Atreja maska

Piecdesmit devītā nodala

- Es tevi izsēdināšu, - Debora teica Kelvinam, vel jopro­jām cieši vērodama ceļu. - Kur labak?

Viņa juta, ka vīrietis pagriežas, taču kadu laiku viņš ne­ko neteica.

- Kelvin? - Debora iesaucas.

- Vai esmu izdarījis kaut ko sliktu? - viņš pajautaja. - Tu nožēlo pagajušo nakti?

- Ne, - Debora atbildēja, īsti nezinadama, vai ta ir patie­sība. - Vienkārši nedomāju, ka mums vajadzētu rādīties kopa.

- Kadeļ ne?

- Pirmkārt, jau tadeļ, ka tu netiki aicinats.

- jauki, - Kelvins izgrūda. - Zini, ko, Debora? Lai no­tiek! Man velak jadodas uz muzeju, bet tagad izsēdini mani pie biroja.

Debora gandrīz saka protestet, atvainoties, jau gribēja pa­skaidrot, ka ta nav Kelvina vaina; ka patiesība viņai negri­bas, lai abi tiktu redzeti kopa un uzskatīti par pari, jo tada sabiedrības attieksme viņu biedē; ka viņai bail no ta, ko ieraudzīs ceļa gala. Tomēr Debora tikai palocīja galvu un no­teica:

- Labi.

Kad Kelvins jau bija izkāpis, izmocījis par lupām strupu at­vadu vardu un devies uz milzīga stikla torņa pusi, Debora brauca prom tik atri, ka pilsēta drīz vien palika viņai aiz mu­guras. Aiz Ternera lauka vienīgais lielais krustojums bija ar 1-20 maģlstrali, tad sekoja apvedceļš, kur vienīgas norādes bija uz lidostu un mazpilsētiņām - Feirbernu, Džounsboro un Junionsitiju -, kuru nosaukumi Deborai neko neizteica. Mašī­nu nebija daudz, nobraucamie ceļi rindojas cits aiz cita, taču redzams bija tikai mežs un asfalta stremelcs, nevis apdzīvo­tas vietas, tadeļ Debora jau saka prātot, ka apmaldījusies.

Viņa ieskatijas lapiņa ar kricelīgo Kelvina rokrakstu un pa­cēla galvu tieši laika, lai virs galvas ieraudzītu noradi uz Pal- meto. Samazinajusi ātrumu, viņa nogriezās un, rūpīgi seko­dama instrukcijai, nonaca vieta, kur maģistrale partapa šoseja ar divām joslām, kam abas puses pletās zirgu ganības un šur tur paradijas rūsgani staļļi ar baltiem baļķu karkasiem. Pil­sēta, iespejams, bija stundu brauciena attaluma - pilnīgi cita pasaulē. Cita era.

Majai simt trīsdesmit sestais numurs šķita piešķirts uz la­bu laimi, jo apkart nebija redzams neviens cits īpašums. Ka jau Kerniga bija teicis, eka atradas patalu no ceļa un speci- gaja lietu bija tik tikko ieraugama. Izskatijas pussagruvusi un pamesta. Sena maja, iespejams, Viktorijas laika - milzīga, greznota ar Ietiem rotājumiem un vienu četrstūra torniti. ļa maja vel butu glabjama, to varētu padarīt par skaistu - par spīti lielumam - un elegantu, neparblivejot ar detaļam. Pat­laban to ieskava mašīnas un operatīvo dienestu transporta līdzekļu bākugunis, tadeļ šķita, ka eka atrodas paša vētras epicentra, kur plaiksni sarkani un zili zibeņi.

Visas domas par Kelvinu i/gaisa. Debora apturēja mašī­nu, dziļi ievilka elpu - ka nirējs pirms došanas ūdeni - un izkapa lietu. Pielickusi galvu, viņa pa nelīdzeno grantēto pie­braucamo ceļu skrēja uz maļu. Pie lieveņa viņu apturēja kads cilvēks bez formastērpa, taču, tiklīdz Debora nosauca savu vardu, pakapas sānis - bija acīmredzams, ka viņa te tiek gai­dīta.

Nešķita, ka maja pēdēja laika kads butu dzīvojis. Mēbeļu bija maz, un palikušas lietas šķita pamestas ka nevajadzīgas - pec tam, kad īpašnieks miris un labakas mantas pārdotās. Kaut kur maja teceja ūdens. Pārplīsusi caurule vai caurs jumts? Varbūt jumts.

- Kāpiet augša!

Tas bija Kins, pārliecies pari noputējušu kāpņu margam. Debora atglauda slapjos matus un devas augšup, bet Kins kapa leja.

- Ak, - viņš iesaka drūma, taču apmierinata balsi, - vai tik ta nav viņas eminence muzeja krājumā glabataja!

- Kas noticis? - Debora attrauca. Viņa bija parak nobažī­jusies, lai atbildētu tikpat indīgi.

- Saņemieties, - Kins bndinaja, - nav nekāds patīkamais skats.

Pirmais līķis, kas gulēja uz muguras, bija kāpņu laukumi­ņa. Vīrieša krekls bija vaļa, un uz krūtīm ar nežēlīgiem cirtie­niem iegriezti grieķu burti: Atrejs. Ja neskaita burtus, miesa bija bala un bez, savainojumiem, bet zem ķermeņa izveido­jusies milzīga recejošu asiņu peļķe. I )ebora ar roku atbalsti- jas pret sienu, lai noturētos kajas.

- Tas izdarīts jau pec nāves. - No kadas telpas, iespējams, guļamistabas, iznaca Kerniga. - Viņam divas reizes no tuva attaluma iešauts mugura. Un tikai tad sadurstīts. Asinis šļa- kušas no šautajam brucem. Ticiet man, šada stāvokli viņš iz- skatas daudz labak!

Aģents runaja atri, vardi pauda niknumu vai neapmieri­nātību.

- Vai viņš jums ir pazīstams?

Debora nopētīja mirušo. Slaids, apmēram piecdesmit ga­dus vecs vīrietis, tumsneja ada. Mati un ūsas mazliet gara- kas neka prasīja mode un bija sākuši sirmot. Debora papu­rina ja galvu.

- Nedomāju vis, - viņa teica. - Vai viņš ir grieķis?

-Ja ticam pasei, - atbildēja Kerniga. Debora nesaprata, vai tas bija domāts ka joks. - Atrādām ari citus dokumen­tus, taču neviens no mums neprot tos izlasīt. Nosutišu tul­košanai, bet ja, viņi bija grieķi. Otrs līķis ir guļamistaba. Ap­skatiet ari viņu, varbūt pazīsiet. Mis Millere, nesteidzieties, nopētiet kārtīgi! Tad kāpiet leja un izstāstiet visu, ko vel ne­esat izstāstījusi, un mes centīsimies saprast, cik lielas nepa­tikšanas esat iekulusies. - Kerniga palraucas garam Debo­rai un slaja leja pa kapnem, taču pusceļa apstajas. - Ja jus butu uzreiz man izstāstījusi par to laboratoriju, mēs šo ad­resi zinātu jau pirms vairakam dienam un abi šie viri vel jo­projām butu dzīvi. Viela pārdomām.

Debora apstajas tik spēji, it ka aģents butu viņu iepļau- kajis. Kins vēroja viņu no otra gaiteņa gala - skatiens bija ciešs un skarbs. Debora pietvīkusi aši novērsās. Viņa atvēra muti, it ka mekletu vārdus atbildei - it ka jebkas, ko viņa gribētu pateikt, varētu līdzēt, butu patiess un piemerots.