz beidzot izlauzas bnviba un krita uz paklaja ka smagas vasaras lietus lāses.

Bet šis klusas ciešanas partrauca spalga, neatlaidīga balss - ka policistam, kurš laužas cauri pūlim, kas sastajies ap ce­ļu satiksmes negadījuma vietu; oficiālas personas balss, kas paģer kartību; balss, kas apslapē emocijas, lai ļautu darbo­ties pratam. Ta atgadinaja, ka Ričards ir nogalinats, ka ši nav tikai sērošanas vieta - ta ir an briesmīga nozieguma vieta, bīstama vieta - un viņai atbilstoši jankojas.

Taču Debora nespēja aiziet - viņa tik tikko spēja atraut raudošas acis no Ričarda, no viņa brucem.

Tas briesmīgi asiņojušas, lai gan iegriezts bija tikai kadas collas platuma. Brūces malas bija tumšsartas, bet vidus - dziļš un biedējoši melns. Krūtis klaja asiņainas svītras, taču asins peļķe, kura viņš gulēja, bija sakrajusies no apakšas. Vai dūriena vietas (sešas vai septiņas, atkartoja neatlaidīga balss, kas nekad neatkapas no faktiem un allaž komentēja lauskas un kapukalnus) butu tik dziļas, ka asmens izduries cauri ķer­menim? Kas tas varētu but par ieroci? Tas zobenam droši vien līdzinājās tapat ka nazis.

Tad viņa katras brūces abas puses uz adas pamanīja iero- bījumus - divus sīkus nobrazumus apmēram collas platu­ma…

Debora steigšus novērsās - parņema pēkšņs nelabums, un viņa saka rīstīties, taču hdz vemšanai nenonaca. Acis, kuras vel joprojām riesās asaras, šķita sausas un svelošas. Viņa tas aizspieda - negaidīti prata bija iešavusies neatlaidīga doma, ka vajadzētu izmazgat šis brūces, aizskalot asinis…

'lāču tu nedrīksti aiztikt šo miesu, atgadinaja iekšeja balss, jo policijai viss jānofotografē tieši ta, ka tas ir tagad. Gan vēlāk kads to visu nomazgās.

-Ak, Ričard! Mums vel bija tik daudz plānu! Un tik daudz es gribēju tev vel pateikt…

Viņa to pateica skaļi. It ka atbildētu šiem vārdiem, iezva- nijas telefons.

Debora ilgi nespeja uz to paskatīties, tomēr beidzot roka leni atlaida Ričarda plaukstu un pacēla klausuli pie auss - kustības bija ramas un uzmanīgas, elpa mierīga.

- Ja? - viņa teica klausulē.

- Vai viņi ieradas pec līķa?

Ta pati balss. Debora neko neteica - viņa vel joprojām skatijas uz Ričarda krūtīm.

- Vai viņi to paņēma?

Debora juta, ka pārstāj elpot. Vīrietis turpinaja jau daudz nepiekapigak. Uzstājīgāk.

- Vai viņi paņēma liki?

- Ne, - Debora atbildēja. Lai ari nesaprata, kadeļ runa ar šo cilvēku.

- Gaidi! - viņš teica. - Es tūdaļ bušu.

Saruna partruka.

Debora skatījos uz klausuli, kura skanēja pīkstieni, un me- ģinaja aptvert dzirdēto. Pēkšņi nomaktais rāmums i/zuda - izteikto vardu jēga ķera viņu ka elektriska strava. Debora steigšus/piecelas kajas, pagriezās prom no miruša un piezva­nīja policijai.

Загрузка...