Atreja maska

Septiņpadsmitā nodaļa

Muzeja Debora atgriezās, apzinādamās, ka viņas nciba ir tikai pieņemumi, taču tie saviļņoja, un gribējās visu iz­stāstīt Kernigam vai pat Kelvinam Bouversam - vienalga, kam. Līdz šim nozināmā mikeniešu pēcnāvēs maska, kuru Šlimans pirms simts gadiem slepus izvedis no Grieķijas un kuru Atlanta, Džordžijas štata, iegūt centies vientuļš krievs! Tas taču ir kaut kas ārkārtējs! Ar to gandrīz pietika, lai ne­vajadzētu visu laiku domāt par Ričarda navi. Un izstāstī­šana policijai butu viņas ieguldījums - ta tiktu apliecinata cieņa Ričardam un atšķetinati slepkavības apstakļi. Kas zi­na, varbūt tiktu atrasta maska, kuras deļ viņš gājis boja. Debora nespeja iedomāties vel labaku pieminekli Ričarda atcerei.

Taču pirmām kartam bija jaizdara vel kas. Viņa nebija ēdusi un pēkšņi jutas izsalkusi. Atcerējusies, ka cienasts no ballītes palicis pari, viņa nokapa virtuve, kas atradas ēkas sētas pusē. Tonju, par laimi, nekur neredzēja.

Debora noņēma vākus traukiem ledusskapi un, uzmanī­gi ostīdama, i/.velejas produktus. Pastēte nerosinaja apetīti - tapat ka pirms divām dienam. Tas kaut ko atgadinaja. Vi­ņa paņēma telefona klausuli pie telpas talakas sienas un uz­grieza galda klājēju firmas numuru. Apspriest savus pieņē­mumus ar Kernigu (kamēr Kins blakus nicīgi smīnēs) varēs an velak.

- "Garšas elegance", - atskanēja klausule. - Ka varam pa­kalpot?

- Zvana Debora Millere no Druidu kalna muzeja, - viņa teica. - Vai varu aprunaties ar Eleinu, ludzu?

Iestājās pauze, atskanēja krakšķis - klausule tika pasnieg­ta citam - un tad saldena un liekulības pilna balss.

- Eleina Šotridža klausas.

Debora saka uzskaitīt savas sūdzības. Viņai ar Šotridžu danšanas bijušas jau agrak, tadeļ zinaja, ka pieklājīgs deli- katums nekādu labumu nenesis. Sakuma likās, ka nekas nav noticis. Ka tas ir vienkāršs lietišķs zvans. Ka Ričards strada sava augšstava kabineta un smiedamies gaida ziņas par De­boras saķeršanos ar Eleinu Šotridžu - Atlantas piegādātāju tirānu karalieni.

- Musu aizstavibai varu teikt, - iesaka Šotridža, - ka le­dusskapi nebija tik daudz vietas ka cerets.

- Vietas trukums ledusskapi neattaisno to, ka jusu cilvē­ki pec pasakuma neko nenovaca un mums beidzas sarkan­vīns.

- Mes ar prieku varētu parskatīt summas rēķina, - iero­sināja Šotridža. - Teiksim, desmit procenti?

- Vismaz piecpadsmit, - iebilda Debora. - Fs vel nepie- rnineju kanape maizītes.

- Mis Millere, - piepeši atvesusi, teica Šotridža, - man nav iebildumu parskatīt kļūdas rēķina, taču garšas īpatnības nav iemesls cenu samazinajumam. Fs nepieļaušu, ka musu kana­pe maizītes, kuras darinajam paši savam rokam, kads var uzskatīt par negaršīgam…

Šaja bridi vajadzētu tai kundzītei pateikt, ka Ričards ir miris un kaulēšanas par dažiem šķīvjiem ar zila siera kana­pe patlaban nav viņas prioritāte, taču Debora to nespeja. I'atlaban viņa rīkojas adekvati situacijai, taču, pieminot Ri­čarda navi, tas vairs nebūs iespejams. Debora atgriezās pie sarkasma, no kura tik ļoti bija velejusies izvairīties.

- Fs atsakos maksat trīsdesmit zaļos par šķīvi ar šķiņķi ietītam melones bumbiņām, kas garšoja ka aitas acis kurpju adas sloksnītes, - Debora teica, - tadeļ apgalvojumus par augstas klases virtuvi liksim mala, labi?

- Diksona kunga draugi no Grieķijas man personīgi pa­teica paldies par sieru musu gatavotajas fetas un spinātu maizītēs.

- Pag, - Debora iesaucas, - Diksona kunga draugi no Grieķijas? Kadi draugi no Grieķijas?

- Divi džentlmeņi, ar kuriem viņš sarunajas jusu prezen­tācijās laika, - ironiski atteica Šotridža.

- Ka jus zināt, ka viņi bija no Grieķijas?

- Viņi tadi izskatijas, - atbildēja Šotridža. - Izklausijas pec grieķiem, un, ja, Diksona kungs pats teica, ka viņi ir no Grie­ķijas.

Šotridža acīmredzot bija izcilniece sarkasma joma.

- Un ko vel viņi teica?- jautaja Debora. Viņa bija pilnīgi pārliecinātā, ka viesu saraksta nav atrodams neviens grie­ķisks uzvārds.

- Neko, - atbildēja Šotridža. - Viņi runaja sava starpa. Grieķiski. Bet es gāju garam ar paplati roka, un Diksona kungs apjautajas, vai nevaretu dabūt vel, jo grieķu draugi ir sajūsma par mūsiļ uzkodām. Teica, ka tas esot bijis laba- kais fetas siers, kadu viņi jebkad baudījuši. Viņi palocīja gal­vas un pasmaidīja, un katrs paņēma trīs kanape. Un tad es devos prom.

- Neko vairak vini neteica?

- Ne, - apstiprinaja Šotridža. - Divpadsmit procenti. Tas ir mans pēdējais piedāvājums.

- Norunāts, - atteica Debora un nolika klausuli.

Bija pienācis laiks aprunaties ar policiju.