Atreja maska

Četrdesmit trešā nodala

Tonja iemalkoja ouzo lin nopētīja glāzi - it ka vel jopro­jām nevarētu saprast, vai dzēriens viņai garšo. I )ebora gai­dīja, pratodama, vai Tonja pārdomājusi un vairs neko ne­stāstīs.

- labi, - iesaka Tonja, paliekusies uz priekšu un uzlikusi rokas uz galda ka lietišķa saruna. - Manu tevu nogalinaja Otra ja pasaules kara. Viņš dienēja septiņsimt sešdesmit pir- maja tanku bataljona un komandēja Šērtnana M4A3E8 tanku, ko tankisti sauca par vieglo astoto ta vieglas vadamības deļ.

- Viņš bija tanka komandieris? - Debora parjautaja, ne- spedama apslēpt pārsteigumu. Līdz šim viņa nebija zināju­si, ka tadi pienākumi uzticēti an melnādainajiem.

- Tieši ta, - apstiprinaja Tonja. Viņa izklausijas nevis sa­šutusi, bet gan lepna. - Septiņsimt sešdesmit pirmais bija melnadaino bataljons. Tas no Anglijas Normandija tika no­gādāts tūkstoš deviņsimt četrdesmit ceturta gada oktobri ka daļa no Patona Trešās armijas. Viņi piedalijas kaujas Arde- nu kalnos41 un cīņas Dien vid vāci ja. Viņi pat atbrīvoja ieslo­dzītos vairakas nāves nometnes.

Debora samirkšķinaja acis. Nāves nometnes.

Deboras ģimene uz Statiem no Vacijas bija parcelusies divdesmitajos gados - stabilitātes perioda un atelpas bridi, kurš bija iestājies starp postošo Versaļas Ilgumu12 , kas pieli­ka punktu Pirmajam pasaules karam, un Lielo depresiju, kas noveda līdz bojāejai Veimaras Republiku"1 un vācu politikas virsotne uznesa partiju ar manīgo nosaukumu - nacionālso­ciālistus. Viņas vectēvs bija jauns, neprecējies vīrietis, kas nolema meklēt laimi Štatos. Prom no dzimtenes viņš devas negribigi, un viņam bija maz nojausmas par to, cik lielu postu Hitlera vadība nesīs nacionālsociālisms, kas pavisam drīz kļuva pazīstams ar nosaukumu nacisms. Viņas vecmāmiņā no Polijas uz Bostonu pārcēlās tns gadus velak - laika, kad pie F.iropas debesim bija savilkušies jau krietni tumšāki mā­koņi. Tomēr daudzi cilvēki palika. Deborai gan Vacija, gan Polija bija radi ebreji, kas pilna mera uz. savas adas izjuta na­cistu filozofiju, un daudzi no viņiem nesagaidīja kara beigas. Viņa šos radiniekus atcerējās no vecam fotogrāfijām - ka jau­nus cilvēkus, kas neko ļaunu nenojauš. Kauns atzīties, taču vardi no atmiņas bija izgaisuši. Deboras vecākiem bija ļoti paveicies - viņiem nenācās saskarties ar tam grūtībām, kas vajaja citus ebrejus.

Pīšļi jāliek miera, allaž mēdza teikt tēvs. Tradīcijas iedibina cilvēki, kas lūkojas nākotne un iet uz priekšu. Parak daudzi cilvēki savās tagadnes nebūšanas vaino pagatni. Tam jātiek pari! ļatiek pari pagātnei! jāiet uz priekšu!

Deboras vecāki nekad nerunaja par ģimenes locekļiem, kas palika Eiropā. Lai ari tevs nopietni maja ar galvu, kad televīzija radīja raidījumus par holokaustu, viņš nekad par to nerunaja - skaļi netika izteikts ne vārds.

Nav labi lūkoties atpakaļ, tēvs bija teicis. Tas tev traucē saska­tīt iespējas, ko vari izmantot nākotnē.

Debora allaž bija ticējusi, ka šads pasaules uzskats ir no­derīgs un veselīgs - lai gan profesijas izvēle to neapliecināja. Arheoloģija ir saistīta ar mirušas pagatnes izpēti, viņa mē­dza sev atgadinat, ta ir zinātne par cilvekiem, kas dzīvojuši pirms tevis, ta palīdz noskaidrot, kas bijuši šie cilvēki, ne­vis nosaka tagadni vai nākotni. Viņai nekad agrak nebija ienācis prata, ka šadi viņa vienkārši mēģinājusi kompensēt sev zaudējumus, ko nes ģimene bez pagātnes.

Debora sarauca pieri. Nāves nometņu pieminēšana bija sa­traukuši, lika justies nedroši - it ka akmens plāksnes, pa kuram viņa gājusi tūkstošiem reižu, negaidīti butu sašķobi- jušas. Viņa paskatijas uz Tonju, kas domīgi pētīja pretim sēdošo sievieti.

- Piedod, - viņa teica, - turpini.

- Mans tevs nomira tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada maija pirmās nedeļas beigas, - drūmi pasmaidījusi, sa­cīja Tonja. - Karš oficiāli jau bija beidzies, taču šur tur kau­jas laikam turpinājās. Tā jau kara parasti notiek, vai ne?

Viņa apklusa un atsliga krēsla. Debora atravas no savam domam un atkal paraudzijas uz. Tonju. Melnadaina sieviete neiz,skatijas tik veca, ka viņas tevs butu piedalījies kara, ta­ču mati jau sākuši sirmot - pie saknēm tas bija skaidrak re­dzams, tatad, iespējams, savulaik krāsoti melni; an acis ap- liecinaja pietiekamu vecumu. Debora jutas pārsteigtā - un mazliet apmulsusi-, ka nekad agrak nav to pamanījusi.

Savadi, viņa pratoja, ka cilvēkiem, kas dzimuši tolaik, tagad ir tikai sešdesmit gadu, ka daži, kuri piedalījušies šaja kara, kas ap­vīts ar visbriesmīgākajiem mītiem, vēl joprojām ir dzīvi un atceras ta laika notikumus.

- Es viņu nekad neesmu redzejusi, - turpinaja Tonja. - Mate bija grūtniecības stāvokli, kad tevs tika mobilizēts. Fs piedzimu, kad viņš atradas Anglija un gaidīja nosutiju- mu uz fronti. Uzaugu, klausoties stāstus par viņu: ka viņš nogalinats, cīnoties Dienvidvacija kara pēdējā diena. Man nebija iemesla apšaubīt šo oficiālo versiju, tadeļ… Izaugu, saku iet skola, l .uiz.iana kļuvu par žurnālisti un arštata au­tori, līdz beidzot pirms astoņiem gadiem saku strādāt avī­ze The Atlanta Journal-Constitution. Pārcēlos uz. Atlantu un saku visiem stāstīt par savu tevu. Iepazinos ar militāristu dokumentiem un centos uzmeklet karavīrus, kas cīnījušies kopa ar manu tevu un palikuši dzīvi. Izdevās satikties ar Tomasu Morisu, kurš vel joprojām dzīvoja Koledžparka. Viņš bija dienējis taja paša vada, kur mans tevs. Satieko­ties ar šo cilvēku, uzzināju, ka viņš kadu laiku bijis mana teva komandēta tanka vaditajs. biju iedomājusies - ja tan­ka komandieris iet boja, tad an tanks ir iznicināts, tadeļ jutos pagalam pārsteigtā, ka vel ir dzīvs kads apkalpes loceklis. Izrādījās - ja tankam tiek trāpīts, šāviņš var iztriekties cauri vai an palikt iekša, kadu nogalinot, citus sakropļojot, bet vienu vai divus atstajot neskartus. Ja vien, protams, nesāk degt, kas ar Šermana tankiem gadijas visai bieži. Lai vai ka, - turpinaja Tonja un pacēla glāzi, taču pie lupām nepielika, - piezvanīju tam Morisam un mēģināju pie­runāt satikties, taču viņš jau no paša sakuma bija diezgan izvaings: draudzīgs un ta talak, tomēr… piesardzīgs, it ka kaut ko slēptu. Izstastija man par satikšanos ar tevu, stas- tija, kads viņš bijis, ka mēdza rakstīt mammai… Bija pilnī­gi skaidrs, ka tevs viņam paticis, bijis draugs. Kad apjauta­jos par teva nāves dienu, Morisa atmiņa pēkšņi aptumšojās. Viņš vairs nespēja atcerēties neko vairak par to, ko jau bi­ju uzzinājusi no oficiālajiem dokumentiem. Armijas daļa at­radusies uz. ziemeļiem no Minhenes, viņu vads nošķīries no pareja karaspēka un uzduries vācu konvojam, kurš lauzies uz dienvidiem no Berlīnes un acīmredzot mēģinājis tikt līdz Šveicei. Sākusies kauja, viņi apturējuši konvoju, taču mans tevs gājis boja. - Tonja samiernieciski paraustīja plecus. - Turpināju pētījumus, - viņa sacīja. - Nospriedu, ka tas varē­tu but lielisks materials avīzei, varbūt pat gramatai. Daudz ko noskaidroju, taču par teva nāves apstakļiem itin neko. Pec kada laika saku aprast ar domu, ka Morisa atmiņa ir tik vaja tikai tadeļ, ka viņš neveļas atcereties kaut ko sā­pīgu un briesmīgu. Tad iznaca Kanma Abdula-Džabara gra- mata par septiņsimt sešdesmit pirmo tanku bataljonu'14 , un es jau atmetu visam ar roku. Nedomāju, ka par šo tematu ir vel kas sakams, tadeļ atgriezos pie ikdienas pienāku­miem.

- Par ko tu raksti? - pajautaja Debora.

- Par pārtiku, - Tonja atbildēja, sapņaini smaidīdama, - taču pareizi butu jasaka rakstīju. Jo es aizgaju no avīzes un kļuvu par apkopēju Druidu kalna muzeja.

- Kapec?

- Tūdaļ uzzināsi, - sacīja Tonja. - Pirms trim mēnešiem man piezvanīja. Tomass Moriss, teva komandēta tanka va- ditajs. Teica, ka gribot man šo to pastastīt un viņam ne­esot daudz laika. Kad satikamies, viņš tiešam jutas slikti. Liekas, viņam bija pari astoņdesmit un plaušu vēzis. Teica, ka grib noņemt no sirds kadu slogu - tas ir, kaut ko vai­rak par sešdesmit gadus krātiem tabakas dūmiem. Un iz- stastija, ka tevs nav gājis boja tanka. Viņi tiešam uzduru- šies vācu konvojam, ka bakstīts oficialajos ziņojumos, taču tas konvojs bijis pavisam dīvains. Moriss teica, ka tas bijis aprīkots ar misijai nepiemērotu ekipejumu. īsti nezinu, ko vecais ar to domaja, taču būtība ir šada: viņaprat, konvoja galvenais uzdevums bija aizsargat vienu vienīgu smago mašīnu. Vācieši cīnījās līdz pēdējam vīram, lai to aizstavētu. Tatad, teva vads tika kārtīgi sapostīts, taču viņi iznici­nāja pretinieka tankus un sagūstīja to smago mašīnu. Mans tevs pie tas piegaja pirmais, taču līdzas bija ari Moriss un vel paris karavīru. Mašīna bija tikai viena kaste, kas apzī­mēta ar numuru. Viņi ziņoja uz štābu, izstastija par noti­kušo un saņēma pavēli palikt uz. vietas. Pēc tam viņi ap- stradaja savas brūces un apglabaja mirušos. Pagāja vairakas stundas, parejie par kasti jau bija aizmirsuši, taču mans tevs vēlējas noskaidrot, ko nacisti tik briesmīgi gribējuši nosargat. Viņš teica, ka atvērs kasti un paskatīsies, saproti? Citi iebilduši, ka vajadzētu pagaidīt militāro policiju, taču tevs nospriedis, ka šis koka kastes deļ zaudējis savus biedrus un viņam ir tiesības zināt, kadeļ viņiem bija jāiet nave. Viņš ar cērti, kas bija aprīkojuma, devas pie kastes, bet Moriss un parejie komandas locekļi turējās aiz muguras. Tēvs jau saka vert vaļa kasti, kad ieradās militārā policija. Moriss neko daudz neredzēja, tikai milzīgu izliektu figuru zaļga­na krasa, pa daļai sievieti, pa daļai…

- čūsku, - iejaucas Debora, - vai pūķi. Ja.

- Jā. Jau domāju, ka tu to zināsi, - turpinaja Tonja. - Di­vas dienas pirms zvanīšanas man Moriss redzējis to figuru avīze, kuras redakcija strādāju es, dzīves stila sadaļa, plaša raksta par izstādi jusu muzeja.

- Un tu pieteicies darba muzeja, lai noskaidrotu, ko vel tavs tevs redzejis, - secinaja Debora.

- Daļēji, - atbildēja Tonja. - Bet ir vel kas. Militārā poli­cija, ieradusies notikuma vieta, lika visiem kareivjiem kapt mašīnas. Pavēles deva jauns virsnieks, baltais, protams. Tu taču zini, kadas tolaik bija attiecības starp baltajiem un mel­najiem. Baltie zaldati ņema ļauna, ka melnādainajiem dotas tadas pašas tiesības ka viņiem, lai gan īstas vienlīdzības ne­maz nebija. Tika melsts, ka apmacibu laika, kad brīvdienas karavīriem atļauts doties uz tuvakajam pilsētām, baltie hu­ligāni nogalinājuši vismaz vienu melnadaino viru nedeļa. Bie­ži nacas iejaukties militarajai policijai; ja ta nebija tieši iesais­tīta slepkavošana (bet dažkart bija gan), ta sasodīti maz nopūlējas, lai sodītu vainīgos. Daudzi melnādainie domaja, ka īsta karadarbība nenāksies piedalīties, un tikai tadeļ, ka pec D-dienas45 tika zaudētas milzīgi daudzas tanku apkal­pes, viņi nonaca Francija ne tikai ka apgades un palīgperso­nāls. Un tomēr baltie komandieri pret viņiem izturējās ka pret gļevuļiem, kas nav piemeroti dienestam. - Tonjas balsi jautas rugtums. - Lai gan septiņsimt sešdesmit pirmajam ba­taljonam nebeidzami aplaudēja tie baltie, kas savam acīm bija redzējuši viru varonību un cīņas garu. Viņi mira savas valsts varda, taču valsts negribēja par viņiem neko dzirdēt.

Tonja atslīga krēsla un, cenzdamas nomierināties, dziļi ievilka elpu.

Debora klusēja, vēroja un klausijas - viņa baidijas pār­traukt trauslo atmiņu pavedienu.

- Tatad, - turpinaja Tonja, - kamēr visi nebija aizbrauku­ši, smago mašīnu ar kasti apsargaja militārā policija. Moriss nezinaja ta balta virsnieka vardu, taču teica, ka tas bijis dienvidnieks, kas par tanku vadu izteicies pietiekami skaid­ri, atklati saukajis viņus par neģeriem un ieteicis kaut ko no­zagt no tas smagas mašīnas. Kad viri jautajuši, kas taja ma- šina atrodas, virsnieks izņēmis pistoli un paziņojis, ka no- bliezis katru, kas tuvosies. Tankisti sakapa savas mašīnas, bet mans tevs devas atpakaļ. Pēc divām minūtēm Moriss iz­dzirdēja šāvienu, tad vel divus. Militārie policisti atgriežas un teica, ka viens vācietis izrādījies dzīvs un nošāvis manu tevu, iekams viņi paguvuši iejaukties. Visi zinaja, ka tie ir meli, taču tikpat labi zinaja, ka protestejot viņi tiks arestēti vai notiks vel kas ļaunaks. Morisa artilerists kļuva par na- kamo tanka komandieri, bbt viņa vieta stajas kads jauniņais. Moriss bija pēdējais dzīvais tas apkalpes loceklis. Artilerists, kas kļuva par komandieri, pec trim dienam gaja boja minas sprādzienā, bet parejie gadu gaita miruši cits pec cita. Mori- su pirms četrām nedeļam pieveica vēzis.

Debora juta, ka stāsts vel nav gala, tadeļ pacietīgi gaidīja.

- bet, - Tonja paliecas uz priekšu, - viņš teica, ka mans tevs taja kaste redzējis kaut ko mežonīgu, kaut ko tadu, ko nav gribējis apspriest, iekams nav apskatījis tuvāk. Un Mo­riss bija pārliecināts, ka tevu todien nogalinaja ne jau melno un balto karavīru saspringto attiecību deļ - vainojams tas, kas atradas kaste. Un es pieteicos darba muzeja, lai uzzinā­tu, kas tas bija. Tādēļ ari tagad esmu šeit.

Kadu bridi Debora klusēja, tad palocīja galvu.

- Atceries to bezpajumtnieku, ko nogalinaja netālu no muzeja tam nakti, kad gaja boja ari Ričards? - viņa jautaja.

Tonja pamaja ar galvu.

- Policija teica, ka šis abas nāves nav saistītas, - viņa iebilda.

- Iespējams, ka ta nemaz nav, - sacīja Debora. - Bet man izdevās aprunaties ar viņa meitu. Viņš bija krievs un, vari iedomāties, strādājis KGP vai ari organizacija, par ko parta- pa KGB.

- Un ko viņš darīja Atlanta?

- īsti nezinu, - atbildēja Debora, - taču saku domāt, ka meklējis to pašu kasti, kuru tavs tēvs redzējis vācu smagaja mašīna.

Tbnja iepleta acis, bet jau nakamaja mirkli cieši samied/a.

- Viņam līdzi bija vēstule, - turpinaja Debora. - Lielākā daļa no tas bija parak sabojata, lai varētu kaut ko izlasīt, ta­ču bija norāde uz. kaut kadam atliekam, kas, pec vēstulēs au­tora domam, ta an nav nonākušās galamērķi, tas ir, Vacijas pilsēta Magdeburga. Vel neesmu parbaudijusi, taču nebušu pārsteigtā, ja atklasies, ka ta atrodas pie pašas Šveices ro­bežas. I,ai kas an butu tas atliekas - piemēram, kada cilvē­ka vai pat paša Agamemnona mirstīgas atliekas -, esmu pil­nīgi pārliecinātā, ka tavs tevs palīdzēja apturēt to izvešanu no valsts. Krievi, - viņa piebilda, - salaupīja Berlīne ļoti daudz antīko lietu. Un tas vel joprojām ir pie viņiem. Taču ši laupījuma daļa - pati lielākā, vērtīgākā, leģendārākā - iz­slīdēja viņiem no pirkstiem. Un viņi to meklē vel tagad, kad pagajuši jau piecdesmit gadi.

Iestājas ilgs klusums. Līdzas galdiņam atskanēja automa­šīnas signāls, un kads grieķu valoda uzsauca draugam, bet tas otrs atbildes vieta skaļi iesmejas. Taču abas sievietes to tik tikko manīja; viņas klusi sēdēja un skatijas viena otrai acis.

Četrdesmit ceturta nodaļa

Viņas pasutinaja pusdienas - Deborai šķita, ka tas ir ne­reāli, ja ņem vera abu sieviešu attiecības Štatos un faktu, ka Tonja tikai pirms stundas bija mērķējusi uz viņu. Taču tas notika. Šķita, ka viņas noslēgušas vārdos neizteiktu un ne­gaidītu savienību. Ne jau tikai tapec, ka abas ir amerikānie­tes (turklāt ne rakstungakas nācijās pārstāves) un atrodas sveša zeme. Viņas abas bija sapratīgas sievietes, kas cenšas noskaidrot zaudējuma un traģēdijas apstakļus, taču cenšas

- godīgi sakot - nesekmīgi.

Debora izstastija Tonjai visu: par Ričardu, Markusu, elektroniska pasta vēstulēm Kelvinam (noslēpjot abpusējos mēģinājumus flirtēt, ja ta to vispār varēja nosaukt) un dīvai­no brīdinājumu, ko bija saņēmusi pirms došanas uz Akroko- rintu, kur tika apdraudēta viņas dzīvība. Tapat viņa izstasti- ja visu, ko zinaja par Agamemnona mirstīgajam atliekam, par Šlimana divdomīgo reputāciju, par MVD, pat par to sasodīto kuģa priekšgalu, kura pēkšņa paradīšanas aizsakusi visus tā­lākos notikumus.

- Un tas puisis Markuss ir pazudis? - jautaja Tonja.

- Cik man zināms, ja, - atbildēja Debora. - Man neizde­vās ar viņu satikties ne Korinta, ne Atēnās. Iespējams, viņš izbraucis no valsts.

- doma, viņš vakar meģinaja tevi nogalinat?

- esmu pilnīgi pārliecinātā, ka ne jau viņš personīgi, - De­bora piemiedza acis. - Taču viņš to visu vai nu noorganizē­jis… Nezinu. Nedomāju vis, turklāt nesaprotu, kads viņam no ta butu labums. Man nav skaidrs, kam vispār no ta var but labums, tatad nekur talu neesmu tikusi.

Atkal iestājās pauze, un tad Tonja uzdeva jautajumu, kas virmoja starp viņam kopš brīža, kad abas saka apkopot in­formāciju.

- Tatad, - viņa teica, - ko darīsim talak?

Debora vienkārši papurinaja galvu. Viņai nebija ne jaus­mas.

- Esmu gatava doties mājup, - viņa teica. - Nevaru iedo­māties, ko vel šeit varu iesākt. Un tu?

- Nu, vispār es grasījos tevi nošaut, - Tonja pasmaidīja.

- Zini, ta vel joprojām šķiet vilinoša doma. F,s nezinu, kas turpmāk vadīs muzeju, taču nevienam citam noteikti negri- besies tik trakoti visu kontrolēt ka tev.

- Paldies, - an Debora plati pasmaidīja.

- Varbūt dosimies iepirkties? - ierosinaja Tonja, pēkšņi at- plaukusi smaida, kas viņas seju padarīja par desmit gadiem jaunaku, un pamajusi ar galvu uz veikaliņu ielas otraja pu­se. - Vairak par to mani iepriecina tikai baznīca. Fsi jau sa- gadajusi suvenīrus?

- Neesmu nopirkusi neko, - Debora atziņas, negribīgi pa­smaidīdama. - Protams. Kāpēc gan ne?

Viņas devas uz veikalu, kura skatlogs bija piebāzts ar Grie­ķijas izcilākajām antīko lietu reprodukcijām, un, skumji saskatī­damas, iegaja iekša. I ,ai cik bravurīgas viņas gribēja izlikties, šis bija pats nožēlojamākais fināls abu veiktajai izmeklēša­nai.

Sievietes godbijīgi apstajas pie pašam durvīm. Telpa bija plaša - ka lidmašīnas angars - un katru tas collu aizņēma plaukti, vitrīnas un priekšmeti pie sienam. Debora pārsteig­tā nopētīja it visu: dažadu izmēru statujas no marmora un ģipša, miniatūras vāzes, bļodas un amforas, ģeometriskus priekšmetus un Kikladu figuriņu, kas līdzinājās tam, kuras atgadinaja par Muru un Pikaso Nacionalaja arheoloģijas muzeja, sarkanas un melnas klasiskas urnas, kuras rotaja mitoloģiskas ainas, bronzas sfinksas un kaujas ratus, kas precīzi atdarinaja oriģinālus no Delfiem, vēršu galvas un cirv­jus, kadi savulaik atrasti Kreta. Te tika piedāvāti bronzas laikmeta, klasiska perioda un romiešu laika priekšmeti - daži bija bezgaumīgi spilgti leti nieciņi tūristiem, savukart citi tiešam izskatijas ta vērti, lai atrastos muzeja. Tonja pacilaja nelielu bronzas Priapa46 figuriņu un pasmīnēja.

- Tie grieķi par sevi ir visai augstas domas, - viņa no­teica.

Debora tik tikko klausijas. Viņas prāts steidza piefiksēt visu, un acis centas turoties tam Ildzi. Kajas sekoja, un viņa uz bridi pat aizmirsa smeldzošo potīti.

Par Ietajiem niekiem viņa nolikās ne zinis. Uzmanību nepie­saistīja an vidusmēra priekšmeti, kas bija visai labi nostrādāti un suvenīriem lieliski noderētu. Viņas acis kavējas pie augsta­jiem plauktiem, kur atradas artefakti, kas bnnišķigi iederētos Nacionalaja arheoloģijas mu/eja; mākslās priekšmeti, par kuru īstumu varēja spriest ne tikai augstas cenas deļ. Tie bija īpaši ne tikai rūpīgas apdares deļ. Tie izskatijas seni - it ka tikko butu izrakti no zemes. Podi, šķīvji, pat bronzas izstrādājumi - visi izskatijas tūkstošiem gadu veci. Un - it ka ar to vel nepie­tiktu - I Debora bija pārliecinātā, ka daži no tiem nav tadas ko­pijas ka mūsdienās radītie antīko artefaktu atdarinajumi. Šā­dus priekšmetus viņa nebija redzējusi ne Atēnu, ne Korintas suvenīru veikaliņos. Patiesību sakot, ko tadu viņa bija redzē­jusi vienīgi Ričarda guļamistaba aiz. grāmatplaukta.

- Piedodiet, - Debora sagraba pārdevejas roku, kas šķi­ta sabijusies no tadas uzbāzības. - Kur jus tos dabūjat?

- Tie ir visur, - meitene atbildēja. - Tos ražo an ārzemēs.

Deborai bija skaidrs, ka meitene izturas visai vienaldzīgi.

- Ne, - viņa tincinaja, - es nerunāju par visam lietam. Tikai par pašam dargakajam.

Meitene, iespējams, nojauzdama, ka varēs krietni nopel­nīt, tagad pircējai veltīja visu savu uzmanību un kļuva pie­klājīgi glaimīga.

- Tie ir vietējie ražojumi, - viņa stastija. - īpašs vienas ģimenes locekļu roku darbs. Viņi šadas augstas kvalitates preces ražo jau vairakas paaudzes. Tas nav reprodukcijas. Tie ir mākslās priekšmeti.

Debora piespieda sevi nomierināties.

- Es tiešam vēlētos dažus nopirkt, - viņa teica, noradī­dama uz plauktu ar bronzas izstrādājumiem, kuriem baga- ža naktos atvēlēt pamatīgu vietu. - Taču noteikti gribētu sa­tikties ar pašu mākslinieku.

Tonja bija pienākusi klat un mulsa ziņkārībā noklausījas šaja dedzigaja saruna.

- Piedodiet, kundze, - pārdevēja atbildēja, - taču māksli­nieki vēlas palikt nezināmi. Dažkart viņi paši atnes savas pre­ces uz veikalu, bet lielākoties paliek majas, kur viņiem ir pa­šiem savas… Nu, ka lai pasaka? Kur taisa metala priekšmetus.

- Kalves? - minēja Tonja.

- Tieši ta, - sacīja pardeveja, - kalves.

- Un kur tas ir? - jautaja Debora.

- Piedodiet, kundze, taču to es jums teikt nedrīkstu. Tas ir viņu majas.

- ja, - Debora iebilda, - bet…

- Piedodiet, bet es nedrīkstu.

Deboras prāts drudžaini darbojas.

- Klausieties, - viņa teica, - es mekleju ko ļoti īpašu, tas japasutina atsevišķi. Fsmu redzējusi šis lietas daudzviet un ļoti gribētu, lai cilvēks, kas ir to autors, darina kadu speciāli man.

- Tas visas ir unikālās, - sacīja pardeveja.

- Ja, taču tas, ko gribu es, jadarina atbilstoši īpašiem pa­rametriem. Ja palīdzēsiet man satikties ar mākslinieku, es pa­rūpēšos, lai jus saņemtu tadu pašu komisijas naudu, kada bu­tu, ja prece tiktu pirkta jusu veikala.

Meitene mirkli vilcinājās, tad papurinaja galvu.

- Piedodiet, mes nedrīkstam.

- Tiešam gribi to zelta darinajumu? - Tonja jautaja De­borai.

Pardeveja uzmeta Deborai ašu skatienu. Debora rama balsi noteica:

-Ja vien viņi spēj kaut ko tik lielu uztaisīt.

Pārdevēja samirkšķinaja acis.

- Nāciet man līdzi, ludzu, - viņa teica.