Vienpadsmita nodaļa

Mājās Deborai ļāva iet piecos četrdesmit piecas no rīta, taču piekodinaja, ka iztaujašana tiks turpinātā velak - kad viņa bus mazliet atputusies. Viņa iedeva policistiem savu majas telefona numuru un teica, ka muzeja atgriezīsies pēc­pusdiena. Jau otro reizi šaja nakti Debora izgaja automa­šīnu stavlaukuma. Taču abam šim reizem bija visai attala līdzība.

Ričards. Augstais Dievs! Viņa pat iedomāties nespeja, ko iesāks, kad prāts pilnība bus apzinajies, ka Ričarda vairs nav.

Patlaban bija jūtams tikai tukšums dvēsele - it ka no tas bu­lu spēji izrauts kads gabals. Nekur jau ši dedzinoša, smel­dzoša, biedejoša sajuta nepazudis, taču tagad bija tikai tuk­šums, caurums, ko beigu beigas aizpildīs emocijas.

Un pec tam?

Ka viņa tiks gala ar dzīvi, muzeju? Ka iespejams dzīvot talak, it ka viss butu normāli? Bus tikai vel ļaunak. Patlaban I )eborai negribejas to piedzīvot - bridi, kad varēs domāt par darbu, nedomājot par cilvēku, kas viņai to devis. I .ai bē­das izzustu, jaaizmirst to izraisitajs, taču tas šķita nelojali, nepiedodami;

Kad viņa no Džaniperstntas iegriezās sava dzīvojamo na­mu kvartala, vel bija tumšs. Novietojusi mašīnu līdzas ve­cam, baltos ziedos slīgstošam kizila krūmam, Debora devas uz maju. Visapkart čirkstinaja circeņi, taču viņa to tik tikko manīja - tapat ka smago, miklo gaisu. Līdz viņas dzīvoklim bija jāiet pa šauru pāreju ar kaltas dzelzs vārtiem, taču bez jumta - ja neskaita gliciniju veidoto viju. Atverot vārtus, vi­ņa ieelpoja smaržu, taču tikai blāvi apgaismotaja gaiteni, stā­vot pie sava dzīvokļa durvīm ar atslegam roka, saprata, kas ta ir. Ta nebija ziedu smarža - ta atgadinaja eksotisku liķie­ri vai odekolonu, uzbāzīgu, taču saldu, ar tabakas noti, kas pēkšņi atgadinaja tevu.

Pag!

Debora sastinga. Tad piesardzīgi ieelpoja velreiz - it ka smarža varētu but indīga -, šoreiz, ta šķita vel asaka un spē­cīgākā. Debora nesmēķēja un pat uz vienas rokas pirkstiem bija saskaitamas tas reizes, kad viņa pēdējo sešu mēnešu lai­ka lietojusi parfīmu. Tad jau var teikt, ka daudz biežāk viņa izmanto kosmētiku, taču ari tas notika reti. Šīvakara pasa- kumam viņa bija domājusi lietot abus, taču tik ļoti nacas mie­rināt Ričardu, apslapēt Tonjas enerģiju un bikstīt galda klā­jējus, ka nepietika laika aizbraukt majas.

I'irmaja stava bija vel viens dzīvoklis, uz kuru veda vīn­stīgām ieskauta pareja. Tas piederēja Rinoldsas kundzei -at- raitnei, kura, ka Debora bija novērojusi, pec tumsas iestāša­nas no majas neizgaja un, šķiet, pieprasīja, lai viņas viesi ie- vero šo pašu nosacījumu.

Dēbora ar ierastu lenu kustību ielika atslēgu slēdzenē. Smagais Atlantas gaiss tagad šķita vel blīvāks, un circeņu čirkstinašana spalgi atbalsojas tumšaja pareja. Viņa leni un klusi pagrieza atslēgu, gaidīdama pazīstamo klikšķi, un pēk­šņi gandrīz zaudēja līdzsvaru, kad durvis saka verties vaļa. Aiz tam vidēja tumša dzīvojama istaba.

Pag!

Iekša Debora negaja. Viņa staveja durvis un ieelpoja gaisu.

laja jautas iepriekšejas dienas vakariņu aromats - maka­roni, kas bija palikuši krāsni, ķiploki un baziliks. Bet kas vel? Saldme, kas parasti valdīja siltumnīca, kura pilna augiem, sa­jaucas ar Džordžijas vasaras ara gaisu. Un? Odekolona vai skūšanas krēma smarža, un tabakas dumu smārds.

Bēdz!

Neaizverusi durvis, Debora pagriežas uz papēža un stei­dzīgi devas atpakaļ uz savu zaļo toijotu. Izstiepusi atslēgu piekariņu, viņa nospieda podziņu; mašīnas lukturi nomirk- šķinajas, un durvis atslēdzas. Viņa saka skriet.

Kads ielauzies viņas dzīvokli.

Debora atrava mašīnas durvis, ieslideja iekša, steiga sa­sizdama celi, un iebaza atslēgu aizdedzē. Viens pagrieziens, un durvis aizslēdzas, un mašīnas motors saka rukt.

Paldies dievam!

Debora iededza automašīnas priekšējos lukturus un pa­brauca dažas pēdas sānis, lai gaisma kristu uz. taciņu un dzelzs vārtiem. Spožaja uzplaiksnījuma, kas paršķela naksnī­go tumsu, bija redzama sulīga kameliju zaļoksne un sarka­nie taciņas bruģakmeņi. Un balta vīrieša roka, kas ieķeru- sies dzelzs vārtos.

Jau pec mirkļa ta atlaidas, un vīrietis nozuda lapotnes skautaja pareja. Vārti viegli novibrēja, un atkal iestājās klu­sums.

Debora izstureja mašīnu no stāvvietās. Un saka spiest mo­bila telefona taustiņus.

Divpadsmita nodaļa

Policists, kas sēdēja patruļas mašīna, noradīja Deborai uz muzeja durvīm. Viņa iegaja iekša, dziļi ievilka elpu, lai no­mierinātos un atgūtos un varētu izstāstīt visu, kas tikko no­ticis.

Detektīvi gaidīja pirmā stava foajē līdzas tiranozaura ske­letam un kuģa priekšgalam. Debora bija iedomājusies, ka te bus krietni vairak formas tērptu cilvēku, taču palikuši bija tikai abi detektīvi. Un Tonja. Kins, Deborai ienākot, šķita pietvīcis un aizkaitinats.

- Jus kadu saodat sava dzīvokli? - viņš nobreca. Viņi jau bija uzzinājuši visu, ko Debora izstastija dispečeram. Negri- bejas visu stāstīt vēlreiz.

- Ja, tur kads bija, - viņa apstiprinaja.

Un paskatijas uz Tonju. Nebija saprotams, vai viņu vel joprojām nopratina. Melnadaina sieviete spēji aizgriezas, paradīdama Deborai pakausi ar bizes savītiem sirmiem ma­tiem, taču vispirms veltīja viņai nepārprotamu skatienu, it ka teiktu, smalkajai jaunkundzītei jaaprunajas privāti? Manis pēc!

- Vai ir iespējams dabūt tasīti kafijas? - Kins jautaja Tonjai.

Apkopēja vilcinājās. Debora jau sagatavojās kartejai tirā­dei, taču šoreiz ta izpalika. Tonja vienkārši paraustīja plecus.

- Nedomāju, ka šodien man te tiks atļauts vel kas, - viņa novilka. - Gribat ar pienu un cukuru?

Debora izbrīnīta sarauca pieri. Kerniga pagriežas pret ne visai patīkamo kuģa priekšgalu ar sievietes čūskas teļu.

- Tas nu gan ir radījums, - Kerniga noteica.

- Vai ne, - atsaucas Debora un tad jau maigaka balsi pie­bilda, - Ričards vēlējas, lai tas tiek restaurēts. Manuprat, tas atgadina Whitesnake17 dziesmu albuma vaku.

- Bet man patīk, - atzina Kerniga, plati pasmaidīdams un izņemdams no iekškabatas piezīmju gramatiņu.

- Desmit zaļie, un tas ir jusu, - teica Debora, apsēzda- mas pie sava rakstamgalda. - Man droši vien vajadzētu iz­stāstīt par cilvēku, kas bija mana dzīvokli, vai ne?

- Diez vai, - atteica Kerniga. - Ja vien negribat kaut ko piebilst pie ta, ko jau izstāstījāt pa telefonu.

- Ak, - Debora saguma, - laikam jau neko.

-Jus viņu neredzejat?

- Tikai nīku uz dzelzs vārtiem.

- Baltais?

-Ja.

Kerniga ar pildspalvu saka bungāt pa piezīmju grāmati­ņas malu.

- Parunasim vel par muzeju, - viņš ierosinaja. - Varbūt kabineta?

Debora vedinaja viņu garam informācijās biroja galdam un tualetem uz gramatnicu (patiesība tas bija suvenīru vei­kaliņš, taču Ričards uzstaja, lai lielākā daļa suvenīru butu gramatas) un tai līdzas iekārtoto kabinetu. Kabineta bija di­vi rakstamgaldi ar datoriem, printeri, divi telefoni un gra- matu plaukts. Pārējo telpas daļu aizņēma ovāls konferenču galds no pulēta sarkankoka un astoņi krēsli. Kad ienaca Kins, par plecu kaut ko nesaprotamu teikdams policistam aiz durvīm, viņi jau bija apsēdušies galda viena gala. Kins uz Deboru neskatijas.

- Neka daudz, ko stāstīt, man nav, - Debora iesaka, vē­rodama, ka Kins īgni nopēta kabineta sienas ar afišam par seno laiku mākslās un vietējo fotogrāfu darbu izstādēm: it ka butu mācītājs, kurš šķirsta Playboy žurnālu. - Ričards bija vietējās mākslās un izglītības atbalstitajs…

Kins nosprauslājās. Debora veltīja viņam zīmīgu skatienu.

- Kaut kas iestrēga rīkle, - detektīvs paskaidroja, izmo­cīdams skumju smaidu.

-Allaž augsti vērtēja mākslu, kulturu, izglītību un ta tā­lāk, - Debora piesardzīgi turpinaja, - tadeļ nolēma dibināt nelielu muzeju. Ieeja bija par brīvu. Kolekcija bija… neparas­ta. Viņš eksponēja visdažadakas lietas. Visvisādās grabažas vecmodīgas vitrīnas. Aizgājis pensija, viņš nolēma rupigak pievērsties muzeja iekārtošanai. Izveidoja padomi, noalgoja krājumā glabataju…

- Jus, - precizēja Kerniga.

- Ne jau uzreiz, - Debora atbildēja. - Hs esmu treša. Strā­dāju šeit tikai trešo gadu.

- Un esat no…

- Šeit es pabeidzu savu diplomdarbu, - teica Debora. - Bet esmu no Bostonas un skolu apmekleju Ņujorka.

-Ja, pec tadas jau izklausījāties, - piebilda Kins, dienvid­nieka maniere stiepdams vārdus tik uzkrītoši, ka to neva- reja nepamanīt. - Nospriedu, ka tas tikai izglītības iespaida.

Debora nezinaja, ko teikt. Kins visai klaji izradīja nepati­ku. Viņa pie ta jau bija pieradusi, taču parasti bija zināms an iemesls. Šim policistam viņa vienkārši nepatika jau no pir­mā acu uzmetiena.

- Kopš ta laika esmu centusies kolekciju paplašinat un pa­darīt merķtiecigaku, - Debora teica, cenzdamās koncentre- ties sarunas tēmai. - Daļēji ar to saistīti ari pagajušas nakts notikumi. Līdzekļu vakšanas pasakums. Mes gribējām iegā­dāties ķeltu senlietu kolekciju…

- Satriecoši, - nievājoši noteica Kins. - Varbūt iedosiet baļļuka viesu sarakstu?

- Vai kads no līdzekļu vakšanas pasakuma dalībniekiem, - Kerniga steidzas paskaidrot, - palika ilgāk? Varbūt kads pēc tam atgriežas?

Deborai bija vajadzīgs laiks, lai saprastu, ko viņš saka. Ne­vienu neinterese, ka Ričards ir miris. Viņus interesē tikai slepkavības detaļas. Debora atvēra rakstamgalda atvilktni un izņēma kadu ielugumu.

- Sadus saņēma ikviens, kurš teicas ierasties, - viņa sacī­ja. - Nevaru apgalvot, ka visi ari piedalijas pasakuma, taču varu parskatīt sarakstu. Bija ari daži, kurus nepazinu, tapat iespējams, ka Ričards uzaicinājis kadu, kurš nav iekļauts sa­raksta.

Tas bija Ričarda gara. Vispirms viņš uzticēja Deborai pa­sakuma organizēšanu un pec tam sīkas kaprīzes deļ visu iz­jauca. Tas allaž kaitinaja un allaž lika pasmieties.

- Un darbinieki? - noprasīja Kins.

- Tonja bija, - atbildēja Debora. - Un paris brīvprātīgo. Galda klājējiem bija pašiem savi cilvēki.

-Cik?

- Trīs viesmīļi un divi bārmeņi, - teica Debora.

-Cikos viņi aizgaja?

- Tonja aizgaja agri, - stastija Debora. - Ap deviņiem, manuprat. Viņa palika tikai tik ilgi, lai pārliecinātos, ka viss ir kartība. Brīvprātīgie uzkavējas vel kadu stundu. Banketa organizetaji aizbrauca apmēram vienpadsmitos piecpadsmit. I.idz pusnaktij visi viesi jau bija prom.

- Un jus palikat pedeja? - Kins jautaja.

-Ja.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Tad Tonja pabaza gal­vu un atplauka muļķīga smaida. Rokas viņa nesa divas krū­zes ar kafiju, kuras pacēla, lai saņemtu uzaicinājumu ienākt. Kerniga pamaja viņai ar roku un atbrīvoja vietu krūzēm. Tonja tas nolika un pastūma tuvāk policistiem. Uz Deboru viņa neskatījās un neko an nepiedāvaja. Debora apsvēra iespeju kaut ko pasutinat, piemeram, angļu brokastis… Butu vērts kaut vai tadeļ, lai redzētu izteiksmi Tonjas seja.

Ak, ja. Humors. Tavs mūžīgais patvērums…

Kad Tonja bija prom, Kins pievērsās Deborai un atlocīja kadu papīra lapu, kas izskatījās ka atsūtīta pa faksu.

- esat kādreiz kaut ko tadu redzējusi? - viņš jautaja.

Pagriezdamas Debora uztvēra Kernigas pietvīkušās sejas

izteiksmi - taja jautās aizkaitinajums un neizlēmība. Tomēr viņš tikai sarauca pieri un aši novērsās; taču Debora nesa­prata, vai detektīvs dusmojas uz kolēģi, kurš rada liecinie­cei šo attēlu.

tas ir nazis, Debora nosprieda, lai gan pietiekami garš un varētu but an zobens ar spalu, kam ir krustveida šķērsis. Iedurot šo zobenu dziļi miesa, šķēršu gali, ko, viņasprat, sau­ca par quillons, iespiestos abas puses durtajai brūcei.

…atstājot nelielus simetriskus zilumus…

Attēla redzamais nazis bija maksti - šķita, ta darinata no melnas adas, augšpuse un gals rotāts ar spožu metālu, bet kara jas maksts ķede, ar kuru to piestiprināja siksnai. Grezns, bet pec izskata nāvējošs ierocis, taču ne jau tadeļ tas šķita iespaidīgs. Melna spala gala bija metala poga, kurā iegravēts vai iespiests pazīstams simbols.

- Vai ta ir svastika? - Debora jautaja.

- Pieņemu, ka jums tas nešķiet pazīstams? - ierunājās Ker­niga, atkal pieversies Deborai un pastiepis roku, lai paņem­tu faksa lapu. Sejā nebija lasams nekas.

- Nekad neko tadu neesmu redzējusi, - Debora sarauca pieri.

- Kolekcija tada nav?

-Ne.

- Svastika nav tas butiskakais, - Kerniga pec mirkļa pie­bilda. - Mes cenšamies atrast ieroci, ar kuru izdants nozie­gums.

Nu bija Kina karta veltīt kolēģim niknu skatienu, lai gan Debora nesaprata, kadeļ. Apjukums? Šaubas?

Debora atvēra muti, lai kaut ko teiktu, taču pie durvīm atkal klauvēja - šoreiz daudz, mundrak -, un drīz vien tajas paradijas forma tērpts policists.

- Ieradies kads cilvēks, kas grib satikt mis Milleri, - viņš teica. - Apgalvo, ka ir Diksona advokats.

Debora veras policista. Viņa nepazina nekādu advokatu, pat nezinaja, ka Ričardam tads bijis, lai gan noteikti butu va­jadzējis algot.

- Diksons ir miris, - atteica Kins. - Viņam advokats vairs nav nepieciešams.

Viņa balsi, viņa skatiepa bija kaut kas savads.

- Vai es tieku turēta aizdomas? - iejautajas Debora.

- Protams, ne, - saruna iejaucas Kerniga. Kins nodūra galvu.

- Un, - turpinaja ienākušais policists, - saņemu ziņojumu no patruļdienesta, kas parbaudija viņas dzīvokli. Neka nav. Nekas neliecina par to, ka dzīvokli kads ielauzies vai kaut ko meklējis.

Kins ieinteresēts paskatijas uz Deboru.

- Ko? - iesaucas Debora. - Jus gribat teikt, ka es to visu esmu izdomājusi?

-Si jums bijusi satraukumu pilna nakts, - Kins parak laip­na balsi attrauca. - Taču es negribēju teikt, ka jus kaut ko esat izdomājusi.

Viņš veltīja Deborai nerātnu smaidu, un viņa juta, ka pie­tvīkst.

- Jus domājāt, ka tas ir manas pasaciņas? - Debora sa­mulsusi jautaja. - Man likās, ka es netieku turēta aizdomas.

- Kundz.it, - teica Kins, - aizdomas tiek turēts ikviens. Līdz brīdim, kad kadam izvirza apsudzibu.

- Baidos, ka nesaprotu, - atbildēja Debora, (ialva atkal šķita ka piebāztā ar vati, prāts darbojas leni, it ka viņa butu dzērusi vai lietojusi nomierinošus līdzekļus. - Jus domājāt, ka es nogalinaju Ričardu?

- Li, kundzīt, es tikai izvirzu versijas!

- lūdzu, beidziet izvirzīt versijai. - Debora iesaucas. Ap­mulsumu nomainīja sensena vēlēšanās nepakļauties. - Ne­saprotu, ko jus ar to gribat teikt. Un man labak patiktu, ja jus nesauktu mani par kundzīti.

- Ta, nebūs nekada problēma, - atbildēja Kins un, nepie­dienīgi smīnēdams, pētīja Deboru no galvas līdz kajam.

Debora vienkārši skatijas detektīva. Viņa juta, ka /.aude speķu. Patiesība ši frāze tagad ieguva nozīmi, par kadu vi­ņa līdz šim nekad nebija domājusi. Viņa peldēja jura; ūdens bija tumšs un auksts; un leja pulcējas tie zobainie radījumi, kas gaidīja, meta lokus…

- Un vel kas, - ierunājās forma tērptais policists. - Par to I )žonu Doiju, nošauto.

- Kas ar viņu? - jautaja Kerniga.

- Viņa iekškabatas atrastas dažas personiskas lietas. Un uz tām ir uzraksti sveša valoda. Varbūt grieķu.

- Grieķu? - parprasija Kerniga.

- lespejams, - atbildēja policists. - Viņi nebija īsti pārlie­cināti. Tagad tas tiek noskaidrots.

- Vai nebūtu vienkārši lieliski, ja viņš izradītos ārzem­nieks? - sapīcis novilka Kins.

- Varbūt jums vajadzētu apskatīties, - Kerniga ierosinaja Deborai. - Varbūt esat redzejusi šo cilvēku.

- Tāpēc, ka viņš ir grieķis, bet te ir istaba, kas piebāztā ar grieķu mesliem? - nicīgi nobēra Kins. - Tu doma, ka šie gadījumi ir kaut ka saistīti?

- Var jau but, ka nav, - atbildēja Kerniga. Viņš piemiedza acis un pieversas Deborai. - Vai jus zinājāt, ka Diksona kun­gam pēdējo divu nedeļu laika bijušas vairakas talsarunas ar Grieķiju?

- Nē, - Debora godīgi atziņas.

- Vai jus zināt, kadeļ viņš uz turieni zvanījis?

- Ne, - bēdīgi noteica Debora.

Atkal noslēpumi.

Kerniga nopūtas un paskatijas uz forma tērpto policistu.

- Varbūt šie gadījumi nav saistīti, - viņš teica, - taču pār­baudīsim an otru upuri.

- Ta nav mūsu danšana, - neiecietīgi iebilda Kins. - Mums tapat pietiek, ar ko krameties, lai vel muļķotos, mē­ģinot saistīt turīgu, telpa nodurtu mironi ar otru, kurš bijis klaidonis un nošauts uz ielas!

- Viņš bija klaidonis? - iejauta jas Debora, atcerēdamās dī­vaino glūņu automašīnu stavlaukuma.

- Iespējams, - atbildēja Kerniga, - mes droši nezinām…

Pēkšņi durvis bez brīdinājumā atveras, un tajas parādījas garš, jauns, gaišmatains vīrietis. Viņš bija slaids, ģerbies gai­ša, saņurcīta uzvalka un gaišpeleka krekla, kam atpogatas augšējas pogas. Izskatijas pec cilvēka, kurš nav radis gaidīt.

- Mis Millere? - viņš jautaja, nelikdamies ne zinis par po­licistiem, - mans vārds ir Kelvins Bouverss. Biju Diksona kunga advokats. Ta ka man uzticētas viņa īpašuma lietas, muzeju ieskaitot, iedomājos, ka varētu piedāvāt jums savus pakalpojumus.

Sim cilvēkam bija dziļas, zilas - gandrīz, violetas - acis, kas lika justies neomulīgi.

- Mis Millere netiek apsūdzēta, - paskaidroja Kerniga, pieceldamies kajas un veltīdams Kmam niknu skatienu.

- Ļoti labi, - atteica Bouverss, raidīdams uz Kernigu drau­dīgus zibšņus. - Bet mis Millere jau otro reizi dažu stundu laika tiek pamatīgi pratinata, turklāt nakti, kad viņa atradusi sava mentora līķi. Manuprat, pierādījumi, ko būsiet ieguvuši šādos apstakļos, var tikt apšaubīti, vai ne? Fsmu pilnīgi pār­liecināts, ka ari zverinatie ta uzskatīs.

- Domāju, jums laiks apstaties, - celdamies kajas, teica Kins.

- Vai jus esat atbildīgais par šo izmeklēšanu? - Bouverss atcirta.

- Fs esmu, - iejaucas Kerniga. - Vai mes varētu atgriez­ties pie sarunas par ielaušanos mis Milleres dzīvokli…

- Ielaušanos? - parjautaja Bouverss, pieversies Deborai. -Ar jums viss kartība?

Viņa satraukti palocīja galvu. Nebija skaidrs, kas ir šis cil­vēks un kadeļ viņš ta norūpējies.

-Aizbēgu, iekams paguvu saskatīt.

Kins plati pasmaidīja. Ik>uverss pagriežas pret viņu.

- Ja uzzināšu, ka liecinieces nopratinašana esat radījis ne­ciešamus apstakļus, - viņš teica, - es saplosīšu šo liecību lu­patu lēveros. Vai skaidrs?

Kina greizais smīns noplaka, taču pavisam nepazuda, un viņš pamaja savam kolēģim.

- Gribu, lai visiem top skaidrs, - teica Kerniga, - ka mis Millere tiek iztaujata, nevis nopratinata.

- Vai esat noskaidrojuši, kadeļ uzbrukts Diksona kun­gam? - vel joprojām apsūdzoša toni jautaja Bouverss.

- Vel ne, - atbildēja Kerniga. An viņu bija pārņēmis īg­nums. - Ta varētu but zadziba ar ielaušanos, kura kaut kas nogājis greizi, bet… - detektīvs sastomijas.

- Bet? - neatlaidas Bouverss.

- Mes vel nezinām, vai kaut kas ir pazudis.

- Un par to jus, bez. šaubam, iztaujajat mis Milleri, - seci- naja Bouverss. - Jadoma, ka viņa patlaban parbaudija mu­zeja priekšmetus, lai noskaidrotu, vai viss ir savas vietas.

- Tiktai vel nebijām tikuši, ser, - atbildēja Kerniga.

Bouverss nespeja apvaldīt smaidu. Vai tas bija ši ser deļ?

Bet varbūt tadeļ, ka bija izdevies izraut Kernigam pamatu zem kajam? Viņš smaidīdams pieversas Deborai.

- Mis Millere, vai varesiet veikt pilnīgu muzeja inventa­rizāciju? - viņš jautaja. - Jus palīdzētu izmeklēšanai, un po­licisti varētu turpināt darbu, nevis tirpinat jus.

Abi detektīvi klusēdami apsēdas, bet Debora pieceļas ka­jas un atslēdza dokumentu skapi.

Загрузка...