Atreja maska

Četrdesmit septītā nodaļa

Debora sastinga. Puisis atradas tikai trīsdesmit jardu at­taluma - pietiekami tuvu, lai varētu saskatīt, ka viņš laiski ievelk dumu, bet pec tam, neatraudamies un uzjautrināda­mies vērojot savu upuri, aizmet izsmēķi. Debora vel jopro­jām staveja, kur bijusi, un veras sava vajataja. Viņš leni pie­ceļas kajas - vel joprojām smīnēdams un iesanis luredams tik pašapzinīgi, tik priecīgi ka par kadu viņam vien zināmu joku. Puisis bija ārkārtīgi tievs un bals ka krīts - ja neskaita zilgano matu šķipsnu gludi noskūtas galvas vidu. Acis vi­ņam bija mazas un tuvu viena otrai - šķita, tas veras pasau­le neko neredzošu skatienu, centīgi ignorējot Deboru un uz­jautrinoties par to, ka viņa nervozē. Kad puisis izlēma atkal paskatīties uz Deboru, viņš atgadinaja pašapmierinatu iz.ra- des vadītāju - it ka apkart butu ļaužu pūlis, kas alkst redzot viņa dižo triumfu.

Viņš ieradies mani nogalināt: šoreiz no neliela attaluma un aci pret aci.

Debora aši paskatijas apkart - atravusies no puiša ska­tiena, kas atgadinaja hipnotizējošu kobru. Akropole nebija īpaši augsta, taču, lecot pari mūriem, viņa var salauzt kadu locekli, jo nokritis uz nakama koncentriska apļa drupām, un puisis jau pec dažam sekundem bus atkal klat. Citadele tika buveta, lai aizsargātos no uzbrucējiem, tadeļ izeja bija tikai viena - kāpnes, uz kuram viņš patlaban gurdi ceļas kajas. Cita ceļa nebija - tikai pa turieni un cerība, ka puisis sekos, bet viņai izdosies aizbēgt.

Puisis nogaidīja, kamēr Deboras acis atkal pievēršas vi­ņam, un tad nesteidzīgi atpogaja kreklu. Sāda nciba ārkār­tīgi satrauca - vel jo vairak pec tam, kad viņa ieraudzīja, ko krekls slēpis. Aiz siksnas puisis bija aizbāzis dunci. Ne ta­du, ar kuru nogalinats Ričards - par to Debora bija pārlieci­nātā -, bet milzīgu medību dunci ar garu asmeni, kura asa mala šķita nežēlīgi draudīga. Taču duncis tomēr bija mazak biedējošs - ļaunaki likās tetovējumi. Pat no trīsdesmit jardu attaluma Debora spoja tos ļoti skaidri saskatīt: grezna pēc­nāvēs maska no viena krusu galiņa līdz otram, no rīkles līdz kaunuma kaulam, bet virs tās - stilizēts putns, iespējams, ēr­glis, stūrains un majestātisks, fa, romiešu ērglis, Debora do­mas secina ja. Pāri maskai bija uzraksts grieķu valoda. Lai ari puisis deva pietiekami daudz laika, Deborai no tada attalu­ma nebija iespējams to izlasīt, tomēr viņa diezgan labi iztē­lojas, ko tas varētu vēstīt.

Šķita, pagajusi mūžība, kad puisis atkal sakustejas - un an tad tas atgadināja humoristisku izradi, parodiju, kuras mērķis ir nobiedot. Vienas rokas pirkstus viņš bija izpletis, bet ar otru sagraba dunci un turēja ta, ka smaile slejas tais­ni lejup. IDebora satrukas, un viņš saka smieties - tie bija bur­buļojoši zēniski smiekli, gandrīz ķiķinašana. Deboru ta no- biedeja vairak neka duncis vai tetovējumi. Viņa vairs negai­dīja, kas notiks talak, bet gan pagrie/as un saka skriet pari akropoles kalnam, ka neprātīgā pulēdamas atcereties ceļve­di ievietoto karti.

Puisis neskreja pakaļ. Kad Debora paskatijas pari plecam, viņš nesteidzīgi pacēla savu ķiveri un tikpat leni devas beg- lei pa pedam - vel joprojām smaidīdams, it ka priecātos, ka gaidama pakaļdzīšanās. Puisis i/skatijas nosvērts, sagatavo­jies - it ka izspēlētu kadu fantastikas filmas ainu. Viņš, iespe­jams, bija Terminators - nesteidzīgs, nepielūdzams, apdomīgi nežēlīgs. Debora neapstajas - viņas mērķis bija siena, kas at­radas vistālāk uz. ziemeļiem.

Mikenam, tapat ka lielakajai daļai piļu, bija ta saucamas slepenas durvis, ko izmantoja aplenkuma laika, lai piegādā­tu pārtiku vai karavīrus. Tas izvietotas talu no galvenas ieejas cietoksni un, salīdzinot ar masivajiem Lauvu vārtiem, nebūs nekas vairak ka sprauga sienā. Šorīt viņa tas jau bija redzejusi. Tas atradas ziemeļu puse, par to Debora jutas pil­nīgi pārliecinātā, taču neatcerējās, kur tieši, turklāt patlaban sienas viņai bija slikti redzamas. Viņa platiem soļiem aizskrē­ja aiz valdnieka pils, uzsteidzās augšup un aši nopētīja sie­nas. Tas meta loku daudz talak uz austrumiem, neka viņai bija palicis atmiņa.

Slepenas durvis noteikti ir tur.

Debora pagriežas pa labi un metas skriet, ja izdosies tikt līdz durvīm un ara, puisis, iespejams, vel varēs viņu panakt, taču tur, leja, vel bus palikuši pedējie tūristi un apsargi. De­bora paskatijas atpakaļ - puisis dzinās pakaļ, taču vel jopro­jām turējās trīsdesmit jardu attaluma. Mute viņam bija maz­liet pavērta un galva pieliekta - viņš atgadinaja medību suni.

Ne, Debora sevi domas palaboja, hiēnu.

Viņa turējās pa kreisi no majas ar kolonnām un sasnie­dza plato gajeju ceļu mūru virspuse. Debora atkal nogrie­zās pa labi un garam cietokšņa sienu ierobojumiem skrēja uz citadeles viņu galu. Tagad viņa kustējās ļoti atri, jo juta, ka an puisis pieliek soli - iespejams, sapratis, kas prata upu­rim. Potīte visu laiku smeldza, taču Debora turpinaja skriet. Aiz muguras bija dzirdams, ka puisis uzrapjas uz mura un sak sekot.

Debora vel vairak paatrinaja soli. Jau motociklista ķiverē vajatajs izskatijas draudīgs - neredzot acis, viņš šķita necil­vēcīgāks un an daudz bistamaks. Bet tagad Debora bija re­dzējusi ša puiša acis, un šis skats bija licis justies vel neomu- ligak. Tajas jautas akls un muļķīgs ļaunums, un tas bija daudz sliktāk par automatu.

Tetovējumi Deborai šķita pazīstami. Ari maska, taču jēgu uzminēt neizdevās. Viņa zinaja, kas ta par masku, un pēdē­jas dienas bija skatījusies uz tas attēliem visdažadakajas vie­tas. Protams, ta bija pazīstama. Taču kaut kas mulsinaja…

Debora noskrēja vel pusduci soļu un tad atļavas atzīt ne­atlaidīgas šaubas, kas šaudijas prata. Šis sienas viņai nešķi­ta pazīstamas. No rīta viņa bija apskatījusi slepenas durvis no augšas, taču tik talu drupas nebija aizgajusi.

- Ne, - viņa balsi nočukstēja. - Ne! Dievs, ludzu, ne!

Taču patiesība ar katru soli šķita arvien neizbēgamāka. Viņa bija nepareizi izvēlējusies virzienu. Slepenās durvis bi­ja daudz tuvāk akropoles rietumu malai, neka viņa domāju­si, - tuvāk vajatajam. Varētu turpināt skriet gar sienam, taču izejas priekša nebija - viņa arvien vairak un vairak attalina- jas no cilvekiem, kas varbūt vel kavējas pie vārtiem. Noskai­tījusi vel piecus soļus, Debora nolēma apstaties.

Viņa paskatijas atpakaļ. Siena meta likumu, tadeļ puisis pagaidam nebija redzams.

Nedrīkst kavēties ne mirkli.

Debora ieķeras akropoles kalna akmeni un trausas atpa­kaļ uz augšējas platformas. Iespējams, tieši ta vajadzēja n- koties. Ja puisis neredzēja, ka Debora rapjas augšup, viņai bus iespeja aizskriet atpakaļ pari citadeles augstakajai daļai un cauri I,auvu vārtiem nonākt drošība. Viņa izmisīgi kār­pījās augšup, līdz beidzot izdevās ar plecu atbalstīties uz platformas un uzrāpties uz tas. Viņa atskatijas uz, vaļņiem un smagi nopūtas. Vajataju vel neredzeja. Viņai bija izdevies.

Un, tikai ceļoties kajas, Debora pamanīja, ka viņš jau stāv uz platformas - jau daudz tuvāk - un cieši vero savu upuri. Viņš šeit uzrāpies mazliet agrak, iespejams, bija plānojis uz­brukt no augšas. Lai vai ka, bija zaudēti ārkārtīgi svarīgi jardi - tagad vajatajs šķira viņu gan no vārtiem, gan slepe­najam durvīm, un citas izejas nebija.