Atreja maska

Divdesmit otra nodaļa

Atēnas valdīja spiedīgs, sauss, lipīgs karstums, un Debo­ra saka svīst. Putekļi ka samalts betons šņirkstēja zobos, lai gan tas, braucot piepilsētas autobusa no lidostas uz centru, bija praktiski neiespejami. Olimpisko spēļu atspoguļojuma laika šķita, ka Atēnas un to apkartne ir tikai seno laiku dru­pas un idilliski ciematiņi ar balsinatam mājiņām, kas izvie­tojušas klintis, kuras slejas zilas juras krastos un tiecas vel zilākās debesis. Debora nebija gatava šim trim judzem, kad apkart vidēja tikai peleki bloki - un nevarēja saprast: tie vel nav līdz galam uzcelti vai an ir jau pa pusei nojaukti.

Vīrietis, kas sedeja pretī, bija apmēram piecdesmit gadus vecs, slaids, muskuļots un parak rūpīgi kopts. Viņš spieda roku meičai, kas bija vismaz, uz pusi jaunaka - pievilcīga skaistule ar sapīkušu seju. Varētu padomat, ka tas ir tevs ar meitu, ja vien viņš tik īpašnieciski neglāstītu jaunuves kak­lu. Debora novērsās - skatīties varēja tikai ara pa logu smo- gā titajas, betona ieskautajas ielas.

Pie velna, ko tu te dari?!

Mekleju atbildes un slēpjos, Debora domas norūca. Turklāt ne obligāti tieši šādā secībā.

Lidosta viņa bija atradusi turistu informācijas kiosku un gramatveikalu un nopirkusi "Ceļvedi pa Grieķiju" - velak atklajot, ka tas izdots tūkstoš deviņsimt deviņdesmit piek- taja gada un cenas noradītas drahmas. Izrādījās, ka tagad Grieķija jau lieto eiro. Cik daudz novecojušas informācijās vēl atrodams šaja gramata, Deborai nebija ne jausmas, taču ši atziņa radīja tikai trulu aizkaitinajumu un parak neuztrau­ca. Viņa izvēlējās viesnīcu "Ahillejs" - ceļvedis vēstīja, ka tas atrodas Atēnu centra, - un no informācijās kioska piezvanī­ja uz turieni, ceredama, ka telefona numurs vel ir īstais. Ta ari bija. Rezervējusi istabu, Debora devas uz piepilsētas au­tobusu - un sakas ilgais, drosmi laupošais ceļojums uz Atē­nām.

Viņa izkapa Sintagma laukuma - viena no dzivakajam vie­tām pilsēta, kada hdz šim redzēta un kam līdzas atradas pla­ši dārzi un parlamenta eka. Tad viņa uzmekleja Frmou ielu un devās rietumu virziena, bija vajadzīgs laiks, lai saktu kaut nedaudz orientēties šķersieliņas, kuru nosaukumi bija uzrak­stīti nepazīstamiem, taču diezgan salasamiem grieķu alfabēta burtiem. Beidzot viņa nonaca enainaja, vesaja viesnīcas "Ahiļlejs" foajē. Meitene reģistratūra līdzinājās tai, ko De­bora bija redzejusi autobusa, - tumsneja un skaista, atklata un mazliet garlaikota. Deborai, kurai Amerikas viesnīcu per­sonālā parmenga izpalīdzība allaž šķitusi uzspēlēta un pat mazliet biedējoša, ši meitene iepatikās uzreiz.

Reģistrējoties viņa nbsauca savu īsto vardu. Atlanta šķi­ta pietiekami talu no šis Vecas Pasaules ēkas ar marmora grī­dām un žilbinošas reģistratūras darbinieces.

- Bagažas jums nav? - apjautajas meitene.

- Ne, - atbildēja Debora, neveikli pasmaidīdama, it ka šis apstaklis padarītu viņu par dīvainu vai aizdomīgu per­sonu.

- Labi, - noteica meitene, kurai patiesība atbilde bija vien­aldzīga. - Luk, jusu atslēga.

Istaba izrādījās pietiekami jauka, noslēgta un tikpat ikdie­nišķi eleganta ka foajē pirmaja stava. Drebelīgais lifts un pa­rak šauras kāpnes šķita nepatīkamas, taču pašas svangakas lietas šaja viesnīca bija augsta līmeni. Vannasistaba darinata marmora - īsta marmora, kas mazliet iemirdzējās ikreiz, kad viņa pagrozīja galvu, un kas nemaz neatgadinaja to nožēlo­jamo atdarinajumu, ko izmantoja Štatos. Un aizkari bija ga­ri un smagi. Debora aizvēra tos, atlaidas ne visai mikstaja gulta un, ieklausidamas gaisa kondicionētājā dūkšana, bei­dzot iemiga.

Viņa sapņoja, ka pa 1-85 maģistrali brauc cauri Atlantai. Ceļš bez. brīdinājumā pēkšņi sašaurinās, un apkart draudīgi slienas betona sienas, un viņai nav, kur likties. Viņa jutas drī­zāk apmulsusi, nevis nobijusies - dažkart sapņos ta notiek - līdz brīdim, kad atskarš, ka parejiem braucejiem ir uzlik­tas pēcnāvēs maskas no zelta.

Deborai pamostoties, istaba valdīja tads klusums un tum­sa, ka pirmaja bridi viņa apjuka. To, kur atrodas, viņa atcerejas tikai tad, kad bija aiztaustījusies līdz vannasistabai un i/ņemusi ziepes no zili balta ietinama papīra, kuru rotaja sti­lizēts Partenona22 zīmējums. Grieķija.

Ko gan viņa bija domājusi? Iegājusi atkal guļamistaba, De­bora pastiepa roku pēc telefona klausules, taču attapas.

Ne. Te nav neviena, kam piezvanīt.

Velreiz nopētījusi savas mantas, Debora iegaja duša, cauri aizkariem paskatijas spožaja saule un eku sienas, pec tam beidzot nogaja leja. Tumsnejās skaistules ar paviršo, vērtē­jošo skatienu vairs nebija - viņas vieta nācis vīrietis apmē­ram sešdesmit gadu vecuma, kura seja nenoraustijas ne mus- kulitis, kad Debora apvaicajas, vai viņš runa angliski.

- Protams, - vīrietis atbildēja, paraustījis plecus, un izska­ti jas mazliet izsists no sliedem. It ka Debora butu pajautaju- si, vai viņš prot lasīt.

- Ka es varētu nokļūt līdz Nacionalajam arheoloģijas mu­zejam? - Debora vaicaja.

Vīrietis no letes apakšas izņēma karti, kura bija atzīmēta viesnīcas atrašanas vieta.

- Mes esam šeit, - vīrietis skaidroja. - Bet muzejs ir šeit. Varat iet ar kajam, taču ara ir karsts. Ar taksometru bus ertak.

Viņa balsi nekas neliecinaja par jautajumu, taču vīrietis skatijas uz Deboru ta, it ka butu to uzdevis. Debora nopētī­ja karti, mekledama mērogu, lai noskaidrotu, cik talu jāiet līdz muzejam, taču neveiksmīgi.

- Ar taksometru uz turieni, atpakaļ ar kajam, - noteica vīrietis. - Tad jau bus vesaks.

Viņš jau paņēma telefona klausuli un gaidīja. Debora pa­locīja galvu, un viņš uzgrieza numuru.

Sēdēdama taksometra aizmugurēja sēdekli, Debora vēroja neizteiksmīgo betona pilsētu un blīvo, trokšņaino satiksmi un pratoja, vai policija jau sākusi viņu meklēt. Noskaidrot, kur viņa izmantojusi pasi un kredītkartes, policistiem nebūs grūti, taču Deborai nebija ne jausmas, ka viņi rīkosies pec tam. Viņu var turēt aizdomas par Ričarda noslepkavošanu, taču ne tik ļoti, lai sazinatos ar Interpolu - ja ta bija iestāde, ar kuru policija parasti sazinajas šādos gadījumos.

Ja policija vispār bija iesaistīta šaja lieta.

Kins bija policists. Viņam Debora nepatika, taču viņš bija oficiāls varas pārstāvis.'Kerniga, kas šķita daudz pieņema­māks, daudz, hdzsvarotaks… Ka lai zina, kas viņš bija patie­sība? No vienas puses, tik un ta gribējās piezvanīt, lai pa­vēstītu, ka viņa nav aizbēgusi… Taču tas nešķita loģiski. Varbūt vajadzētu piezvanīt Kelvinam Bouversam.

Un ka tu to paskaidrotu? īgni noprasīja iekšeja balss. Doma, ka viņš pēc tevis ilgojas? Doma, Bouversam vajadzīga dīvaina, raci­onāla, emocionāli sagrautā sieviete, ar kuru viņš iepazinies, kamēr ši tiek nopratināta briesmīgas slepkavības lieta?

Aizveries!

Debora samaksa ja taksometra šoferim un izkapa svelme. Muzejs bija izvietots nostāk no ielas, un hdz tam veda aug­stas kāpnes. Nonākusi zem portika ar daudzam kolonnām, viņa nopirka biļeti un devās iekša. Telpas izrādījās vienkār­šās, gaišas, tajas atbalsojas ikviens troksnītis; logi sakas pie pašiem augstajiem griestiem; visapkart bija statujas ar nelie­lam identifikācijas kartītēm.

Pilnīgs pretstats vairumam Amerikas muzeju - tukšiem, kas lielākoties radīti, lai izklaidētu un pārsteigtu, un tikai daži, lai izglītotu. Te viss šķita grieķisks: plaša, atsevišķos nodalījumos sašķelta telpa, kur nekas netraucēja apskatīt eksponātus, kas likās vienkārši un pat askētiski. Nebija sik- siku paskaidrojumu, jautru krasu vai diagrammu, kas no­vērš uzmanību. Šķita, ka eksponāti vesta: Ja gribi zināt vai­rak - un ta tam vajadzētu but -, nopērc grāmatu vai, vēl labak, atgriezies skola. Deborai izstāde patika - īpaši Kikladu ko­lekcija ar savadi postmodernajam figūriņām23 , kas atgadi- naja Mura un Pikaso24 daiļradi, kura uzplaukusi četrus tuk- stošus gadu velak.

Debora rūpīgi apskatīja Mikenu kulturas priekšmetu kolekciju - viņa leni virzījās no vienas vitrīnas pie otras un paliekot telpa viena, jo pārejie tūristi atri vien devas talak. Nekas no redzeta nelīdzinājās tam, ko Ričards bija slēpis aiz sava grāmatplaukta Atlanta. Protams, pasaule atrodamas vel ari citas kolekcijas, taču ši bija plašaka un pilnīgākā, un Deboru atkal parsteidza doma, - ja Ričarda slēptuvē glabajušas tikai kopijas, tad tas darinajuši māk­slinieki, kas improvizējuši, nevis precīzi atdarinajuši oriģi­nālus. Citiem vārdiem sakot, tas bija vai nu īstas - un šads fakts satricinatu visu pasauli -, vai ari satriecoši viltoju­mi.

Visilgāk viņa nostāvēja pie pēcnāvēs maskam, īpaši pie "Agamemnona" maskas - un priecājās, ka muzejs nesauca to šaja nepareizajā varda. Skatīdamas uz masku, Debora cen­tas atsaukt atmiņa attēlu, ko bija redzējusi muzeja datora, aizvien vairak parliecinadamas, ka an ta nav bijusi kopija.

"Agamemnona" maska bija mazliet lielākā par dabisko iz­mēru, darinata no zelta, nedaudz asimetriska - vai nu jau kopš radīšanas bnža, vai an tadeļ, ka tnsarpus tūkstošus ga­du atradusies zem zemes un akmeņu tonnām. Tai bija šaurs deguns, smalki izliektas uzacis, sakniebtas lupas, kuplas ūsas un barda. Atļukušas ausis vidēja ara no matiem un bardas. Taču vispārsteidzošākās bija acis. Tam bija mandeļu forma, taču bez. varavīksnenes un zīlītēm - pāršķeltās no viena ga­la līdz otram, tadeļ šķita, ka tas vienlaikus ir gan vaļa, gan ciet. Radas pardabiska sajuta, ka cilvēks guļ vai ka citādi at­rodas starp dzīvību un navi.

- Jus diezgan ilgi uz to skataties.

Balss aiz muguras bija dziļa un ar izteiktu akcentu. De­bora pagriezās un ieraudzīja vīrieti vidējos gados, iespejams, grieķi, ar nopietnam pēddziņa acīm, kas pētījoši un līksmi veras Debora.

- Piedodiet, - atteica Debora, steigšus pamezdama ska­tienu apkart, vai nav aizkavējusi kadu turistu grupu. Iespe­jams, šis cilvēks bija gids. Viņa tik ļoti bija iegrimusi - kur? pētījamos? apskatē? izmeklēšana? -, ka pilnīgi nebija pamanīju­si vēl kada cilvēka klātbūtni. Iespejams, viņš te stāv jau ve­selu mu/.ibu.

- Nav vajadzīgas atvainoties, - atbildēja vīrietis, nopuri­nādamies tik izteiksmīgi, ka seja kļuva par desmit gadiem vecaka. Viņa melnas atfis mirdzēja ka stiklenes. - F,smu pie­radis, ka cilvēki peta šo masku, taču tikai daži to dara tik… izsmeļoši, - vīrietis turpinaja, rūpīgi izvēlēdamies vārdus. - Jus droši vien esat arheoloģijas studente?

Debora pasmaidīja.

- esmu muzeja krājumā glabataja, - viņa teica. - No Ame­rikas.

- Piedodiet, - vīrietis atbildēja. - F,s negribeju jums pār­mest zinašanu trakumu. Mana angļu valoda ir…

Viņš pakustinaja roku - viduvēja, nepilnīga.

- Nebūt ne, - atteica Debora un šoreiz pasmaidīja no sirds. - Fsmu speciāliste tikai Amerikas arheoloģija. Grieķu arheoloģijā esmu iesācēja studente.

- Jauki, - viņš palocīja galvu. - Tatad neesat ieradusies ar apņēmību pieradīt, ka musu maska ir viltojums.

- Ne, - Debora teica. - Vai daudzi ierodas tieši tadeļ?

Vīrietis atkal Vecajai pasaulei rakstungaja manierē paraus­tīja plecus un pavērsa delnas uz augšu.

- Laiku pa laikam, - viņš teica un palocīja galvu, apmie­rināts, ka izteicis šadu frāzi. - Lielākā daļa nopietno arheo­logu, protams, neņem tādus vera, taču sazvernieku nekad netrūkst, vai ne?

Debora pamaja ar galvu, klusībā pratodama, vai ari pati nav ieradusies, lai pārliecinātos par maskas autentiskumu.

Vīrietis šo klusēšanu izmantoja ka iespēju iepazīties.

- Dimitrijs Popadreuss, - viņš teica.

- Debora Millere.

Sava vārda nosaukšana bija reflekss. Debora kadu bridi apsvēra, vai vajadzēja ta darīt. Taču šo-visai neauglīgo do­mu -aizslaucija cita.

- pag, Popadreuss? - viņa iesaucas un ieskatījās ceļvedi.

Vai tik neesat…

- Muzeja direktors, - vīrietis atbildēja. - Tieši ta. - Viņš mazliet palocijas. - Man patīk laiku pa laikam pastaigaties starp apmeklētajiem, lai redzetu, kam viņi pievērš uzmanī­bu (un tadu lietu nav daudz) un kas viņus garlaiko (un lie­lākoties viņus garlaiko pilnīgi viss). Tūristi ir ļoti dīvaini ra­dījumi, - viņš noteica, pievērsdamies ļaužu pūlim. - Brīžiem nevaru saprast, kadeļ viņi vispār ieradušies.

Muzeja direktors atkal paraustīja plecus, un Debora ieprie­cinātā pasmaidīja.

-Jusu muzeja ir Jaunas pasaules eksponāti?

jaunās pasaules, Debora domas atkartoja. Eiropieši kolo- nizeja Ameriku jau pirms piecsimt gadiem, taču vel jopro­jām sauc to par Jauno pasauli. 7'aču šeit, iespejams, laiks rit daudz Ienāk, viņa nosprieda, paskatījusies apkart plašaja, bal- sinataja telpa ar bronzas laikmeta eksponātiem. Muzeja di­rektoram viņa atbildēja vienkārši:

- Lielākoties.

Un pavecinaja roku nožēlas pilna žesta, kas varētu iede- rēties paša grieķa repertuārā. Viņa stradaja neliela muzeja, kura nav neviena pasaulslavena eksponātā.

Izņemot, protams, slepeno Mikenu kultūras pieminekļu krātu­vi…

- Tatad ta ir īsta? - viņa draiska toni pajautaja.

- Un kadeļ lai nebūtu? - muzeja direktors atjautaja, cieši nopētījis masku. - Ja, stilistiski ta atšķiras no citam, taču tas vel neko nepierada. Ja mums butu simti citu masku, ar ko salidzinat šo, tas varbūt kaut ko mainītu, bet tadu nav. Mums ir sešas. Variacijas iespējamas darinataju gaumes vai miruša cilvēka sejas īpatnību deļ, vai an…

Viņš atkal paraustīja plecus un, ka uzsvērdams savus vār­dus, smagi nopūtas.

-Nav iemesla apšaubīt Šlimana apgalvojumus par to, kur un kad viņš to atradis, - Popadreuss turpinaja. - Taču uz­taisīt tadu lietu tik īsa laika un ar tik ierobežotiem resur­siem, kadi viņam bija pieejami? Tam noticēt daudz grutak, vai ne?

- Laikam gan, - Debora piekrita. - Vai esat apsvēruši iespēju datēt masku, lai pieliktu punktu visam spekulācijām?

- Esam apsvēruši, - muzeja direktors atbildēja, - taču tas nav iespējams. Dažas metodes nav izmantojamas. Piemēram, nevar izpētīt - ka jus to saucat? - putekļus no augiem?

- putekšni.

- Tieši ta. Putekšņu analīze nav iespējama. Varbūt to va­rēja izdarīt tolaik, kad priekšmets tik tikko bija izcelts no zemes, lai gan uz slīpēta metala ir maz putekšņu. Bet tagad, kad simts gadu laika masku turējušas neskaitamas rokas, at­radumi butu maznozīmīgi.

- Un C-14 metode? - Debora jautaja.

- Lai izmantotu radioaktīva oglekļa metodi, butu jano- lauž gabaliņš maskas, - atbildēja muzeja direktors. - Un tas, protams, nav pieņemami, īpaši tadeļ, ka eksponātā pakļau­šana tik postošai analīzei nav pamatota un zelts nav īsti pie- merots tadai parbaudei. ļa tas butu kausēts ar kokoglēm un oglekļa daļiņas butu iespiedušās metala, tad varbūt… Taču rezultāti diez vai butu pārliecinoši. Kadeļ bojāt eksponātu, ja apmierinato ar parbaužu rezultātiem nebūs?

- Un hēlija metode? - Debora turpinaja tincināt.

- Tas varētu but nākotnes jautajums, - Popadreuss nopiet­ni palocīja galvu. - Taču mums jabut pārliecinātiem, ka me­tode ir precīza un nenodarīs maskai ļaunu. - Viņš vērīgi pa- skatijas uz Deboru. - Jus uzdodat parak daudz jautajumu, lai gan sakat, ka neesat ieintereseta pieradīt, ka maska ir vil­tojums.

Debora pasmaidīja.

- Profesionālā ziņkāre, - viņa noteica. - Ka jau krājumā glabātajai pieklājās.

- I ieliski, - Popadreuss sacīja un an pasmaidīja. - Pastas- tiet par savu muzeju!

Un Debora saka klastit par milzīgo akmens tomahauku un parejiem indiāņu kulturas eksponātiem, ka an ķeltu kul- Iuras pieminekļu ceļojošo izstādi. Popadreuss maja ar galvu un smaidīja, puledamies izskatīties ieinteresēts un pārsteigts. I )ebora klusībā nosodīja sevi. Un ka nu ne, ja atļavas šo sa­runu, stāvot pie šadas kolekcijas? Pec dažam minūtēm viņu parņema pieaugošs mulsums - viņa patiešam lepojas ar 1 )ru- idu kalna muzeju -, kuru ši kunga pieklājīgā izturēšanas ne­spēja kliedet, tadeļ Debora atgriežas pie sarunas par Mike­nu zeltu.

- Taču atļaujiet uzdot vēl vienu jautajumu, - viņa teica.

-lūdzu.

- Pieņemot, ka maska ir īsta, cik liela, jusuprat, ir iespēja, ka Šlimans atradis vel kadu līdzīgu masku, taču ta ne reizi nav paradīta publiski?

Velak, pārdomājot šo sarunu, Debora atskarta, ka muze­ja direktora seja visu laiku atgadinajusi milzīgu maju ar iz­gaismotiem logiem, kas liecina, ka iekšā kads ir iededzis lampas un iekūris kamīnu. Bet pec šī jautajuma logi tika ap­tumšoti. Kadu bridi vīrietis vienkārši skatijas uz viņu - vai cauri viņai.

- Tas izklausas maz ticami, - Popadreuss atklati noteica. - Nespeju iedomāties, ka butu iespejams kaut kas tads. - Viņš ieskatījās pulksteni un pasmaidīja, taču smaids bija pie­sardzīgs un melnas acis to neatspoguļoja. - liet tagad atvai­nojiet, man japieveršas darbam. I .udz.u, - viņa seja atgrie­žas pirmītējais smaids, - patīkamu atpūtu! Un, - viņš piebilda, paspēris dažus soļus un atkal pagriezies, - noteik­ti atgriezties. Pie durvīm nosauciet savu vardu, un jums ne­būs jamaksā!

Debora noskatījās, ka muzeja direktors aiziet, un prato­ja, ko tadu pateikusi, ka šis cilvēks sācis nervozet un tada steiga meties begt.