Atreja maska

Trīsdesmit ceturtā nodaļa

Autobusam, kas staveja autoosta Kifisu šoseja 100, bija stipri aptumšoti logi, taču, paldies dievam, bija gaisa kon­dicionētājs. Tas nebija no tiem ļodzigajiem braucamajiem, kas līdz pusei pieblivets ar kazam un vistām, no ka viņa tik ļoti bija baidījusies. Un tomēr to izmantoja vietējie - vismaz De­bora nevienu citu ārzemnieku nemanīja.

Bija vajadzīgas četrdesmit minūtes, lai izkļutu no pilsētas. Tad ainava pilnīgi mainijas -apkart paveras smilšu kalni, šur tur apauguši ar olīvu kokiem. Braucot no Atikas uz Peloponē- su, kreisaja puse zilgoja jura. Peloponēsā bija koncentrējušās Grieķijas senvestures ieverojamakas vietas: Korinta, Mikenas, bronzas laikmeta lirinta, Fpidaura ar pusloka teātri un Argo- sa, kuras varda savulaik nbsaukts reģions - Argolida.

Autobuss uz īsu bridi apstajas Fleisina, dodot pasažieriem iespēju nopirkt parak dārgus našķus un dzērienus, bet De­bora to izmantoja, lai izstaipītu kajas un ieelpotu tīro gaisu, kads valdīja ārpus Atenam. Tad viņi devas talak un beidzot tika pari kanalam, krietnu daļu zemes šauruma šķērsojot pa baļķu tiltu, no kura paveras reibinošs skats uz klintīm, kas ieskava kanalu, kurš atradas vairakus simtus jardu lejāk un kura masīvi prāmji slīdēja ka rotaļu kuģīši. Ceļojums beidzas Frmu iela, netālu no Deboras izvēlētās viesnīcas.

"Efirs" atradas dzivaja Nacionalas pretošanas kustības iela, dažu kvartalu attaluma no juras krasta. Viesnīca bija ne­liela, tīra un spodra, lielākoties to izmantoja biznesmeņi, ne­vis parasti tūristi, jo senā Korinta tiem nešķita tik pievilcīga ka Delfi, Fpidaura vai Mikenas, turklāt daudziem ceļotajiem jau bija pieticis ar iespaidīgajam senlaiku Atēnu drupām. De­bora iegaja pa sildošajam stikla durvīm un nogaidīja, kamēr vīrietis, kas, viņasprat, bija īpašnieks, atravas no triktrak- speles un glazēs, kura, šķiet, bija pardabiski stipra melna ka­fija. Viņa pretinieks bija jaunaks vīrietis krekla.

Vecākais kungs izsniedza Deborai elektronisko karti vies­nīcas numura durvju atslēgšanai un tad no skapīša ar sīkiem, numurētiem nodalījumiem izņēma vestuliti.

- Mis Millere? - viņš vaicaja. - Tas jums.

Rakstīts bija ar zīmuli plaša rokraksta, kas meta cilpas. Iespejams, ar īpašnieka roku. Vēstulē bija teikts: Satiksimies Akrokorintā šodien piecos pēcpusdienā. Markuss.

Debora sarauca pieri. Viņai nepatika norādījumi par to, ka rīkoties. Tomēr šadi tika aiztaupīta nepieciešamība sēdēt un gaidīt Markusa zvanu.

Vienu stundu nosnaudusies, viņa izgaja ara, notiesaja spi­nātu pīrāgu, kas tikko bija izņemts no maiznīcas krāsns, un devas prom pa oļiem klāto krastmalu. Parpilditaja pludma­le bija tikai grieķi. Debora veras zilaja ūdeni un vēroja ne­pārtraukto naftas tankeru un kravas kuģu paradi, kas, vi- ņasprat, tikko izbraukuši cauri kanalam. īsi pirms četriem Debora noīrēja taksometru un devas uz Akrokorintu. Gala viņa nonāks par agru, taču iegūs laiku pirms Markusa iera­šanas paklaiņot pa vecpilsētas drupām.

Korinta klasiskas Grieķijas laika bija plaukstoša vieta un pec īsa partraukuma atkal kļuva tada - kad bija nonākusi romiešu vara. Tai bija izdevīgs ģeogrāfiskais stāvoklis - ta kontrolēja tirdzniecību starp Joniešu un Pgejas juru, kalpo­dama par vārtiem starp Vidusjūras austrumiem un rietu­miem. Senas Grieķijas laika taja atradas ievērojamais Apol- lona templis, bet romiešu laika ta reliģisko nozīmīgumu papildinaja vēstis par pasakainu labklajību, tadeļ pilsēta kļuva par bagatibas, pārmērību un miesas grēku simbolu. Korinta romieši glabaja Veneras (ko grieķi sauca par Afro- diti) šķirstu, kuru apmeklēja tūkstoš svētas prostitūtas. Te vairak neka gadu bija uzturējies Svētais Pāvils, un pilsēta pastaveja nozīmīga agrīno kristiešu komūna, taču jauna re­liģija cīnījās, lai turētos virs tādiem hedoniskiem ūdeņiem. Pavils nebutu apkarojis paganu kulturu, ja zinātu, ka šo uz­devumu var atstat paris spēcīgu zemestrīču ziņa (bez čau- bam, Dieva dusmu izraisītas) - tas izpostīja Korintu sestaja gadsimta.

Deborai patika pilsēta - tieši tadeļ, ka taja nebija izcilu pieminekļu. Ja neskaita Apollona templi un plašo romiešu fo­rumu, lielākā daļa pilsētas nebija pakļauta izrakumiem un diezgan izpletusies - ta šķita savadi majīga un īsta. Visu ap­brīnotajam Atenam tiktai netikt nekad. Amerika viņa bija kulturas antropoloģe un vienlaikus ari arheoloģe, parzinaja senos cilvēkus, nevis viņu sasniegumus arheoloģija. Šis ga­dījums ar Šlimanu un viņa zeltu bija atravis Deboru no te­mata, kas allaž šķitis interesants, - iespējas ieskatīties vien­kāršo cilvēku dzīve. Grāmatas par Troju un Mikenam bija pārpilnās ar leģendām, stāstiem par varoņdarbiem un ap­slēpto mantu. Šadas lietas'parasti apžilbinaja vidusmēra pub­liku - un Ričarda un Markusa diletantiskas intereses aplie- cinaja, ka ari viņi bija apžilbinati, - bet nopietniem arheologiem nešķita īpaši svarīgas. Pat Atēnas pagatnes pa­lieku sastingusi elegance šķita nomācoša un bija padarījusi pagatni par talu, pārspīlēti svinīgu un estētisku - taču vien­kāršo ļaužu dzīve tada nekad nav bijusi. Kņadas un partici- bas pārņemtās Korintas necilājās drupas viņa varētu saklau­sīt sen aizmirstos parasta cilvēka soļus.

Taksometrs atri pieveica Skutelas šoseju un drīz vien jau nonaca šķērsielā, kur rindojās kafejnīcas un turistu veikali­ņi, kuru skatlogos bija sablīvētas keramikas un plastikata statuetes. Ieliņa šķita ka piebāztā ar ļodzigiem kioskiem, kur pardeva skatu kartītes, bet ielas malas bija sastajušies auto­busi ar stipri aptumšotiem logiem un iedarbinātiem moto­riem. Vārti aiz tiem ļava ieskatīties balta ja plašaja foruma, ko rotaja smalki veidotas kolonnas - korintiešu kolonnas, Debora atcerējās. Vienkāršās seno doriešu kolonnas un ele­gantas joniešu kolonnas romieši aizstaja ar greznajam korin- tietēm, kuru kapiteļus rotaja akantu lapu atdarinajumi. De­bora pielieca galvu, lai redzētu vel vairak, taču taksometrs atkal saka braukt, un vairs nekas nebija saskatams.

Sakuma Debora domāja, ka šoferis mekle izdevīgāku ap- stašanas vietu, taču tad viņi pabrauca garam ieejai, pec tam vel vienai šaurai ieliņai, un Debora uzsita vīrietim pa plecu.

- Mes taču braucam uz vecpilsetu, vai ne?

- Uz Akrokorintu, - viņš teica.

Debora bija iedomājusies, ka Akrokorinta ir senas pilsē­tas augstaka vieta - stava klinšu nogāze, uz kuras atrodas Apollona templis.

- Ta nav iekšpilseta? - viņa jautaja, pa logu atskatīdamas uz drupām, kas strauji attalinajas, jo taksometrs jau bija at- stajis aiz sevis turistu plūsmu un nu brauca pa ceļu viens pats.

- Ne, - atbildēja šoferis, paliekdamies ara pa logu un no­radīdams taluma. - Ta ir tur!

Simtiem jardu augstak Debora ieraudzīja gandrīz stāvu klinti, kas slejas virs senas pilsētas un apkārtējiem laukiem, - spožajā saule tik tikko bija saskatamas sagrautas sienas un torņi. Šoferis pagriežas un veltīja Deborai platu smaidu.

Debora nesmaidīja. Augšup bija garš ceļš, un viņa stipri šaubijas, ka tūristiem paredzētais transports dotos uz turie­ni - pat ja spētu tada augstuma uzbraukt. Ceļš izvijas vaira- kos asos pagriezienos, un slīpums šķita teju nepieveicams. Debora apšaubīja, ka augša bus vel kads - īpaši tik karsta pēcpusdienas saule. Mašīnas sajūgs nočīkstēja un nograbēja, uz bridi šķita, ka motors apstajies, taču šoferis spēcīgi para- va atrumparslegu, un taksometrs atkal traucas uz priekšu - leni un neatlaidīgi kārpījās pretī mērķim.

lai nonāktu virsotne, bija vajadzīgas gandrīz piecpadsmit minūtes, un šaja laika viņi nepabrauca garam nevienai citai mašīnai. Leja palika lauki un bezgalīgas olīvu birzis, bet, braucot arvien augstak, kārtīgie tīrumi izzuda, un tos no­mainīja smilšaina zeme ar atsevišķiem zemiem kroplīgiem kociņiem, dažam priedltēm un veciem olīvkokiem. Skarba vieta - neauglīga, pakļauta visiem veļiem un grūti apgūsta­ma pat ar divdesmit pirmā gadsimta tehnoloģijām. Bija skaidrs, ka ta nebūs tada pati pilsēta ka leja - tas bus cie­toksnis.

Kad kļuva redzamas pirmās sienu drupas, Deboras minē­jumi apstiprinājās, taču pārsteidzoši šķita tas, ka tie nebija ne grieķu, ne romiešu nocietinājumi. Tie bija celti no ķieģeļiem un flīzēm - iespejams, no viduslaiku bizantiešu perioda. Daži atgadinaja vclaku laiku - turku okupāciju un karu. Ši bija pir­mā ilgas karadarbības zīme, ko Debora redzeja, un saka prā­tot, vai grieķu nacionalas cīņas gars ir rimis. Taksometra šo­feris - atšķirība no saviem tautiešiem, ar kuriem Deborai hdz šim nācies sastapties un kas allaž, bija gatavi stāstīt par savas tautas kulturu un vēsturi, - klusēja.

Augša mašīna apstajas milzīga, putekļaina un pilnīgi tuk­ša laukuma, taču motoru šoferis neizslēdza. Debora samak- saja - atvairīdama dārgo Un gļēvulīgo velmi izlūgties, lai viņš pagaida. Viņa bija ieradusies krietni par agru un kadu laiku uzturēsies šaja vieta. Saņēmusi drosmi, Debora izkapa no mašīnas, izmocīja smaidu un Efcharisto. Šoferis plati pasmai­dīja, paskatijas uz. tukšo, svelme tvīkstošo kalna virsotni un izteiksmīgi paraustīja plecus, it ka gribētu teikt: tev beigas, turistīt! jau braukdams prom, viņš izbaza roku pa logu, ma- dams atvadas, un veras sievietē līdz brīdim, kamēr viņa pa­zuda no redzesloka.

Debora pagriežas pret pussagruvušajiem augstajiem vār­tiem un leniem, piesardzīgiem soļiem devas iekša cietoksni. Uz mirkli apstajusies dzestrajā ena, viņa beidzot nonaca spo- žaja svelme vaļņu iekšienē. Viņai Ildzi bija tikai viena pude­le ūdens, bet mobilais telefons ārpus Savienotajam Valstīm nedarbojas. Pēkšņi viņai ienaca prata, ka nezina, ka nonāks atpakaļ, un no sirds vēlējās, kaut Markuss atbrauktu pats ar savu mašīnu.

Jau uzreiz bija skaidrs, ka Akrokorinta nav tikai cietok­snis. Dažas daļēji sagruvušas ēkas atgadinaja dievnamu, ci­tas - mošeju, kas gadsimtu gaita būvētas viena uz. otras ik­reiz, kad šis izdevīgais nocietinājums ilgstošas cīņas nonācis kārtējo iekārotāju rokas, Par šis vietas stratēģisko nozīmi ne­bija nekādu šaubu. Uzkāpusi uz viena no milzīgajiem vaļ­ņiem ar lodziņiem lielgabaliem un musketem, Debora ierau­dzīja ne tikai kalna pakaje izvietoto seno pilsētu, bet an Korintas līci. No vel augstaka vaļņa vai torņa viņa austru­mos pari Saronas līcim varētu saskatīt Atēnas. Pielikusi ro­ku pierei, lai aizsargātos no spožas saules, viņa veras vaļņu i/,robojumos un pec tam devas augstak pa taciņu, kad līku­moja starp eku un nocietinājumu drupām. Apkārt nebija ne­viena cilvēka, gaisa spalgi sanēja circeņu un sienāžu sirsina- šana - ka elektriskie viļņi tie plūda cauri svelmes vaļiem.

Citadele - ja ta tada bija - i/.radijas koncentriska, iekšejo aizsardzības vaļņu zigzagi atkartoja kalnu kontūras. Virsot­ne bija nevis smaile, bet gan kore ar skaidri iezīmētu torņa četrstūri, kas slejas virs akmens sienam un nekopta, saules izdedzinātā zalaja akriem. Debora soļoja ļoti leni - plecus un seju klaja sviedri, kurpes šķita smagas ka svins. Diena bija parak karsta, lai…

Pusceļa viņa apstajas - taciņa beidzas laukuma, ko klaja akmens plātnes. Viņa atskatijas uz. noieto ceļu un attalo ju­ras zilgmi. Brīdī, kad viņa iespieda rokas sānos un dziļi ievil­ka elpu, atskanēja blīkšķis, un netalaja mun ietriecas pirmā lode.