Piecpadsmitā nodaļa

- Strādājāt? - jautaja Kelvins Bouverss, paskatīdamies De­borai par plecu jau tukšaja monitora ekrana. Viņa bija aiz­vērusi failu bridi, kad advokats ienaca, taču tas neizdevās tik atri, lai viņš neieraudzītu zelta masku.

- Vai jus nekad neklauvējat? - Debora uztraukuma iz­meta.

- Piedodiet, - vīrietis labsirdīgi pasmaidīja. - Ko jus tur pētījat?

Debora saminstinajas.

- Ta bija grieķu pēcnāves maska, - viņa paskaidroja. - Ap­sveru iespeju izmantot to muzeja majaslapa interneta.

Izpušķojums uzreiz šķita neveikls un muļķīgs.

- Vai muzejam tada ir? - Bouverss vaicaja. Patiesība tas nemaz nebija jautajums. Viņš taču zinaja, ka nav.

- Majaslapa? - Debora parjautaja.

- Grieķu maska, - Bouverss paskaidroja.

- Nē, - Debora atziņas. - Tā kalpotu ka arheoloģiska iko­na. Ka simbols.

Vīrietis, cieši pētīdams sarunu biedreni, apsvēra dzir­dēto.

- Jus neprotat melot, mis Millere, - viņš beidzot noteica. - Jums nepiedien. Man jau nekas, taču, sastāstot tadas pa­saciņas policijai, var iekulties nopietnās nepatikšanas.

Debora sarauca pieri un novērsās. Bouversam taisnība. Viņa savu pieaugušo dzīvi bija buvejusi uz atklatuma prin­cipiem, un tads pasaules uzskats melot nemācīja. To, cik dziļi iesakņojies šis stūrgalvīgais taisnpratigums viņas rakstura, Debora apliecina ja, advokata piezīmi uztverot par kompli­mentu. Meli viņai nepiedien.

- Ta maska var but saistīta ar Ričarda navi, - vina teica. - Nezinu. Tā labak?

- Labāk gan, - BouVerss atbildēja. - Kada varētu but ši saistība?

- īsti neesmu pārliecinātā, - Debora skaidroja. - Tikko sa­ku par to domāt.

- Par ko?

Viņa ilgi sedeja klusēdama - nevis apsverot, cik daudz atklat advokatam, bet gan cenšoties atsvaidzinat zinašanas. Tad viņa saka stāstīt, un Bouverss klausījās - sākuma pa au­su galam, velak jau daudz ieinteresetak - paliecies uz. priekšu un modras acis piemiedzis.

Mikeniešu trauki, dārglietās un ieroči ir viena lieta, De­bora stastija, taču pēcnāves maska ir pavisam kas cits. Ar­heologi visdažādākās senlietas atrod it visur, savukart pēc­nāvēs maskas rodamas tikai viena vieta - kapa. Bagatiga kapa, tas ir, valdnieka kapenes.

Un tā ir seja.

ļa, ari tas. Ieročiem un krukam, gredzeniem un vazem ir sava vērtība, taču nekas neatspoguļo cilvēces pagatnes gran­diozumu tik precīzi ka miruša cilvēka seja - lai an stilizēta. Pēcnāves maskas apliecina īpašnieka augsto stāvokli, taču vienlaikus ir personīgas, pat intīmas. Tas it ka ļauj caur tu­neli ieskatīties pagatne un atskarst, ka gala ir spogulis, ka visa vēsture un miti redzami cilvēka seja. Nav brīnums, De­bora teica, ka tas tik augsti vērtē kolekcionāri un ļaužu pul­ki, kas spiežas ap muzeju vitrīnām, kavejoties apceres gan par maskam, gan cilvēkiem, kam tas reiz darinatas.

Pēcnāvēs maskas par īpašu dārgumu tiek u/skatitas ari ta­deļ, ka tas zeme nav palikušas ilgu laiku. Kapeņu atrašanas vieta parasti bija labi redzama vai an cilvēki vienkārši labi ie- gaumeja, kur notikušas krāšņās apbedīšanas ceremonijas un i ik bagatigas bijušas aizgājēja kapa piedevas. Ciandnz vien- iner kapenes tika izlaupītas - nereti tūdaļ pec apbedīšanas, ilažkart pec vairakiem gadsimtiem, kad iepriekšējā civilizāci­ja gājusi boja, atstajot tikai leģendas, kuru norādījumiem var sekot kapeņu izlaupitaji. Kad līdz kapenem nokļūst īsti arhe­ologi, greznākas lietas izrādās jau sen zudušas. Protams, ir ari izņēmumi: piemēram, Kartera atrastais Tutanhamona zeļ­ļa sarkofags. Un Slimana atradumi Mikenas- Problēma bija ne tikai ta, ka pēcnāvēs maska ir retums, ļa tada tiek atrasta mūsdienas, iespejas to izvest no valsts, kura atrasta, Ildzinās nullei. Deviņpadsmitā gadsimta vare­nie varējuši piepildīt savus nacionālos muzejus ar dārgu­miem, kas atņemti savulaik maksla un karošana izcilam, bet velak kaunpilni kolonizētām tautam. Bet tie laiki sen pagā­juši, un tagad vai ik dienu kads nacionālists no Grieķijas vai Pģiptes, Iranas vai Indijas, Kolumbijas vai Peru pieprasa, lai statujas un dārglietās, gleznas vai relikvijas, ko pirms gadu simteņa nozaguši Eiropas impērijas aģenti, tiktu atdotas to īstajiem īpašniekiem. Iespeja, ka mikēniešu kapenes atrastas lietas mūsdienas kadam butu izdevies slepus atvest uz Ame­riku un neviens kulturas aprindu radars nav pat nopikste- jies, ir neiedomājami niecīga.

Un Debora atgriežas pie stasta par Šlimanu.

- Šlimans? - parjautaja Kelvins.

Advokats, paliecies uz priekšu, visu laiku uzmanīgi klau- sijas, un ši bija pirmā reize, kad viņš partrauca stāstījumu. Deborai patika runāt par šadam lietam un patika, ka viņš klausijas.

- Iekams varu ko izstāstīt par šo arheologu, man japarla- sa piezīmes, - Debora godīgi atziņas. - Ričards gan bija eks­perts, taču viņam nepatika tas, kas man sakams par Shma- nu, tadeļ mana klātbūtne vainjas par šo tematu runāt.

Debora skumji pasmaidīja.

- Kadeļ jums nepatika šis arheologs? - Kelvins pajautaja.

- Vai pazinat viņu personīgi?

Debora iesmejas.

- henrihs Sirmans mira krietni pirms manas piedzimša­nas, - viņa teica. - Viņam gadījušies interesanti atradumi, taču metodes nereti bijušas visai apšaubamas. Ja pareizi at­ceros, šis tas an pazudis.

- No senlietām? 1

- No senlietām.

- Paklau, - Kelvins ierunājās pec pārdomu pilnas pauzes,

- man tagad augša jāizšķiro korespondence, tadeļ varbūt turpināsim sarunu rit? Varbūt paēdīsim kopa pusdienas?

Piesardzīgs jautajums. Viņš acīmredzot negribeja izradīt pārlieku interesi - vismaz par Deboru - vai frivolitāti. Ka­deļ šis cilvēks vispār to piedavaja? Lai viņai butu kads, ar ko aprunāties; lai palīdzētu nedomāt par Ričarda navi? Var­būt. Tikai laipnība, Debora nosprieda, lai gan viņai labak pa­tiktu, ja advokats patiešam gribētu parunat par arheoloģiju. Ričardam an tas patiktu.

- Protams, - Debora teica, izmocīdama smaidu, taču tik tikko pievērsdama advokatam uzmanību. Viņas prāts jau bija iegrimis gramatas augšstava bibliotēkā un informācijā, ko, iespejams, izdosies uzzināt par 1 lenrihu Shmanu.

Загрузка...