Trīsdesmit piektā nodaļa

Debora instinktīvi sakustejas. Pirmaja bridi viņa pat ne­centās paslēpties, bet maja ar roku un nikni iekliedzas. Uz viņu nekad neviens nebija šāvis, tadeļ viņa izlēma, ka ta ir kada muļķīga kļūda, ka te kads stulbenis, kads neaptēsts grieķis nolēmis izšaut vāveres. Un viņa vienkārši gadījusies tuvuma. Otrais šāviens nošalca Deborai gar ausi - un naka- maja mirkli sasprāga bizantiešu sienas flīze.

Dieva dēļ, kas…

Nokritusi uz akmeņainas zemes, aizritinajusies līdz klin­šu bluķu kaudzei, kas reiz bijis ēkas stūris, pat izdzirdējusi trešo šāvienu, kurš ietriecas smiltis vieta, kur viņa tik tikko stāvējusi, - Debora vel joprojām domaja, ka ta ir tikai nejau­šība.

Auļojošo pratu paršalca šaubas un niknums:

Uz mani neviens neuzdrošinātos šaut!

Tad iestājās klusums.

Guli mierīgi. Klausies! Elpo!

Debora gaidīja - sapt>ja delnas locītava un saskrapetais apakšdelms. Krītot zeme, viņa bija pamatīgi sasitusies. Mati spraucas acis, pie sasvīdušas miesas lipa putekļi. Tas bija ne­prāts. I'at ja tiešam mērķēts uz viņu, vainīgais taču bija kads trakais, vai ne? Kads vajpratigais, kas mēģina apšaut turis- tus. Otra iespeja - ka šauts tieši uz viņu, uz Deboru Milleri - šķita parak briesmīga, lai par to domātu. Debora atgaiņa- ja šo domu un saka apļot delnas locītavu. Ta, iespejams, sa­stiepta.

Kur viņš ir?

Ta bija pirmā nederīga doma, kas iešāvās prata. Viņa at- skatijas uz arku, caur kuru pirmīt bija izgājusi, tad uz, nocietinajumu valni - ja izdotos saskatīt ložu atstatos caurumus, var­būt varētu noteikt, no kurienes šauts. Tā varētu kontrolēt situāciju, Debora sprieda, cenšoties domāt racionali, lai nebutu jaļaujas panikai. Ja - loģika, dedukcija, sapratīga naba. Tas viņai al­laž labi padevās. Un tas noturēs viņu pie dzīvības…

Ak dievs, vai tiešam tiktai nonāks?

Viņš droši vien ir augša, Debora sprieda. Tas bija pats lo­ģiskākais punkts, no kura uzbrucējam visizdevīgāk mērķēt. Viņa pacēla acis, lai mēģinātu saskatīt, kura torņa dmpu ar­ka šavejs paslēpies.

Ceturta lode ietriecas klinti dažu collu attaluma no De­boras galvas - dažados virzienos aizlidoja tns šķembas, un viena no tam trāpīja viņai pa deniņiem. Debora sagraba pirk­stos zemi - parņema sāpes un panika, jo pirmaja mirkli šķi­ta, ka viņa sašauta. Pielikusi roku galvai, Debora sajuta bie­zu miklumu - asinis.

Tās netek sevišķi stipri. Tikai sīks nobrāzums.

Bet ta nemaz nelikās. Kadu bridi pasaule šķita šūpoja­mies.

Satricinājums?

Lieliski.

Debora piespieda sevi paskatīties apkart, taču centas ne- pieverst uzbrucēja uzmanību. Bija vajadzīga labaka paslēp­tuvē.

Uzbrucējs. Viņa uzskatīja, ka tas ir vīrietis. Markuss? Kurš gan vel zinaja, ka viņa ir šeit? Ja neskaita, ka viņa vienkārši gadījusies ceļa cilvēkam, kas bijis gatavs šaut uz jebkuru…

Debora vēlējās noticēt, ka ta patiešam ir, taču ne - uz. šim lodēm rakstīts viņas vārds. Absurdas frāzes banalitate šķita teju smieklīga - kā no filmas, kuru viņai bija nejauši gadījies noskatīties, kada I ličkoka piedzīvojumu gabala, piemēram, "Ziemeļos no ziemeļrietumiem" vai "39 soļi.";v) Debora gulē­ja smiltis, juta, ka saule glasta adu, un galva bija neprātīgas domas - šķita, ka viņa skatas uz sevi caur teleskopu vai, pre­cīzāk, skatas uz kadu citu, bet savas domas dzird filmu ieska­ņotājā izpildījuma.

jātiek no šejienes prom!

Ja viņa ta gulēs visu dienu, šavejs dnz vien bus klat. Pa­tiesību sakot, viņam tas, iespējams, nemaz nebūs jadara. Aiz­segs bija pavisam neliels - paspēris uz priekšu kaut dažus soļus, uzbrucējs varēs saskatīt savu mērķi bez problēmām. To, ka viņš ir klat, Debora uzzinās tikai taja bridi, kad viņš atklas uguni. Taču tas nelietis noteikti nedoma, ka viņa uz­drošināsies pakustēties. Viņš noteikti doma, ka Debora ir za­ķis, kas sastingst, lai pazustu no plēsoņas acīm - šis nekus­tīgums daļēji bija stratēģija, daļēji uz to mudina ja bailes. Tieši to viņš gaidīs. Tadeļ tagad jābēg.

Dievs, nē…

Ja. Ta bija vienīga izeja. Debora pieplaka zemei, cenzda- mas nenovirzīt visu svaru uz. delnām, tad iztaisnojas un ka sprinteris izskrēja no aizsega. Viņa bija spērusi četrus platus soļus, kad atskaņoja nakamais šāviens. Debora noredzēja, kur ietriecas lode, tadeļ nosprieda, ka ta palikusi kaut kur aiz muguras. Vol divi soļi, un viņa jau bija pie laika zoba sa­grauztas sienas, kas sniedzas līdz viduklim. Viņa tik tikko paguva pārlekt pari sienai, kad atskanēja vēl viens šāviens, - Debora pret asu akmens malu stipri nobraza augšstilbu, nokrita asa zale sienas otraja pusē un skaļi iekliedzās. Akme­ni ietriecas vel divas lodes, un tad iestājās klusums.

Cik reižu viņš bija izšāvis? Tas nebija svarīgi. Debora ne­ko nezinaja par ieročiem. Taču šie pēdējie šāvieni vairak šķi­ta izmisuma diktēti. Iespējams, uzbrucējs iztukšojis aptveri un tagad, kamēr mērķis paslēpies, to atkal pielade. Varbūt pienācis īstais bridis mesties talaka skrejiena…

Ne! Paliec aiz sienas! Te tu esi drošība.

Taču Debora zinaja, ka pirmā doma bijusi labaka. Riskants gājiens, taču var radīt starp viņu un šaveju lielāku attalumu. Viņa piespieda sevi piecelties un noskriet dažus jardus lejup pa taciņu.

Minējums izrādījās pareizs. Iekams atskaņoja šāviens, vi­ņa bija noskrējusi divdesmit pēdas. Lode nokrita dažu jar­du attaluma, un Debora nespeja noturoties nepasmaidījusi, domas veltīdama nezinamajam ļaundarim zobgalīgu frāzi: pasteidzies, ko? Viņa turpinaja skriet, līkumoja no vienas pu­ses uz otru un ka gazele leca pari dažadiem šķēršļiem. Vi­ņas kajas, augstie paļi, garie starķa stilbi, izstīdzējušie fla- mingo kati, kas sniedzas līdz padusēm, - desmit sekundes tas bija attaisnojušas sevi par katru nievājošo piezīmi vai ze­misko repliku, kas jebkad izteikta par tam. Kad atskanēja pēdējais šāviens, Debora jau bija nonākusi pie vārtiem. Ja vien slepkava netraucas tikpat atri, tagad viņa tam vairs ne­bija redzama.

Taču uz pilsētu veda tikai viens ceļš. Sekojot viņš varētu revanšēties par savu slikto šaušanu. Kad viņa ieradas, stāv­laukuma nebija nevienas mašīnas - to Debora zinaja pavi­sam droši. Tatad uzbrucējs bija atnacLs kajam, atvests vai an atbraucis ar savu transportu, ko kaut kur noslēpis. Izejot cau­ri vārtiem un dodoties uz stavlaukuma pusi, Debora apsvē­ra visas iespejas.

Pag! Atvelc elpu! Varbūt, ja paslepsies, ieradīsies kads, kas tev palīdzēs…

Mašīnu neredzeja, an paslēpt to nebija kur. Savaldījusi mu­tuļojošas domas, Debora pieņema lēmumu un saka skriet pari putekļainajam stāvlaukumam, prom pa ceļa spirāli, kas veda lejup no kalna. Ja uzbrucējs šaus no augšas, viņa piespiedlsies klintīm, taču turpinās ceļu. Lai tiktu hdz pilsētai, bus vajadzī­ga pusstunda, varbūt pat mazak, ja vien viņai - pārbiedētai, izslapušai un nogurušai - izdosies nemazināt tempu. Augšstilbs smeldza, taču viņa vel nekliboja, tatad, iespejams, izdosies pie­veikt vismaz, pusi ceļa, iekams tas saks pamatīgi sapet. Varbūt kads brauks garam un aizvedis hdz pilsētai…

līdz. šim neredzamais nelietis - ar kajam vai ar paslēpto mašīnu - nebija atraks par viņu. Debora palielinaja tempu - palīdzēja nolaidenais kalns - un drīz vien skrēja tik strauji, ka tikko spēja kontrolēt savus soļus. Divas minūtes - bet vi­ņa tik tikko apjauta, ka dedzina saule vai sap kaja. Piecas minūtes. Septiņas. Un tad saklausīja - taluma ka ods iesicas motors. No kalna virsotnes lejup traucas motocikls.

Trīsdesmit sestā nodaļa

Iespejams, ka nezinamais uzbrucējs neredzeja viņu ejam prom no Akrokorintas un tatad tam nebija ne jausmas, cik talu viņa tikusi. Kad motocikls, kura rūkšana atgadinaja zob­ārstā urbi, tuvojas, Debora paskatijas apkart, lai atrastu ka­du slēptuvi.

Tas brauc arvien atrak. ]au tuvu!

Kalna puse bija tikai betonets kanali/acijas novadgravis un stava siena. Preteja puse stiepās olīvkoku dārzs - koki bija žubūraini un zemi.

Debora metas pari ceļam, ieskreja darza divdesmit jardu dziļuma un nokrita ar seju pret zemi. Putekļi vel nebija no­rimuši, kad motocikls jau paradijas likuma. Iespējams, uz­brucējs redzējis, ka viņa ieskrejusi darza. Viņam tik vajadzēja uzmanīgi ieskatīties tikko jaušama jas ēnas, ko meta koki, lai uzietu bēgles atrašanas vietu.

Palikt vai bēgt?

Debora gulēja pavisam klusi. Motora rūkoņa pieklusa. Motocikls samazina ja ātrumu.

Gribējās skriet, bet tad viņa svešajam butu ļoti labi redza­ma. Viņa piespieda sevi gulēt nekustīgi (kartiga zaķa takti­ka) un pat galvu negrozīt, lai mēģinātu ieraudzīt uzbrucēju.

Un tad viņš nonaca Deboras redzesloka. Braucamais daudz neatšķiras no mopēda - ar, lielakais, pārsimts kubik­centimetru motoru. Krasa bija nenosakāma, taču tumša, me­tāls dažviet sarūsējis. Vīrietis šķita nevērīgi ģerbies - zaba- kos, notraipīta teniskrekla un militārā stila biksēs. Galva bija fluorescējoši zaļa ķivere, kas aizsedza seju un šķita piemē­rota lielākām un atrakam motociklam.

Markuss?

Debora nevareja but par to pārliecinātā. Uz muguras vi­ņam bija garš, plāns, audekla ietīts priekšmets - šautene.

Pēkšņi viņš pagriezās, un tumšais ķiveres sejsegs tika pa­vērsts tieši pret Deboru - viņai šķita, ka sajūt svešinieka acu skatienu. Debora attapas, ka viņas mugursoma ir koši dzel­tena, un klusībā sodījās, ka nav pavilkuši to zem sevis. Bet tad motocikls atkal ierūcas skaļak, un vīrietis aizbrauca, pa­kāpeniski palielinadams ātrumu.

Drošība! Vismaz pagaidām.

Debora, ieklausīdamās pamazam rimstošajos sirds puk­stos un elpa, nogulēja zeme vel apmēram minūti.

Viņš taču var atgriezties. Nobraucis kadu ceturtdaļjudzi, viņš var attapties, ka tomēr grib pabeigt darbiņu hdz ga­lam, un griezties apkart - cerība, ka noķers bēgli atklata vie­ta. Debora apsvēra savas iespējas. Olīvkoku dārzs nodere- tu par aizsegu vēl apmēram tūkstoš jardus, ja viņa dotos taisna ceļa leja, nevis līkumotu pa ceļu. Tas prasītu vairak laika, turklāt nebija zināms, vai an turpmāk bus atrodama kada paslēptuvē. Beigu beigas naktos an šķērsot ceļu - vie­ta, kur tas apliec dārzu, - taču kadu bridi viņa tomēr butu drošība.

Debora apsvēra ari iespeju pamest savu mugursomu, ta­ču izlēma, ka labak parvilks tai pari pietiekami lielo dzel- tenpelēko kreklu, ko bija paņēmusi Ildzi gadījumam, ja va­kara kļutu vesi. Taču vispirms viņa iebaza soma akmeni kantalupes melones lieluma. Nebūtu prātīgi turpināt spēlēt medības, ja tuvcīņas bridi viņai nebūs pa rokai vismaz kaut kas, ko izmantot par ieroci. Novērtējusi akmens smagumu, Debora nosprieda, ka, precīzi nomērķējot, ar tadu iespējams pat nogalinat. No šīs domas kļuva nelabi. Viņa iedzēra pa­matīgu malku ūdens un saka strauji soļot, klusītiņām virzī­damas starp smaržojošajiem un putekļainajiem kokiem, ik pa bndim ieklausidamas apkartnes trokšņos.

Olīvkoki bija nelieli un stādīti krietni atstatus cits no cita, tadeļ tajos paslēpties ka īsta meža nevarēja, taču Debora tur­pinaja ceļu, gatava jebkura bridi mesties pie zemes, ja atkal izdzirdētu motocikla rukoņu. Taču, ja svešais nolēmis atstat braucamo ceļa mala un talak iet kajam, viņš bēgli ieraudzīs, iekams ta pagūs kaut ko manīt.

Bet nav vajadzības domāt par to.

Dažas minūtes mundri soļojusi, Debora divdesmit jardus sev priekša ieraudzīja betona sienu - tatad viņa nonākusi vie­ta, kur jāšķērso ceļš. Rāpjoties pari sienai, viņa bus redza­ma no jebkura skatu punkta, tadeļ pēdējos desmit jardus De­bora līda uz vedera. Paskatījusies pari malai, viņa ieraudzīja ceļu, kas stiepās desmit pēdas zemāk, un otraja puse - vel vienu olīvkoku birzi. Paskatījusies apkart, viņa sasprindzinaja visas maņas, lai saklausītu motocikla rukoņu.

Klusums.

Paralisusies uz. priekšu, Debora sajuta pēkšņas sāpes del­nas locītava un augšstilba, taču, nolikusies par sapem ne zi­nis, parcela pari asajai padrupūšas betona sienas malai vis­pirms vienu kaju, tad otru un šļūca, līdz palika karajamies, ar pirkstiem ieķērusies siena. Viņa iekrita grāvi, atsitoties pret akmeni, nobrāza elkoni un seju. Neveikla piezemēša­nās. Tomēr viņa sakopoja spokus, izrāpās no gravja un, ne­pārtraukti skatīdamas uz visam pusēm, lai laikus ieraudzītu sekotāju, devas pari ceļam.

Nevienu nemanīja.

Karsto asfaltu Debora šķērsoja rikšos un beidzot nonaca līdz kokiem ceļa otraja puse - mazliet saliekusies, jo augš­stilbs smeldza arvien vairak, vina devas iekša birzi.

Šķita, ka vajatajs ir prom. Viņa jau atradas krietni zemāk, pavisam tuvu lauku saimniecības ekam senas pilsētas paka- jē un vairakiem turistu veikaliņiem un kafejnīcām, kas rin­dojas gar ceļu netālu no romiešu celtņu drupām. Šeit taču viņš neuzdrošināsies šaut? Savu iespeju viņš bija palaidis ga­ram un devies prom, lai atskaitītos… nu, kadam jau viņš droši vien atskaitas.

Koki pašķiras, un bija redzamas debesis. Taluma vidēja maju jumti un piecas monolītas sena Apollona tempļa kolon­nas. Pēdējos jardus līdz drupošas sienas malai Debora pie­veica rāpus, paskatijas uz ceļu un tad uz vecajiem kokiem - viņu gaidīja brīvība. Debora jau bija gatava likt kaju pari sie­nai, kad iešāvās prata, ka vajadzētu pārliecināties, vai šo­reiz kritiens nebūs vel bīstamāks par iepriekšējo, tadeļ viņa paskatijas pari robotajai malai.

Apakša, paslēpts meliorācijas grāvi, atradas motocikls. Lī­dzas tam, izstiepies zaļo un nomērķējis šauteni uz aso ceļa likumu, kas veda lejup no Akrokorintas, gulēja vīrietis spo­ži zaļaja ķiverē.

Загрузка...