Atreja maska

Pirmā nodaļa Mūsdienas

Lielais virs atslīga pret sienu, šā cilvēka svars vel jopro­jām balstījās uz pēdas, ko viņš tik nevērīgi bija atspiedis pret durvju aplodu.

- Ziniet, jūs esat pārsteidzoša sieviete, mis Millere, - viņš, stiepdams vārdus, noteica.

Vīrieša acis zibsnīja cūkai lidzigaja seja, bet starp bieza­jam lupām runājot paradijas mikla mēle.

- Zinu, - atbildēja Debora.

Viņa bija sešas pēdas un vienu collu gara un izskatijas tā, it ka butu veidota no cauruļu gabaliem. Viņu reti kads no­sauca par pievilcīgu. Nekad - par skaistu. Pārsteidzoša. To gan viņa bieži dzirdēja. Agrāk viņa butu jutusies glaimota. Ļoti sen. Šovakar - pec nedeļam ilgas planošanas un vakara stun­dām, kas pavadītas, stīvi smaidot un pacietīgi piedaloties sa­runas, - viņa bija parak nogurusi, lai butu pieklājīga pat pret Harviju Vebsteru, izcilu Atlantas "Kristīgo biznesmeņu ligas" locekli un muzeja finanšu padomes priekšsēdētaju. Bija jau krietni pari pusnaktij, un viņai gribējās iet majas.

- Ļoti pārsteidzošā, - vīrietis atkartoja, pastiepis roku ar atvērtu plaukstu viņas gurna virziena.

Viņš atgadinaja krupi, āda vienlaikus šķita uztukusi un iekritusi - ka balons, kas, līdz pusei piepildīts ar ūdeni, ku­ļājās vēja.

- Vebstera kungs, - Debora iesaka, neizlaizdama no acīm sarkanbrūnajiem punktiņiem nosēto roku, kura arvien tuvo­jas. - Nedomāju, ka tas butu gudri.

Un, viņa domas piebilda, ja tu man pieskarsies, es vemšu.

Vīrieša roka sastinga gaisa. Un tad, it ka butu nolēmis uzskatīt šadu iebildumu par kautrīguma izpausmi, viņš at­kal to virzīja uz Deboras pusi.

- Vebstera kungs, - Deboras smaids šoreiz bija jau gar­laikots. - Lūdzu.

Viņš mainīja taktiku - glūnigas acis saka smaidīt, un ro­ka tika pacelta uz augšu, it ka gribētu padoties.

- Lai nu ko, bet uzbāzīgs es patiešam nevēlējos but, - vīrie­tis teica, un smaids kļuva pat plataks par durvju ailu, kuru viņš vel joprojām aizšķērsoja. - Vienkārši cereju, ka jus varē­tu man izradīt ekspozīciju. Tagad, kad visi aizgajuši majas.

Smaids uz mirkli sastinga, un Debora vīrieša acīs saska­tīja aukstu aprēķinu. Tagad smaids šķita baiss - no šī sešdes­mit piecus gadus veca vīrieša vēdīja vidusskolēna pašapmie­rinātība. Pašapmierinatiba un, Debora nosprieda, draudi.

- Privātā apskate, - viņš piebilda un pasmīnēja. Šo smīnu nebija iespejams parprast.

Viņš ta bija izturejies visu vakaru un, godīgi sakot, - vien­mēr, īpaši, ja bija iedzēris. Debora sevi uzskatīja par diez­gan tolerantu personu, taču tagad, ja izmanto salīdzinājumu ar virvi, atradas tās paša gala.

- Citudien, Vebstera kungs, - viņa teica. - Kad bus gaišs un pilns ar cilvekiem, un man bus radusies iespeja ieguldīt naudu pieklājīgā lopu bikstāmajā.

Debora iesmejas, lai apliecinatu, ka tas bijis joks, taču vī­rieša smaids palika tikpat sastindzis.

- Jūs protat gudri izteikties, mis Millere, - viņš noteica.

- Paldies, - Debora atbildēja, cenzdamas aptvert faktu, ka šonakt šo cilvēku uzvarēt neizdosies.

Vīrietis nopūtas un pacēla miklveidigās rokas, tēlodams padošanos.

- labi, - viņš atkal pasmaidīja. - Došos mājup.

- Brauciet uzmanīgi, - Debora viegli parāvās malā, kad vīrietis velreiz mēģina ja viņu apskaut.

-Šonedēļ apciemošu Ričardu, tatad… vel tiksimies.

Viņš pakapas nostāk no stiklotajam durvīm, taču šķita - vel joprojām cer, ka sarunu biedrene pārdomās un aicinas viņu atpakaļ.

- Ar labunakti, Vebstera kungs, - Debora tikko dzirdami noteica un domās piebilda, Tu, piedzērušais, glumais izvirtuli!

Kad Vebsters bija izgājis tumsa, Deboru parņema atvieg­lojuma vilnis, lai gan viņa apzinajas, ka šis atraidījums varē­tu kaut ko maksat - varbūt pat kaut ko vairak, neka patla­ban spēja aptvert. Vebsters kontrolēja muzeja maciņu, spēja ietekmet vietējo uzņēmēju sabiedrību - vismaz vecāko un baltako tas daļu. "Kristīgo biznesmeņu liga" atklati meln­ādainos prom neraidīja, taču tas, ka šaja organizacija nebija neviena ar citu adas krasu - un tada pilsēta ka Atlanta -, bija aizdomīgi. Debora bija centusies mazinat Ligas klātbūt­ni muzejā, piesaistot līdzīgas organizācijas, kuras darbojas krietni atšķirigaki biedri, taču tas viņai neļava justies omu­līgāk reizes, kad Liga atsūtīja čeku. Varbūt vajadzētu iesaistīt ebreju uzņēmēju grupu, Debora domas nosprieda. Taču ari tas nenomierināja - it ka šadi tiktu ekspluatets viņas mantojums - mantojums, ko viņa no visas sirds centas ignorēt. Kādēļ pakļaut sevi un muzeju antisemītisma izpausmēm, ja viņas piederība ebrejiem jau bija aizvēsturē?

Izbeidz, atskanēja Deboras iekšeja balss, Vebsters varbūt pat nenojauš, ka tu esi ebrejiete.

Debora parbaudija muzeja durvis un steigšus izgaja cau­ri foajē, kura slejas karaliska tiranozaura skelets un tas pre­tīgais galjonas priekšgals, ko Ričards bija atklajis pagajušajā mēnesī - tik svinīgi, it ka paziņotu, ka 7.iemassvetki šogad pienāks atrak neka parasti. Ta bija puskaila sieviete, kas ap­vijusies puķa kaklam, un izskatijas, it ka butu uzkrāsota uz Marlei/ motocikla, nevis renesanses laikmeta spāņu kuģa, kas ved zeltu. Taču Ričards bija iedomājies, ka tas ir brīnišķīgi jautrs vēstures un kiča sajaukums. Debora nopētīja sievietes apātisko seju un pārmērīgos ķermeņa apaļumus, tad piever- sas vietai, kur tie kļuva zviņaini, bet seksīgais kārdinājumā punkts dnzak atgadinaja - kads gan tur brīnums! - Ēdenes čusku,'

Veroties šaja vijīgaja objekta, kura krūtis līdzinājās sešpa­dsmitā gadsimta prožektoriem, Debora greizi pasmīnēja, it ka nosodītu pati sevi.

- Ričard, - viņa skaļi iesaucas, - es mīlu tevi, taču tev ir draņķīga humora izjūta.'

Paraustījusi plecus, viņa nopūtas un uz mirkli apstajas, lai aptvertu postažu, kadu muzejam nodarījuši banketa galda klājēji, - četrām kastēm ar izlietotiem papīra šķīvīšiem, kas viņiem bija japaņem līdzi. Pusloka alkova, kur viņa pirms trim stundām bija vadījusi prezentāciju, metajas plastikata glāzītes un salvetes ar kanape paliekam, bet uz spodrinātās grīdas rēgojas neskaitami lipīgi traipi. Bus jāpierunā Ričards, lai sarīko jaunu piegādātāju konkursu, - un ne tikai tadeļ, ka pašreizējo piegadātais foie gras aizdomīgā karta garšoja pēc maltas gaļas konserviem6 .

Ričards Diksons bija muzeja dibinātājs, galvenais kolek­cionārs, lielakais finansetajs un ceļa rādītājs. Viņš bija Debo­ras darba devējs, mentors, draugs. Un tajos retajos brīžos, kad viņa atļavas but pietiekami vaļsirdīga pati pret sevi, lai to atzītu, - arī pats tuvakais cilvēks kopš tas dienas trīspa­dsmit gadu vecuma, kad pec sirdslēkmēs bija nomiris viņas tēvs.

Pirms divdesmit gadiem, gandrīz šajā paša dienā.

Dažkart Deboras mēģinājumos tuvināt nelielo muzeju div­desmit pirmajam gadsimtam un taja paša laika ieverot Marvija Vebstera velmes Ričards Diksons bija vienīgais, kurš spē­ja uzturēt viņa možu garu. Pēkšņi, vienatne stāvot muzeja foajē, ko apgaismoja tikai blavas spuldzītes, un jūtoties ka laumiņai milzīga tiranozaura ena, Debora saka prātot, cik il­gi pašam Ričardam pietiks spēka justies moži.

Un ko tu darīsi, ja viņa vairs nebūs? Ir pagājuši divdesmit ga­di, bet tu vel joprojām neesi samierinājusies ar sava īsta teva nāvi. Aptvērusi varbūt esi, bet ne samierinājusies. Līdz galam vēl ne.

Debora sapurinajas.

- Tev nevajadzētu dzert tos draņķus, - viņa skaļi notei­ca, - tie dara tevi melodramatisku.

Viņa paskatijas apkart, lai pārliecinātos, vai ir vel kas tads, kas butu darams šonakt. Pase vel joprojām ieslegta bi­roja seifā, kur tika ielikta pec tam, kad viņa pa faksu bija aizsutijusi savus personas datus Ķeltu izstādes organizēta­jiem - gadījumam, ja viņa izlemtu izbraukt no valsts ar da­žiem ieverojamiem priekšmetiem kabata. Taču pase varēja gaidīt ntu. Patlaban viņa nekur doties negrasijas.

Debora paņēma pastu un paršķirstija to, nodalīdama rē­ķinus no reklāmās bukletiem, ka ari vēstulēs viņai no ap­loksnēm ar Ričarda vardu. Treša daļa sutijumu taisna ceļa nonaca papīrgroza. Izskatijas, ka vēstulēs gan viņai, gan Ri­čardam nav steidzamas. Uz vienas stūrīti bija sīka trijstūra maska - bez šaubam, lugumvestule no vietēja teatra. Ričards tadas saņēma dučiem katru nedēļu. Viņš atbildēja visam, iz­ņemot vispārīgās un pašas uzbāzīgākās, un bieži vien pie­vienoja tam vera ņemamus ziedojumus. Iecietīgi pasmaidī­jusi, Debora ielika vēstulēs somiņa - ar tam tiks gala no rīta.

Ieslēgusi signalizāciju, viņa uzmeta acis automašīnu stāv­laukumam, koieskava milzīgas lielziedu magnolijas, un sa­gatavojas ara valdošajam karstumam. Ka jau parasti jūlija At- lantas naktis bija tveicīgas. Pie durvīm viņa saminstinajas. Pēdējas paris dienās ap muzeja eku bija slaistījies bezpajumt­nieks - vecs, taču mirdzošam, dedzīgam acīm un visu laiku kaut ko bubinaja sveša valoda. Iepriekšeja vakara, kad De­bora slēdza ciet durvis, viņš, ģerbies smaga mēteli - lai ari bija karsts - slapstijas ap mašinam stavlaukuma. Vīrietis bi­ja neatlaidīgi sekojis viņai ar acīm.

Taču šoreiz, no viņa nebija ne miņas, tapat ka no Vebste­ra rūpīgi pulēta jaguāra. Debora izgaja spiedīgajā nakti, gari nožāvājās un jau pec duča platu soļu atradas pie savas ma­zas toijotas. Ja neskaita nogurumu un aizkaitinajumu, nakts bija brīnišķīga.

Taču braucienā neatstaja domas par to, ka Ričards kļūst arvien vecāks. Debora stūrēja pa starpštatu maģistrali cauri pilsētai dienvidu virziena - apkart vidēja postmoderni bi­roju eku torņi, kuros vēl dega gaisma, kūsāja dzīvība un jau­nība (ka it visur Atlanta, izņemot viņas muzeju).

Ričardam bija - cik? Septiņdesmit pieci vai septiņdesmit seši? Apmēram. Un viņš kļuva arvien gausaks. Tādēļ arī pirmaja vieta tika izvirzīta Debora - lai uzņemtos rūpes par mu­zeja noturēšanu virs ūdens -, bet viņš klusītēm atpūtas bla­kus esošaja rezidencē, saglabadams sev tikai dāsna ziedotāja godu. Pirms trim gadiem ta bija šķitusi vel tala nākotne, ta­ču nu vairs nekādi nebija iespējams izvairīties no šis dienas tuvošanas. Viņi nekad par to nerunaja tieši, taču ta vidēja starp viņiem ka ena. Bet varbūt viņš vienkārši pamazam iz­dzisa. Ja, ta arī bus. Un tad…

Tavs muzejs.

Tas bus drīz. Zinama mera bija jau tagad. šī doma nomāca Deboru.

No nepatīkamajam fantazijam viņu izrava kaitinoša elek­troniska melodija. Mobilais tālrunis. Ričardam bija šķitis aiz­raujoši viņas telefona slepeni ieprogrammēt melodiju Cucaracha. Bus jāpārprogrammē vai jaatdod telefons atpakaļ Ričardam. Si apņemšanas mazinaja aizkaitinajumu un atga- dinaja, ka Ričardam patika pavizināties - šadas naktis, kad viņam likās, ka šoseja ir brīva. Viņš bija devies prom krietnu pusotru stundu agrak - aizbildinājies pārējiem klātesošajiem ar veca vira nogurumu, viņš slepus piemiedza Deborai ar aci un pameta savu palīdzi likteņa vara kopa ar Vebsteru un viņa drauģeļiem.

- Ja? - viņa mundri atbildēja, lai nebutu par veco viru jā­izgāž rūgtais sarkasms.

- Debora?

Tas nebija Ričards. Noteikti ne.

- Sveika, mamm, - teica Debora un saguma. Viņa mīlēja savu mati, taču reizēm…

- Mes izklaidējamies kopa ar Lovenšteiniem, - sacīja māte, it ka Debora tikko par to butu apjautajusies. Viņas nebija runājušās jau vairak neka divas nedeļas. - Atceries Lovenšteinus? - māte vaicaja tik skaļi, it ka Debora būtu pakurla.

- No Kembridžas? Tagad viņi dzīvo Rongailenda, taču at­braukuši ciemos. Aizgājām vakariņas, un man gandrīz pie­metas sirdstrieka, kad atgriezos mājās un tur mani gaidīja ziņa no vecākās meitiņas. Mēneša laika pirmā, ja?

- Tik ilgi nemaz nav.

- Bet apmēram.

- jā, piedod, mamm, - teica Debora un juta, ka sāk sāpet galva.

Viņa nespeja apturēt šis sāpes, tapat ka nebija iespejams apturēt daudzas lietas, kuras iesaistīta māte. Nevajadzēja tomēr zvanīt. Taču tik ļoti bija gribejies padalīties ar kādu - vienalga, ko - šīvakara triumfā. Tas bija acumirkļa im­pulss un nu, tikai stundu velak, jau šķita briesmīgākais pa­saule.

Deboras māte bija medmāsa, kas stradaja pusslodzi un kuras lielakais sasniegums dzīvē, ka viņa pati teica, ir ap­precēšanas ar Deboras tēti - iekšķīgo slimību ārstu. No dar­ba viņa aizgaja, tiklīdz pieteicās Debora, un tikai pec vira nāves atsaka strādāt, jo bija jādomā, ka samaksat rēķinus. Pusaugu Deborai likās, ka mate divus gadus pārvietojusies no majam uz slimnīcu un atpakaļ tik mehāniskā truluma kā skaistuma karaliene, kam atņemts kronis par tehnisko izpil­dījumu. Debora, kas bija idealizējusi tēvu ari par spīti - bet varbūt pateicoties - viņa biežajai prombūtnei, necieta matēs mēģinājumus uzskaistinat savu gramatas ierakušos meitu un viņas izmisumu, kad Debora, kas allaž bija izstīdzējusi, lem­pīga un zēniska, piecpadsmit gadu vecuma pamodas sešas pēdas gara un vel joprojām turpinaja augt.

- Nu, kadi tad jaunumi, Debij? Piezvanīju, tiklīdz noklau­sījos tavu ziņu. Izklausijas, ka tev stāstāms kas lielisks.

Neviens cits viņu nesauca par Debiju. Viens no mūžīga­jiem Veidiem, ka mate apzinati nepareizi izprata meitas per­sonību.

- Nu, zini, - iesaka Debora, piekapdamas un aizvērda­ma acis, - darbs. Si bija lieliska diena.

- Tad jau brīnišķīgi, ,miļa, - teica mate, tik uz mirkli ap- klusdama, lai ievilktu elpu. - Un kas vēl ar tevi notiek? Sorīt runāju ar Reičelu, taču ari viņai par tevi nekas nav zināms.

Reičelai, labajai meitai, bija vingrotājas augums, un viņa - ka nebeidzami iztapdama savai mātei - dzīvoja kopa ar viru un atvasi mazak neka trīs kvartalu attaluma no majas Hruklina, kur pati bija dzimusi…

-Ja, pēdējā laika neesmu runājusi ar Reičelu. Darba viss ir kartība.

- Darba? Tu pārāk daudz strādā. Tapat ka tavs tevs. Ta­ču ar viņu es tomēr laiku pa laikam redzējos.

- Vienmēr laipni, - atbildēja Debora.

- Tur?

- Nav jau nekada Kalkuta, - atteica Debora. - Tikai di­vas stundas ar lidmašīnu.

- Tu vel atceries? - mate, ka allaž, bija asa.

- Ļoti smieklīgi, mamm.

- Tatad, kas jauns ārpus darba? esi slepus apprecejusies?

Lūk, draudzīgas zobgalības, kas vienmer ar vienu pašu rūpīgi lolotu akmeni nogalinaja visus putnu barus. Tās bija mātes izcilakais talants. Viņa ar vienu repliku spēja uzšķērst pusduci sāpīgu retu - ar tadu vieglumu, it ka durtu uz ies­ma jera gaļas šķēles. Saja gadījuma replika - tik viegla un atra, ka šķita ikdienišķa, - nozīmēja: 1. Tu parak daudz strada, un tavs darbs, būsim godīgas, nav to puliņu vērts.

2. Tev nav vīrieša. Kā parasti.

3. Tev patiešam padodas visu slēpt no savas ģimenes.

4. Apprecēšanas slepus no ģimenes būtu tavā stilā. Galu gala tu uzgriezi muguru savai ģimenei, savai dzimtajai pilsētai, savam kulturas mantojumam un visam, ko mes esam turējuši svētu, jau tanī bridi, kad devies uz to nolādēto Sodomu7 …

Patiesību sakot, mamm, vēl pirms tam, Debora domas pie­bilda. Tētis ir miris jau divdesmit gadus.

- Ne, mamm, - viņa skaļi teica, izmocījusi tikko jaušamu smaidu, - patlaban mana dzīvē neka jauna nav.

Kad atkal atskanēja maniakala telefona melodija, Debora vēl joprojām prata sacereja dzēlīgas piezīmes, kuras butu va­jadzējis pateikt mātei.

- Mamm, - viņa iesāka, - es braucu mājās. Vai varu tev piezvanīt, kad…

- Vai viss vel joprojām pa vecam?

Debora jau pavēra muti, lai atbildētu, un tikai tad atskarta, ka balss nav pazīstama.

- Ko? - viņa iesaucas. - Kas runa?

- Kur tu esi?

- Es prasīju, kas runai - Debora atkartoja.

- Viņi tevi noķēra? Kur tu esi?

Vīrietis kliedza. Un balss… Intonācijā bija saklausams kaut kas dīvains. Akcents? Britu? Austrāliešu? Kaut kas tads.

- Piedodiet, - Debora atbildēja vesā pieklājībā, - domā­ju, esat kļūdījies. Meģiniet zvanīt vēlreiz un tad vispirms no­skaidrojiet, vai tas patiešam ir cilvēks, uz kuru gribat sa­kliegt.

- Klausies, tu, stulbais sievišķi! Tev jabrauc atpakaļ… Debora partrauca sarunu un izslēdza telefonu.