Atreja maska

Sešdesmit sestā nodaļa

Vasilijs no veikala ar iepirkumiem atgriežas pec trim stun­dām un iegaja virtuve, kur Aleksandra gatavoja pusdienas. Debora sedeja raiba atpūtas krēsla un pētīja kastes, kuru sa­turu viņas bija sašķirojušas. I'rata dzima arvien jaunas teo­rijas.

Ja Sergejam Vološinovam taisnība, viņa - tapat ari Ri­čards, Markuss un viņa tevs - visu laiku gājusi pa neparei­zajam pēdām. Debora bija iedomājusies, ka vēstulē, kuru Vo- lošinovs nēsājis līdzi, pieminēts bķis redeļu kaste, ko vācu konvojs vedis prom un kas galu gala uziets slepenajā telpa aiz Ričarda grāmatplaukta. Tiktai viņa nebija kļūdījusies. Ta­ču viņa bija pieņēmusi, ka vācieši gribējuši mirstīgas atlie­kas nogādāt Magdeburga. Patiesība vācieši bija gribējuši tas vest uz Šveici, turpretī krievi tas aizsūtījuši uz Magdebur- gu, un, ja tic Vološinovam, viņiem bijusi darīšana ar pavi­sam citu liki.

Vološinovs bija pārliecināts - un ne tikai viņš -, ka līķis, ko krievi atraduši Berlīnē, patiesība bijis kads no algotajiem fīrera dubultniekiem. Un šis līķis vests uz ekspertīzi Mag­deburga, kur to pec tam apglabatu, bet īstais I litlera līķis izgaisis. Vološinovam bija vajadzīgi desmit gadi, lai uzdur­tos stāstām par amerikaņu vienību, kas sastapusies ar vācu konvoju dažas judz.es no Šveices robežas. Daudz mazak lai­ka viņam bija nepieciešams, lai noskaidrotu, kas noticis ar kravu, ko apsargājis šis konvojs. Iedomājies, ka beidzot to atradis, viņš sadabūja vizu un aizlidoja uz Atlantu.

Bet tas taču ir neprāts!

Tieši ta par Vološinova teorijām spriedušas augstākstāvo­šās instances, taču viņš no tam nav atteicies, tadeļ vīram at­ņemtas visas medaļas, viņš atsaukts uz Maskavu un norīkots birokrātā amata Maskava. Bet Debora - ar Aleksandras ne- labpratigu palīdzību tulkošana - iedziļinājās Vološinova ar­gumentos un tadeļ nebija īsti pārliecinātā, ka tas ir tikai ju­kuša konspiratora teorijas.

Daudzi pierādījumi vēstīja par to, ka Vološinovs savas te­orijas apstiprinājumā meklējumos bija viens tikai pēc tam, kad viņam pavēlēts likties miera. Šaubas par mirstīgajam at­liekam, kas apglabatas Magdeburga, bija izteikuši an dau­dzi citi cilvēki. I'ats Staļins bija apsūdzējis britus un ameri­kāņus, ka tie ļāvuši 1 Iitleram aizbēgt un pat nometinājuši ārzemes, piemeram, Dienvidamerika. Iespejams, ta bija vil­tus informācijā, lai paradītu, ka rietumu sabiedrotie bijuši pa­rak mīksti - pat draudzīgi - pret cilvēku, ko no sirds ienīst katrs krievs. Taču bija pietiekami skaidrs, ka an Staļins nav īsti pārliecināts, ka krievi atraduši īsto līķi.

Teorija, cik Debora spēja izlobīt, radīta pec oficiāliem dokumentiem, aculiecinieku stāstījumiem un baumam - taja bija daudz, neatbilstību un pretrunu. Vološinovam šadas nesa­kritības acīmredzot nesagadaja raizes - viņa uzmanība bija pieversta caurumiem un uzskaites problēmām, kas, viņaprat, noradīja uz. trukumiem oficialaja notikumu izklāstā. Vienu pavedienu deva MVD pulkvedis Meņšikovs, kura rakstiska liecība bija adresēta tieši Vološinovam - šl vēstulē ļoti līdzinājās tai, ko viņš nesaja Ildzi ari sava nāves diena. Meņšikovs, šķita, pirms tikšanas ar Aleksandras tevu bija jauniesauktais, kas tik tikko sācis apgūt dienesta gudrības Austrumvacijas posteni, bet velak, Berlīnes krišanas laika, dienējis septiņdesmit devitaja SMF.RS vienība. Viņš apgalvo­ja, ka piedalījies bunkura parmeklešana. Viņš bija dzirdējis izdzīvojušo aculiecinieku stāstus un vērojis, ka - atbilstoši šiem stāstiem - no seklam bedrem reiha kancelejas darza iz­rakti Hitlera un Fvas Braunas līķi.

1 Iitlers mira tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada tnspadsmitaja apnli - ka vēstīja tas pašas liecības, izdanjis pašnavibu, izšaujot no savas Mauzera pistoles. Viņa jauna sieva iedzēra cianīdu. Abi hķi iznesti ara, aplieti ar benzī­nu, kas speciāli nopirkts pirms vairakam dienam, un sade­dzināti: Procesiju novērojis I litlera adjutants, SS majors Oto Gunše. Kremacijas liecinieks bijis Gunše, Martins Bormans, Džozefs Gebelss, I laincs l.inge (1 litlera kalps) un Erihs Kempka (viņa šoferis), taču Padomju karaspēks tik spēcīgi bombardējis pilsētu, ka sārts bijis japamet, pirms kremācijā pilnība pabeigta. Ēkas sargi - ieskaitot Ēvaldu I .indlovu un 1 lansu Raiseru, kas aprakuši līķus, - apliecinaja, ka tie ap­rakti bez atpazīšanas. Ari citi vācu augstaka komandējoša sa- stava virsnieki izdarījuši pašnavibas - ieskaitot visu Gebel- su ģimeni: Džozefu, Magdu un sešus viņu bērnus.

Vairakas dienas pec 1 litlera nāves krievi atraduši līķi, ko uzskatījuši par viņa mirstīgajam atliekam. Vološinovs uzska­tīja, ka tolaik īstais līķis tika ielikts redeļu kaste un bruņota konvoja pavadība nosūtīts uz dienvidiem, uz Šveices robe­žu. 1ās, ko atrakuši padomju karavīri, Vološinovaprat, bijis kada I litlera dubultnieka līķis, taču viņš īsti nezinaja, kura. Daži pierādījumi liecinaja, ka tas bijis Gustavs Vebers, citi - ka aktieris Andreass Kronsteds, savukart cita informācijā no­radīja uz Juliusu Šreku - nacistu partijas biedru kopš div­desmitajiem gadiem un I litlera iemīļotāko šoferi. Vološinovs apgalvoja, ka mirušais bijis viens no šiem vīriem, kuru vā­cieši tik centīgi fotografējuši, pirms sarta liesmas padarīs ķermeni neatpazīstamu. Un šis līķis - nevis 1 litlera mirstī­gas atliekas - ielikts koka kaste un aiztransportēts uz krie­vu pataloganatoma laboratoriju Berlīnes pievārte. Tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada astotaja maija, kad Eiro­pa svinēja Uzvaras dienu, krievu tiesu medicīnas eksperts doktors Pausts Šarovskis un pa ta ļogana tome majore Anna Maranca ķeras pie mirstīgo atlieku autopsijas.

Beidzot līķis tika apglabats brīva zemes gabala Klau- zenštrase 30-32, Magdeburga, un palika tur līdz tūkstoš deviņsimt septiņdesmitajam gadam, kad KGB, acīmredzot cenšoties nepieļaut, ka 1 iitlers kļūst par svēto mocekli labēja sparna piekriteju un vācu nacionālistu acis, i/raka viņa mir­stīgas atliekas un iznicinaja, izkaisot tas F.les upe netālu no Bidericas ciemata.

Ja neskaita laiku starp I litlera navi un līķa atrašanu, kad īstas fīrera mirstīgas atliekas tiešam varēja pazust, Deborai šķita, ka Vološinova teorijas patiesumam neapšaubamu pie­rādījumu nav. Jo vairak viņa uzzinaja - pateicoties Aleksan­dras nelabpratigajam un lauzītajam tulkojumam -, jo vairak radas jauta jumu.

Gusta saņemtie vācieši, kas atraduši bojāgājušā 1 litlera līķi un piedalījušies ta sadedzināšanā, bija snieguši visai pretru­nīgas liecības, Piemēram, šautas brūces konstatētas visdaža- dakajas vietas: daži teikuši, ka šauts mute, citi apgalvojuši, ka deniņos vai vienas acs kaktiņa. Kads sacījis, ka līķis at­rasts guļvieta līdzas Braunas mirstīgajam atliekam, bet cits noradījis, ka tas bijis krēsla. Ka stasta, traipi uz. divana biju­ši no citas asins grupas.

Taču pirmām kartam Deboru parsteidza savadas ziņas par mirstīgo atlieku vešanu no Berlīnes uz Magdeburgu. Oficiā­lajos dokumentos bija teikts, ka krievi aprakuši līķi pie ceļa un pec tam atkal izrakuši. Šl dīvaina nciba pa ceļam no Ber­līnes līdz Magdeburgai atkartota deviņas vai pat desmit reizes. Skaidrojumu, kadeļ ta darīts, atrast neizdevās, un Vološinovs izdarījis pats savus secinājumus, piemēram, ka pa­domju varas iestādes nav varējušas izlemt, - detalizeti iz­pētīt līķi vai an iznicināt to. Šo neizlēmību pastiprinājušās šaubas par lika identitāti - biedejošas bažas, ka tas nav mek­lētais.

l'at oficiālās autopsijas rezultāti deva tikpat daudz jauta- jumu, cik atbilžu. Vācieši, kas bunkura bija palikuši dzīvi, ne­lokāmi apgalvoja, ka I Iitlers nošāvies - to it ka apstiprinot fotogrāfijās, kurn autentiskumu pieradīt nebija iespejams, - taču autopsija uzradītas gan cianīda paliekas, gan stikla laus­kas mute, bet lode tā ari netika atrasta. Protams, nacistu li- deris varēja pirms nošaušanas iedzert ari ampulu ar indi un lode varēja pazust, taču šis pretrunas lika aizdomaties. Vē­lāk, kad rūpīgi izpētīja bunkuru, tika atrasta galvaskausa da­ļiņa, kas acīmredzot bijusi lodes izejas vieta. Ši daļiņa tika turēta atsevišķi un, cik Deborai bija iespējams spriest, vel jo­projām atradas krievu varas iestāžu nciba, lai gan I )NS ana­līzes netika veiktas ar noluku. Vološinovs bija pārliecināts, ka jau pati ši kaula atrašana ir aizdomīga - ka tas varētu but varas iestāžu mēģinājums slēpt trūkumus ziņojuma par au- topsiju. Turklāt ar ta palīdzību nav iespējams identificēt līķi vai kategoriski noteikt, ka tas ir no ta paša lika.

Tika parbaudits ari zobu tiltiņš, kas atrasts kancelejas dār­zā, - ari tas it ka apstiprinot, ka tas bijis I litlera līķis, taču ziņojumos, kas apstiprina šis parbaudes, izmantotas zobār­stā palīdzes Ketas I lausermanas un zobu tehniķa Friča Fht- mana apšaubamas atmiņas. Viņi abi strādājuši pie 1 litlera zobārstā doktora Friča Blaškas un bijuši aktīvi nacistu par­tijas biedri, kas - ka noradījis Vološinovs - iespējams, slepe­ni vienojušies sniegt nepatiesas liecības. Vološinovs uzskatī­ja, ka liktenīgais tiltiņš rekonstruēts un, lai maldinatu, nolikts vieta, kur krievi to noteikti atrastu. Vološinovs uzskatīja, ka tas neapgāžami liecina par nacistu izplānotu 1 litlera mirstī­go atlieku aizvešanas stratēģiju. Apzināti atstajot pietieka­mi daudz, pierādījumu, kas pārliecinātu padomju varas iestā­des, taču patiesība neko nepierādītu. Tieši tadeļ līķis tika dedzināts, taču netika iznicināts pilnība - lai krievi nemek- letu citu. Tieši tadeļ pieļauts, ka krievu rokas nonāk parei­zas fotogrāfijās. Citādi kadeļ, vaicajis Vološinovs, lojālām un cieņas pilnam nacistam vajadzētu fotografēt savu fīreru, pirms tas tiek pārvērsts pelnos? Loģika šada rīcība ir tikai tad, ja ta ir kadas maldinašanas stratēģijas sastavdaļa.

Kad mirstīgas atliekas tūkstoš deviņsimt septiņdesmitajā gada KGB beidzot izraka un izrucinaja, Padomju Savienība, ka uzskatīja Vološinovs, ne tik daudz centas paglabt pasauli no potenciāla nacistu elka, ka meģinaja pielikt punktu ne­beidzamajam diskusijām par to, kads līķis patiesība nonācis viņu rokas. Jau tas vien liecinot, - krievi netic, ka pat ar vis­modernākajam tehnoloģijām ir iespejams pieradīt, ka tas ir I litlera līķis.

Tas nebija viņš. Viņi zinaja, ka ta ir. Padomju varas iestādes no- gadaja līķi Magdeburga un negribeja atzīties pasaulei, ka kļudiju- šas. taču viņi tiešām kļūdījās, un viņi to zinaja.

Pēdējie pierādījumu mozaīkas gabaliņi, kuru deļ Vološi- nova personīgais krusta gājiens pārvērtās par apsēstību, kura vainojams ari viņa draugs un mentors Meņšikovs. Tieši Menšikova stāstījums Aleksandras tēvam par to, ko viņš re- dzejis un ko nav redzejis Berlīnē tūkstoš deviņsimt četrdes­mit piektā gada maija, rosinājis Vološinovu domāt. Šis infor­mācijās drusciņas Deborai šķita daudz pārsteidzošākas un interesantākās neka viss parejais. Viņa, elpu aizturējusi, zi­ņojumu parlasija tns reizes.

Stun, kur bunkura centralaja gaiteni izveidota tada ka is­taba - šis gaitenis veda uz. kapnem, kas savukart veda dar­za, kur aprakti līķi, - Meņšikovs, cieši satvēris roka auto- matu, uzmanīgi virzījās uz priekšu un atrada dunci. Tas nebija nacistu duncis; tas bija daudz skaistaks un divainaks - ar garu asmeni no bronzas un lauvu un kaujas ratu atte- liem zelta - bronzas laikmeta Grieķija tādus ieročus izman­toja ceremonijās.

Beidzot. Viss top skaidrs.

Taču ne jau mikeniešu dunča deļ Vološinovs vairak neka piecdesmit gadus pa puspasauli dzinis pēdas tai kastei. Un ne jau tadeļ, ka oficiālajos dokumentos bija tik daudz pret­runīgu ziņojumu, viņš turpinaja meklejumus un rakstīja va­ras iestadem, līdz viņam pamazam vien tika atņemta viena dienesta pakape pec otras. Viņš ta nkojas tādēļ, ka no sirds ienīda nacistus, turklāt paradoksali, bet juta līdzi savai val­stij un tas problēmu maktajam varas iestadem. Pēdējais un visbūtiskākais piliens bija drauga Menšikova nave - viņu pa­domju vara slepeni sodīja kopa ar tnsdesmit citiem krieviem par atteikšanos piedalīties nemieru apspiešana Magdebur- ga tūkstoš deviņsimt piecdesmit trešaja gada. Tieši šis tra­ģiskais gadījums vairak par visu lika Sergejam Vološinovam izveleties cīnītājā likteni.

Debora sedeja krēsla un turēja paceltu Menšikova atras­to nazi - dunci, ko viņš atdevis savam māceklim, kurš mek­lējis patiesību. Tas kastes bija vienīgais priekšmets - parejie bija tikai papīri. Deborai pat nevajadzēja rūpīgi to apskatīt. Viņa bija pārliecinātā, ka duncis ir no kolekcijas, kas patla­ban atradas slepenā telpa kada neliela Atlantas muzeja.

Luk, ta, viņa domas secinaja. Tas ari ir trūkstošais mozaīkas gabaliņš.

Sešdesmit septītā nodaļa

Debora raudzijas ara pa logu uz. Maskavu, kas pamazam palika viņiem aiz muguras, un domaja par Aleksandru un vi­ņas viru, kas bija uzklājuši vakariņu galdu, kura netrūka ne ikru, ne vodkas - it ka viņa butu kadas valsts vestniece un viņiem butu pienākums demonstrēt krievu tradīcijas un vies­mīlību. Vasilijs pusdienu laika bija piesardzīgi vērojis viešņu, taču pec kada laiciņa viņa uzmanība pilnība pievērsās sievai, kurai ierasto klusēšanu izdevās saglabat ar milzīgu piepūli. Pusdienu laika Deborai saka šķist, ka Aleksandras seja atga- dina aizsprostu plūdu laika - kad vodkas pudele jau trešo rei­zi ceļoja apkart galdam, aizsprosts sagruva.

- Jus domājāt… - viņa iesāka, - jus domājāt, ka mans tevs varbūt nemaz nebija traks?

Viņa tik tikko elpoja, tik tikko spēja izrunāt šos vārdus, un Debora juta, cik smags klusums un piesardzība piepildi- jusi telpu, kamēr viņa centusies pieņemt lēmumu. Vai Alek­sandra vienmēr aizdegusi svecīti - cerība, ka tevs ne vien- mer bijis visu izsmiets klauns, par kadu viņu uzskatījuši? Ie­spejams, tas izskaidrotu, kadeļ Aleksandra atļava Deborai ieskatīties mapes, kuras pati nekad neuzdrošinātos parlasit.

Debora vēroja sievieti, kas cīnījās ar savam izjutām, un priecājās, ka var atbildēt godīgi.

- Ne, - viņa beidzot ierunājās, - es nedomāju, ka viņš bijis traks. Manuprat… - vel joprojām būdama pārsteigtā par šā­du iespeju, viņa uz. mirkli apklusa. - Hs domāju, ka viņam taisnība.

Aizsprosts neizturēja, un Aleksandra saka raudat - gan par sevi, gan par savu mirušo tevu.

Tatad nu Debora zinaja. I ,aiku pa laikam viņai jau bija no­jausma, ka atrodas uz nepareiza ceļa, ka notikumi, kurus vi­ņa atklaj, nav īstie, un nu viņa zinaja, kadeļ. Ar arheoloģiju tie nekad nav bijuši saistīti - ja neņem vera nacistu iedomu, ka viņi ir grieķu pēcteči. I Iitlers sevi uzskatīja par jauno Agamemnonu, vērsdams savu ksenofobisko karu pret citā­dajiem, un, kad karš beidzas un viņš izdarīja pašnāvību, viņš vēlējās tikt iemūžināts tapat ka senie grieķu valdnieki.

Debora atsauca atmiņa sarunu ar Mikenu amatnieku - par nacistiem, kas apmeklējuši šis vēsturiskas vietas, par tādiem miesniekiem un vajpratīgajiem ka 1 iimlers un Gēbelss, kas iedomājušies, ka Šlimans bijis teitoņu pārcilvēks kaut vai ta­deļ vien, ka izrakumos atradis citus pārcilvēkus, tas ir, Aga­memnona karaspēka varoņus. Viss saka veidot loģisku no­tikumu ķēdīti. Tieši tadeļ, Debora sprieda, I Iitlers vēlējas, lai tūkstoš deviņsimt trīsdesmit sestā gada olimpiskas spē­lēs notiek Berlīne, - viņš uzskatīja, ka Vacijai ka senas Grie­ķijas fiziska un kulturālā pārākumā mantiniecei uz to ir tie­sības. I'irms došanas uz lidostu viņa kada Maskavas gramatnica bija šķirstījusi sējumu par nacistu estētiku - ba- žīdamas un baidīdamas, ka atradis taja nežēlības un deģe­nerācijas apliecinājumu. Bet izrādījās gluži pretēji: nacistu maksla bija atturīga, atdarina ja klasiku, jautas centieni izvai­rīties no abstrakcionisma un ekspresionisma par labu kon­servatīvismam. Vairak par visu viņi mīlējuši senas Grieķijas mākslu un arhitekturu. Gramata bija neskaitami eku plāni - daudzus zīmējis pats I Iitlers -, kas atgadinaja Partenonu Atēnas, un skulpturas, kas acīmredzami patapinatas vai ko­pētas no klasiska laikmeta oriģināliem. Pat āriešu politiskas filozofijas pamata bija grieķu un romiešu estetika - patiesību sakot, nacionalistiska, etriocentriska un rasistiska tas versija, kura apgalvots, ka klasiskas pasaules pagrimums un moder­nas pasaules deģenerācija ir rasu sajaukšanas tiešas sekas. Nacisti ticēja, ka, attīrot nāciju no citadajiem, viņi atjaunos zelta laikmetu, kura valdīja senas Grieķijas maksla un kul­tu ra.

Beigu beigas viņi, lai izradītu cieņu fīrera mīlestībai pret klasiku un valdnieka ambicijam, bija apgadajuši savu ģene­rāli ar Agamemnona kapa piedevām, bet artefakti - neatka­rīgi no ta, vai viņi zinaja, ka tie ir viltojumi, - bija tikai ro­tājums. Pats galvenais bija mirstīgas atliekas.

Debora jutas pārsteigtā, ka Vološinova papīros nebija ne­vienas norādes par to, ka I Iitlers nav gājis boja bunkura. Ta­jos runāts tikai par īsta lika izslidešanu no krievu rokam, ne­vis par senseno Staļina pārliecību, ka šis cilvēks palicis dzīvs un aizbēdzis. Debora sprieda, ka bijis parak maz informāci­jās, lai ši versija nostiprinātos, lai gan kadu laiku ta izplatīta diezgan aktīvi. Taču ta radīja vel vienu jautajumu. Kadeļ lai­ka, kad valsts bijusi liesmas, nacisti tik ļoti centušies sagla- bat sava līdera līķi? Ši līdera plāni taču izgāzās, un viņš pats jau bija miris.

Nākamajai reizei, drūmi atbildēja iekšēja balss.

Tas nebija tikai līķis. Ta bija ikona, piemineklis, simbols - ka Ļeņina mirstīgas atliekas mauzolejā pie Kremļa sienas, kur tas atrodas vel daudzus gadus pec tam, kad sistēma, ko viņš būvējis, sabrukusi. Lai kada iemesla pec krievi iznici­nāja līķi Magdeburga, viņi zinaja, ka, iecelts mocekļa karta, mirušais var but faktiski tikpat bīstams ka dzīvais. Ari i lit­lera kauli vien var but lielisks pamudinājums celties nacistu atbalstītajiem…

labi, I Debora domas secinaja, bet kas notika talak?

Krieviem atstats kada dubultnieka līķis, bet I litlera paša līķi - ieterptu Mikenu valdnieka krašņajas dranas - pa ce­ļam uz Šveici partvera cilvēki, kas iemiesoja to, pret ko I Iit­lers cīnījies: melnadainie tankisti.

Likteņa ironija, vai ne?

Debora sprieda, - ja šis atradums butu palicis pie viņiem, lietai butu pielikts punkts, taču nacistiskajai Vacijai nebija monopola uz rasismu.

- Kaut kas šausmīgs, - Debora skaļi noteica.

Tā par to, ko viņš redzējis kaste, Tonjas tevs bija teicis sava tanka vadītajam Tomasam Morisam: kaut kas šausmīgs.

laikam jau Hitlers gulējis tur gluži ka Agamemnons, Debora domas sprieda.

Militārās policijas virsnieks nozadzis kasti un nogalinajis melnadaino tankistu komandieri - viņš pilnīgi pareizi no­spriedis, ka šis noziegums netiks uzskatīts par nopietnas iz­meklēšanas vērtu. Sakuma viņš, iespejams, nezināja, kas tie par priekšmetiem kaste, taču bija pārliecināts, ka tic ir vēr­tīgi. Viņš izlūkojis situāciju un sazinajies ar kadu britu ko­lekcionāru, lai noskaidrotu, ko varētu iesākt ar pēcnāvēs masku un pārejiem artefaktiem, kas atradušies kopa ar līķi, - visticamak, solījies tos pārdot, tādejādi nopelnot uz I litle­ra līķa rēķina. To izdarījis, viņš nosūtījis kasti uz. Savienota­jam Valstīm, taču kaut kada iemesla pec ta galapunkta nav nonākusi, un militārā policija pazaudēja pēdas. Un viņš di­binājis slepenu labēja sparna grupējumu, lai tas atrastu.

Gadiem ilgi kastes atrašanas vieta nebija zinama, līdz bei­dzot ta paradijas Francijas piekrastē. Ričards par to uzzinā­jis pa melna tirgus kanāliem un atvedis uz Atlantu, bet izlē­mis, ka mirstīgas atliekas - viņš taču uzskatīja, ka tas ir Agamemnons, - jānogādā atpakaļ (Grieķija.

Taču tas nebija Agamemnons, un Debora pat nenojauta, kur līķis atrodas tagad. Un vai tas tiešam spētu to, uz ko cerejuši sen mirušie nacisti, - apvienot zem viena karoga vi­sus pustrakos galējos rasistus un arvien papildinat šis rin­das, sūtot viņus ka grieķus koka zirga ieņemt Troju no iek­šienes: sakot ar dzīvojamiem rajoniem un mikrorajoniem, biroju ekam un sīkiem uzņēmumiem. Tas, protams, nebija iespejams. Bet varbūt viņa ir parak naiva? Debora atsauca atmiņa ekstrēmistu grupū sarakstu Dienvidu nabadzīgo juri­diska centra majaslapā interneta, attēlus, Kukluksklanu, Āriešu nāciju, skutgalvjus, Jaunos konfederatus… Varbūt tas nemaz nebija tik neiespējami.

Kad lidmašīna piezemesies, viņa piezvanīs Kernigam un visu viņam izstāstīs. Gan par I litleru un Vološinovu, gan par Magdeburgu un Berlīnes krišanu, gan…

…to, ka viņš kļūdījies?

Ari to. Saruna nebūs no vieglajam.

Debora iedomājās par Kelvinu un saka prātot, kads bus viņa viedoklis. Iepriekšējā vakara viņa, atlaidusies gulta, beidzot atļavas domas atgriezties taja nakti pirms rezultātu saņemšanas no Izotopu lietišķo pētījumu centra laboratori­jas - nakti, ko viņi bija pavadījuši kopa. Un atskarta, ka gan­drīz neko neatceras. Atmiņas glabaja pirkstu gali, nevis prāts, jo Kelvins bija izslēdzis gaismu un biezie viesnīcas nu­muriņa aizkari pilnība aizsedza ielas laternas gaismu. No nta Kelvins bija pamodies pirmais, un Debora saka nožēlot, ka nekad nav redzejusi viņu bez advokata uzvalka - kaut vai tadeļ, ka šadas atmiņas šķistu daudz istakas un konkrētā­kās par nedrošu grabstišanos tumsa, kas bija vienīgais, ko patlaban glabaja smadzenes. Butu bijis tik jauki toreiz, redzēt viņa seju un tagad to atcerēties…

Nu, Debora sev iegalvoja, neviens nav teicis, ka ta bija vie­nīga reize. Nākamreiz tu to redzesi un iegaumēsi.

Varbūt. Taču, lai līdz tam nonāktu, bus jāiztur vel grūtā­kā saruna neka ta, ko nāksies risināt ar policiju.

- Tie stāsti par sazvērestībām ir tīras blēņas, - teica Kins.

Kerniga satikties bija piekritis visai negribīgi un pie vi­ņas dzīvokļa durvīm ieradies kopa ar Kmu.

- Paklausieties! - iesaka Debora. - Mums ir miris krievs, kurš ka apsēsts meklējis I litlera līķi, līdz nonācis pie Drui- du kalna muzeja…

- Tikai tadeļ, ka viens traks krievu vecis ticējis…

- Paklausieties, - Debora atkartoja. - Jums šķiet, ka tas viss ir muļķības, sak, tad jau an nosēšanas uz Meness patie­sība tika uzņemta kinostudija, bet tas ir vienkāršākais risi­nājums, kurš turklāt atbilst faktiem. Ir kads neonacistu gru­pējums, kas mekle to, ko jus uzskatat par ieroci. Ir kolekcionārs, kas mekle to, kas, viņaprat, ir mākslās priekš­mets. Ir cilvēks, kurš gājis boja četrdesmitajos gados un kurš apglabats ka seno laiku karavadonis. Un ja nu tas ir viens un tas pats? Ja nu jus nemeklējat kodolieroci vai baku vīru­sa izraisitaju? Ja nu tas līķis vienlaikus ir gan artefakts, gan ierocis?

Kins jau atvēra muti, lai iebilstu, bet Kerniga uzmanīgi klausijas. Niknumu, ar kadu aģents bija izturējies pret Deboru pedeja tikšanas reize, parmaca piekapšanas, taču jo vairak viņa runaja, jo neomuhgak viņš jutas. Un Debora intuitīvi juta, ko aģents doma - lai cik tas nejedzigi ari

izklausītos - ka viņai taisnība.

/

- Ko jus ar to gribat teikt? - Kerniga jautaja.

- Iespējams, tas nav bioloģiskais vai ķīmiskais ierocis, - Debora paskaidroja. - Varbūt tas ir ideoloģisks. Politisks. Tiem pustrakajiem nacistiem 1 Iitlers ir tas kungs un tevs. Viņa mir­stīgajam atliekam tiek piedeveta maģiska nozīme.

-Maģiska?

- Vini ta uzskata. Tas nav tikai simbols. Tas ir talismans,

■ / 7

ikona, tas ir pārcilvēka iemiesojums, kam viņi tic.

- I .abi, - noteica Kerniga, - bet kadeļ jus to saucat par ieroci?

-Tādēļ, ka cilvēki pulcējas ap tādiem simboliem. Ilgus ga­dus tika uzskatīts, ka mirstīgas atliekas iznicinātās, un to iz­darījis I litlera ļaunakais ienaidnieks, ļa tas atkal paradītos visa spožuma, viņuprāt, ta butu augšamcelšanas. Triumfs, ka­rapulka karogs. Un grupējums "Atrejs" - neatkarīgi to ta, vai viņiem taisnība, - uzskata, ka šadi viņi sasniegs savu mērķi. Un tas ir karš.

- Pret ko?

- Pret ebrejiem, arabiem, melnajiem, gejiem, invalidiem, kreisajiem, jaukteņiem, - uzskaitīja Debora, vienlaikus pie­liekdama pirkstus, - un visiem pārejiem, kas tādiem palīdz vai uzskata, ka tiem ir tiesības eksistet.

Abi vīrieši klusēdami veras runātājā.

- Hitlera līķa atrašana, ja tas nonāktu viņa draugu rokas, varbūt ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai realizetu viņu mērķi, - Debora turpinaja.

- Šeit tas nav iespejams, - klusi noteica Kins.

-Ceru, ka jums taisnība, - Debora atbildēja.

- Pat ja ir iespējams, viņiem neuzvarēt.

- Iepriekšēja reize viņi neuzvarēja, - Debora sacīja Kinam, - bet padomajiet, kas noticis pec tam! Protams, te nebūs tan­ku, formastērpu un iebrukumu. Tie bus terorisma akti: uz­spridzināts tilts, šaudīšanas Makdonalda estuve, spēkstaci­ja ievietota bumba. I.ai panaktu nevēlamas sekas, nav vajadzīgs atklats karš. Šada kara ari viens bojagajušais ir pa­rak liels zaudējums.

Iestājās ilgs klusums. Tad Kerniga pieceļas kajas. Viņš iz­skatījās neapmierināts - it ka viņš butu licis kopa mozaīku, bet Debora visu izjaukusi. Attēls tagad izskatijas pavisam ci­tāds, divainaks neka iepriekš, nepatikamaks, taču loģiskāks.

- Nezinu, - viņš teica. - Ta vien šķiet… Nezinu, lāču

' / /

mums tas jaizpeta. Nesaku, ka jums taisnība, taču taja kaut kas ir. Paldies.

Debora vienkārši palocīja galvu. Kins, nodūris galvu, pē­tīja savas kurpes.

- Ziniet, - ierunājās Kerniga, jau iedams uz durvju pusi, -es agrak esmu visai nejauki pret jums izturējies. Ne jau jus esat vainīga, ka tie grieķi gaja boja. Jus taču nešāvāt…

-Zinu. Bet, ja es butu jums visu izstāstījusi…

- Un tomēr, ta nav jusu vaina.

Aģents vilcinājās, un Debora, cieši sakniebusi lupas, viegli pamaja ar galvu.

- Vai ir kads, pie ka jus varētu padzīvot? - Kerniga jau­taja. - Draugi, ģimene?

Debora novērsās.

- Ir, - viņa atbildēja, domas pratodama, vai ta tiešam ir taisnība.

Sešdesmit devītā nodaļa

Kad viņi bija prom, Debora apsēdas uz gultas malas un skatijas ara pa logu - nakti un lietu. Tas bija sācies un mitē­jies, bet nu atkal pieņēmies speķa. No rietumiem atskanēja pērkona dārdi. Vel pirms rītausmas saks zibeņot - iespejams, pamatīgi.

Debora sava adrešu gramatiņa uzmeklēja Tonjas majas te­lefona numuru. Viņai nebija ne jausmas, vai tas nav mainī­jies, nespeja atcerēties, ka vispār to kaut reizi izmantojusi, bet ta bija viņas vienīga cerība, līkai pec astota signālā ieslē­dzās automatiskais atbildetajs. Debora izstostīja atvaino­šanos un tad ķeras pie plana, absurdas nejaušību stratēģijas, kas ietvēra visu, ko Tonja sauca par meitenigu: kosmētiku un parfīmu… Vienalga. Viņa apvīlēja nagus un ieslidinaja vi­ii aizmugurēja kabata.

Viņa piezvanīja Kelvinam uz majam - an tur atsaucas au­tomatiskais atbildetajs. Nespedama iedomāties neko vien­kāršu un aspratigu, kas iederētos šada situācijā - īpaši, ja Kelvins sedetu un klausītos, ko viņa runa, - Debora nolika klausuli. Bija krietni vels, tomēr viņa piezvanīja ari uz Kel- vina biroju, bet neka - tikai balss pastkastīte. Viņa jau gra- sijas doties pie miera, kad atcerējās Kelvina tieksmi veļu nak­tis strādāt muzeja. Viņa taču varētu it ka nejauši ierasties muzeja, piemeram, lai pastradatu, un tad viņi visu nokārto­tu tur.

Esi gatava paskaidrot, kadeļ neesi ar viņu runājusi kopš izieša­nas no Izotopu lietišķo pētījumu centra laboratorijas? Kadeļ, ne vār­da neteikusi, atkal aizlaidies no valsts?

Debora atkal apģērbās un, slēgdama ciet dzīvokļa dur­vis, no mobila talruņa piezvanīja uz muzeju.

Pēc ilgas zvanīšanas klausule beidzot tika pacelta. Tas bija Kelvins, kurš izklausījās steidzīgs.

- Ja, Debora, kas noticis?

- Ka tu zini, ka ta esmu es?

- Kurš gan cits zvanītu tik veļa stunda?

- F,s dnz bušu, - Debora sacīja. Pa telefonu atvainoties viņai negribējās.

- Un tas ir viss? - Kelvins iesaucas. Viņš patiešam dus­mojas, un kads gan tur brīnums. - Tu aizbrauc, pat nepie­zvanījusi, un tad atkal vienkārši uzrodies pie manam nam­durvīm…

- Patiesību sakot, pie manam namdurvīm, - Debora cen­tas but aspratiga, lai mazinatu saspīlējumu. - Tu taču esi mu­zeja.

- Tas ir viens un tas pats.

- Vai varam aprunaties aci pret aci? - Debora jautaja.

Kelvins, šķita, apsver šo piedāvājumu.

- Labi, - viņš beidzot noteica.

- Vai man kaut ko ai/vest? - Debora noprasīja. - Ēdienu no ķiniešu restorānā?

- Varbūt labak atbrauc, un tad jau redzēsim, kas notiks talak, nevis uzreiz steigsim kopa paēst.

- Tev taisnība, - viņa piekrita.

- Es no interneta izdrukāju "I Ionkongas darza" ēdien­karti, - Kelvins teica, kad Debora iegaja muzeja direktora kabineta.

- Man likās, ka tu vispirms gribi noskaidrot, kas notiks talak, nevis atkal visu sasteigt, - Debora iebilda.

- Rīkojos intuitīvi, - Kelvins atbildēja.

Viņi vel joprojām nebija uzsmaidījuši viens otram.

-Un ko tad teica tava intuīcija?

- Atskārtu, ka tu gribi atvainoties, un, ņemot vera to, ko esmu dzirdējis par notikumiem l'almeto, nopratu, ka tev daudz, kas stāstāms un man tadeļ vajadzētu but daudz iejū­tīgākām, neka tu butu pelnījusi…

-Aizveries un padod man to ēdienkarti! - Debora no­skaldīja.

Tagad Kelvins pasmaidīja, un Debora atbildēja ar to pašu.

- Ko tu labak gribētu? - Kelvins jautaja.

- Cāli, - viņa atteica.

-Un vel?

- Uzlimites, - Debora noteica.

- Un vel?

Tagad Kelvins staveja viņai līdzas, un balss bija jautra, ro­taļīga.

-Ak, - Debora sacīja, pacēlusi acis un savilkusi lupas plata smaida, kad Kelvins aplika rokas viņas viduklim, - tu runa ne tikai par edienu?

- Tieši ta.

- I Im, - viņa domīgi novilka. - Domāju, ja. Vel es gribē­tu ar dārzeņiem un gaļu pildītu pankuku.

Kelvins smiedamies atravas no viņas.

- Tev tik joki prata.

- Meitenem jaed, - Debora sacīja. - Bet desertu apsprie­dīsim velak.

- I ,abi, - Kelvins piekāpās. - Gribi izstaigāties līdz resto­rānam? Es šeit jau stundām esmu sēdējis, bet tev ir daudz kas stāstāms.

Muzejs atradas mežaina ieplaka parsimt jardu attalu- ma no galvena ceļa. Ejot zem ozoliem un smaržīgajiem sveķkokiem, bija jūtams, cik spirdzinošs ir lietainas nakts gaiss.

Kelvins klausijas Deboras rūpīgi pardomataja stāstījumā par to, ko darījusi pēdējās dienas, un saņēma sievietes ro­ku, kad viņa atziņas, cik vainīga jutusies, ka tie grieķi gāju­ši boja.

- Tu neesi vainīga, - viņš teica. - Vienīgais vainīgais ir tas, kurš tos cilvēkus nošava.

Debora paspieda viņa roku un pacēla acis. Mugura Kel­vinam bija plāns balts teniskrekls, virs ta - haki krāsas krekls. Viņš to sauca par Dienvidu advokata ikdienas tērpu. Dzel­tenīgajā laternu gaisma viņa seja šķita ideāli veidota, pat pie­vilcīga. Debora plati pasmaidīja - pateicībā par iejutibu. Un tad jau viņi bija nonākuši restorānā - plaša sarkana telpa ar Disneja zirnejumiem. Acīmredzot ziemeļnieki iedomājas, ka Ķīna ir tada.

Viņiem pieejot pie letes, pasutijums bija gatavs un iesai­ņots. Taču no lietus paglabties neizdevās - tiklīdz abi bija izgājuši no ēstuves, sakas pamatīga lietusgāze. Kadu bridi viņi slepas zem liela tumšsarta ēstuvēs portika, taču tad sa­prata, ka lietus tikai pieņemsies spēkā, nevis apsīks. Un vi­ņi metas skriet.

Kad abi bija noskrējuši divus kvartalus, nodārdēja pēr­kons, bet tam sekoja zibens, kas uzplaiksnīja kaut kur virs pilsētas centra. Kelvins ar Deboru iesmejas un turpināja skriet. Kelvins dungoja Freda Astera"1 dziesmiņu, un Debo­ra aizrautīgi dejoja pa peļķem, kuras varēja piesmelt kurpes. Ūdens straumes plūda ndziņas un, skaļi rēkdams, lija no­tekcaurules. Pat pēkšņi iesmelgusies potīte nespeja mazinat Deboras prieku skriet kopa ar pievilcīgo vīrieti lietū, just, ka drebes līp pie miesas un no matiem pil ūdens. Tiklīdz vi­ņi bus nonākuši telpas, vajadzēs izģērbties. Ta bus tikai prā­tīgi…

Kad viņi bija nonākuši pie muzeja durvīm un Debora me- ģinaja trāpīt atslēgu sledzene, viņa jau smejas tik skaļi un aizrautīgi, ka tik tikko spēja nostāvēt. Viņa bija izmirkuši no galvas līdz kajam - it ka ar visam drebem butu iekāpusi van­na. Kelvins novilka virskreklu, bet baltais teniskrekls izska­ti jas ka pielīmēts ķermenim.

Kad durvis atveras, viņi burtiski iebruka iekša - vesaja un klusaja muzeja foajē, kur atbalsojas abu dzīvespriecīgie smiekli. Debora jutas ka kutināts bērns, kura neapturamie smiekli šķeļ drūmo un sasmakušo klusumu. Kelvins, plati smaidīdams, aizvēra durvis un pievērsās Deborai.

- Man šķiet, ka esmu samircis, - viņš sacīja.

Debora neko neteica.

Ne. Ne. Nē. Tikai ne to!

I laki krasas krekls jau bija viņam rokas. Kelvinu apspī­dēja lampa virs ieejas durvīm - uz. tumša, lietus lašu nesau­dzēta stikla fona viņš atgadinaja svēto. Baltais teniskrekls lipa pie glīti veidotajam krūtīm un vedera, audums bija plāns un lietu kļuvis pavisam caurspīdīgs - tas šķita ka ada, ko nometusi čūska. Deboras skatiens pievērsās tam, kas bija re­dzams zem krekla, - tumšam un mazliet zilganam planku­mam. Tas bija tetovējums - pēcnāvēs maska un vācu ērglis, bet virs ta viens vienīgs vārds: Atrejs.

Tātad, Debora domas secina ja, tā ir taisnība.

Viņa bija velejusies noskaidrot, baidījusies, centusies tam neticet, bet tagad viss beidzies.

]a es novērsīšos un izturēšos normāli, viņa sprieda, Kelvins var­būt neko nemanis. Viņš nožūs vai arī uzvilks atpakaļ kreklu un no­spriedīs, ka es neko neesmu redzējusi. Viņš iedomāsies, ka ticis cau­ri tikpat viegli ka toreiz viesnīcā, kad izslēdza gaismu. Viņš domas, ka es nezinu, kas viņš ir.

Taču izlikšanas nekad nav bijusi Deboras stipra puse. Vi­ņa varēja aiziet, palikt vientulība un iegūt minūti vai divas, taču Kelvins bija cerējis, ka viņi kopa paēdis un varbūt da­rīs vel ko citu. Viņa nespēs ieskatīties šim cilvēkam acis. Ne- spes izturēt šo smaidu, nepa jauta jot, vai tapat viņš smaidījis Ričardam, iekams ietriecis savu nacistu dunci vecajam vīram krūtis. Viņa nespes klausīties šaja balsi, neiztelojoties, ka dzird Kelvinu čukstam tas majas adresi, kur divi grieķi sež pie telefona un gaida zvanu no Izotopu lietišķo pētījumu centra laboratorijas.

Nebija nepieciešams jautat, ko un ka viņš izdarījis. Viss tapat bija pietiekami skaidrs. Ši atskārsme acumirkli ieņema to vietu, kur tik tikko varēja just sirdi un plaušas, - šķita, ka viņa visu jau no paša sakuma redzējusi pati savam acīm.

Tu taču to zināji. Iegalvoji sev, ka nezini, bet patiesība zināji.

Tagad vajadzētu atkal pagriezties pret Kelvinu, pļapat, smieties - it ka nekas nebutu noticis -, bet velak, pec vaka- riņam un mīlēšanas, varētu piezvanīt federajiem un reizi par visam reizem pielikt šai lietai punktu. Vienkārši vajadzēja iz­ciest šīs dažas stundas - vai pat mazak, ja izdotos, neradot aizdomas, tikt pie telefona.

Var taču aiziet uz tualeti, Debora domas sevi pamacija. Tieši ta taču rīkojas ari viņš, kad deva pavēli nogalināt tos grieķus.

- Ar tevi viss ir kartība? - ierunājās Kelvins, un viņa lu­pas rotājās viltīgs smaids.

-Ja, - Debora atbildēja un ari pasmaidīja. - Vienkārši es­mu izmirkuši. Vajadzētu pārģērbties.

- Vispirms paēd, - Kelvins iebilda. - Man allaž gribējies vakariņot līdzas tūkstošiem gadu veciem reliktiem. Ko tu teiktu, ja mēs ēstu tur, pie tas indiāņu vitrīnas?

Debora piespieda sevi plati pasmaidīt.

- Kapec ne? - viņa teica. - Uzklāj galdu, kamēr es no­mazgāšos.

- Tu esi pārliecinātā, ka ar tevi viss ir kartība? - Kelvins noprasīja. - Izskatas, ka tu… nu, es nezinu… nervozo.

- Sauksim tas par gaidam, - IDebora paskaidroja.

- Alksti ķiniešu ediena? - viņa smaids kļuva neķītrs un pieglaimigs.

Tev taču viņš patika.

- Ne tikai ķiniešu ēdiena, - Debora meģinaja ķircināties.

Kelvins plati pasmaidīja un, pastiepis roku, spora soli tu­vāk viņai.

- Bet vispirms es nomazgāšos, - Debora saviebusies pa­kāpās atpakaļ.

- Varbūt es varētu iet tev Ildzi, - Kelvins piedāvājās.

- Vari izmantot zēnu tualeti.

- Vai tur ieiet atļauts an lielajiem zeniem? - Kelvins ne- atlaidas.

Viņš to uztvēra ka rotaļu. Deborai gribējās kliegt.

- Šoreiz ja, - viņa atteica un pakapas atpakaļ vel vienu soli.

- Pasteidzies, - Kelvins mudinaja. - Ps nespēšu sagaidīt un tad iešu tevi meklēt.

1 )ebora ieslēdzas kabīne, apsēdas uz tualetes poda un ner­vozi satvēra mobilo telefonu. Rokas neklausīja.

Ludzu, Dievs, kaut tas darbotos!

Nu…

Augstais Dievs, kas sūtījis mierinājumu visām noskumušajām sirdīm, mes vēršamies pie Tevis pēc remdinājumā šaja grūtajā stun­da.

Šie vardi iešāvās prata negaidīti - no nez kādiem atmiņu dzijumiem. Debora sapUrinajas, it ka gribētu pamosties. Vi­ņa skatijas uz telefonu. Vētra ar zibeni varēja ietekmet sig­nālā stiprumu - īpaši tada ieplaka, kada atradas muzejs.

Viņa izņēma no somiņas Kernigas vizītkarti un nospieda numuru.

- Ja, - Debora ierunājās, kad klausule atskanēja sievietes balss, - vai butu iespejams aprunaties ar aģentu Kernigu, lu­dzu?

-Aģents Kerniga devies mājup. Vai atstasiet kadu ziņu?

- Man ar viņu jaruna nekavējoties! Tas ir ļoti svarīgi un saistīts ar lietu, ko viņš patlaban izmeklē.

Ludzu. Ludzu!

- Un kas ta par lietu?

- Ričards Diksons un divi grieķi, - Debora izgrūda. - Lu­dzu, man nav daudz, laika!

- Un kas zvana? - nesatricināmā miera jautaja sieviete.

- Debora Millere. I .udz.u, man ar viņu jasazinas nekavējo­ties!

Pēkšņi tika atgrūstas kabīnes durvis, un Debora pēc spē­cīga trieciena nokrita uz flizetas gndas. Telefons izslīdēja vi­ņai no rokas.

Kelvins Bouverss pacēla to un iemeta tualetes poda.

-Zini, kaut kas noteikti jadara ar tam ventilācijas šahtam, citādi tas briesmīgi skan, - viņš teica. Balss bija rama un mierīga, seja neizteiksmīga. Šo vīrieti Debora nekad agrak nebija redzējusi. - Šaja eka palikt vienam vienkārši nav iespe­jams.

Viņa neraudaja. Viņa nelūdzas. Viņa pat nemēģināja kaut ko paskaidrot vai apelēt pie Kelvina taisnīguma, draudzī­bas vai mīlestības, jo instinktīvi un nešaubīgi juta, ka viņam nekas no ta nepiemīt. Deborai bija šķitis, ka viņa bus pārbi­jušies, taču situācijās neparastums laupīja bailes - viņa juta neparastu mieru, pašpārliecību un velmi nepakļauties. Viņa neraudas. Viņa nelūgsies.

Taču Debora vel nebija paguvusi piecelties, kad Kelvins spēcīgi ar duri iesita viņai pa galvu. Ne tik daudz sāpēja, ka parsteidza brutalitate, ar kadu tas tika izdarīts. Debora atsitas pret tualetes podu. Bouverss vel joprojām staveja ka­bīnes durvis - izejas nebija.

Prātā iešāvās doma, ka Kelvins gatavs viņu nogalinat te­pat. Kas gan cits varēja but viņam prata? Debora pieplaka pie grīdas un pacēla acis. Uz bridi viņu skatieni sastapas, un Kelvins savilka lupas aksta smaida - apdomata un ļauna.

- Zini, - viņš ierunājās gluži nepazīstama balsi, - manu- prat, labi, ka ta. Es tiešam nespeju iedomāties, ka izturēšu vel kaut vienu tavu pieskārienu.

Debora sastinga, taču klusēja.

- Vai tu, žīdiete, dzirdēji, ko es teicu? - Kelvins gandrīz čukstus noprasīja.

Viņš jau bija savilcis nīku dure un atvēzējies, kad Debo­ra metas uz priekšu un no visa speķa ar galvu ietriecas Kel­vinam vedera - ka šķēps. Viņa roka noslīdēja par Deboras plecu. Sapeja, taču pec trieciena viņš bija zaudējis līdzsvaru un atkrita uz muguras. Galva tik dobji atsitas pret flizeto grīdu, ka Debora saviebas - karpidamas prom, viņa klusī­bā, šausmu pārņemtā, ceroja, ka Kelvins ir miris.

Mirkli viņš gulēja uz muguras, un Debora stāvēja līdzas. Asinis no galvas nesucas; lai an acis uz bridi pārgriezās, De­bora saprata, ka jau drīz vien viņš bus kajas. Neveikli par- lekusi pari gulošajam vīrietim, Debora atrava tualetes dur­vis un izskrēja ara.

jātiek līdz telefonam.

Klibodama un meklēdama atslēgas, viņa metas uz kabi­netu. Potīte sāpīgi smeldza.

Tikai ne tagad, viņa domas sev atgadinaja, šis nav īstais laiks ļauties sāpēm!

Debora bija nonākusi foajē, kad izdzirdēja, ka pret sienu atsitas tualetes durvis. Kelvins jau bija atžirdzis.

Viņa mirkli vilcinājās. Ja dosies uz kabinetu tagad, atpa­kaļceļa vairs nebūs. Viņš, iespējams, bus klat, iekams izdo­sies kadam piezvanīt un noteikti iekams kads pagūs pacelt klausuli. Tatad zvanīšana pagaidīs. Bija jātiek ara no šis ēkas. 1 .ielceļš bija tikai pusjudz.es attaluma, un viņa šo apkartni pa­zina labak neka Kelvins.

Pagriezusies, lai dotos uz ārdurvīm, Debora pamanīja, ka Kelvins jau nonācis līdz spokainajam kuģa priekšgalam - ne­veikli šļūkdams un sasveries uz vienu sanu ka galjona. Iespe­jams, belziens pret grīdu tiešām satricinājis galvu.

Tas labi, Debora domas secinaja.

Iespejams, Kelvins bija nospriedis, ka pretiniece jau aiz­bēgusi. Iespējams, viņš tomēr zaudējis mazliet asiņu. Iespe­jams, viņš uz kadu laiku zaudējis samaņu un laika izjutu.

Arī tas ir labi.

Bet ne parak labi. Aizturējusi elpu, Debora slepas tumsa, cerodama, ka Kelvins izstreipuļos ara, lietu un viņa varēs ieslēgties, aizskriet līdz telefonam un piezvanīt Kernigam. I^et Kelvins samazinaja ātrumu un apstajas, ka dzīvnieks pētī­dams aizvērtās durvis. Tad viņš spēji pagriezās un pieliecas. Šķita, ka viņš kaut ko meklē uz grīdas. Debora pašķielēja garam zaļganajai sievietei čūskai, kas smejas tieši seja Kelvi- nam, un viņas sirds pamira. Viņš tanī bridi taustīja uz. grīdas baltu plastikata maisu.

Ka no taluma, ka pamodusies no nejedziga sapņa, Debo­ra atskarta: ēdiens no ķiniešu ēstuves. /

Viņš parbauda, vai tas vēl silts.

Vel pirms dažam minūtēm tas bija viņu vakariņas, viņu kopīgas ieceres, viņu priekšspēle. Atmiņas par to šķita tik groteskas, ka bija vajadzīgs garaks bridis, lai atskarstu, ka Kelvins tādejādi mēģina noskaidrot, cik ilgi bijis bezsamaņa un cik talu varētu but tikusi viņa. Kelvins no kabatas izņē­ma mobilo telefonu un izslejies saka spiest podziņas.

Tiklīdz atskanēja viņa apslapēta balss, Debora saka kāp­ties atpakaļ. Divi klusi soļi, tns - un potīte neveikli samež­ģījas, tādēļ viņa, vel joprojām nenolaizdama acu no vīrieša, paklupa. Kritiens atbalsojas telpa, Kelvins pagriežas un ieraudzīja, ka Debora metas prom pa vienīgo iespējamo ceļu - pa gaiteni hdz divviru durvīm un dienesta telpām.

Debora pazina muzeju ka savu kabatu. Varētu paslepties. Varētu skriet atpakaļ. Varētu tikt hdz, Ričarda privātā ja i rezi­dencei un no turienes ara…

Divviru durvis viņas priekša atspraga vaļa.

Tajas, izstiepis rokas un ar zodu piespiedis telefonu ple­cam, paradijas puisis ar skūto galvu un tetovējumu. Tas pats, ko Debora bija atstajusi apakšzemes eja Mikenas. Marta Za­ķis.

-Ja, - viņš teica telefona, paspēris vel vienu soli uz. priek­šu, - es viņu redzu.

Un puisis, vezedams rokas ka burvju mākslinieks vai striptīza dejotājs, izvilka dunci. Šoreiz tas bija citāds neka CGrieķija. (Garš un plāns, rokturis mazliet izliekts, un uz. ta pogas redzams neliels svastikas attēls. IXincis, ar kuru no­galināts Ričards. Debora, dziļu skumju pārņemtā, atskarta, ka tas ir Kelvina duncis.

Izejas nebija. Kelvins ho mugurpuses strauji tuvojas viņai; tas otrs puisis bija priekša un kaut ko klusi dungoja. Varētu uzbrukt vienam no viņiem, taču izredzes bija vajas: nebūs pārsteigumā momenta, tadeļ otrais tūdaļ bus piesteidzies pa­ilga. Viņai nebija ieroča, nebija iespēju aizbēgt un ne visma- zako cerību izglābties.

No somiņas viņa izņēma smaržu pudelīti. Chanel No. 19. Jau otro reizi viņa notēmēja to uz puiša pusi, un viņš sagrī­ļojas - nevis nobijies, bet locīdamies smieklos.

- Met zeme, - pavēlēja Kelvins. Viņš izklausījās piesar­dzīgs, it ka domātu, ka pudelīte ir asaru gāze. - Mes tev nedarīsim pari. Es tikai gribu tev uzdot dažus jautajumus.

- Piemēram? - Debora centas izradīt, ka negrasās pakļau­ties.

- Cik sen tu visu zini, - Kelvins paskaidroja, - un kas vel visu zina.

- Ta nu es tev teikšu, - Debora atcirta.

- Nedomāju, ka ir īstais laiks ticieties, - Kelvins iebilda.

Viņš pieskaras savam apakšstilbam. Atskanēja šņirkstiens,

un, kad Kelvins atkal izslējās, viņš mērķēja uz. Deboru ar pistoli.

Debora pagriežas un pavērsa pudelītes izsmidzinataju pret Kelvinu.

- Kuce, - nicīgi smaidīdams, noteica puisis, - tas ir tik patētiski!

1 )ivos soļos viņš nostājās līdzas Deborai, kas, teatrali pa­dodamas, ļava pudelītei nokrist zeme. Ta saplīsa smalkas druskas, izplatīdama ziedu un muskusa smaržu.

Spēris trīs platus soļus, Kelvins jau bija blakus un satvēra Deboru ai/, elkoņa.

- Nac mums līdzi, dari, ko tev liks, un tu nodzīvosi līdz ritam.

Pat ja tā ir taisnība, Debora domas sprieda, tas neko nedod, ļ'ikhdz viņš noskaidros visu, kas tev zināms, un sapratis, ka ne­viens nezina, kur tu atrodies, tev beigas.

No ta brīža tevi šķir dažas stundas, varbūt pat mazak.

Puisis pa pusei veda, pa pusei vilka Deboru uz Ričarda rezidenci un tad ara no ēkas. Tur gaidīja vecs furgons - tumšs un bez logiem, ja neskaita kabīni. Mašīnas motors darbojas. Debora tūdaļ saprata, ka tas ir tas pats furgons, kas bija centies nogrūst viņu no ceļa todien, kad viņa aizli­doja uz Grieķiju. Logi bija aptumšoti, taču iekša dega gais­ma. Debora pamanīja, ka iekša kads cilvēks pagriežas, lai pa­skatītos, - tas bija vel viens skutgalvis.

I .ieliski, viņa nodomaja. Viņam ir pašam sava armija. Pašam savs hitlerjūgends.

- Ērtības tu neesi pelnījusi, - Kelvins noteica. - Brauksi aizmugure.

- Un tad es bušu laimīga? - Debora atcirta.

- Protams. Tu taču to gribēji, vai ne?

Pat tagad, jūtot nenovēršamo nāves tuvošanos, Debora atskarta, ka viņu mac kaut kas līdzīgs ziņkaribai.

Tas ir tur, iekša!

Viri bija sasējuši viņai rokas ar slidenu peleka kabeļa ga­balu. Puisis rupji viņu pagrūda, pec tam aizcirta un no ār­puses aizslēdza mašīnas durvis. Debora bija nogāzusies uz furgona gndas; sedekļi no mašīnas bija izņemti. Kad viri iekapa kabīnē, viņa pagriežas, lai apskatītu kasti sev līdzas.

Ta nešķita ievērojama - vismaz no vietas, kur viņa gulē­ja, - milzīga, zārkam līdzīga kaste no melni krāsotā koka. Augšpusi viņa nevareja saskatīt - iespejams, ta bija no stik­la. Vienīgais, kas darīja šo kasti neparastu, bija elektrības vads, kas stiepās ara no kastes, l'ari tai bija pārmestā sma­ga tumša sega.

Debora iekārtojās līdzās kastei, un mašīna saka braukt.

Viņai šķita, ka braukts jau piecpadsmit minūtes. Sakuma un beigas viņi brauca ļoti leni - cauri aptumšotiem rajoniem un pa līkumotiem ceļiem, bet citādi mašīna traucas ļoti atri, un eku logos mirgojošas gaismas atspīdēja furgona griestos. Visu laiku lija, un logu tīrītāji čīkstēdami slīdēja pari vējstik­lam. /

Kad mašīna apstajas, puisis i/,kapa pirmais un bija prom apmēram minūti. Tad nokrakšķēja furgona durvis, un De­bora pacēla galvu.

- lēnāk, - bndinaja Kelvins, kas vel joprojām sedeja ka­bīne. - Kap ara! Un pat nedoma pastrādāt kadu muļķību, citādi dabūsi lodi pierē. Saprati?

Viņš nejoko.

Debora neko neteica un leni līda ara, līdz varēja aizsniegt grantētu pamatu zem kajam. Puisis ar dunci roka gaidīja un ļauna prieka veras gūstekne.

- Tu, žīdiete, toreiz, Grieķija, nodarīji man pari, - viņš teica.

Balss pauda neiecietību, un taja jautas nepatīkams Džor­džijas štata laucinieka akcents. Tā varētu šķist bērnišķīga un absurda - gluži vai kariķēta -, ja vien taja nebūtu tik daudz skarba naida.

- Tadeļ, ka tu, lauki, gribēji mani nogalinat, - Debora at­cirta.

Puisis spēcīgi iecirta viņai pļauku. Galva nodunēja tik ska­ļi, ka Deborai šķita - pārsprāgusi bungādiņā. Acis sanesas asaras, un viņa, iekodusi lupa, lai nesāktu elsot, nevilšus sa­liecas.

- Doma, ko runa! - uzkliedza puisis.

Debora klusēdama izslējās - viņa juta, ka an Kelvins ir izkāpis no mašīnas.

- Atnes trapu, - viņš pavēlēja, - bet es pieskatīšu viņu. Atdod manu dunci!

Kelvins bezkaislīgi ieskatijas Deborai acis, bet, ieraudzī­jis tajas klaju nicinājumu, paraustīja plecus un pasmaidīja.

- Burvīgs, vai ne? - viņš teica, paceldams garo dunča as­meni. -Treša reiha lidotāju duncis. Saņemu to no sava men- tora.

- Fdvarda Greivsa, - Debora piebilda.

Kelvina vaibsti sastinga.

- Ka tu to zini? - viņš jautaja. - Izstāsti visu, ko zini un kas vel to zina, un tad mes šķirsimies.

- Tapat ka ar Ričardu?

- Ričards bija viens draņķīgs biznesmenis, - Kelvins no- šņaca. - Esmu pārliecināts, ka ar tevi izdosies labak.

- F,s tava vieta nebutu tik pārliecinātā.

Kelvins atkal paraustīja plecus.

- Gribi but mocekle? Fs nebušu tas, kas tevi atturēs, - viņš teica.

Pacēlis nazi, viņš Java Deborai to cieši nopētīt. Mirdzo­šajā asmeni viņa saskatīja savu atspulgu. Tas šķita tik svešs - ka krasaina un dīvaina sapni, kura no juras iznirst nara.

- Palīdzi man, - ierunājās Marta Zaķis.

Viņš pa trapu, kuru bija pierikojis furgona aizmugurējam durvīm, vilka leja lielo melno kasti. To vel joprojām klaja tumša sega.

- Pat nedoma begt, - Kelvins noteica.

Brīdinājums bija lieks. Viņi atradas aiz milzīgas akmens ēkas, pagalma, ko no visam pusēm ieskava sienas un dzelzs vārti, pa kuriem viņi bija iebraukuši. Vārti tagad bija aizvērti un, visticamak, ari aizslēgti ar talvadibas pulti. Bēgšana ne­bija iespejama. Kelvins viņu nošautu dažu sekunžu laika.

Bouverss pagriezās un satvēra kasti, kamēr skutgalvis stūma to leja.

- Jānes iekša, - puisis teica. - Ko iesāksim ar viņu?

Deboru pēkšņi parņema spēja vēlēšanas runāt, lai nedo­tu viņam iespeju paziņot savu lēmumu.

- Vai pateikt tev, cik sen es jau visu zinu? - viņa jautā­ja. - Ļoti sen. Atceries to nakti, ko pavadijam Atēnas, kad tu teici, ka zini, ko domāju par Ričarda izskatu? Kad mes pirmo reizi satikāmies, tu teici, ka nekad neesi ticies ar Ričardu. Un tu doma, ka man ne reizi neienāca prata, ka vienīgais cilvēks bez. manis, kurš ir redzējis adresi, uz ku­ru laborantam janosutā izpētes rezultāti, esi tu? Doma, man ne reizi neienāca prata, ka es tev rakstu vēstulēs, stāstot, ko daru Grieķija, bet kads maniaks taja paša lai­ka mēģina mani nogalinat? Doma, man neienaca prata, ka tas maniaks uzskata, ka es kaut ko zinu - kaut ko, ko es­mu redzējusi Ričarda datora? Doma, man neienaca prata, ka tikai tu varēji zināt, ka manas rokas nonāks vēstulē, kuru tu Ričardam nosūtīji uz muzeju? Patiesību sakot, Kel­vin, tas bija vel daudz senāk, jau todien, kad mes satikā­mies pirmo reizi un kad tu teici, ka tas barbariskais to­mahauks ir Amerikas likteņa neapšaubamības pierādījums? Doma, man tas viss neienaca prata un es nesapratu, ka tu esi vājprātīgs rasists?

Tā nebija. Patiesība ta nebija. Tā vajadzēja but, taču nebija. Līdz brīdim, kad tu ieraudzīji to tetovējumu. Galu gala tev vajadzēja saprast, ka tādi vīrieši nesatiekas ar tādām sievietēm ka tu.

ja? Jo ļaunāk viņiem.

Bet tagad atgusties no romantikas žņaugiem. Žēl, ka nesaņēmies jau agrak, - kad runāji ar Kernigu un neko nepateici par secināju­miem, pie kādiem biji nonākusi, par tam iepelējušajām maizes dru- pačām, kas noveda tieši pie Kelvina Bouversa namdurvīm.

Tobrīd viņa vel neko nezinaja. īsti nezinaja.

Kelvins apsvēra dzirdēto. 1 .ietus lāses lija par viņa seju, taču viņš šķita nejūtam to.

- Un kam vel tu to visu esi izstāstījusi?

Debora klusēja - viņa, cik vien spēdama, nicinoši un nai­dīgi veras Kelvinam seja. Vīrietis uzjautrināts tikko jaušami

I pasmaidīja - tas liecinaja, ka viņš netic nevienam vardam, taču uzskata, ka viss ir kartība. Pagaidam.

- Mes viņu ieslegsim, - Kelvins noteica. - Līdz brīdim, kad viņa pati gribēs runāt. Ja viņa vel šaubas, ka mus jāuz­tver nopietni, domāju, vajag viņai paradīt kaut ko tadu, kas tūdaļ pārliecinās par pretējo.

Septiņdesmit treša nodaļa

Tas ir nams, Debora sprieda, vai kādreiz tads bijis. Taču tas nemaz nelīdzinājās namiem, kādus viņa līdz šim bija re­dzējusi. Tas vairak atgadinaja templi - senas Grieķijas tem­pli, kas celts no balta akmens un rotāts ar augstam kolon­nām. Kerniga izteicas, ka "Atrejs", iespejams, saņēmis krietnu summiņu no sava dibinātājā ēnu biznesa ienākumiem kara laika. Ši maja, domajams, celta par šo naudu. Tuvuma bija dzirdama satiksme, taču Debora nespeja noteikt, no kurie­nes īsti šis skaņas nak.

- To celis mans priekšgājējs, - paskaidroja Kelvins, mu­dinādams Deboru iet uz priekšu. - Cilvēks, kurš pirms piec­desmit gadiem aizsaka musu kustību. Edvards (ireivss. Iz­cils cilvēks un lielisks draugs. Bija man gluži ka tevs. Kaut viņš butu piedzīvojis šo bndi! Es to izmantoju ka rituālu zaļi musu nelielas organizācijās vajadzibam, taču patiesība sais­tība ir visai attala.

- Buržuju kroplības paraugs, - izmeta Debora.

- Es nerunāju par namu, - Kelvins iebilda, - lai gan an to celis viņš. Namam nav nekādās nozīmes. Ta ir tikai arēja čaula.

- Un ko ta sarga?

- Drīz redzēsi, - Kelvins izklausījās apmierināts, pat maz­liet satraukts.

Priekša bija zemu akmens pakapienu rinda, bet gala - mil­zīgas divviru durvis. Debora saka kapt augša. Puisis pa to laiku stiepa no mašīnas uz atru roku sameistaroto trapu.

Debora uz mirkli apstajas, kamēr Kelvins atslēdza dur­vis, un, cenzdamas izvairīties no Marta Zaķa glūnoša ska­tiena, pratoja, vai nevajadzētu laisties lapas. Kas butu ļau- nak: tikt nošautai uz vietas vai piedzīvot to, kas viņai sagatavots šaja nama?

- l aipni lūdzam, - Kelvins teica, atdarinadams astoņpa- dsmitā gadsimta augstmaņa kustības.

Viņi iegaja četrstūra foajē un talak pa gaiteni ar tumšam cietkoksnes grīdām un ierametam gleznām, kur bija redza­mi atlētiski vīriešu ķermeņi, kalnu ainavas un senu ieroču studijas. Pie vienas sienas bija melnbaltas fotogrāfijas - kla­siska laikmeta skulpturas (vai to reprodukcijas) muzeja, kur it visur redzamas svastikas. Visas fotogrāfijās bija uzņemtas trīsdesmito gadu beigas, un pie visam pierakstīts: Berlīne. Viena bilde bija redzami augstakie nacistu varasvīri formas­tērpos, kas apskata slaveno diska metēju.55

Neizlaižot no acīm Deboru un joprojām mērķējot uz, vi­ņu ar pistoli, Kelvins pieliecas un pavilka mala austrumnie­cisku paklaju - zem ta atklajas koka četrstūris, kas bija ma­zak izbalējis neka pareja grīda. Viņš parava paris iedziļinātus misiņa aizbīdņus, un grīda leni saka slīdēt prom - zem lū­kas paradijas akmens slipne, kas veda ēkas dziļumos.

- Lejā! - pavēlēja Kelvins, kurš, ieraudzījis Deboras sejas izteiksmi, šķita vel apmierinātāks neka pirmīt.

Viņa lēnam pavirzijas uz priekšu un bažīgi paskatijas le­jup. Milzīgie akmens bluķi, kas veidoja telpas sienu, šķita sa­vadi pazīstami.

- Kusties! - piebikstīdams ar pistoles stobru, mudinaja Kelvins.

Debora saspringa, bet tad saka kapt lejup. Kelvins viņai ai/, muguras paņēma milzīgu lukturi un iededza to. Debo­rai nacas pieliekties, lai palīstu zem koka grīdas. Uz bridi nāsis iesitas silta, apstradata koka smarža, taču, ejot dziļāk, to nomaca vēsas, miklas zemes smārds. Lukturis izgaismoja akmens sienas. Debora juta, ka, nonākot arvien dziļāk, pa­mazam kntas telpas temperatūra. Viņi bija nogājuši jau pusi ceļa, kad beidzot bija saskatams slipnes gals.

-Ak dievs! - Debora iesaucas.

- Tieši ta, - piekrita Kelvins. - Iespaidīgi, vai ne?

Leja bija redzamas smagas durvis, ko ieskava divas pa­matīgas kolonnas. Virs masivas durvju parsedz.es akmeni bija izcirsts trijstūris un dižciltīgi lauvas. Atreja dārgumu krātu­ve Mikenas - it ka ta butu atvesta uz Atlantus centru un iz­cirsta Džordžijas granīta.

Debora sagrīļojas.

- Precīzi atdarinats oriģināls, - Kelvins paskaidroja, - ti­kai par trešdaļu mazaks. To pilnīga slepenība desmit gadus buveja privāti salīgti celtnieki. Ļoti privāti. Lielāko daļu dar­ba paveica musu pašu cilvēki. Ši telpa nav redzama neviena majas plana vai projektā. Pat pārmeklējot namu no augšas līdz apakšai, neviens šo telpu neatradis.

Viņiem aiz muguras puisis cīnījās ar kasti - ta bija aprī­kota ar ritentiņiem un leni tika stumta lejup.

- Nesaprotu, - Debora iesāka. - Biju iedomājusies… Ne­saprotu.

Kelvins tikai pasmaidīja - ka allaž, maigi un saprotoši. Tad viņš izņēma no kabatas smagu atslēgu, bet no aķa siena no­ņēma lukturi.

- Domāju gan, - viņš noteica, liekot atslēgu durvis.

Mehānisms vairakas reizes noklikšķēja; Kelvins parava

aizšaujamo un durvis čīkstēdamas atveras. Aiz tam valdīja necaurredzama tumsa. Debora saklausīja čīkstoņas atbalsi.

- Un tu tiešam doma, ka, ieraugot šo te, es nopietni uz­tveršu tavus draudus mani nogalinat? - mazliet atguvusies, iesaucas Debora. - Tas tikai vel vairak nostiprina pārliecī­bu, ka tu esi jucis.

- Tu vel neesi redzējusi šo, - Kelvins iebilda, atverot sma­gas, kaltas durvis un iespidinot iekša gaismu.

Tur viss izskati jas tieši tapat ka tolosa kapenes Mikenas - bija gan bišu stropam līdzīgais kupols, gan ciklopiskie muri (tiesa, mazliet pelēcīgāki neka oriģinālā), gan stindzinošais tukšums. Bija ari šis tas atšķirīgs: milzīgi aķi lukturiem un koši sarkani karogi, kas nosēti ar svastikam. lāču pats gal­venais - un to ari izgaismoja Kelvina lukturis - bija cilvēks uz grīdas.

Tas gulēja uz muguras, bet viena roka bija izstiepta - it ka lūgtu.

Debora cieši aizžmiedza acis un sakoda zobus, lai par lu­pām neizlauztos skaļas elsas.

Uz. grīdas pie viņas kajam mētājas salauzta pīpe. Marku- su bija piemeklējis tads pat liktenis ka viņa tevu.

Septiņdesmit ceturta nodala

- Mes tevi te uz neilgu laiku ieslēgsim, - Kelvins paskaid­roja. - Mums jānokārto dažas lietas, un tad varēsim apru­naties.

- Tu nogalinaji viņu (Grieķija un atvedi uz šejieni? - De­bora iesaucas. - Kadeļ?

Patiesība viņu tas neinteresēja. Vienkārši viņai negribejas tikt ieslegtai tumsa - viena telpa ar Markusa līķi.

- Protams, ne, - Kelvins atbildēja. - Viņš atgriežas, lai uz­meklētu mani. Un atrada an.

- Un tad tu viņu nogalinaji, - Debora neatlaidas.

- Tā iznāk.

- Kapec? - Debora jautaja, cenzdamās runāt pec iespējas mierīgāk. - Markuss taču bija tikai aizrautīgs kolekcionārs, tapat ka Ričards, kurš iedomājās, ka atradis Agamemnona mirstīgās atliekas.

- Ta tiešam bija, - Kelvins piekrita. - Tikai lidz brīdim, kad viņš satika mani. Viņš aptvēra, kas mani saista ar manu priekšgājēju, un atklaja slepeno telpu, kas beigu beigas kļu­va par viņa kapu. Vismaz uz kadu laiku. - Viņš pasmejas par savu joku. - Atklājis manu… - Kelvins mekleja vārdus, - …manu filozofisko orientāciju, viņš saka pavisam citus mek­lējumus. Kad satikamies, viņš acīmredzot jau bija izdarījis to, ko tu vel nepaguvi.

- Ko tad? - Debora pajautaja, lai gan an to nemaz negri- beja zināt.

- Viņš uzzinaja, kas ir taja kaste.

Puisis, kurš bija iestūmis vitnnu gandrīz paša telpas vi­du, to dzirdot, pacēla acis.

- Tūdaļ bus kartība, - viņš teica, - vel tikai mazliet.

Deboras prāts drudžaini darbojās. Ja viņa izliksies, ka

daudz zina, bus lielākās izredzes radīt iespaidu, ka tas viss izstāstīts an citiem. Un tas palīdzētu palikt dzīvai.

- Ps visu zinu, - viņa teica.

- Nu, protams, - Kelvins nicīgi novilka. - Protams, ka tu visu zini.

- Es zinu, ka policijai atliek tikai veikt ballistisko eksper­tīzi tavai pistolei, un noskaidrosies, ka tu esi vainojams MV/) aģenta Sergeja Vološinova nave. Tu viņu nogalinaji tadeļ, ka viņš, tapat ka es, zinaja, kas ir taja kaste.

Kelvins saspringa. Pirmaja bridi viņš šķita neviltoti izbn- nits, taču tūdaļ savilka muti smaida.

- Gribi zināt, ko vel esmu noskaidrojusi? - Debora izai­cinoši turpinaja.

Bouverss nelikās par viņu ne zinis. Pagriezies pret skut- galvi, viņš pastiepa roku zem kastes, uztaustīja elektnbas vadu un iesprauda to. No segas apakšas atmirdzēja pārda­biska gaisma, kas uz rupji tēstajiem bluķiem meta savadas ēnas. Taru paša bndi virs galvas iedegas lampas, kas līdz šim nebija redzamas, Puisis atkapas līdz sienai - viņa seja šķita saspringta, ta pauda bažas, pat bailes.

- Patiesības mirklis, - noteica Kelvins.

Viņš piegaja pie zarka, leni un godbijīgi noņēma segu.

Kaste atradas izdēdējis, pavirši iebalzamēts līķis, taču lie­lākoties to klaja pecnaveš maska no mirdzoša zelta un laika gaita izbalējis sarkans karogs ar stilizētu ērgļa attēlu.

- Vajadzēja atstat viņu Iterline, lai sapūst, - Debora no­teica.

Puisis pagrieza galvu pret viņu, un uz mirkli Deborai šķi­ta, ka ir aizrunājusies par talu. Taču Kelvins tikai šķelmīgi un pašapmierinati smaidīja, un tas, šķiet, nomierināja skut- galvi.

- Beidzot musu ģenerālis ir majas, - Kelvins nočukstēja, un viņa acis spoži iemirdzējās, - un "Atreja" misija ir gala. Mes esam atveduši Ādolfa 1 litlera mirstīgas atliekas uz Ameriku, un musu biedri pulcēsies ap viņa kauliem. Kurš gan spes stāties pretī tadai armijai?

Tatad viņai izrādījās taisnība. Ja, dzīvību izglābt neizdo­sies, taču beidzot bija skaidrs, ka viņai taisnība.

Septiņdesmit piektā nodaļa

- Viņa visu zinājusi, - nošņāca puisis.

- Tam nav nozīmes, - Kelvins atteica un vel joprojām smaidīdams veras sava trofeja.

-Cilvēk, mums jaaprunajas. Tūdaļ!

Kelvina acis beidzot atravas no daļēji mumificota līķa un ieskatijas Marta Zaķa seja. Kadu mirkli viņš vienkārši pētīja nepacietīgā skutgalvja vaibstus, tad palocīja galvu un devas ara no telpas.

- Un viņa? - jautaja skutgalvis.

- lesledz viņu šeit! - pavēlēja Kelvins un veltīja Deborai platu smaidu. - Uz brītiņu.

Debora apsēdas bišu stropam lidzigajas kapenes - pec iespejas talak no Markusa lika -, skatijas uz stikloto zārku, kam pieversts vienīgais telpas apgaismojums, un iegrima do­mas. Savas aizdomas par Kelvina saistību ar šo lietu viņa bija apslapējusi ar cerību, ka no viņa varēs uzzināt, kur atrodas ierocis un kas tas patiesība ir. Nu izrādījās, ka cenbas biju­šas veltas.

Bet ne jau tikai tadeļ tu ignorēji savas aizdomas par Kelvinu, vai ne?

Viņa bija tas ignorējusi tadeļ, ka…

Ja tev izdotos pārliecināt sevi, ka ta nav taisnība…

…jus varbūt kopa apmestos kada majiņa ar zedeņu žo- dziņu un kopa audzinatu savus statistika uzskaitītos divus, komats, divus bērnus?

I ikteņa ironija, vai ne? Viņa bija nomakusi savas bažas, lai dibinātu attiecības - ka tada izkāmējusi televīzijas seriā­lā varone -, un nu mīļotais (kopa ar savu rokaspuisi Marta Zaķi) ir gatavs viņu nogalinat. Viņa tiks spīdzinātā tik ilgi, kamēr atzīsies, ka neko nav izstāstījusi federaļiem, un tad viņu nogalinas, bet asinis izmantos primitīva apbedīšanas ri­tuālā, kas veltīts fanatiskam militāristam, kura varda boja gājuši miljoni. Gandrīz jasmejas. Gandrīz.

Taču visas iespejas vel nebija izsmeltas. Pratodama par savam attiecībām ar Kelvinu, Debora ar pirkstu galiem no aizmugurējas kabatas lēnam vilka ara nagu vīlīti. Ar to viņa tik ilgi bakstīja kabeli, ar ko bija sasietas rokas, kamēr tas padevas. Viņa neatlaidas hdz brīdim, kad beidzot varēja at­brīvoties no važam un aizmest tas tumšaja kakta.

Piecēlusies kajas, Debora piegāju pie stiklotas vitrīnas un ar pirkstu galiem mekleja aizbīdni. Tie bija divi - katrs sava gala. Atvērusi tos, viņa pacēla vaku. I ,iķis oda pec formaldehida, bet varbūt viņa šo smaržu bija tikai iztēlojusies. Debora satvēra pēcnāvēs masku abas rokas un bez piepūles pacēla.

Seja zem tas bija izdēdējusi, taču pilnīgi noteikti ta bija vīrieša seja. Ar mazam, spurainam usiņam un matu šķipsnu uz pieres - zem tas bija redzams kaut kas līdzīgs lodes cau­rumam. Acis bija aizvērtas un iekritušas.

Cik daudz ļaužu gājis boja ši cilvēka deļ? Un cik daudz slepka­vu vel iedvesmos šie kauli?

Debora ar acīm mekleja ieroci - kadu vaļīgu akmens ga­balu, ar ko varētu sašķaidīt šo liki sīkas druskas. Tas butu ' / /

pēdējais viņas nepakļaušanas akts.

Bet var izmēģināt ari ko citu.

Soļodama apkart zarkam, Debora apsvēra visas iespejas. Bet tadu nebija. Tomēr padoties nedrīkstēja.

Bija vajadzīgas piecpadsmit minūtes. Pabeigusi viņa pa­vilka aiz redzama elektrības vada, līdz tas tika izrauts no sienas - gaisma bez trokšņa nodzisa, un viņa palika tumsa. Apsedusies un atspiedusi muguru pret veso akmens sienu, viņa ieklausijas attalajos pērkona dārdos un - diemžēl ne­veiksmīgi - centas pilnigaja melnuma kaut ko saskatīt. Ta nosēdējusi tikai dažas minūtes, viņa izdzirdēja, ka durvis pa­griežas atslēga un noklikšķ slēdzenes mehānisms. Debora piecēlās kajas un salika rokas aiz muguras. Tam bridi dur­vis atvērās.

Varbūt tas ir Kerniga.

Taču tas bija Marta Zaķis, bet viņam sekoja Kelvins.

- Ta kuce izdauzījusi lampas, - teica skutgalvis.

- Kada tam nozīme, - atbildēja Kelvins.

- Ps neredzu, ko daru, - puisis žēlojās, ar mazajam ačte- lem blenzdams tumsa.

Debora iztēlojas satrauktas, mazliet nobijušas sejas - un nopriecājas. Neģeji uztraucas, ka viņai tomēr izdevies atve- dinat līdz šejienei federaļus.

- Mainīsim plānu, - noteica Kelvins. Balss atkal bija pil­nīgi rama.

Kad skutgalvis atkal uzklaja zarkam segu un saka to stumt ara, Kelvins nomērķēja pistoli Deborai tieši seja. Tad viņš savilka lupas tikko jaušama smaida un sacīja:

- Uz redzešanos, Debora!

Septiņdesmit sestā nodaļa

Debora nevilcinājās. Ieraudzījusi pistoli, viņa pakapas di­vus soļus atpakaļ. Kelvins vel joprojām bija labi apgaismots, taču aizkaitina jums viņa sejā liecina ja, ka savu upuri viņš tumsa pazaudējis. Kelvins virzīja pistoli no vienas puses uz otru, bet Debora tikmēr spēra vel divus klusus soļus, nogu­las zeme un savilkas čokura. Viņas acis vel joprojām bija pie­vērstas Kelvinam, kurš nekustīgi staveja durvis. Viņa novil­ka vienu kurpi un aizmeta prom. Ta piezemējās tns jardus talak - troksnis bija pietiekams, lai pievērstu Kelvina uzma­nību. Viņš izšava vienreiz, otrreiz - blīkšķi dobji atbalsojas slēgta ja telpa.

Debora saklausīja rikošetu un, aizturējusi elpu, savilkas vel mazaka kamoliņa.

-Nāc, -atskanēja skutgalvja balss, kas nu bija jau atklati nepacietīga. - Mums jabrauc prom!

Debora paskatijas augšup, taču centās nekusteties - ga­dījumam, ja Kelvina acis jau pieradušas pie tumsas. Viņš vel joprojām bija pacēlis pistoli šavienam. Taču nebija pārlieci­nāts, ka trāpījis mērķi.

- Vai piebeidzi to kuci? - uzsauca Marta Zaķis, pacēlis acis no kaites, ko stūma uz slīpnes pusi. Viņš izklausijas sa­traukts. - Man vajadzīga palīdzība. Nav laika…

- Ja, - Kelvins atbildēja, - laikam.

- Laikam? Tu taču vari to parbaudīt!

- Bet viņa tikmēr tumsa paslīdēs man garam, tapat ka Mi­kenas viņa paslīdēja garam tev? - uzbrēca Kelvins, beidzot nolaizdams pistoli. Tagad viņš skatijas uz puisi - saspring­tais augums liecinaja, ka viņam nepatīk uzklausīt pamacibas. - Bet tam nav nozīmes, - viņš piebilda. - Tam skuķim tik un ta beigas.

Vel ne, tu, kuņas dēls!

Kelvins noteiktiem soļiem kapas atpakaļ; jau nakamaja mirkli smagas durvis aizveras un tika aizslēgtas. Toloss ieslī­ga pilnīga tumsa.

Debora nopūtas un centas atcerēties, vai bridi, kad ap­kart svilpa lodes, viņa skaitījusi lūgšanu.

laikam jau ja. Daļēji tu vel joprojām…

Un ko nu? Tie neģēļi, šķiet, nedoma ja atgriezties - laba ziņa -, taču likās pilnīgi pārliecināti, ka viņa vairs nav bīsta­ma, un tas bija savadi. Viņiem nebija vajadzīga ķilniece; viņi negribeja to vazat sev Ildzi. Vai tiešam viņa bija nolemta ba­da nāvei šaja slegtaja telpa, kur vienīgais sabiedrotais ir lī­ķis?

Tam skuķim tik un ta beigas, bija teicis Kelvins.

Bravūra? Bet varbūt viņš tiešam ticēja tam, ko saka?

Ši doma biedēja. Cik ilgs laiks paies, kamēr Tonja atradis smaržu pudelīti? Ta bija norunātā zīme. Ja viņas aizdomas par Kelvinu atbildīs patiesībai, viņa atstas zirni, ko Tonja at­radis, tīrot telpas. Tam bija jabut kaut kam ļoti sievišķīgam, ko Debora parasti nelietoja. Kaut kam meitenigam, ka bija teikusi Tonja: lupu krasas triepienam uz, spoguļa, labi redza­ma vieta noliktam auskaram, pudelītei ar Chanel No. 19 - kaut kam tadam, ko sieviete pamanītu, tiklīdz ieietu telpa. Ta bija zīme, ka viņa atklajusi…

Un zīme, ka atkal neveiksmīgi mēģinājusi but…

Kas? Sieviete? Muļķības! Viņai nebija vajadzīgs vīrietis, lai pieradītu, ka ir sieviete.

Ta tu vienmer saki.

Un turpināsi teikt.

Zaudējuma sāpes un nožēla, ka viņa vairs nekad neflir- tes ar Kelvinu Bouversu, pārvērtās nenozīmīga, smieklīgā sīkuma bridi, kad šis vīrietis tik rūpīgi, tik apzinati bija iz- velejies vardu, kada viņu uzrunāt. Vidiete.

Sasodīts, kaut tu degtu elles ugunis!

Debora jau sen bija nojautusi, ka viņai taisnība; ja kada sirds stūrīti vel dzīvoja cerība, ka viņa kļudijusies, vajadzē­ja šo stūrīti atklat un apcirst - jo šis alkas bija parak absur­das, parak stulbas un parak bīstamas. Apcirst un sadedzi­nāt kopa ar Kelvinu.

Sadedzināt…

"Papat ka pusi viņas matēs ģimenes locekļu Aušvice bija sadedzinājuši tadi paši neģēļi ka Kelvins Bouverss un tas kaulu kaudzītes īpašnieks, ko tik ļoti bija centusies saglabat organizacija "Atrejs".

Sadedzināt.

Pagaja laiks, kamēr Debora aptvēra, ka telpa vairs nav tik vess ka agrak; to, ka tieši viņi nolēmuši savu upuri no­nāvēt, Debora saprata vel velak. Viņa izmisīgi taustijas ap- kart telpai, lai uzmekletu mun kadu vaļīgaku akmentiņu - un tam bridi atskarta, ka bluķi ir silti.

Sadedzinat.

Tev tikai tā likās.

Bet ar katru bridi kļuva arvien skaidraks, ka akmens sie­nas top kārstākās un kārstākās. Vel pēc minūtes Debora jau bija pilnīgi pārliecinātā, ka saož. dumus. Viņa aiztaustijas līdz durvīm un ieklausijas.

Taluma skaņoja pazīstami krakšķi un sprakšķi - kaut kur strauji izplātījās uguns.

Tam skuķim tik un ta beigas.

Ak dievs!

Nama plosījās liosmas, un tolpa ar akmens sienam nu bi­ja ka milzīga krāsns. Smagas ciedra koka durvis vel nebūs sadegušas, ugunsdzēsēji vel nebūs paguvuši iekļūt iekša, bet viņa jau bus mirusi - ķermenis bus zaudējis šķidrumu un iz­kaltis ka mūmija, kas apglabata Saharas tuksneša smiltis. Un tam bridi piķa molnaja turusa uzplaiksnīja izmisums - nevis nomāktībā vai bezcerība, bet gan izmisums visa ta patiesa- ja, briesmigaja, iznicinošajā godība - vārds, kas neatkapas…

Sadedzināt.

Septiņdesmit septītā nodaļa

Ne, Debora domas apņēmās. Es nepadošos! Vel ne.

Viņa sita pa durvīm un sauca pailga, līdz rīkle saka sūr­stot un bija jasak klepot. (Gaiss kļuva arvien sausaks un oda pec dūmiem, kas nebija saskatami. Debora atkal taustīja sie­nas un juta, ka viņu pārņem panika. (Gaiss bija tapis biezs un koda acis. Viņa piespieda sevi lūkoties tumsa un gaidīt, kad uguns liesmas noradīs, kur mūris ir sācis brukt. 1 ,ai gan zinaja, ka telpa iedziļināta zeme. ja ari izdotos izkustināt ak­meņus, vienīgais, ko viņa atrastu, butu blīvais un smagais Džordžijas mals.

Doma!

Viņa apsvēra iespēju rāpties augšup, taču tolpa pec for­mas atgadinaja zvanu, tadeļ rapšanas atkrita. Un ja ari iz­dotos nonākt augša, izejas tur nebija. Turklāt dumi tur bus biezāki, gaiss - pat divkārt kārstāks, jo eka virs šis telpas bija vienās liesmas.

Gluži kā ugunskura, kura cep gliemežus, Debora nodomaja. Liesmām nemaz nav tieši jaskar tevi, lai izceptu.

Tonja smaržu pudelīti atradis tikai no nta; taču policija tik un ta nezinās, kur meklet.

Doma.

Taču nebija jau, par ko domāt. Ara tikt nebija iespējams, palīga saucienus neviens nedzirdēja. Ugunsdzēsēji ieradīsies, kad viņiem piezvanīs kads kaimiņš, kurš bus pamanījis lies­mas, - ja vien tadi kaimiņi vispār bija -, bet tad jau bus par veļu.

Akmeņi pie durvīm bija paši kārstākie, un Debora instink­tīvi atkapas no tiem. Tas šķita loģiski: uguns plosījās nama un pagraba, bet otra pusē tolosam bija augsne un klintis. Ja, ši telpa atgadinaja milzu krāsni, taču bija kada atšķirība. Lai nomirtu, bus vajadzīgs mazliet ilgāks laiks - un tas droši vien skaitams minūtēs.

Pēkšņi Debora kaut ko atcerējās.

Precīzi atdarināts oriģināls, Kelvins bija teicis.

Labi. Ko mes par šo oriģinālu zinām tādu, kas varētu palīdzēt?

Neko. Neko noderīgu. Ta ir telpa ar mūra sienam un koka dur­vīm, kas degs ilgāk, neka tu cepsies.

Ne. Kaut kas tomēr ir!

Debora pieskrēja pie durvīm un piespiedās siltajiem ak­meņiem pa kreisi no tam.

Tas ir neprāts, bet te ir mazliet vēsāks!

Viņa saka taustīties, lai atrastu siena kadu izcilni.

Kur tu rāpsies? Griesti taču ir velvēti!

- Pirmās desmit pēdas ir vertikālās. Tatad mazliet pakap- šos uz. augšu.

Viņa uztaustīja nišu un saka vilkties augšup. I ,enam - vis­pirms viena kaja, tad otra atravas no netīras grīdas un cik- lopiska mura atdarinajuma uzmekleja atbalsta punktu. Ro­ku pirksti smeldza, kamēr viņa ta taustijas. Neka.

Viņa klepodama nokrita atpakaļ.

Tas nav iespejams.

Tad viņa, ap/inati izvairīdamas no netālu guloša līķa, de­vas pie sienas durvīm otra ja puse.

Atkal pastiepusies uz augšu, viņa ieķeras ar pirkstiem ka­da neliela niša un pievilkās. Šoreiz kajas uztaustīja izcilniti, tadeļ viņa varēja pakapties divas pēdas augstak - pietieka­mi, lai aizsniegtu durvju pārsedzi. Balansēdama gaisa, viņa satvēra parsedz.es četrstūra galu un iekliegdamas palika ka­rājoties. Kadu bndi, kuļadama kajas, viņa ta šūpojas viena roka, bet tad pastiepas un ieķeras parsedze an ar otru. Ja neizdosies pievilkties, viņa nokritis.

Asa parsedzes mala spiedās plauksta. Debora vilkās aug­šup.

Parsedze bija pusotru pedu plata - pietiekami, lai pie- plaktu milzīgajam trijstūra bluķim. Piespiedusi tam roku, De­bora parbaudija, cik tas karsts.

- Tu, kuņas dels, teici, ka tas ir precīzs atdarinajums, - viņa skaļi nočukstēja. - Tagad mes to parbaudisim!

Ieķērusies akmens bluķos abas puses izciļņiem, viņa leni pieceļas kajas. Kupola deļ nacas atliekties atpakaļ. Tad viņa atvēzēja kaju un sagatavojas spert pa karsto akmens paneli, kura bija iecirsti dižciltīgie lauvas.

- Atdarinajums, - Debora izgrūda. - Tikai par trešdaļu mazaks.

Un tas nozīmē, ka šis bluķis ir tikai kadu collu biezs, jo tas iz­mantots vienīgi tādēļ, lai sadalītu svaru, kas spiež uz pārsedzi…

labi. Tagad mes redzēsim!

Viņa spēra no visa spēka.

Rezultāts bija tikai stipras sāpes ka ja, un Debora ieklie­dzas. Viņa sagrīļojas un gandrīz nokrita. Tad viņa spēra at­kal - daudz spēcīgāk - un atkal iekliedzās.

Pauze, atkal spēriens, jau daudz mežonīgāks, lai gan ta varēja satriekt kaju.

Tagad šķita, ka smagnējais akmens bluķis drusku pade­vies. Debora spēra velreiz un saklausīja klusu krakšķi. Viņa atieza zobus ka plēsoņa.

Vel divi spērieni, un akmens šķembas pašķīda uz visam pusēm. Trešais speriens, un viņa jau saskatīja gaismu - sār­tu, mirgojošu, briesmīgu, taču gaismu.

Debora notupas un saka dauzīt akmeni ar dūrēm. Atkal atskanēja krakšķis, un tumsa paradijas dzintarkrasas mir­dzums - ka lava, kas nakti līst pari vulkānā kratera maļam. Un nakamaja mirkli no klints izvirzījās gabals viņas galvas lieluma. Nopriecājusies Debora pavērsa pret to plecu, sašū­pojas un tad no visa speķa atspiedas pret bluķa gabalu. Tas mazliet padevas. Viņa atkartoja šo kustību vel un velreiz, līdz trijstūris sašķīda un cilnis paveras.

Debora to pagrūda, un bluķis ar milzīgu troksni nogāzās zemē. Viņa jau nosprieda, ka tagad varēs pa caurumu izlīst ara, taču pekle, kas valdīja aiz sienas, lika apdomaties. Šķi­ta, ka liesmas apņēmušas ikvienu šaja nama atrodamo koka gabaliņu. Dnz vien tas sabruks - un nebija svarīgi, vai tiks sagrauts an toloss. Nekavējoties jaizkļust no šis ēkas, citādi bus par veļu. Viņa pēdējoreiz atskatijas uz kapeņu telpu, ku­ru tagad izgaismoja tikai uguns liesmas, un izkapa uz arējas parsedzes malas.

Karstums bija neciešams. Debora notupas ceļos, pagrie­žas ar seju pret eku un pec tam lēca - uz pedam, lai atbrī­votu ceļus un potītes.

Nedega vienīgi akmens slipne. Līdz šim brīdim dzīvību Debora bija uzturējusi doma, ka viņa atrodas zem uguns un dūmiem, nevis virs, taču jarapjas augša, lai tiktu ara. Debo­ra pielieca galvu un saka skriet. Nonākusi slipnes augšgala, viņa juta, ka karstums tikai pieņēmies speķa. Bija redzama kada svira. Viņa to pavilka, un luka paveras. Tūdaļ paradl- jas an sprakšķošas liesmas.

Debora izbaza galvu ara - mati karstuma sačokurojas un saka kust. Priekša bija pamatīga uguns siena. Izejas nebija.

Taču an palikt nedrīkstēja. Neļaudama sev attapties, Debo­ra izrāpās ara un saliekusies skrēja prom pa gaiteni. Kreklu viņa bija pārvilkusi pari galvai un elpoja sekli.

(Gaiteņa gala viņa nonaca līdz durvīm un pieskaras rok­turim. Tas bija tik karsts, ka delna nočukstēja un tikai tad viņa sajuta dedzinošas sāpes. Debora atravas un skrēja ta­lak - maca klepus, jo elpot kļuva arvien grutak. Nakamo durvju rokturis bija vesaks, taču tas izrādījās skapis. Viņa noelsas, savilkas čokura un nometas ceļos, lai ieelpotu gai­su, kas pie grīdas bija tīrāks un vēsāks. Salīdzinot ar to, ko bija elpojusi vel pirms mirkļa, šis šķita spirdzinošs ka kalna strauts. Debora atkal pieceļas un metas mežonīga skrejienā. Beidzot - beidzot priekšā bija durvis, kas veda ara no ēkas.

Virs galvas kaut kas skaļi nokrakšķēja - iebruka griesti, un sijas sašķīda sīkas drumslas. Debora pielieca galvu un me­tas pie durvīm; jau nakamaja mirkli tanī vieta, kur viņa bija stāvējusi, nogāzās baļķis, kas eksplodeja ta, it ka butu pie­bāzts ar dinamītu. Durvis, karstie aizbīdņi, nepakļavigas, kaitinošas bultas - un tad jau viņa ieelpoja veso, miklo nakts gaisu.

Debora izskrēja uz ceļa, ko apgaismoja ne tikai degoša maja, bet an triju ugunsdzēsēju mašīnu bākugunis. Viri, kas tobrīd bija vienojuši kopa šļūtenes, pavērtam mutēm raudzi- jas Debora. Kad viens no viņiem, paķēris skabekļa masku, pieskrēja klat cietušajai, viņa izdzirdēja kadu sakam:

- Viņi teica, ka iekša neviena nav! Viņi teica…

- Vai tur vēl kads palika? - jautaja kads ugunsdzēsējs maska, kas bija satvēris viņu ka bērnu un palīdzēja pieveikt pakapienus.

Deboru pēkšņi parņema neizsakams vājums - šķita, ka vi­ņa nespēj parunat, kur nu vel iet -, un viņa atslīga pret ugunsdzēsēja plecu.

- Kads? - viņa atkartoja.

- Vai tai eka vel kads palika? - vīrs atkartoja. - Mes ne­varam to nodzēst. Mes tikai pielūkosim, lai uguns neizpla­tās talak. Rka nodegs. Iekša taču neviena vairs nav, vai ne? Debora bndi padomaja un tad papurinaja galvu.

Lai deg.

Septiņdesmit astotā nodaļa

Rīts. Debora nakti bija pavadījusi Greidija slimnīca - pro­filaksei. Organisms tika apgadats ar skābekli, tika apkoptas grieztās un dedzinātās brūces, ka ari nobrazumi - viņu aprū­pēja vairakas medmāsās. Beidzot viņai tika paziņots, ka rīt­ausma - pec īsas, taču ļoti noderīgas izgulēšanas - dnkstes doties majas. Jau sešos pie viņas ieradas Kerniga un Kins.

- Bija smaga nakts? - apjautajas federālais aģents.

- Normālā, - atteica Debora.

- Velaties izstāstīt?

- Ne šeit, - Debora iebilda. - Uz manas zemes.

- Majas?

- Muzeja.

Mašīnu ielas vel nebija daudz, tadeļ viņi galapunktā no- naca jau poc divdesmit minūtēm.

- Vai mes varētu aprunaties Ričarda istaba? - Debora jau­taja.

- Protams, - atbildēja Kerniga. - Kadeļ tieši tur?

- Nezinu, - Debora paraustīja plecus. - Droši vien tadeļ, ka ta bus piemerota vieta punkta pielikšanai.

Kerniga apsēdas pie Ričarda rakstamgalda un nolika priekša savu piezīmju gramatiņu. Debora iekārtojās atpūtas krēsla - ar muguru pret grāmatplauktu - un izbaudīja adas maigo pieskārienu rokam un plaukstam, no kuram vienu bija nācies pamatīgi apsaitēt. Apdegumu arstešanai viņai bija iedoti dažnedažādi krēmi un losjoni, taču ada šķita papīram līdzīga, ļoti jutīga un nemitīgi tirpa. Kins apmulsis vēroja

vinu.

/

- Te taču mēs pieliksim punktu, vai ne? - Debora jautaja.

- Par sevi nezinu, - iesaka Kins, - jo nāksies mēnešiem ilgi rakstīt papīrus, taču darīšu visu, kas manos spēkos, lai aiztaupītu jums neērtības.

- Esat pārliecināti, ka tas bija viņš?

- Bouverss? - parjautaja Kerniga. - Ja. Furgonu mes at- radam, degot Virdžinijas augstienes ieplaka.

- Avarējusi?

- Grūti pateikt, - aģents turpinaja. - Drīzāk izskatas, ka sadegusi.

- Sadegusi?

- Pašsadedzinašanās ir šadu politisko mocekļu iemīļots rituāls, - teica Kerniga. - Fai gan mēs nesaprotam, kadeļ, jo viņiem taču acīmredzot izdevās aizbēgt, Ildzi paņemot to, ko viņi tik ļoti bija meklējuši. Mašīna atradam divus līķus. Viens no viņiem - skutgalvis ar tetovējumiem, par kuru mums stāstījāt. Savukart tas, kurš sedeja pie stūres, vistica­māk, bija Kelvins Bouverss. Bus japagaida atskaites no zob­ārstiem, taču šķiet, ka neesam kļudijušies. Mašīnas aizmu­gure, kaste, bija vel viens cilvēks. Vai tas, kuru es domāju?

- Ne, - atbildēja Debora. - Viņi nepaņema Ildzi to, kuru tik ļoti bija meklējuši. Iespējams, tadeļ viņi an aizdedzinaja mašīnu un sadega paši. Trešais bija Markuss. Es apmainīju līķus un to otro atstaju sadegam "Atreja" kapenēs. Viņi ļoti steidzas un tobnd neievēroja atšķinbu, taču dnz vien sapra­ta, kas noticis.

Kins klusi iesvilpās.

Kerniga paskatijas uz Deboru. Viņš klusēja, taču Deborai šķita, ka stastitais uz. aģentu atstajis iespaidu. Viņa nover- sas, jo negribēja manīt apbrīnu vai nožēlu; viņai gribējās pec iespejas atrak visam pielikt punktu.

- Vai pēcnāvēs maska izturēja ugunsgrēku? - viņa pēkšņi iejauta jas.

- Bet ne tik labi/lai varētu to izlikt apskatei. Piedodiet.

- Viss kartība, - Debora atteica. - Markusam butu pati­cis, ja viņam uzliktu Agamemnona pēcnāves masku un sa­dedzinātu uz sarta. Vai, - viņa skumji pasmaidīja, - kaut ko līdzīgu.

-Ziniet, kad vācieši iebruka Grieķija, - Kerniga iesaka, - I Iitlers pavēlēja Atēnas nebombardet. Viņš šo pilsētu uzska­tīja par savam garīgajam majam. Medz teikt, ka Otrais pasaules karš bija moderns tehnoloģiju ziņa, taču absolūti arhaisks, ja uzskaita mērķus.

- Ienaidnieka iznicināšana, - noteica I )ebora. - Svešu pil­sētu, kulturas, cilvēku izskaušana.

- Diži plāni tadai organizacijai ka "Atrejs", ja ņem vera, ka taja allaž bijuši tikai daži locekļi, - piebilda Kerniga. - Tāda droši vien ir cena par slepenību un paranoju. Nevar ta vienkārši pieņemt cilvēkus no malas. Un tomēr izskatas, ka viņiem bijis kaudzēm naudas.

- No Greivsa?

Uz bridi Kerniga šķita apmulsis.

- Greivss, ar lielo G, - turpinaja Debora. - Pdvards Greivss, militārās policijas virsnieks.

-Ak, ja. Viņš, šķiet, Francija nopelnījis daudz, naudas un izdevīgi ieguldījis, tiklīdz nokļuvis Štatos. I ielisks uzņēmējs, neko teikt. Un godajams.

Debora nošņācās. Viņa šajos vārdos nesaskatīja paradok­su.

- Tagad, kad zinām, kas vadīja "Atreju", - turpinaja Ker­niga, - varēsim piekļūt an viņu bankas kontiem. Domāju, atklasies, ka Kelvins Bouverss bijis diezgan labi nodrošināts. Lai realizetu tadu plānu, jārēķinās ar izdevumiem.

Debora novērsās. Viņu taču bija fascinējusi Kelvina aura, ša vīrieša spēks un pašparlieciba. Si doma nedeva mieru. Vi­ņa taču allaž bija pārliecinātā, ka ir imūna pret tadam lie­tam. ,

Varbūt tas nav iespejams. Isibak piesargāties neka…

- Kad jus atgriezāties pie Bouversa, - Deboras domas partrauca Kerniga, - vai jus jau zinājāt?

- Ko? - Debora nemierīgi sagrozījās, nespēdama izturēt ciešo aģenta skatienu. '

- Vai jus zinājāt, ka viņš ir tas nacists, kurš nogalinaja Ri­čardu?

Kadu bridi Debora klusēja, tad gluži ka samulsusi novēr­sās un papurina ja galvu.

Kad Kerniga un Kins aizgaja, Debora turpinaja nekustīgi sēdēt vel desmit garas minūtes, domadama par Markusu un Ričardu, mazliet an par Kelvinu. Viņa bija iedomājusies, ka Atreja pēcnāves maska ir zelta plāksne, ko senos laikos lika mirušajam uz sejas, bet izrādījās citādi. Ta bija maska, kuru Kelvins - un viņam līdzīgie - nesaja katru dienu: pastavigie meli, kas ļava dzīvot šaja pasaule nepazītiem un nebaidīties, ka tiek atklata viņu patiesa seja. Cik daudz šadu cilvēku šo­dien mīt Džordžija un Amerika? Cik daudz ir to, kas izlie­kas par parastiem cilvēkiem, taču patiesība ienīst, nicina un ir gatavi iznicināt ikvienu, kurš nav līdzīgs viņiem un netic tam, kam tic viņi, un nemīl to, ko mii viņi? Šl doma bija skaudra un nomācošā - šķita, ka sirdi un plaušas sagrabis dzelzs cimds.

Bērni un viņu tēvi, Debora domas secina ja.

I.uk, kas šaja lieta bija pats butiskakais. Debora un viņas tevs, Tonja un viņas tevs, Markuss un viņa tevs, Aleksan­dra un viņas tēvs. Un, pārnesta nozīme, an Ričards. Varbūt pat Kelvins un Greivss - militārās policijas virsnieks, kurš ievadījis viņu organizacija "Atrejs". Tad vel pats Atrejs un Agamemnons, Agamemnons un Orests, kurš atriebās mātei slepkavai… Priams un 1 lektors. Ahillejs un Pirs. Neskaitami - un viņai nezināmi - upuri nāves nometnes, kur boja gaja gan tevi, gan deli. Atreja nama lāsts - slepkavības un atrie­bības akti, ko pastrada paša tuvākie. Sēžot šaja klusuma, De­bora iztēlojas šo lāstu ka asinis spiežamies cauri audumam, izplātāmies ka infekciju, kas skar visus apkārtējos. Viņa pie- versas gramatai "Nacistiskas Vacijas uzplaukums un posts".

Kelvins ir miris - izdarījis pašnavibu, jo nav spējis pār­dzīvot neveiksmi. Viss, protams, bus atkarīgs no zobārstu ziņojumiem. Bet kurš gan cits tas varēja but? "Atreja" dar­bojas divi cilvēki. Diezgan nožēlojami. Taču naids, kadu šie cilvēki nesa sevi, bija neproporcionāli liels un tatad ļoti bīs­tams.

Pēkšņas atjausmas pārņemtā, Debora sastinga.

Divi? Ne. Bija taču vel trešais - tas, kuru viņa manīja fur­gona pirms braukšanas uz Kelvina namu…

Un tas nozīme…

Jāpiezvana Kernigam. Viņa pagriezās krēsla un tanī paša mirkli saklausīja nodevīgo klikšķi - grāmatplaukts viņai aiz muguras saka leni griezties.

Septiņdesmit devītā nodaļa

Viņa nedomaja, ka telpa aiz grāmatplaukta ir zemaka tem­peratūra ka istaba; tatad aukstums, ko viņa sajuta skrienam par muguru, bija tikai pašas iztēlos auglis.

- Sveiks, Kelvin, - viņa noteica.

Viņš pagaja garam Deborai un aizslēdza durvis. Viņš iz- skatijas izvardzis, izturēšanas bija zaudējusi vieglumu, bet uzvalks nebūt vairs neatgadinaja moderni sagumzīto tērpu, kas viņam tik ļoti patika; mati bija izspūruši, seju klaja pu­tekļi un asinis. Roka Kelvins turēja garo nacistu dunci - ta­ču šķita, ka viņš par to aizmirsis. Viņš atgadinaja bīstamu, neprognozējamu psihopātu, un Deborai tas nepatika.

- Neesi pārsteigtā, mani redzot? - Kelvins jautaja.

- Nebūt ne, - Debora atbildēja. - Tas pēdējais ķerto uz­vedums bija īsti tava gara. Fsmu lasījusi par diž.o nacistu es­tētiku: skaistums un tīrība, ko sasniedz ar genocīda palīdzī­bu. Ja ta nebutu tik pretīga, varētu pasmieties. Policija tajos līķos, ko tu pameti degošaja furgona, droši vien atradis lo­des, vai ne?

- Diemž.el tas bija manas pēdējas lodes, - Kelvins atzina. - Bet šis, - viņš piebilda, atcerējies par dunci, - spriedis vi­sai poētisku tiesu. Ka tev šķiet?

Debora paskatijas uz dunci, taču neko neteica.

- Tiesu, - Kelvins neatlaidas un, paspēris soli tuvāk De­borai, saka runāt vel nepiekapigak, - par to, ko tu izdarīji pagajušonakt. Par to, ko tu izdarīji ar…

- Der Fiihrer? - Debora viņu partrauca, un balsi nebija iespējams apslapēt nicinājumu. - Viņš beidzot tika kaunpilni sadedzināts. Un zini, kas ir labakais? Ka tu pats pielaidi uguni.

-Aizveries, - Kelvins nošņāca, pacēlis dunci.

Ko tu dari?

Debora nezinaja atbildi. Viņa apzinati kaitinaja Kelvinu - iespējams, tadeļ, ka ta varēja izsist viņu no līdzsvara, bet var­būt tadeļ, ka viņš bija pagalam stulbs vīrietis, kuram parak ilgu laiku veltīta pārmēru liela uzmanība.

- Jus esat idioti, - viņa izgrūda. - Galējie rasisti? Jāsme­jas!

-Aizveries, žīdiete! - Kelvins uzkliedza.

- Tu nespēj mani ievainot, - Debora atbildēja, piecelu- sies kajas un iztaisnojusi muguru. - Un ari tavs duramais nevar, tapat ka tavi karogi, saukļi un puiciskas idejas, ta­pat ka tavi…

Viņš tuvojas - mežonīgi metās uz priekšu - un Debora izbaudīja savvaļas dzīvnieka cienīgu prieku, kad spēja izlo­cīties, atvairīt sitienu un dot pretsitienu. Viņa necirta pļau­ku; viņa sita ar durem pretiniekam pa seju, tadeļ tam ka bok­serim nacas satvert viņu un piespiest sev pie krūtīm, lai neļautu atvēzēties. Debora ar celi belza Kelvinam pa kajstar- pi - spēji un no visa speķa -, taču viņš bija paredzējis šadu gājienu un pavirzijas pa kreisi, vienlaikus nogrūžot Deboru uz gultas. Jau nakamaja mirkli viņš centas apvaldīt viņas ro­kas, lai pats varētu pacelt dunci.

Tad pie durvīm atskanēja klauvējiens.

- Mis Millere?

Ta bija Tonja. Kelvins iepleta acis. Ar vienu roku viņš sa­žņaudza Deboras rīkli. Viņa pretojās, tadeļ Kelvinam nacas palaist vaļa dunci, lai savaldītu mežonīgo sievieti. Debora nespeja parunat, nespēja izdvest ne skaņu. Viņa cīnījās un centās uztvert apslāpētos Tonjas vārdus aiz durvīm.

- Tis tikko atnacu, taču nezināju, ka ari jus esat šeit, - Ton­ja turpinaja.

Kelvins saspringa, un viņa roka spēcīgi žņaudza sievietes kaklu. Tad viņš saka plati smaidīt.

- Viņa nezina, - Kelvins nočukstēja. - Kuš… - Un Debo­rai par pārsteigumu viņš uzsauca, - Tonja, vai vari pagaidīt dažas minūtes? Tu mus pieķēri… ē… nelaika.

-Ak, piedodiet, Bouversa kungs, - atsaucas Tonja. Viņas balss pauda cieņu un samulsumu. - Hs atgriezīšos velak.

- Ir jau labi, - Kelvins atbildēja.

Ne! Neej prom! Nac atpakaļ.

Viņš bridi ieklausijas un tad atplauka neķītra smaida, kā­du Debora jau agrak bija manījusi. Beidzot viņš nočukstēja:

- Mes vel izkopsim musu attiecības.

- Nedomāju vis.

Debora šos vārdus bija sacījusi domas, taču skaļi tos iz­teica Tonja.

Viņa staveja Kelvinam tieši aiz muguras. Viņš centas iz­locīties un aizbēgt, taču nepaguva - Tonja ar senlaicīgo to­mahauku trieca neģēlim pa deniņiem. Viņš saļima uz grīdas. Debora piecēlās sēdus un, smagi elsodama, taustīja savu kaklu.

- I ,ai ari barbarisks, tas tomēr lieti noder, - teica Tonja.

Debora cieši vērās draudzenē.

- Vienkārši pasaki, - Tonja turpinaja, - ka tu tas smaržas neizleji nejauši.

Astoņdesmita nodaļa

Divus mēnešus vclnk

Pasakums līdzekļu vakšanai bija gandrīz gala. Galds (šo­reiz ēdieni bija ievērojami kvalitativaki) jau uzklāts, un "Gar­šas elegances" darbinieki saka steidzīgi - varētu pat sacīt, ka aizdomīgi steidzīgi, - novākt netīrību. Deborai bija atli­cis tikai viens darbiņš - noslēguma runa.

Viņa uzkapa uz paaugstinajuma, un paskatijas uz stigu kvartetu, kas partrauca muzicēšanu un izmantoja bnvo bri­di, lai veldzētu slapēs, lād Debora pievērsās ļaužu pūlim - daži jau lūkojas tieši uz viņu. Aizmugure Debora pamanīja Tonju, kas, plati smaidīdama, atgadinaja, ka an viņai vaja­dzētu pasmaidīt. Kads saka ar karotīti džinkstinat pa glāzi, un muzeja foajē iestājās klusums.

- Labvakar, damas un kungi, - Debora iesaka. Viņa uz mirkli apklusa, nogaidīdama kamēr norimst pēdējās sarunas. - Neveļos sabojat vakaru ar garu runu, tomēr gribētu nakt klaja ar dažiem paziņojumiem. Pirmkārt, es muzeja varda

vēlētos pateikties visiem, kas ieradušies un piedāvājuši pa­līdzību grūta bridi. Jusu atbalstu - morālo un finansialo ko esam saņēmuši pedejo dažu nedeļu laika, nav iespejams novērtēt. Nu mes varam but pārliecināti, ka muzeja nākot­ne bus veiksmīga.

Atskanēja aplausi. Debora, smaidīdama un madama ar galvu, nogaidīja, kad tie apsīks.

-Gribu izmantot iespeju un iepazistinat jus ar vienu no musu komandas jaunakajiem locekļiem, - viņa turpinaja. - Tonja Maligru jau vairakus mēnešus strādājusi šeit, taču vi­ņas loma tagad mainījusies: viņa bus muzeja sabiedrisko at­tiecību nodaļas vaditaja. Vilinošs tituls, vai ne? Viņas pienā­kumos ietilps sadarbošanas ar sabiednbu, pašvaldību un pārējiem. Tonja?

Klātesošie pagriežas, un Tonja, pazemīgi smaidīdama, pa­cēla roku - gan sveicienam, gan vainas atzīšanai. Tas, ka šaja puli bija daudz vairak jaunu seju ar plašaku krasu spektru ne­ka citkārt, apliecinaja Tonjas jau paveikto darbu. Debora un Ričards, strādājot no visas sirds, ta ari nespeja to panakt.

- Tapat gribēju izsludināt divas jaunas izstādes. Viena bus pastaviga, bet otru varēs apskatīt nakamos divpadsmit mē­nešus. I'astaviga izstāde atspoguļos deviņpadsmitā gadsim­ta vergu kulturu Džordžija. Tas bus satraucošs un aizkusti­nošs vēstījums par afroamerikaņu mantojumu musu apvidu, īpaši iekārtota auditorija piedāvāsim an dokumentālo filmu, izstāde bus apskatami mākslās priekšmeti, fotogrāfijas un do­kumenti, kas stasta gan par vergu gustišanu, gan tirdznie­cību Āfrika, gan par vergu kuģiem un dzīvi plantacijas, gan par "Pazemes dzelzceļu".56 Mes ceram apkopot materialus no citiem muzejiem un privātām kolekcijām un piedāvāt eks­pozīciju par dzīvi Atlanta pirms "Atbrīvošanas proklamāci­jās"57 pieņemšanas.

Šoreiz, aplausi bija ilgāki un sirsnīgāki.

- Otra izstāde bus klat nakama gada pirmajos tns mēne­šos un sniegs unikālu iespeju tepat, Ziemeļamerika, iepazīt senas Grieķijas mākslās vērtības. Pateicoties Atēnu Nacio- nala arheoloģijas muzeja direktoram Dimitrijam Popadreu- sam, Druidu kalna mu/.ejs bus pirmais ārpus Piropas, kas eksponēs īpašu ceļojošo izstādi par Mikenu zeltu, bronzu un keramiku. Ka jau varat iedomāties, ta bus neparasta izstā­de, kada šaja štata un varbūt pat visa valsti līdz šim nav re­dzēta. Un mes esam ļoti priecīgi, ka varam to piedāvāt!

Spēcīgi aplausi.

Izstāde, protams, bija Popadreusa nodeva Ričarda laba­jai gribai un Deboras iejūtībai. Tā bija pārsteidzoši dasna. Telefona zvans pirms trim dienam bija negaidīts - rama grie­ķa balss cauri krakšķiem klausule šķita ka balss no senas pa­gātnes. Pēc ši žesta Deboras acis bija sariesušas asaras. Kada slepena sirds nostumti viņa juta, ka Ričards butu uzskatījis par vienreizēju iespeju paradīt Džordžijas iedzīvotajiem kul- turu, kas iedvesmojusi I lomeru. Viņš, iespejams, butu uzska­tījis, ka tas deļ tiešam ir vērts mirt.

- Un visbeidzot, - Debora turpinaja, - gribētu uzsaukt tostu par cilvēku, bez kura nekas no iepriekšminētā nebutu iespejams, par cilvēku, kura mums šovakar tik ļoti pie­trūkst…

Viņas balss aizlūza. Mirkli klusējusi, Debora piespieda sevi pasmaidīt - klātesošie pacietīgi un saprotoši gaidīja tur­pinājumu. Taču vardi nenaca par lupām. Viņa bija gatavoju­sies vaira kas minūtes stāstīt par Ričarda nozīmi sabiedrības un viņas pašas dzīvē. Viņai bija zināmās anekdotes par Ri­čarda prasmi un drosmi vadīt muzeju, par viņa humora iz­jutu un aizrautību. Pusi nakts viņa bija domājusi, ka izteikt mīlestību pret cilvēku, kura vairs nav, bet nu vardi iestrega kakla.

- Piedodiet, - 1 )ebora izmocīja.

Vainīgi smaidīdama, viņa saņemas un tad bija gatava tur­pināt runu. Acis pēkšņi sariesas asaras, kas neapturami plū­da pari vaigiem. Vārdus izdabūt par lupām ta ari neizde­vās.

Lai an skatienu aizmigloja raudas, Debora puli saskatīja Tonju, kas klusēdama pacēla glāzi. Debora danja to pašu, un viņai sekoja parejie klātesošie.

- Par Ričardu I )iksonu!

-Aizkustinoša runa, - teica 1 Iarvijs Vebsters. - Nebiju do­mājis, ka esat uz ko tadu spējīga.

- Un jus esat divdomīgu komplimentu meistars, I larvij, - smaidīdama atbildēja Debora.

Vel piecas minūtes, un visi bus prom. Vel piecas minū­tes, un viņa varēs iet majas, gulēt, atkal stāties muzeja va- ditajas amata - atgriezties normalaja dzīve. Piecas minūtes, kuras jāiztur šl uzpūtīga veca aža augstpratiga labvēlība un baudkārie jociņi.

- Iespejams, vajadzēja paziņot vel kaut ko, - teica Veb­sters. - Bet iedomājos, ka labak to pateikt privāti.

Debora saspringa. Muzeja padome nolēmusi atstadinat tevi, samazināt līdzekļus vai…

- Turpiniet, - viņa teica, iemalkodama džinu ar martini.

- Kristīgo biznesmeņu liga beidz savu darbību, - pazi­ņoja Vebsters. - Mums šķiet, ka tas laiks ir pagajis. Musu pēdējais filantropiskais pasakums bus ievērojamas summas ziedošana šim muzejam.

- Ļoti dāsni no jusu puses, - Debora bilda un atviegloti nopūtās.

Ja izdosies dabūt nost no kakla Ligu ar tas šaubīgajam interesēm, viņa iegūs vārdos neizsakāmu bnvibu muzeja vadīšana, taču taja paša laika radis pieaugošas aizdomas un vainas apziņu - visu to laiku, kamēr muzejs saņems viņu atbalstu.

- Tas ir pēdējais, ko varam izdarīt, - Vebsters turpinaja. Smaidīdams viņš atklaja savu miklo, kulstigo meli.

- Psat izvēlējies dīvainu laiku šadam solim, - Debora sa­cīja. - Kadeļ Liga izjūk tieši tagad?

- Vienkārši, likās, ka ta bus pareizi, - noteica Vebsters.

- FIB uzskata, ka "Atrejs" bija saistīts ar leģitīmiem biz­nesa koncerniem, - Debora it ka starp citu iesaka. - Tie do­mājuši, ka finansē kadu augstas klases brigādi respektabla organizācija, kas aizstāv galējo rasistu uzskatus.

- Tiešam? - izsaucas Vebsters. - Es tadu organizāciju ne­pazīstu.

- Par to es nebutu tik pārliecinātā, - Debora iebilda. - Ta bija šūniņa kada teroristu organizācija. Mes domājām, ka viņi ieguvuši kadu īpašu varenu ieroci, bet izrādījās, ka tas ierocis ir vairak ideoloģisks neka praktiski lietojams.

- Interesanti. - Vebsters vel joprojām smaidīja un tēloja pieklājīgu ziņkārību. - "Atrejs", jus teicat? Izklausas pec la­tiņu varda.

T

- Grieķu, - Debora smaidīdama palaboja. - Tas bija no­lādētās dzimtas tevs, kurš atbildīgs par visšausminošākajiem noziegumiem pret paša ģimenes locekļiem. Viņa pēcnācēji ti­ka nolādēti piedalīties nejedzīgos karos un mirt neželiga nā­ve no pašu laulato draugu vai bērnu rokas. Neonacisti iz­mantoja šo, ar senas Grieķijas slavu saistīto nežēlības un naida simbolu par savu emblēmu, par zīmolu visiem ļauna­jiem darbiem, ko viņi gribēja paveikt, īpaši pret tādiem cil- vēkiem ka Tonja un es.

- Cik neparasti, - Vebsters novilka.

-Ja.

Viņš izmocīja drumu smaidu.

- Ar tādiem cilvēkiem ka jus vienmer bus ta, vai ne? - Vebsters turpinaja. - Allaž bus kads iemesls, kaut kas slikts, kas jālabo.

- Augstais Dievs, - Debora atbildēja, - es tiešam uz to ceru.

- Krusta kari, - tēvišķi noteica Vebsters, - var izrādīties ļoti dārgi.

- Zinu, - sacīja Debora. - Taču tie allaž ir ta vērti. Pirms vairakiem menešiem tika nogalinats kads klaidonis. Krievs.

Viņš bija krustnesis. Viņam ciņa, apsēstība bija nākusi par pa­šu augstako cenu.

- Luk, ko jus gribējāt teikt, - Vebsters pasmaidīja.

- Vakar no šl cilvēka meitas saņemu vēstuli, - Debora turpinaja. - Valdība atjaunojusi viņam visus apbalvojumus un pakapes un pec nāves piešķīrusi īpašu medaļu par kalpoša­nu valstij.

- Bet viņš taču tik un tā ir miris, vai ne?

- Ja, - Debora piekrita. - Taču meita atkal viņu mii, un to jus nevarat noliegt.

Kad viņa jau gaja prom, iezvanījās telefons.

Tas bija Kerniga, kurš teica, ka gribējis piedalīties līdzekļu vakšanas pasakuma, taču nācies aizkavēties darba. Teica, ka priecājoties par viņas sasniegumiem un to, ka muzejs atkal nostājies uz kajam. Piedāvāja kādreiz kopa iedzert kadu glā­zīti, lai iespētu nokavēto.

Debora nopētīja ļaužu puli, kas drūzmējas ap milzīgo zaļ­gano kuģa priekšgalu ar sievietes čūskas teļu (tagad jau ofi­ciāli bija atzīts, ka tas ir autentisks sešpadsmita gadsimta priekšmets) un velta viņai žilbinošus smaidus. Šis kuģa priekšgals viņai bija sācis iepatikties. Viņa gan joprojām do­ma ja, ka tas ir briesmīgs, bet nu saskatīja taja citu jēgu - tas šķita ka pēdējais Ričarda jociņš. Un tadeļ šis eksponāts vi­ņai patika vel vairak.

- Paldies, - Debora atbildēja Kernigam. - Pateicos par pie­dāvājumu.

-Un?

- Man ir jusu telefona numurs, - viņa sacīja.

- I .abi, - Kerniga nenoteikti novilka.

Debora nolika klausuli un saka puli meklēt Tonju. lai gan galda klājēji bija solījušies laboties, uz viena galda joprojām bija salvešu un izlietotu šķīvju kaudzes. Jadabu tie cilvēki prom - pieklājīgi, bet nepiekāpīgi -, lai viņa var ķerties pie darba un daudzmaz pieņemama laika nonākt gulta. Rit sest­diena, un Debora bija izlēmusi - ta viņa iepriekšēja vakara pa telefonu pavēstīja ari savai pārsteigtajai mātei - pirmo reizi kopš ierašanas Atlanta apmeklet Sabatu, doties uz lia- vurat l*rv Shalem brālību, tas ir, rekonstrukcionistu brālību, par kuru uzzinājusi interneta. Viņa bija pārliecinātā, ka tas ir jauns sakums, turklāt daudz pievilcīgāks par lupu krasu un smaržu pudelīti, ko viņa atkal bija paslēpusi skapīti zem izlietnes. Viņa atvadīsies no Ričarda, no Markusa, varbūt pat no sava teva un varda nenosauktajiem vecmāmiņās ģimenes locekļiem. Viņa atvadīsies, klusībā pie sevis skaitot lugšanu.

Līdzjūtīgais Dievs, kas dzīvo augstumos, savā Dievišķaja patvē­ruma starp svētajiem un šķistajiem, un kas mirdz debesu juma spo­žumā! Dāvā mieru mana tuvinieka dvēselei, kurš devies uz savam mūža mājām.

Visvarenais, Visžēlīgais Dievs, sarga viņu sava patvērumā zem savas klātbūtnes spārna, lai viņa dvesele gust mūžīgu dzīvi, un dod man speķu, lai atmiņas par manu dzīvi allaž iedvesmo mani dzī­vot cildeni un svētīgi. Āmen.

Vai viņa joprojām tam ticēja? Patiesību sakot, ne. Taču ar laiku varētu noticēt; iekšēja balss pamacija, ka jaizsaka šie vardi skaļi, lai tie kļutu par patiesību, un jaizsaka, klātesot citiem, kas cmas šaja paša pasaulē, kas mekle tas pašas pa­tiesības, cenšas atgūt līdzsvaru un izprast paradoksu. Un tad jaunais sakums, pec kura viņa ta ilgojas, bus rokas stiepiena attaluma. Vismaz, bija cerība, un ta, Debora sprieda, ir daudz vērtīgākā, neka viņai līdz šim šķitis.

1 Šermana tanks - ASV ražots tanks Otra pasaules kara vajadzībām, to izmantoja gan amerikāņi, gan sabiedrotie; amerikāņu nosau­kums bija M4, bet angļi to nosauca Amerikas Ziemeļu armijas ģenerāļa Viljama Tekumseha Šermana (1820-1891) vārdā. Briti mēdza Amerikā ražotus tankus saukt Amerikas Pilsoņu kara ģenerāļu vārdos. Ražots no 1942. līdz. 1955. gadam.

2 ļugdpanther - tulkojuma no varu valodas - medī joša pantera. Tanks, tanku iznicinātājs, ko Otrajā pasaules kara kopš 1944. gada izman­toja vācu armija.

3 Panteru - vācu armijas tanks, kas tika izmantots Otra ja pasaules kara kopš 1943. gada ka slaveno padomju armijas 7 -34 tanku pretinieks.

4 Stjuarta M5 tanki - vieglie amerikāņu tanki, kurus Otraja pasaules kara izmantoja briti vēl pirms amerikāņu parādīšanās F.iropas kaujas laukā. Nosaukti Amerikas Pilsoņu kara konfederātu armijas ģenerāļa Džeimsa Ivela Brauna Stjuarta (1833-1864) varda.

5 Štirija - Austrijas federālā zeme.

6 Foie gra* - treknas jeb taukas aknas, kopš Senas Ēģiptes laikiem liek uzskatīta par izcilu delikatesi. Francija noteikts, ka par foie gra^ dnkst saukt produktu, kas gatavots no pīles vai zoss akniņām, sals, cukura un dažām garšvielām (lielākoties - melnajiem pipariem), |a produktā sagaršojams vēl kaut kas, jūsu priekšā, visticamāk, ir nevis fbie grat, bet gan parasta gaļas pastēte, kam, iespējams, pievienotas pīles vai zoss akniņas. Izņēmums ir tikai trifeles, jo šis sēnes ir ļoti aromātiskas. Pēdēja laika šī produkta ražotāji saduras ar dzīvnieku aizsardzības organizāciju protestiem, jo īstu foiegras gatavo no putniem, kam kopš 12 nedēļu vecuma vairakas reizes dienā ar varu kakla iepumpe graudu barību - šis process bieži izraisa fiziskas traumas. Ir valstis, kurši produkta ražošana aizliegta, un pilsētas, kur aizliegts to tirgot. Trifeles ir lodveida senes ar kārpainu virsmu un kodīgu garšu, aug zemē, parasti zem kokiem (liepām, ozoliem, ievām, uzņemot no koka nepieciešamās barības vielas), tas meklē ar īpaši apmācītu suņu un sivēnmāšu palīdzību; sēnes nepadodas kultivēšanai, tatad produkts ir ļoti dārgs.

7 Sodoma - Bībelē minēta pilsēta, izvirtības, izlaidības un groku simbols.

8 Atlanta Journal-Constitution - dienas laikraksts Atlantā.

9 Homērs (dzīvojis ap 8. gadsimtu pirms mūsu ēras) - sengrieķu dzejnieks, tiek uzskatīts par eposu HiaJa un Odiseja autoru; eposos aprakstīts Trojas karš, varoņu un dievu piedzīvojumi.

10 Jigaēls Jadins (1917-1984) - dzimis Jigals Sukeniks, Izraēlas arheo­logs, politiķis. Viņš izrakumos atklajis pašas ievērojamākās Izraēlas vietas - Kumrānas alas, Masadu, Hezoru un Tel Megido.

Negevas tuksnesis - atrodas Izraēlas valsts dienvidos.

Sinaja kalns - atrodas Sinajas pussalas dienvidu daļa; bieži tiek dēvēts par I loreba vai Mozus kalnu, ir iecienīts svetceļota ju centrs. Bībele vesta, ka Sinaja kalna virsotnē Mozus saņēmis desmit Dieva baušļus.

11 Šhmans - Henrihs Šlimans (1822-1890), varu arheologs amatieris, bagātību meklētājs. 1863. gadā pameta iepriekšējo nodarbošanos (tirdzniecību) un pievērsās Homēra eposos aprakstīto vietu meklējumiem. Viņš pirmais veica izrakumus senaja grieķu pilsētā Trojā (19. gadsimta 70. gadi), ko līdz tam uzskatīja par mītisku, ka ari Mikēnas (1875).

12 Kadišs - judaisma aizlūgums, īpaši - aizgajeja cieņai un piemiņai.

13 Campari - rūgts itāliešu aperitīva dzēriens ar himna aromātu.

14 Kiliks - mazs, lēzens vīna dzeramais trauciņš ar divām osiņām.

15 Karaliene Anna (1665-1714) - Anglijas, Skotijas un Īrijas karaliene.

16 Anticļues Roadshmo - britu populārzinātnisks televīzijas raidījums (kopš 1979); sižets: antīko lietu novērtētāji izbrauc uz dažādiem Apvienotās Karalistes reģioniem, lai noteiktu vērtību priekšme­tiem, ko cilvēki atnesuši, un vienlaikus skatītājiem pastasta ari par antīko lietu vēsturi, darināšanu un māksliniecisko nozīmi. Līdzīgi šovi tiek radīti an citviet pasaulē.

17 Whitr*nak(> - angļu hārdrokā grupa, ko 1977. gada dibinaja Deivids Kaverdeils. Grupas nosaukums burtiskā tulkojumā nozīmētu balta i^uska.

18 Neapšaubamais Amerikas liktenis - ManifeM Destiny (angļu vai.). So frāzi 1845. gada julija-augustā sava žurnālā pirmo reizi publiski izmantoja žurnālists Džons CTSavilans, aizstāvot centienus anektēt Teksasu. Viņš rakstīja: "Musu neapšaubāmais liktenis irdantvi.su, lai Providences dāvātaja kontinentā brīvi izplatītos un attīstītos musu gadu no gada pieaugošā daudzmiljonu nācija." Ar to tika domata ne tikai politiskas varas, bet an kulturas, izglītības un citu institūtu izplatīšana. Vēlāk šī doktrīna tika izmantota, lai aizstāvētu an l itu teritoriju iegūšanu; mūsdienās politiskie pretinieki ar to skaidro Amerikas ekspansionistiskās tieksmes un vēlmi spēlēt pasaules policista lomu.

19 Homo eredus - latiņu vai., tulkojuma - taisni staigajošais cilvēks; ta tiek apzīmēts aizvēsturiskais cilvēks pretstatā mūsdienu cilvēkam (hotno sapiens).

20 Tutanhamons - Ēģiptes faraons 14. gadsimtā pirms musu eras, kapa troni deviņu gadu vecuma un mira 18 gadu vecumā. Ieeju viņa kapenēs 1922. gada 4. novembrī atrada angļu arheologs un ēģiptologs I lovards Karters (1874-1939), bet kapeņu durvis tika atvērtas 1923. gada 16. februāri, kad arheologs ieraudzīja Tutanha- mona zelta sarkofagu.

21 Trojas karš -šie notikumi tiek attiecināti uz. 13. gadsimtu pirms musu ēras: deviņus gadus Trojas pilsēta bija aplenkta un tikai desmitajā to izdevās ieņemt un nopostīt. Trojas karš aprakstīts

I lomera eposa "Iliada", kas līdz Šlimana atklājumiem tika uzskatīts par absolutu mitu apkopojumu.

22 Partenons - templis, viena no slavenākajām celtnēm pasaulē. To saka celt 447. gada pirms musu eras un buveja deviņus gadus; 438. gada pirms mūsu ēras tas tika veltīts dievietei Atēnai; to projekteja arhitekti Kallikrats un Iklins. Mūsdienas šis templis ir Atēnu pilsētas un ari Grieķijas simbols.

23 Kikladu kullura - Kikladas ir Grieķijas salas; tajās atrasti grieķu civilizācijas rītausmā (4. un 3. g. t. p. m. e.) radītie mākslas priekš­meti, īpaši dievu un dieviešu figūriņas.

24 Murs - I lenrijs Murs (1898-1986), angļu skulptors, modernisma pārstāvis.

Pikaso - Pablo Pikaso (1881-1973), spāņu gleznotājs, grafiķis, skulptors, teātra dekorāciju autors, keramiķis, lugu, dzejoļu un stāstu autors.

25 Roberts CJreivss (1895-1985) - angļu dzejnieks, pētnieks, romānists. 1955. gada publicējis savu versiju par grieķu mītiem, kas vēl joprojām turpina dominēt angļu valoda runājošo mitogrāfu vidu, lai gan klasiskas filoloģijas speciālisti to asi kritizējuši par neierasta­jam interpretācijām.

26 Eshils (525-456) - sengrieķu dramaturgs, tiek uzskatīts par sengrie­ķu traģēdiju tevu; sarakstījis apmēram 90 lugas, no kurām līdz mūsdienām saglabājušās tikai septiņas, piemēram, Agamemnon», Persieši.

Eiripids (480-406) - sengrieķu dramaturgs, viens no trim izcilāka­jiem sengrieķu traģēdiju autoriem; sarakstījis apmēram 90 lugas, taču saglabajušas tikai 16 traģēdijas (piemēram, Mnleju, Andromahe, Llektru, Trojietes, Ifigēnija Aulidā) un viena satīru drama.

27 Akropole - sens nocietināts pilsētas centrs pakalna. Sākotnēji tas bija valdnieka cietoksnis, kur briesmu gadījuma patverties an pārējiem iedzīvotajiem, velak - polisas kulta norišu vieta, simbolis­ka sirds. Atēnās atrodas uz plakanas klints, kas paceļas apmēram 150 metrus virs juras līmeņa. Atēnu Akropole apdzīvota jau neolīta era (6.gadu tūkstotis pirms mūsu eras).

28 Propileji - monumentāli vārti, ieeja, ko veido kolonāde un portiki, kas izvietoti simetriski pa ieejas asi. Tiek izmantoti ka ieeja pilsēta, arhitektoniska ansamblī, templi u.c. Raksturīgi antīkajai arhitektū­rai. Atēnu Akropoles Propileji celti ap 448. līdz 432. gadu pirms musu eras, to arhitekts bijis Mnesikls. Tos veidoja divi doriešu stila darinati portiki ar frontoniem un graciozām joniešu kolonnām eja. Propileju uzbūvē iekļauti an divi marmora sanu paviljoni, kuros atradas gleznu galerija un, iespējams, bibliotēka. Izejot cauri Propilejiem, Akropoles apmekletaja skatienu vispirms saistīja milzīgā dievietes Atēnas kārotājās statuja.

29 Filopapa kalns - augstaka virsotne (147 metri) Atēnu dienvidu daļa. No turienes paveras lielisks skals uz Akropoli. Nosaukums radies no pieminekļa, kas radīts apmēram 115. gada par godu Romas konsulam Kajain Jūlijam Antioham Filopapam.

30 Areopags jeb Arēja kalns - kalns Atēnās, netālu no Akropoles. Kalna nosaukums radies no mitoloģijas: šaja kalna notikusi tiesa, kura kara dievs Arējs attaisnots apsūdzībā par juras dieva Poseido- na dela nogalināšanu.

31 Atēnas Nikes templis - Atēnu Akropoles daļa, neliels templis, kas celts no 426. līdz 421. gadam pirms musu eras par godu atēniešu uzvaram par persiešiem. Nike grieķu mitoloģija ir okeanidas Stiksas un titana Krija dēla Pallanta meita, Spēka, Varenības un Skaudības māsa, kas sekmē uzvaru.

Erehtejs - templis pa kreisi no Partenona Atēnu Akropole, veltīts leģendārajam Atēnu valdniekam Erehtejam. Celts ap 420. līdz 406. gadu pirms musu ēras.

32 Perikls - Atēnu valdnieks 5. gadsimta pirms mūsu eras. Viņš pavēlēja sakt būvēt Akropoli, kas reprezentetu Grieķijas politiskos un kultūras sasniegumus.

33 Ejvharisto - grieķu vai. - paldies.

34 Leo Deuels - amerikaņu zinātnieks, daudzu zinātniski populāru publikāciju autors, rakstījis par arheoloģiju, seno tekstu meklēju­miem un atradumiem. Grāmatas pilnais nosaukums - "I īenriha Šlimana memuāri: dokumentāls portrets, kas radīts, izmantojot viņa rakstītos autobiogrāfiskos darbus, vēstules un atskaites par izrakumiem." Publicēta 1977. gada.

35 Nai - grieķu vai. - ja.

36 "Zilas zamša kurpes" - fflue tuede shoes, dziesma, ko 1956. gadā Ņujorka ierakstīja slavenais estrādes dziedātājs Flviss Preslijs.

37 Mczftips - grieķu vai. vārds; tulkojamā gardumiņi vai uzkodas; pasniedz mazos trauciņos; parasti tas ir olīvas, Jipi, pittu un salati, kam seko dārzeņu, zivju un gaļas ēdieni. Var būt an fetas siers, marinēti dārzeņi, sautētas vīnogu lapas, dažādas mērces (Jipi), marinēts, uz grila cepts astoņkājis. Viena reizē var but pat 30 trauciņi.

38 Partenona frizē - Partenona tempļa rotājums. 1801. līdz 1803. gada lords Elgins (1766-1841) no turkiem, kas tolaik bija okupējuši Grieķiju, nopirka šis fnz.es skulptūras. 1818. gada viņš tas pardeva britu lautai par 35 (XX) mārciņām. Tagad skulptūras atrodas Britu muzejā. Grieķijas valdība neatzīst pardošanas darījuma likumību, un daudzi uzskata, ka tās pieder Atēnām. 1.ords Elgins - britu aristokrāts un diplomāts, vēstnieks Osmaņu impērija no 1799. līdz 1803. gadam, cienīja senlietas un nevarēja pārdzīvot, cik nevērīgi pret tam izturas turku varas iestādes, ta attaisnodams frizēs pirkšanu. Frizē - arhitektonisks elements, dekoratīva sienas, grīdas, griestu mala, kas rotata ar ornamentu (piemēram, skulptū­rām).

39 "Ziemeļos no ziemeļrietumiem" (1959, Nortli by Northuvst) un "39 soļi" (1935, 77ie 39 Steps) - divas režisora Alfrēda I ličkoka (1899- 1980) filmas.

40 C)uzt> - salds anisa liķieris, ko ražo Grieķija. Satur 45% spirta.

Absints - 55 līdz 75% stiprs alkoholisks dzēriens ar anīsa garšu. Ticis pielīdzināts narkotiskai vielai, jo tam esot graujoša ietekme uz cilvēka nervu sistēmu. Mūsdienās zinātnieki secinājuši, ka no kvalitatīvam izejvielām ražots absints neizraisa pēkšņas un dīvainas cilvēka garīgas pārvērtībās un tas nav kaitigaks par jebkuru alkoholisko dzērienu.

41 Palons - ģenerālis Džordžs Srnits Patons (1885-1945), slavens ASV armijas tanku komandieris Otrajā pasaules kara.

Kaujas Ardenu kalnos Beļģijā risinājās no 1944. gada 16. decembra līdz 1945. gada 25. janvārim. Amerikāņiem tolaik ta bija lielākā kauja uz sauszemes, kurā bojā gaja, lika sakropļoti vai krita gūsta vairāk nekā 75 000 karavīru.

42 Versaļas līgums - miera līgums, ko 1919. gada 28. jūlijā Versaļa (Francija) noslēdza ASV, Lielbritānija un Francija. Līguma Vācija un tas sabiedrotie uzņemas atbildību par kara izraisīšanu un piekrita samaksāt milzīgu kompensāciju cietušajam valstīm. Līgums paredzēja Vacijas koloniju un citu las teritoriju atdošanu Francijai, Dānijai, Polijai, Čehoslovakijai, I, ietu vai. Līgums paredzēja stingrus ierobežojumus Vacijas armijai (karavīru skaits, ieroču daudzums u.tml.), tādejādi cenšoties novērst kara atkārtošanos. Tiek uzskatīts, ka tieši Vacijas ekonomiskais sabrukums, ko radīja nesamērīgi lielo kompensāciju maksāšana, veicināja Veimāras republikas bojāeju,

I litlera un nacionālsociālistu nākšanu pie varas un Otra pasaules kara sakšanos.

43 Veimāras Republika - periods Vācijas vēsture no 1919. līdz 1933. gadam, tas ir, no Pirmā pasaules kara beigām lidz Hitlera nakšanai pie varas. Veimāra ir Vacijas pilsēta, kurā sanāca Nacionālā sapulce, lai pēc Tirma pasaules kara apstiprinātu jaunu konstitūciju un nodibinātu republiku un demokrātisku valsts iekārtu. Pēc nacionāl­sociālistu partijas un Hitlera nākšanas pie varas vēlēšanās 1933.

gada Vacija tika likvidēta demokrātija (1933. gada 30. janvāri Vacijas prezidents Pauls fon Hindenburgs iecēla Hitleru par Vācijas kancleru; 1934. gada 2. augustā 1 lindenburgs nomira, un Hitlers pasludināja sevi par Vāci jas fīreru).

44 Kari iris Abduls-Džabars (1947, istaja vārda Ferdinands Luiss F.lsindors Jaunakais, jauno vardu pieņēmis 1971. gada - dažus gadus pēc tam, kad pieņēmis islamu), izcils Nacionālas Basketbola asociācijas (NBA) basketbolists, tagad trenera palīgs; an vairaku graniatu autors. 2004. gada kopa ar F.ntoniju Voltonu izdeva gramatu "Ieroču brāļi: episks stāsts par 761. tanku bataljonu, aizmirstajiem Otrā pasaules kara varoņiem".

45 f>-diena - 1944. gada 6. jūnijs, diena, kad sabiedroto (amerikaņu un britu) karaspēks izcēlās Normandija Francijas ziemeļos, atklajot otro fronti pret nacistisko Vāciju.

46 Priaps - antīkajā mitoloģija - reprodukūvo dabas speķu, auglības, dzimumdziņas dievība, kas nereti attēlota faila veida. Personificēja vīrieša spēku.

47 Atsauce uz l.uisa Kerola (1832-1898, īstaja vārdā Čārlzs 1.atvidžs Dodžsons) gramatām "Alises piedzīvojumi Brīnumzeme" un "Alise Aizspogulija".

48 Ka vesta mīts, Orfeja sieva Eiridīke nomira, taču viņam izdevās ar savam brīnumainajam dziesmām apburt pazemes iemītniekus, un mirušo valstības valdnieks Aīds atjava Orfejam vest sievu atpakaļ, taču piekodināja, ka viņš, kamēr nebūs nonācis virszemē, nedrīkst atskatīties. Orfejs nepaklausīja un zaudēja Eiridīki uz visiem laikiem.

49 Košerēts ēdiens - īpašs, jūdaisma tradīcijam atbilstoši gatavots ēdiens. Piemēram, judaisma piekritējiem aizliegta zaķa gaļa.

50 FIB - ASV Federālais Izmeklēšanas birojs; aizsarga valsti no teroristiem un ārzemju izlūkdienestu darbības, cinas ar starptautis­kajam noziedzīgajam organizācijām un korupc iju visos līmeņi», nodrošina Savienoto Valstu likumu ievērošanu, izmeklē federālo likumu pārkāpumus.

51 Nensija Dru - populāru detektīvstāstu (no 1930. gada līdz pat mūsdienām) varone, pusaudze, kas allaž uzduras mīklainam lietam, ko izmeklēt, lai noskaidrotu patiesību. 20. gadsimta

30. gadu beigās pec šo stāstu motīviem uzņemtas četras filmas,

70. gados, ka an 1995. un 2002. gada uzņemtas televīzijas filmas; vēl viena filma uzņemta ari 2007. gada.

52 Džordžijas Buldogi - Džordžijas universitātes sporta komandu nosaukums. Tas sacenšas futbola, tenisā, vingrošanā, golfa, basketbola, peldēšana, beisbolā un citos sporta veidos.

53 Maza liga - bezpeļņas organizācija Amerikas Savienotajās Valstis, kas visā pasaule rīko vietējās bērnu ligas beisbolā un softbolā. Mazo ligu 1939. gada Viljamsporla, Pensilvānijas štata, dibinaja Karls Stocs.

54 Freds Asters (1899-1987) - dzimis Frederiks Austerlics, dejotājs, horeogrāfs, dziedātājs un aktieris amerikāņu filmās un uz Brodvē­ja s skatuves. Viņš tiek uzskatīts par saistošāko dejotāju televīzijas un filmu vēsture.

55 Acīmredzot domata grieķu mākslas agrās klasikas perioda parstāvja Miroņa skulptura "Diska metejs" jeb "Diskobols", kas radīta ap 450. gadu pirms mūsu eras. Tēlnieks galvenokārt darbo­jies Atēnas, brīvi pārvaldīja ķermeņa plastiku un spēja atveidot ļoti sarežģītas kustības.

56 "Pazemes dzelzceļš" (Underground Ruilroud) - neformāla organizā­cijā ASV, kas 19. gadsimta uzturēja slepenus ceļus un namus, lai palīdzētu vergiem aizbēgi uz brīvajiem štatiem vai uz ārzemēm. Organizācijai palīdzēja abolicionisti - verdzības atcelšanas piekritēji.

57 "Atbrīvošanas proklamācija" - ta sauktais Linkolna manifests; likumdošanas akts, ko ASV prezidents Ābrahams Linkolns parakstīja 1862. gada 22. septembri, Pilsoņu kara laika, un kas vergus Konfederātu štatu teritorija pasludina ja par brīviem.

E. Dž. Hārtlijs

ATREJA MASKA

Redaktore Inguna Jundze Korektore Ani ja Brice Maketetaji I lelena Daņilova un Igors Iļjenkovs Atbildīgā sekretāre Ilze Kalēja

"Apgāds "Kontinents"", LV-1050, Rīga, Elijas iela 17, talr. 7204130. Apgr. formāts 130x200. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta SIA "Jelgavas Tipogrāfijā", I.V-3002, Jelgavā, Langervaldes iela 1A.

A. Dž.Hārllijs

Ha 626 Atreja maska/ No angļu vai. tulk. Liene Akmens. - R., "Apgāds "Kontinents"", 2008.-384 lpp.

Nozagta antīka maska.

Atmodināts gadsimtiem sens cīņas gars.

Antīko priekšmetu kolekcija.

ISBN 978-9984-35-369-2

"Apgāda "KONTINENTS"" interneta grāmatnīca

Pirmais interneta gramatveikals J.atvijā aicina ļus savas lappuses! Mūsu adrese interneta:

www.kontinents.lv