Divdesmit astota nodaļa

Neiespejami. Absolūti. Apgalvojums, ka taja nelielajā tel- piņa Atlanta atradušas paša Agamemnona mirstīgas atliekas, bija absurds. Tas, ka deviņpadsmitā gadsimta arheologs iz­racis un spējis saglabat līķi, kas gulējis zeme tnsarpus tuk- stošus gadu, bija neiespejami.

Debora ta an pateica, un pēkšņi, atskaršot, ka parak ilgi klausījusies šajas muļķības un ka Ričards tam ticējis, viņu par- ņema depresija, kurn hdz šim bija izdevies atvairīt. Debora pieprasīja, lai Markuss nosauc telefona numuru, uz kuru vi­ņu var sazvanīt, - viņa vairs nevelējās, ka svešs cilvēks dik­tē noteikumus. Markuss nevilcinoties paklausīja.

Nolikusi klausuli, Debora vairak neka stundu sēdēja uz gultas - līdz prata atausa kada varbūtība. Viņa ilgi domaja, nevēlēdamas pieļaut Markusa absurdo ideju (Agamemtions?), tad paņēma telefona klausuli un uzgrieza numuru.

Dekalbas apgabala policijas iecirkņa dežurantam bija va­jadzīgas tieši trīs minūtes, lai atrastu numuru, pa kuru sa­zvanīt Deividu Beronsu -cilvēku, kurš bija no krievu valo­das iztulkojis to vēstuli, ko atrada pie nelegālā imigranta Vološinova. Debora nolika klausuli un uzgrieza sadabūto numuru. Beronss atbildēja pec otra signālā - izklausijas mundrs un modrs.

Debora necentās paskaidrot, kas viņa ir. Meģinadama iz­klausīties lietišķa, viņa tūdaļ ķeras pie lietas.

-Ta rindiņa vēstulē, kura runāts par atliekam… Vai jums ir kaut vismazaka nojausma, kas tas par atliekam varētu but?

- Krieviski tas vārds bija oatatki, manuprat, - policists sa­cīja, acīmredzot tik aizrautīgi velēdamies parunat par šo tematu, ka pat nepainteresējās, kas zvana un kadeļ par to prašņa. - Tam ir vairakas nozīmes. Vecas lietas. Atliekas. Atlikumi.

- Senlietas?

- Iespējams. Pag! Es paskatīšos.

Iestājās pauze. Fona bija dzirdams kaut kads troksnis - iespejams, televizors. Beidzot policists atkal paņēma klau­suli.

- Fs teicu ostatki, vai ne? Pag, ne! - Viņš neizklausījās no­mākts, dnzak ieintriģēts. - Te rakstīts oataiiki. Nebiju pama­nījis, ka te ir n. Eh!

- Kas ir? - jautaja Debora. Vīrieša balsi bija saklausama neizpratne. - Ko tas nozīmē?

- Nu, abi vārdi ir līdzīgi, - atbildēja Beronss. - An šis tul­kojams ka atliekas, taču tam ir daudz specifiskākā nozīme.

- Stāstiet taču! - nepacietīgi iesaucās Debora.

- Tas nozīme cilvēka atliekas. Nu, saprotiet, mirstīgas at­liekas.

Debora aizvēra acis.

- Ļoti dīvaini, - noteica Beronss.

- Un tas pēdējais vārds, - Debora neatlaidas, juzdama, ka sak aujot pašas sirds, - jus teicat, tas ir Merija. Vai varat iedomāties, ko tas varētu nozīmēt?

- Neesmu pat pārliecināts, ka tieši ta tur bija uzrakstīts, - Beronss atziņas. - Burti bija ļoti padzisuši, vēstulē notrai­pīta, turklāt rokraksts bija briesmīgs. Izskatijas vairak pec MAGD, taču nevareju izdomāt, ko tas varētu nozīmēt, ta­deļ izlēmu, ka varētu but Merija.

- Vai ta varētu but daļa no garaka varda? Cilvēka varda vai vietas nosaukuma?

- Droši vien. Nezinu.

Debora pateicas par informāciju, nolika klausuli un atlai- das gulta uz. muguras - desmit minūtes vēroja ventilatoru pie griestiem, tad pieceļas, lai parbauditu, ka durvis ir aiz­bultētas, un atkal likās gulta. Nepagaja pat piecas minūtes, un viņa jau bija aizmigusi.

Pirmas stundas viņa gulēja cieša miega, taču pamodas vel pirms saullēkta. Kad astoņos no rīta atvēra Nacionālo arhe­oloģijas muzeju, viņa jau pusstundu bija sēdējusi uz ēkas kāp­nītēm. Muzeja direktors Popadreuss jau bija sava kabineta, taču Deborai tika pateikts, ka viņu nedrīkst traucēt.

- Viņš gaida mani, - Debora iebilda. Ta varēja izrādīties patiesība, lai ari ne tada nozīme, ka varēja saprast šo frāzi.

- Uzgaidiet, - noteica militārās stajas sieviete, kas acīm­redzot bija atbildīga par apmekletaju pieņemšanu.

Debora nebija īsti pārliecinātā, vai muzeja darbiniece iztei­kusies tik īsi tadeļ, ka angliski runa ļoti slikti, vai an perso­nīgas attieksmes deļ. Un klusībā sodījās, ka nav iemācījusies kaut daž.as frāzes grieķu valoda. Lietojot tikai savu dzimto va­lodu, Debora pratoja, tūristiem grūti neizskatīties pašapmierinā­tiem un augstprātīgiem; pašpārliecinātiem, ka pasaule piemērosies un glābs viņus no bezpalīdzīga stāvokļu. Sajutusi vainas apzinu, viņa pasmaidīja un skaļi pateica:

- Efčhuristo33 .

Militariste aprauti palocīja galvu - apstiprinot, ka sapra­tusi vardu, - taču nepasmaidīja.

Atveras durvis, un foajē ienaca Popadreuss - sarunada- mies ar slaidu, dzeltenbalu vīrieti lietišķa uzvalka un brilles ar bieziem stikliem. Daži vīrieši uzvalkos jutas neerti, Debora domas nosprieda, bet šiem tu ir gluži kā otra ada. Abi naceji atstaja ietekmīgu cilvēku iespaidu. Debora pagriežas pret vi­ņiem un saskatijas ar muzeja direktoru, kurš nekavējoties ve- dinaja sarunu biedru pari visai telpai, lai iepazīstinātu ar sa­vu paziņu. Šķita, ka viņu tikšanas jau beigusies. Tuvodamies Popadreuss veltīja Deborai greizu skatienu.

- Velreiz gribat nopētīt eksponātus, - viņš teica, - vai ma­ni?

-Abus, - Debora smaidīdama atbildēja.

- Nu, protams. - Muzeja direktora seja atgriežas lietišķa izteiksme. - Mis Millere ir krājumā glabataja Amerikas mu­zeja, - viņš paskaidroja, - un interesejas par Mikenu kultu- ras senlietu kolekciju. Un šis, - viņš teica Deborai, - ir Alek­sandrs Deivoss, kulturas un antikvitašu ministrs.

- Priecājos iepazīties, - Debora nedroši paspieda minis­tra roku.

- Jus droši vien neesat ieradusies, lai kaut ko iegādātos no musu drauga, - teica ministrs, atplaukdams politiķa cie­nīga smaida. Balss bija rama, angļu valoda nevainojama, vār­dus viņš izrunaja, tik tikko atvērdams muti. - Mes daudz labpratak savas kulturas vērtības glabajam sava zeme.

- Protams, - sacīja Debora. - Diemžēl tas ne vienmēr ir iespējams.

Ministra acis kaut kas iemirdzējās. Viņš pieversas I'opad- reusam, bet jau nakamaja mirkli seja atkal rotājās smaids - lai ko viņš bija gribējis teikt, tas palika noslēpums.

- Tik tiešam, - viņš piekrita. - Bet nu man jāiet. Dimitrij, tu… - Teikumu viņš pabeidza, aši virknejot vārdus grieķu valoda. Muzeja direktors apstiprinoši palocīja galvu un pa­spieda sava viesa roku. - Mis Millere, - Deivoss pievērsās Deborai, - bija prieks aprunaties.

Un veikla soli viņš devas uz galvenas izejas pusi. Muzeja darbinieki smaidīja un locījās, atvadoties no pazīstama cil­vēka.

-Ceru, ka nekādi neaizvainoju viņu, - ierunājas Debora.

- Protams, ne, - atbildēja Popadreuss. - Gribējāt apruna­ties ar mani?

- Par Šlimana veiktajiem izrakumiem.

- Atkal. - Muzeja direktors pielieca galvu uz sāniem. - Dabiski. Varbūt dosimies uz manu kabinetu?

Popadreuss devas prom - tik ātriem soļiem, ka Debora ar savam garajam kajam tik tikko turējās Ildzi.

Kabinets bija iekārtots tikpat spartiska gara ka viss pare- jais muzejs - kailas apmestas sienas, senas, taču ne antīkas mebeles, grāmatplaukti, daži dzeltenīgi sertifikāti grieķu va­loda un ierāmēta afiša, kas reklamē eģiptiešu mākslās izstā­di.

Direktors apsēdas pie sava rakstamgalda un noradīja De­borai uz krēslu. Viņu iepriekšēja tikšanās bija beigusies vi­sai strupi. Nu Popadreuss šķita sirsnīgs, pat priecīgs atkal tikties.

- Kafiju? - viņš piedavaja. - īstu. Nevis Nescafe.

Debora pieklājībās pēc piekrita. Viņai bija radušas aizdo­mas, ka ne katrs šaja nabadzigaja karaliste tiek pie kafijas. Muzeja direktors pacēla telefona klausuli, atri kaut ko pa­teica un tad atkal pieversas Deborai.

- Tatad, - viņš teica, - gribējāt aprunaties?

- Vai Mikenu kapeņu apļos, - Debora iesaka, - tika atras­tas cilvēku mirstīgas atliekas?

- Protams! - atsaucas muzeja direktors. - Tas taču ir ka­penes.

- F,s gribēju jautat, vai tas tur bija vel an kapeņu atrak­šanas laika?

- Ak, - Popadreuss nervozi sagrozijas krēsla, - daļēji, ja.

- Tiešam? Pat pec tik ilga laika?

- Vai esat dzirdējusi par kūdras purvu cilvēkiem Firopas ziemeļos?

- Protams, - atbildēja Debora.

Cilvēku mirstīgas atliekas, par kuram viņš runaja - pa- zistamākie bija Lindovas cilvēks un Tolunda cilvēks -, at­rastas Lielbritānijas ziemeļos un Skandinavija. Tas datētas ar dzelzs laikmetu - rupji rēķinot, pirmo musu eras gadsim­tu, - un šie cilvēki acīmredzot bijuši rituālu upuri. Tie vis­pirms nogalinati un tad noslīcināti purva, kur atrasti tikai divdesmitajā gadsimta - tik labi saglabajušies, ka reiz Man­čestra, kad mirstīgas atliekas atrastas buvdarbu laika, vie- teja policija sakuma noticējusi, ka uzdurusies nesen pastra- datas slepkavības upurim. Kauli, zobi, muskuļi, ada, mati, kuņģa saturs, garote ap kaklu - viss bija lieliski saglabajies.

- Taču kūdras purvu cilvēku mirstīgas atliekas iekonser­vējušas, pateicoties ķimikālijām purva, naftas produktiem, kas veicina kūdras degšanu, - Debora turpinaja. - Ļoti rets augsnes sastavs. Šeit, dienvidos, nekas tads nav iespējams.

- Tiesa, - smaidīdams piekrita Popadreuss, acīm redza­mi apmierinats, ka Debora ir tik zinoša. - Taču tādus ap­stakļus var radīt ari mākslīgi, ja līķis atrašanas bndi ir ne­skarts.

- Bet tas taču nav iespejams!

- Vai esat lasījusi "Hamletu", mis Millere? - muzeja di­rektors jautaja. - Šekspīra darbu?

- Fsmu gan, - Debora sarauca pieri. Pēdējā kursa vecais profesors mēdza teikt, ka visas nozīmīgākās lietas saistītas ar Šekspīru.

- Atceraties, ko kapracis saka 1 lamletam, kad tas jauta, cik ilgi pīšļi saglabajas zeme?

- Diemžēl ne.

- Mieceta ada saglabajas visilgāk, jo ta kļuvusi tik cieta, ka ai/tur ūdeni, bet ūdens ir izcilākais tava kuņas dela pīšļu bo­ju tujs.

-Jus gribat teikt, ka šejienes sausais klimats izkaltē līķi?

- Debora minēja.

-Sakuma ēģiptieši savus nelaiķus apbedīja tieši karsta jas tuksneša smiltis, - Popadreuss paskaidroja. - Sausuma pīšļi izžuva un mumificejas. Velakie rituāli - orgānu izņemšana, ķermeņa ietīšana ķīmiski apstradatos apsējos un tamlīdzīgi

- bija tikai mēģinājums radīt kaut ko līdzīgu tuksneša smil­šu dabiskajai spējai izkaltēt līķus, kas apbedīti kapenes.

- Taču, nonācis virszemē un saskare ar gaisu, tads līķis sadrūp.

- Ja, - muzeja direktors apstiprinaja. - Pari nepaliks ne­kas vairak par saujiņu trauslu kaulu.

Debora atskarta, ka viņas cieša pārliecībā par Markusa smieklīgo apgalvojumu aplamību tiek satricinata - it ka bu­tu sakustējies pamats zem tas.

- Ko Šlimans atrada Mikenas? - viņa jautaja.

- Kapeņu apli A viņš atrada vairaku mirušo kaulus, bēr­nus ieskaitot. Kauli tika rūpīgi sasaiņoti un aizvesti prom.

- Uz kurieni?

- Uz. šejieni, - atbildēja Popadreuss. - Mes tos neesam eksponējuši, tie glabajas muzeja pagrabos.

Debora jutas ka apstulbusi.

- Uz šejieni? - viņa parjautaja.

-Ja. - Muzeja direktors pasmaidīja. - Tas nav nekāds no­slēpums.

- Taču tie bija tikai kaulu fragmenti, vai ne?

- Visi, izņemot vienu. Vienu atrada līdzas maskai, par ku­ru jus vakar tik ļoti interesejaties.

Debora pārsteigtā skatijas sarunu biedra.

-An… miesu?-viņa jautaja.

- Acīmredzot. - Direktors sev raksturigaja maniere pa­raustīja plecus. - Šlimans apgalvoja, ka mirstīgas atliekas bi­jušas neskartas, tapat sejas vaibsti… viss. Viņš uzaicinaja vie­tējos bal/.ametajus pameģinat iekonservēt pīšļus, radot apstakļus, kādos glabajas kūdras purvu cilvēki. Izmantojot, šķiet, kaut kadu alkoholu, sveķus.

- Veiksmīgi? - Debora nebeidza brīnīties.

-Ak vai! Ne, - atbildēja Popadreuss. - Līķis sadalījās.

Debora, iegrimusi domās, viena pati staveja pēcnāvēs masku priekša, ja līķi patiešam izkaltēti sausaja Grieķijas augsne, vai bija iespējams, ka Šlimans, kas reiz jau centies iekonservet pīšļus, tiktai uzlabojis savu balzamēšanas teh­niku, ka spējis saglabat mirstīgas atliekas, par kuru eksis­tenci neko nav stāstījis grieķu valdībai? Vai tadeļ viņa (bē­dīgi) slavena telegramma par ieskatišanos Agamemnona seja velak tika pasludinata par apšaubamu - tadeļ, ka tas bijis līķis, kura esamību viņš vēlējies slēpt? Bet kadeļ viņš ta rīkojies? Šlimans, cik Debora par šo cilvēku zinaja no iz­lasītajam gramatam, bija bagats amatieris un sapņotajs. Ka­deļ viņš nevelējās par savu atradumu izbazunet visai pa­saulei?

Bet an Troja viņš savus atradumus nebija atdevis tur­kiem. Nofotografējis dārgumus, kas, Šhmanaprat, bija pie- derejuši Trojas valdniekam Priamam, viņš paziņoja, ka tie pazuduši. Vai tie velak atradušies? Daudzas gramatas Ri­čarda guļamistabas plauktos bija antikvaras, un vairakas re­dzama fotogrāfija, kura Šlimana sieva Sofija greznojas pa- zudušajās dārglietās, taču neviena nebija izskaidrots, kas ar tam īsti noticis. Bet tas nenozīmēja, ka šada izskaidro­juma nav. Debora veras ramajas zeltītajās sejas un pratoja: vai tiešam Ričards ieguvis labi saglabājušos Mikenu valdnieka pīš­ļus?

Загрузка...