Atreja maska

Prologs Vācija, 1945. gads

Endru Maligru ciešāk piespieda galvai radio austiņas. Viņš droši vien pārklausījies. Ņemot vēra Šērmana tanka rē­koņu, bija jābrīnās, ka viņš vispār kaut ko spej saklausīt.

- Kā jūs teicāt? - viņš nokliedza.

- Vācu kolonna strauji dodas uz dienvidiem, tieši priek­šā, - komandieris atkartoja. - Priekšgalā bruņumašīna, aiz tas kaut kas liels un bez torņa. Varbūt Jagdpanther2 .

Maligru pamira sirds. Tieši to viņš bija dzirdējis arī pir­mīt. Pat tanka ķēžu žvadzoņa un čīkstoņa klusums radista austiņās bija nomācošs. Kāds - varbūt Viljamss no The līighwayman (visiem vada tankiem uz korpusa bija uzkrāsoti vār­di), kas atradas pa kreisi, - pajautaja, kas vēl brauc šajā kolonnā. Balss tonis liecināja par svārstīšanos starp vēlmi atkāpties un šausmām.

- Pāris smagās mašīnas, riteņkāpurķēžu mašīna, vismaz vēl divi tanki, iespējams, bruņutanki un Pantera3 .

Četri Šermana tanki, nodomāja Maligru, turklāt viens no tiem pārvietojas ar pusi jaudas, un divi Stjuarta M5 tanki4 , kas aprī­koti tikai ar trīsdesmit septiņu milimetru lielgabaliem, pret izci­lākajiem vācu bruņutehnikas paraugiem, ieskaitot tanku, kuram kaut ko var padarīt tikai tad, ja stāv tik tuvu, ka var uzspļaut. Ikvienam vācu tankam ir ieroči, kas pretinieku var apstādināt piec­simt jardu attālumā, jadgpanther viņus saplosīs no trīsreiz lielā­ka attāluma.

Dieva deļ! Ko gan domāja friči, sūtot labāko vadu uz dienvidiem, ja nacas izmantot pēdējo vīru un mašīnu, lai aiz­kavētu sabiedroto centienus ietvert pretinieku spīlēs no zie­meļiem? Berlīne aplenkta, varbūt jau kritusi, taču pirmkla­sīgākajiem spēkiem atļauts laisties uz dienvidiem, tieši ro­kās - lai Dievs palīdz - viņa kaujas nogurdinātajam vadam.

Maligru un citi vada tanki pirms piecām dienam bija no­šķīrušies no pārējā septiņsimt sešdesmit pirmā tanku batal­jona, kad tas pari Donavai virzījās uz austrumiem cauri Rēgensburgai. Viņi atradas apmēram septiņdesmit piecas jūdzes uz ziemeļaustrumiem no Minhenes - tas bija mazak neka līdz Austrijai vai Cehoslovākijai pirms nacistu spēku sadalīšanas un apmēram tikpat talu ka līdz Šveices robežai. Iespaidīga zeme - mežiem klāti kalni ar sniegotam virsot­nēm un romantiskam pilīm. Sakuma viņi pārvietojās kopa ar pārējo grupu un beidzot saka ticēt, ka murgainais maršs no Normandijas pari Ardenu kalniem uz Vāciju beigsies ar uzvaru, taču jau nakamaja bridi viņus kapaja ienaidnieka arti­lērija. Maligru vadam tika pavēlēts aizšķērsot ienaidnieka apgades transporta ceļus, taču divas dienas vēlāk viņi at- tapas pilnīga vientulība. Pārējam bataljonam bija pavēlēts visstraujakaja tempa kopa ar citam armijas daļam doties uz Štiriju' pie Ensas upes, lai satiktos - kaut ka ļoti steigšus - ar krieviem.

Maligru un pārejie bija pietuvojušies no ziemeļiem. Pa ce­ļiem plūstošas bēgļu straumes apgrutinaja virzību uz priek­šu, tomēr Maligrū saka šķist, ka viņiem ticis vieglakais uz­devums. Kopš Regensburgas viņi nebija izšāvuši ne reizi un jau saka ticēt, ka vairs nekad nevajadzēs šaut. Lielā merā karš jau bija beidzies.

Bet tagad šis.

Maligru pieslēdzās tanka iekšējai sakaru līnijai un saka iz­kliegt pavēlēs, grozot Šermana torni un liekot sagatavot bruņusiteju lādiņus. Tikko nobraukuši no ceļa, viņi ieraudzīja tuvojamies bruņumašīnu. Tās ātrums bija vismaz piecdesmit judžu stunda. Mašīna, cenzdamas atrast aizsegu, briesmīgi slīdēja, un tas torņa lielgabali spļava uguni tik neganti, ka bija dzirdams, ka pret Šermana tanka torni sitas lodes. Taču nobālēt lika tas, ko viņš redzēja aiz bruņumašīnas.

Jagdpanther bija milzīga, zema un draudīga ka krokodils vai haizivs, un tās frontālās bruņas bija slīpas un vairakas collas biezas. Pat neliela attaluma Šermana septiņdesmit se­šu milimetru ieročiem nebija nekādu izredžu. Ja vācu tanks izmēģinās savus astoņdesmit astoņus milimetrus, viņiem bei­gas. Pavisam vienkārši.

Maligru uzkliedza, lai tanks iebrauc lauka un pagriež tor­ni. Viņu vienīga iespeja bija tikt garam Jagdpanther un uzbrukt - vairākas reizes no neliela attaluma - no sāna. Šermaniem, kas palika aizmugure, nāksies tikt gala ar citiem vācu tan­kiem.

Kad astoņdesmit astotais izšava, viņi tuvojas medījumam no ceļa puses. Maligru vizieri aizklaja dumu mutulis un uz­plaiksnījums, viņš nevilšus saviebas. Bija vajadzīgas divas pilnas sekundes, lai pārliecinātos, ka viņiem nav trāpīts. Bri­di, kad Maligru izkliedza pavēli šaut, viņš atskarta, ka Viljamsa tanka tornis saņēmis astoņdesmit astota triecienu un nu taja bija caurums - liels ka atkritumu konteinera vaks, iekša ar rikošetu lidoja čaulītes…

Pēc garām septiņpadsmit minūtēm Maligru staveja vācu smagās mašīnas aizmugurē un vērās dūmojošajās krasmatas ap ceļu un laukiem. Divi Šermani un viens Stjuarts bija paga­lam; trešais - briesmīgi sabojāts. Viljamss un pārējie viņa ap­kalpes locekļi, izņemot vienu, bija miruši, tapat Smits, Dženkinss un Pouls. Rodžers bija zaudējis kāju, bet Lampkins kļuvis akls ar vienu aci. Abi bija pārliecināti, ka viegli tikuši cauri.

Vāciešus tik tikko bija izdevies apturēt. Viņi nevis mainī­ja pozīciju, ierakās un iznicinaja pretinieku ar saviem izcila­jiem ieročiem, bet meģinaja vienkārši izlauzties, it ka izmi­sīgi gribētu turpināt ceļu. Kad Šermani bija ieņemuši pozīcijas vēdekļveidā, lai uzbruktu pretiniekam no flangiem, vācieši nevis pieņema kauju, bet gan turpinaja ceļu dienvidu vir­ziena, atstajot nepiesegtus pat monstram līdzīgas Jagdpanther sānus un aizmuguri, lai gan tas, atpalicis un ieņēmis izde­vīgu pozīciju, bija tanks, kas varētu tikt gala ar visu vadu.

Neloģiski.

Kad izrādījās, ka veiksme ir amerikaņu pusē, vācieši bija ielenkuši šo smago mašīnu, saspiedušies tai apkart, it ka gri­bētu but pilnīgi pārliecināti, ka vismaz viens transporta līdzeklis no šis kaujas izies sveika un tas bus šis samīcītais opelis.

- Paskatīsimies, kas taja tik vērtīgs, - Maligru noteica.

Toms Moriss - Maligru komandēta tanka vadītājs - at­vēra mašīnas aizmuguri. Viņa bālajā seja un ieplestajās acīs bija vērojams šoks par šo savado kauju.

Maligru parkapa pari jauniņam vācietim, kas bija mēģi­nājis aizturēt pretinieku ar mašīnpistoli, līdz viņi sacauru­moja smago mašīnu ar trīsdesmitā kalibra lādiņiem. Mašīna bija tikai viena redeļu kaste ar uzkrāsotu vācu ērgli un svastiku. Maligru no tanka sāna paņēma cērti un, pabazis zem kastes vaka, uzspieda no visa spēka, līdz priedes koks sa­šķeļas un sašķīda. Tad viņš noņēma vāka paliekas un klusēdams ieskatījās kaste.

Pie velna, kas tas?

- Kas tur ir, Endru? - jautāja Moriss. - Ko tu tur redzi?

- Nezinu, - apjucis un pat nobijies aizsmakuša balsi at­bildēja Maligru. - Nezinu. Kaut kas šausmīgs.

- Kas īsti?

- labak izsauc militāro policiju, - atteica Maligru. - Nekavejoties.

Kamēr tika izpildīta pavele, Maligru - par spīti tikko pie­dzīvotajai asinspirtij un skumjam, kas nāca sākotnējā izbiļa vietā, - tā ari neizkāpa no smagas mašīnas. Viņš stāvēja ka apmats ari tad, kad ieradās sanitāri, lai aizvāktu mirušos.