Atreja maska

Piecdesmit piektā nodaļa

Nakamaja nta Debora pirmām kartam piezvanīja aģen­tam Kernigam. Viņš apstiprinaja, ka šaja diena tikties nebūs nepieciešams un atļava Deborai doties darīšanas netala ap- kartne, taču piekodinaja, lai neizslēdz mobilo telefonu un ne­izbrauc no štata. Debora to apsolīja un meģinaja iztikt ar ap­linkiem, nevis pilnīgiem meliem.

Kadeļ tu viņam nevari vienkārši izstāstīt par to laboratoriju? De­bora bara pati sevi. Kadeļ nepateici, ka to butu vērts apskatīt ka vietu, uz kurieni grieķi - ja tie vispār bijuši grieķi - iespējams, aiz­veduši mirstīgas atliekas?

Tādēļ, ka tie visi bija tikai teorētiski apsvērumi. Tadeļ, ka nozagtas lietas nav meklēšanas vērtas. Tadeļ, ka viņa tu- reja Kernigu ai/domas par īsto ieinteresētības motīvu neiz­paušanu. Taču tas vel nebija viss. īstais iemesls bija apziņa, - ja izrādīsies, ka Ričards tik daudz enerģijas veltījis kolek­cijai, kas nav ne plika graša vērta, viņa reputācijā bus kriet­ni iedragata.

Un nevis tadeļ, ka tev patīk tēlot Nensiju l ~>ru?

Ne, Debora domas sev atbildēja. Ta nav.

Viņa piezvanīja Kelvinam, un advokāts lūdza satikties pie viņa biroja ārdurvīm, - pirms nozušanas uz visu dienu esot jasakarto šadi tadi dokumenti. Kelvins meģinaja izradīt, ka šo nelielo ekskursiju uztver ka izklaidi ar šampanieti un ze­meņu groziņu. Un Debora atskarta, ka gatavojas šim pasa- kumam, rūpīgi izvēloties tērpu - bet viņai tas nebija rakstu­rīgi. Viņa izvēlējās auskarus un smaržas - ka jauna meitene. Un ari tas viņai nebija raksturīgi. Uzklājusi biezāku lupu kra­sas slāni, Debora tomēr secinaja, ka tas butu parak straujš solis, tadeļ noslaucīja - aizkaitinata gan par to, ka vispār gri­bējusi uzkrāsoties, gan par to, ka deļ no kosmētikas tomēr atteikusies.

Dievs, viņa domas sprieda, ka man riebjas ta flirtēšana - vai ka nu to divdesmit pirmajā gadsimta sauc! Visa ta piesardzīgā spēlēšanās, muļķīga smaidīšana, divdomīgas sarunas, neno­zīmīgas bledlšanas, iestudeta bezrūpība un centieni pec uz­varas! Tieši ta: flirtēšana atgadiņa tenisa spēli, kura tev jāzaudē - kurā tu vispirms iegūsti pietiekami daudz punktu, lai spēle neiz­skatās speciāli zaudēta. Šķiet, ka tu spele tenisu augstpapēžu kur­pēs un plīvurā.

Vai ari, atsaucas balss kada tumšākā dveseles nostūri, tu vienkārši esi nobijusies no ta, kurp šada nciba var novest, - no romantikas un attiecībām (šausmīgs vardsl), ka an absur- dakas svētas govs, tas ir, seksa?

Vai nav vienalga? Debora sev noprasīja, atgaiņadama šo domu, it ka ta butu bīstami elektrizeta. Pieņemsim, ka man vienkārši riebjas flirtēšana, un miers.

labi.

Debora apņēmīgi u/vilka vasaras kleitu, kas izskatījos pie­tiekami lietišķa, lai dotos uz laboratoriju, taču taja pat laika neoficiālā - it ka valkataja to butu pagrabusi no skapja ne­skatoties.

Varbūt vajadzētu…

Viņa mērķtiecīgi devas uz mašīnu - pat nepaskatījusies spoguli.

Kelvina birojs atradas stikla torni, kas karstuma šķita zil­gani zaigojošs. Tas bija versts pret Simtgades parku, Coca- cola centru un Omni firmas eku - tie bija vieni no dargaka- jiem nekustamajiem īpašumiem pilsētā, kuru zemes vērtība neatlaidīgi bija sākusi tuvoties līdziniekiem 13ostonā un Ņu­jorka. Debora, uz kuru šadas vietas parasti iespaidu neat- staja un kas šo parbagatibu uzskatīja par izaicinājumu pašas darbam un vērtībām, jutas apmulsusi no prieka, kas parņe- ma, ieraugot Kelvinu iznakam pa ēkas matēta stikla durvīm un smaidam - plati un eleganti.

- Si nu gan ir vietiņa, - Debora noteica un iedarbina ja ma­šīnu.

Kelvins paraustīja plecus.

- Iekša ir tumšs, - viņš atbildēja, - un nepietiek liftu. Taču es dzīvoju tepat, aiz stūra.

Debora pasmaidīja, iebrauca luksofora reguletaja krusto­juma un nogriezās uz. ziemeļu maģistrali - vienlaikus prato­dama, vai ta ir prelūdija aicina jumam uz satikšanos.

Četrdesmit piecas minūtes viņi brauca pa 1-85 maģistra­li, tad - pa 316. ceļu uz. Atenam. Viņi pļapaja par gramatam, filmām, mīļākajiem edieniem un ne reizi nepieminēja Ričar­du vai ši brauciena mērķi. Pilsēta parsteidza - ta, kņadas pārņemtā, iznira no priežu mežiem ka dieviete, kuras var­da nosaukta un kura bija dzimusi jau pieaugusi no Zeva gal­vas. Pirms sešiem mēnešiem Debora šaja universitāte bija pie­dalījusies simpozija, un viņai mašīna vel joprojām glabajas apkartnes karte, kura ieskatīties gan nacas tikai vienu reiz i -ceļu uz Riverbendroudu un Izotopu lietišķo pētījumu cen­tru atrast bija viegli.

Vasara universitātes pilsētiņa trūka mācību gada laika ierastās studentu burzmas, taču Izotopu lietišķo pētījumu centrs nodarbojas an ar komerciju, ne tikai ar zinātnisko dar­bu, tadeļ parbaudes varēja veikt nepārtraukti. Aprunājusies ar sekretāri, Debora apliecinaja, ka tiešām iepriekš zvanīju­si pa telefonu, lai norunātu tikšanos, un ka paraugs viņiem ir līdzi, taču tas vel jasagatavo. Tapat Debora apstiprinaja, ka ir gatava maksat papildus par to, lai laboratorija pati sa­gatavo paraugu, taču atteicas no piedāvātās šķidruma scin- tilaciju skaitīšanas, jo viņiem vajadzīga tikai radioaktīva og­lekļa metode. Šīs sarunas laika Kelvins grozījās tuvuma - izskatijas nopietns un mazliet apjucis. Kad sekretāre nosūtī­ja viņu datus uz laboratoriju, Debora veltīja Kelvinam smai­du, un an viņš pasmaidīja - gan mazliet nervozi.

- Nesaprotu, - viņš teica. - Tev ir paraugs?

- Tas nav nekas īpašs, -1Debora atbildēja. - Vienkārši pie- spele!

Beidzot pie viņiem iznaca laborants - izstīdzējis puisis ar dzeltenīgu adu un apcirptu bardu. Iespejams, no Videjiem Austrumiem vai pat Ziemeļafrikas, taču runaja bez. visma- zaka akcenta.

- Mans vārds ir doktors Kerems, - viņš teica. - Lūdzu, nāciet! Tatad jums ir paraugs?

Debora paradīja aizbaztu meģeni - izskatijas, ka taja ir kaut kas līdzīgs koka gabaliņam, kas nebija lielāks par skaidu.

-Ar to pietiks? - Kelvins pajautaja. Debora veltīja viņam zīmīgu skatienu.

- Pilnīgi, - atbildēja laborants. - Un tas vel jasagatavo?

- Tas butu ļoti jauki, - sacīja Debora. - Mes esam diez­gan pārliecināti, ka šis ir fragments no sešpadsmita gadsimta spāņu galjonas, taču gribam saņemt apstiprinājumu.

- Lieliski, - noteica laborants, vedinadams viņus plaša četrstūra telpa, ko no griestiem apgaismoja dienasgaismas spuldzes un kura klusi duca elektroierīces.

- Vai šeit notiek testi? - vaicaja Debora.

Telpas aprīkojuma bija neskaitamas vadības pultis, meta­la cilindri, sarežģīti instrumenti un krasainu kabeļu jūdzes, lielākoties nostieptas šahtas un nostiprinātas ar zili krāsotu metālu. Pēkšņi Kerems plati un lepni pasmaidīja - it ka tik­ko kads butu izteicis komplimentu par viņa dela sniegumu Mazaja liga53 .

- Tas ir Nacionalas elektrostatiskas korporācijas radītais 1.5SDH-1 Peletrona paatrinataja masas spektrometrs, - Ke­rems paskaidroja. - Domājat, ka tam jabut lielākām, vai ne?

- Ja gan, - Debora atzina, nospriedusi, ka tada atbilde an tiek gaidīta.

- Pieci simti kilovoltu, - Kerems vel joprojām plati smai­dīja. - Var izmērīt izotopu koncentrāciju, nosakot pat vienu daļiņu no kvadriljona. Šis skaistuhtis liks Goliatam sarosī­ties.

Debora un Kelvins izskatijas pietiekami izbrīnīti.

- Tieši ta, - teica Kerems.

It ka kads butu domājis, ka ir citādi. Viņš radīja uz vis- dažadakajiem komponentiem, ko nosauca varda un kam ap­rakstīja funkcijas - acīmredzot pieļaudams, ka Debora sa­prot, ko tas viss nozīmē.

- Simt trīsdesmit četru paraugu jonu avots, - Kerems tur­pinaja, radīdams uz kadu norobežotu aparatu daļu. - Tas savukart ir magnets, bet talak redzams pats Pelletrona paatrinatajs, analizējošais magnets, Faradeja buri, elektrosta- tiskais analizators un C-14 daļiņu detektors. Ja jusu paraugs ir mazak neka sešdesmit tūkstošus gadu vecs, mes ar to tik­sim gala.

- Skaidrs, - noteica Debora. - Lieliski.

Kerems pastiepa roku pec mēģenes, kura atradas koka gabaliņš.

- Varat to atstat man, - viņš teica. - Nokārtojiet formali­tātes reģistratūra, bet mes satiksimies tad, kad parbaude bus beigusies. Tas jums izmaksas četrsimt dolārus.

-Cik ilgi bus jagaida rezultāti?

- Apmēram divus vai tns menešus, - Kerems teica. - Vai tas ir steidzami?

Debora sadruma.

- Ta varētu teikt, - viņa atbildēja.

- Mes to varam izdarīt divu nedeļu laika, bet par sešiem simtiem, - Kerems skaidroja. - Vai pat mazliet atrak.

divas nedēļas?

Deboras prāts drudžaini darbojas.

- Kad bus gatavi tas otras parbaudes rezultāti? - viņa jau­taja.

- Otras?

- ļa, - viņa apstiprinaja, cenzdamās neskatīties uz Kelvi- nu. - Musu muzejs paraugus jums nosūtīja pirms apmēram nedeļas. Cilvēka mirstīgas atliekas un dažas keramikas laus­kas. Tās atnesa divi grieķi. Varbūt mes abu parbaužu rezul­tātus varētu saņemt vienlaikus?

Debora aizturēja elpu. laborants sarauca pieri un šķirstīja bloknotu.

- Nevaru atrast atbilstošu ierakstu, - Kerems atzina.

- Iespejams, tas reģistrets uz Diksona varda, - Debora minēja. - Ričards Diksons. Viņš ir muzeja direktors un at­bild par finansēm.

Atkal klusums. Debora iekoda lupa.

- Diksons, - atkartoja Kerems. - ja, te ir. Par to, lai par­baude tiktu pabeigta atrak, samaksats papildus. Un rezul­tāti bus rit pēcpusdiena. Kontaktinformācijā gan ir cita. Mes rezultātus nosūtīsim pa pastu.

- lieliski, - teica Debora. Viņas sirds dauzijas ka neprā­tīgā. - Varbūt mes varētu ierasties, pirms jus esat rezultātus izsutijuši. Diksona kungs veļas uzzināt jaunumus pec iespē­jas atrak. Mums steidzami jāpieņem svarīgs lēmums par eks­pozīcijas iekārtošanu.

- Tas butu labi, - teica Kerems. - Paliksiet tepat pilsēta?

- Vel ja iekārtojās viesnīca, - atbildēja Debora, vel jopro­jām neskatīdamas uz Kelvinu.