Atreja maska

Četrpadsmita nodaļa

- Vai jutāties pietiekami stipra, lai dotos uz morgu?

To teica detektīvs Kerniga. Debora sedeja un klusēja. De­tektīvs viņu bija apturējis ceļa uz kabinetu. Un viņa nezināja, ko teikt.

- Godīgi sakot, - Debora iesaka, - es saprotu, ka jums vajadzīgs, lai es identificēju līķi un ta talak, taču nedomāju, ka esmu gatava atkal viņu redzēt. Fs zinu, ka tas bija Ri­čards. Par to nav šaubu. Vai man tiešam vēlreiz uz viņu ja- skatas?

Deborai nepatika pašas vardi - tie pauda vājumu un emo­cijas - un nepatika an mulsais detektīva skatiens.

- Ne, - Kerniga teica, un viņa seja noskaidrojas. - F,s ne­biju domājis I )iksona kungu. Viņa līķi jus jau esat identificē­jusi. Fs iedomājos par otru liki. Par Džonu Doiju. To grieķi.

Savādi, Debora domas sprieda, palokot galvu un sekojot detektīvam uz mašīnu, ka ideja par skatīšanos uz līķi var sniegt tadu atvieglojumu. Savadi, jo ta otra cilvēka meita, piemēram, pret nepazīstama grieķa līķi var just to pašu, ko viņa juta, domājot par Ričardu. Si atziņa nedeva mieru visu laiku, ka­mēr viņi brauca mašīna, iestūrēja stavlaukuma un pec tam pa tukšajiem valsts iestādes gaiteņiem devas uz. apgabala pa- taloganatoma biroju. Debora vainjas no apkartejo skatieniem un palika nopakaļus, kamēr Kerniga kaut ko čukstus skaid­roja, un klusēdama sekoja detektīvam pagrabtelpa ar redza­majiem cauruļvadiem, krāsotājām betona bloku sienam un sterilajam pārejām, kuras atbalsojas ikviens troksnītis.

Debora nekad agrak nebija apmeklējusi morgu, taču pie­tiekami bieži redzejusi to filmas un televīzijas raidījumos, ta- deļ vieta ar daud/ajam līķu atvilktnēm šķita savadi pazīsta­ma. Viss bija tieši ta, ka viņa iztēlojusies. Pārņēma pat dī­vains apmierinājums un ziņkāre - ka satiekoties ar slavenī­bu, kuras seja pazīstama jau gadiem. Ši sajuta izzuda, tiklīdz jauns asistents taisnstūra brilles noņēma pārklāju no līķa.

Tas bija padzīvojis, iespejams, septiņdesmit gadus vecs smagnēja auguma vīrietis. Viņa acis bija aizvērtas un iekri­tušas, taču Debora zinaja, - vaļējas šis acis butu košas un ne­atlaidīgi vērotu, ka viņa šķērso automašīnu stavlaukumu.

- jā, - Debora teica, - pēdējās trijās dienas esmu vairak- kart šo cilvēku redzejusi. Viņš kaut ko teica, taču es nesa­pratu, turklāt viņš nemaz neuzrunaja mani. Vienkārši, zi­niet… kaut ko murminaja.

- jūs taču nevarejat saprast, ja viņš runāja grieķu valoda,

- ieminejas Kerniga.

- Ta nav grieķu valoda, - iebilda briļļainais puisis. - Tul­kojums liecina, ka viņa mantas ir uzraksti krievu valoda. Ta­ja, šķiet, lieto vairakus burtus, kadi ir ari grieķu valoda.

- Tas, iespejams, nozīme, ka viņš nav saistīts ar to kolek­ciju, - saraucis pieri, noteica Kerniga.

- Kolekciju? - sarosijas asistents.

Kerniga kadu bridi nelikās par jaunekli ne zinis, tad pa­jauta ja:

- Vai mēs varam apskatīt viņa mantas?

- Protams, - asistents atbildēja, veltīdams Deborai pētī­jošu skatienu. Viņš vel joprojām pratoja par nejēdzīgo var­du, ko bija izmetis Kerniga: kolekcija.

- ļums vajadzētu apmesties viesnīcā, - turpinaja Kerni­ga. - Drošības labad. - Pec īsa klusuma bnža viņš piebilda,

- brīvdienas apsveriet šadu iespeju.

Brīvdienas. It ka viņai tas butu vajadzīgas. Debora nespe- ja iedomāties neko tadu, ko patlaban gribētu vel mazak. liet varbūt labak doties uz citurieni, nevis nīkt uz muzeja kāp­nītēm…

…bezpalīdzībā…

…gaidot atļauju turpināt strādāt. Vel piecas sekundes pār­domu, un lēmums bija pieņemts.

- Labi, - Debora noteica, - pameklešu kadu vietu, kur apmesties.

- Bet ta, lai neviens neko īpaši neuzzina, - Kerniga bri- dinaja.

Debora izbrīnīta palocīja galvu.

Asistents atgriežas ar paplati, uz kuras atradas maisos sa­liktas mantas un to apraksts. Viņš izgaza maisu saturu uz paplates. Nebija ne naudas maka, ne ka cita, kas atgadinatu personas dokumentus. Tikai zobu birste, kas izskatijas jau­na, pie atloka stiprināmā nozīmīte vairoga forma, aploksne ar uzrakstiem krievu valoda un notraipīta, apdriskata papī­ra lapa, kas ar melnu tinti aprakstīta smalka, ķeburaina rok­raksta. Izskatījās, ka tas ir kadas vēstulēs fragments.

- Te gan nav viss, - paskaidroja asistents, - taču pārejā daļa bija… sabojata.

Viņš uzmeta Deborai atru, neveiklu skatienu un tad atkal pievērsās paplatei.

Piesūkusies ar asinīm, Debora nodomaja. Un tas ir viss, ko viņi spēja izglābt.

- Vai tulkojums ir? - jautaja Kerniga.

- Vel nav. Neko daudz jau te nevar salasīt, - atbildēja asistents, ieskatīdamies izdrukataja saraksta. Viņš paņēma nozīmīti. Sarkana, zaļa un zeltītā emalja attēlots karavīrs ar mašīnpistoli, bet apkart - uzraksts kirilica. Vairoga apakša bija redzams duncis, kam pari likts padomju simbols - sir­pis un āmurs. - Te, visticamak, rakstīts Robežsardzes teicam­nieks vai kaut kas tamlīdzīgs. Piecdesmitie gadi.

- Un kas tie par burtiem apakša? - vaicaja Debora.

- MVD, - nolasīja asistents, vērdamies saraksta. - Jeb Iekšlietu ministrija. Droši vien kaut kads mazsvangaks val­dības departaments.

- Un ko vecs padomju karavīrs dara Atlanta? - iesaucas Debora.

- Ta vairs nav musu darīšana, - Kerniga paraustīja ple- cus. - Iesim.

Ričards noteikti bija kaut ko iecerējis. Viņa izturēšanās pē­dēja laika, kontakti ar muzeja advokatiem, telefona zvani uz (irieķiju, pat nepierasta ieinteresētība rīkot līdzekļu vakša­nas pasākumu - viss liecinaja, ka iepriekšējās nakts notiku­mi nav nejaušība. Nokļuvusi atpakaļ muzeja, Debora devas uz savu kabinetu un iesledza datoru. Visi majas un muzeja datori bija saslēgti viena tikla, lai, ierakstot paroles pareiza secība, no jebkura terminaļa varētu piekļūt jebkuram doku­mentam jebkura datora.

Dators leni ieladejas. Debora uzklikšķināja ieejas kodu un tad atklaja, ka lielākā daļa datoru - ieskaitot Ričarda perso­nisko - nav pieejami. Viņa drūmi blenza monitora ekrana.

Policija tos pievākuši.

Un tad viņa saprata. Datori varbūt vel joprojām atradas savas vietas, taču tie ir izslēgti! Policisti izdarījuši to, ko ne­viens šaja muzeja nekad nemedza darīt, - pabeiguši kopēt failus, viņi izslēguši datorus. Un nu viņa te sež un blenž ne­kam nedengaja datora.

Taja slepenaja telpa glabajies vel kaut kas: kaut kas liels, kaut kas tads, ko Ričards turējis noslēpuma un kas bijis vi­ņa plana galvena sastavdaļa. Viņš noteikti kaut ko iecerējis - izstādi vai pardošanu - kaut ko, kas uz visiem laikiem iz­mainītu šo muzeju. Ta butu viņa davana Atlantas iedzīvota­jiem - par to Debora bija pilnīgi pārliecināta. Ričards nesleptu tādus dārgumus tikai savam priekam. Viņš tos galu gala no­teikti izstādītu visparejai apskatei. Tieši ta viņš gribējis rīko­ties. Taču viss sagajis grīste, un galvenais eksponāts, ko apspīdējusi ta centrālā gaisma, pazudis… vai pārtverts, iekams nonācis pie Ričarda.

Viņa kaut kas uzplaiksnīja - izaicinājums, iespejams, mēr­ķa apziņa, vēlme - ne - nepieciešamība rīkoties, lai palīdzētu atklat Ričarda nāves apstakļus, iz,vilkt patiesību gaisma ka vērtīgu zemes un putekļu klātu artefaktu. Ta butu rīcība, kas godinātu un piepildītu ar jēgu pagaidam neizprotamo un bezjedzīgo navi. Kad kaut ko atradis, varēs par to izstāstīt policijai, taču kaut kas noteikti jādara. Neapšaubāmi.

Atveras durvis. Ta bija Tonja.

- Piedodiet, - mazliet satrukusies, viņa teica. - Nedomā­ju, ka esat šeit. Citādi butu pieklauvējusi.

- Nekas, nekas, - atteica Debora.

-Atnākšu vēlāk, - apkopēja paziņoja un jau devas prom.

- Ak, Tonja, - aši iesaka Debora, it ka tikko kaut kas bu­tu iešāvies prata. - Vai jus butu tik laipna un augšstava ieslēgtu Ričarda datoru? Man jānokopē daži dokumenti par vakardienas ballīti.

Acīmredzami meli, Debora sprieda, taču pilnīgi nekaitīgi. Tonja sekundes simtdaļu vilcinājās, tad pasmaidīja un no­teica:

- Protams.

Durvis atkal aizveras, un Debora gaidīja.

Pulkstenis datora ekrana apakšēja stun noskaitīja minū­ti, tad vel vienu. Debora piecēlās, tad atkal apsēdas. Tonja visu izstāstīs Kinam, tas ieradīsies un skatīsies uz. pirkstiem, un viņa seja bus jaušama ta pati nekrietna izteiksme. Debo­ra pakustinaja peli un uzmeklēja izslēgšanas izvēlni. Bet tad kaut kas nomirgoja - paradijas tikla ikona. Kartēja parole, un piekļuve atļauta.

Debora nezināja, ko mekle. Parskatijusi finanšu atskaišu un izklajlapu sērijas, viņa secinaja, ka neka neparasta nav. At­vērusi Ričarda dokumentu failu, viņa izpētīja mapju nosau­kumus. Viens uzdzina šermuļus. Taja bija tikai viens fails, kas saglabats JPEG standartā.

Bilde?

Viņa uzklikšķināja uz faila un gaidīja, kamēr tas ielādēsies.

Tanī bridi atveras durvis.

Paradijas Kelvins Bouverss.

Debora saķēra peli, lai minimizētu attēlu, taču, paguvusi saskatīt, kas tas ir, viņa skaļi noelsas.

ekrana bija paradijusies plata, stilizēta, zeltā kalta seja - mikēniešu pēcnāvēs maska.