Atreja maska

Piecdesmit pirmā nodaļa

Aviokompānijās Delta reiss numur simt trīsdesmit tns no Atenam izlidoja tūdaļ pec pusdienlaika. Vispirms lidmašīna piezemējas Kenedija lidosta, tad -Atlanta. Tika paziņots, ka tas bus četrpadsmit stundu ilgs ceļojums. Debora skatijas ara pa iluminatoru zilajas debesis un sakarsēta ja skrejceļa, vien­laikus viņu parņema pazīstama bezcerības sajuta - kajam bija parak maz vietas.

Samierinies! viņa domas sevi sabara. Diemžēl pasaule iekār­totā mazāka auguma sievietem.

Kad lidmašīna paceļas gaisa, Debora centas vel pēdējo reizi uzmest skatienu Akropolei, taču spēja ieraudzīt tikai pabalejušus betona četrsturus, kas nomācošā daudzuma bi­ja izkaisīti bnnišķīgas pilsētas teritorija. Uzturēšanas C Grie­ķija bija beigusies - viņa devas mājup. Debora klusībā loloja cerību, ka ceļojums bus krietni veiksmīgāks neka grieķiem, kad tie devas majas pēc Trojas kara - lielākā daļa ta ari ne­atgriežas, bet tos, kas nonaca gala, gaidīja tikai nave un ha­oss. Odisejam paveicas vairak par citiem, taču viņam bija va­jadzīgi desmit gadi, lai atkal spertu kaju uz Itakas zemes un saprastu, ka ta pārvērtusies par elli. Nakamas stundas laika Debora uzmanīgi pētīja žurnālā lidojuma plānu - apskatīja vietas, kur nekad nav bijusi, un pratoja, cik no tam sava mū­ža izdosies ieraudzīt.

Ņemot vera pēdējās nedeļas notikumus, viņa domas sprieda, labāk jau pavisam drīz dodies uz safari vai kadu līdzīgu vietu, ci­tādi vari par visu aizmirst jau tūliņ.

Smieklīgi. Patiesība, sēžot ierastaja, sterilaja lidmašīna, klausoties tas apslapētaja dūkoņa un jūtot apdullinošo spie­dienu ausis, bija grūti noticēt, ka dažu dienu laika viņai div­reiz nācies skatīties nāvei acis. Pirmo reizi kopš brīža, kad izdzirdēja motocikla rūkoņu uz ceļa Akrokorinta vai pirmos šāvienus, Debora saka prātot, vai tikai ta nav bijusi kolosā­lā sagadīšanās vai briesmīga nejaušība.

Bet viņš uzruna ja tevi varda! lajā tuneli, kas veda uz cisternu, viņš tevi nosauca par Deboru!

Atmiņas uzjundīja aukstus šermuļus.

Juti, ka mirsi, un nezini, kāpēc?

Abos gadījumos viens un tas pats cilvēks, un viņam bija tetovējums ar vardu, ko Ričards bija uzšņāpis neilgi pirms savas nāves. Ta nebija sagadīšanas, ta nebija nejaušība. Kads tiešām bija gribējis viņu nogalinat.

Bet kadeļ tieši viņu? Tas, ka Ričardu nogalinaja bezvērtī­gas kolekcijas deļ, bija viena lieta. Bet viņa tika vajata no viena kontinenta uz otru - un te loģika nebija saskatama. Ja jau viņai bija izdevies noskaidrot, ka zeltlietas un kapa pie­devas darinajis kads vieteja ciemata meistars, lai piemuļķo­tu turistus, kadeļ to pašu nevarēja izdarīt viņas vajatajs? Tas taču nepavisam nebija grūti! Cilvēki, kas dzinās pakaļ šai ko­lekcijai, noteikti zinaja, kas taja ir un ka tas nav ne plika graša vērts. Un ja jau slepkava to zinaja, kadeļ vajadzēja sarīkot šo pakaļdzīšanos?

Neloģiski.

(…un nezini, kapec.)

Vai galu gala neizrādīsies, ka kolekcija tomēr ir īsta? De­borai nebija drošu pierādījumu pretejam variantam, tikai drusciņa saistošas - lai gan nejauši uzietas - informācijās. Vai Popadreuss speciāli licis noticēt, ka kolekcija ir viltota, - lai aizmanitu viņu no īstajam pedam un pats netraucēti varētu sagaidīt sutijumu no Amerikas? Deborasprat, tas bija iespe­jams, taču nešķita, ka muzeja direktors butu ta rīkojies. Ja viņi patiešam saņems maska tērpta cilvēka mirstīgas atlie­kas un izliks tas apskatei muzeja, Debora taču nekavējoties sapratis, no kurienes tas nākušās, un ieraus Grieķijas valdi- bu sarežģīta, darga tiesas prava, kura centīsies pieradīt īpa­šumtiesības uz apslēpto mantu un atklat, ka muzejs pie tas ticis.

Ja vien hdz tam laikam nebūsi jau mirusi, galvā atskanēja iek- ieja balss, kam patika šādas replikas. Tu izstāsti Popadreusam, ka interesejies par pēcnāves masku, un pēkšņi tev uzbrūk slepkava. Sa­gadīšanās?

Nekada gadījuma. Debora vienkārši nespeja noticēt, ka muzeja direktors ir tik aukstasinīgs apreķinatajs. Protams, tas nebija nekāds arguments, taču citu viņai trūka.

Debora atslīga sedeklī, aizvēra acis un saka domāt par Kelvinu, kurš apsolijas viņu sagaidīt lidosta. Debora klusī­bā pasmaidīja - prieks un gaidas apslapēja bailes no varda attiecības un visus drausmīgos brīdinājumus (daži no tiem bija iegūti no diezgan traģiskas pagatnes pieredzes), kas tik ļoti iepriecināja iekšējo balsi.

Un tomēr prata atbalsojas slepkavas izsmējīga replika (Jū­ti, ka mirsi…), kura nebūt nebija melīga. Deborai nebija ne jausmas, kas notiek. Patiesību sakot, jo vairak viņa uzzina- ja, jo vairak šķita, ka te kaut kas nesakrīt - it ka viņa liktu mozaīku, bet tas gabaliņi sajaukti ar citas mozaīkas sastav- daļam. ļo vairak šķita, ka lielākā daļa zīmējuma jau redza­ma, jo vairak kļuva skaidrs, ka ir ari tas otrais - pilnīgi at­šķirīgais, par kuru viņai nebija ne jausmas.

Ka par brīnumu, lidmašīna Debora nogulēja tns stundas un pamodas bridi, kad stjuartes novāca pusdienu paliekas un saka gatavoties, lai piezemētos Ņujorka. Tiklīdz viņi bija uz cietzemes, Debora nopirka laikrakstu Nezv York Times un hdz pat kapšanai atpakaļ lidmašīna kari tvēra jaunumus lap­pusi pec lappuses.

Četrdesmit piecas minūtes pirms nolaišanas Atlanta De­borai līdzas nostājās stjuarte, lidmašīnas pavadone, vai ka nu viņas mūsdienas sauc, un zemu pieliecas klat - lupas sa­stingušais smaids nebūt neapslēpa bažigumu.

- Mis Millere? - viņa teica, un platais smaids atklaja per­fekto zobu rindu. - Debora Millere?

-Ja, - Debora atbildēja. - Kadas problēmas?

- Ne, nekādu problēmu, - sieviete sameloja. - Dnz mes piezemēsimies Atlanta, un es vienkārši gribēju pārliecināties, ka jus sēžat pareizaja vieta.

-Tad jau labi, - Debora piesardzīgi novilka.

- Kad būsim leja, - sieviete turpinaja, - jus pavadīs viens no stjuartiem.

- Kapec? Nedomāju, ka saprotu jus.

- Musu galvenais uzdevums ir izsēdināt jūs no lidmašī­nas.

- Galvenais?

- Pirms citiem pasažieriem, - atbildēja pavadone, un vi­ņas smaids nospriegojas ka gumijas lente.

- Ko? - iesaucās Debora. - Kadeļ es? Kas notiek?