Atreja maska

Trīsdesmit pirmā nodaļa

Debora atsauca atmiņd, cik līksms Ričards bija groteskā kuģa priekšgala atklašanas, bndi. Tas bija pirms diviem vai trim menešiem. No rīta, viņai ienākot muzeja, kuģa priekš­gals tur jau bija. Tas bija pirmais līdzekļu vakšanas pasakums. Dīvainas sievietes čūskas attēls paradijas avīze…

-Ja, - Markuss noteica, vērodams Deboras reakciju. - Es nezinu, cik ilgi tas bijis pie Ričarda un kadeļ viņš nolēmis to atklat tieši tam bridi, taču ieraudzījis es uzreiz sapratu, kas tas ir un kas meklējams līdzas. Un, ja to zinu es, esmu pilnī­gi pārliecināts, ka to zina ari citi.

- Varbūt tas ari bija mērķis, - Debora iebilda. - Ja Ričards cereja pārdot mirstīgas atliekas un pārējas relikvijas, tad iespejams, ka ši kuģa priekšgala paradīšana publikai bija pa­ziņojums, ka viņam tiešam pieder tas, ko viņš apgalvo.

Debora atskarta, ka apetīte pēkšņi zudusi.

- Kas notika? - Markuss jautaja.

- Nekas, - viņa sameloja.

- Tu prāto, kadeļ viņš nekad tev neko par to nav stāstī­jis, - vīrietis teica, - kadeļ nav novēlējis to muzejam.

- Ja, - Debora atzina.

- To es nezinu, - Markuss sirsnīgi atbildēja. - Un, iespe­jams, mes nekad to neuzzināsim.

- Savadi, vai ne, - Debora iesaka. - Tu gadiem strada ko­pa ar cilvēku, doma, ka pazīsti viņu, ka zini, ko viņš veļas, bet tad…

Viņa noskurinājās, lai atvaintu drūmās domas un noska­ņojumu.

- Ja vien mes dabutu zināt, kurš vel spēja saistīt kuģa priekšgalu ar Agamemnonu… - novilka Markuss.

- Pag, - Debora iesaucas. - Tu teici, ka Ričards ticies ar diviem grieķu biznesmeņiem. Nakti, kad viņu nogalinaja, ballīte tiešam bija divi grieķi. Viņu nebija viesu saraksta, un es viņus nekad nebiju redzējusi. Viņi acīmredzot runājušies ar Ričardu, bet…

Tomēr, ne. Iespejams, ta bija izmisuma vadīta cenba, ta­ču šķita loģiska un atjaunoja tadu Ričarda teļu, kads iespie­dies viņai atmina. / /

- Ričards bija ka apsēsts tas grieķu leģendas deļ, - De­bora turpinaja, - Trojas kara dēļ. lāču viņš bija ari principu cilvēks. Iespejams, viņš pirms kada laika iegādājies visu ko­lekciju. Gadiem ilgi viņš to paslepus meklejis, cenšoties no­skaidrot, vai ta tiešam ir īsta, un mēģinot to padarīt par mu­zeja krājumā daļu. Bet, - Debora runaja arvien atrak, un apziņa fiksēja tikko prata atraisījušos domu, - iespējams, viņš uzskatīja, ka Agamemnona mirstīgajam atliekam (jo nešau­bīgi ticēja, ka slēpj tieši Agamemnonu) nebutu jaatrodas Amerika. Tas pieder Grieķijai. Ričards, tapat ka Šlimans, kaismīgi vēlējas pieradīt, ka Homēram bijusi taisnība, taču īpašumtiesību ētikas jauta jumos viņi nebūt nebija līdzīgi. Un viņš kontaktējies ar kadu grieķu antīko lietu organizāciju, varbūt pat ar Grieķijas valdību. Viņš pastastijis par savu ieguvumu un atklajis to kuģa priekšgalu, lai pieradītu, ka runa patiesību. Varbūt Ričards ierosināja kompromisu: viņi dabu Agamemnona mirstīgas atliekas, bet viņam paliek pa­reja kolekcijas daļa, ko dnkst izlikt muzeja. Visbeidzot Grie­ķijas pārstāvji ieradas apskatīt šo vērtīgo objektu. Kaut kas sagaja grīste. Vai an tie nebija tie cilvēki, par kuriem Ričards viņus uzskatīja, vai…

Deborai aptrukas vardu un viņa ka bezspeka atslīga krēs­la. Tas bija tikai spekulācijas.

Markuss ta nedomāja. Uguntiņa, kas bija mirdzējusi De­boras acis, nu dzirksteļoja viņa skatiena.

- Ja tev taisnība, - viņš teica, - viņi mēģinās to aizvest atpakaļ uz Grieķiju. Neuzdrošinoties vest ar lidmašīnu, vi­ņi izmantos kuģi.

-Tāpat ka Šlimans, - Debora papildina ja.

- Mums jadodas uz Korintu, - teica Markuss, nolikdams nazi un dakšiņu, it ka grasitos iet jau tagad.

- Uz Korintu? Kadeļ?

- Tev ir kads ceļvedis vai kas tamlīdzīgs? - Markuss jauta­ja. - Karte? /

Debora izņēma savu ceļvedi un atvēra Grieķijas karti.

- Skaties, - Markuss turpinaja, radīdams karte. - Atēnas ir šeit. Jebkurš kuģa ceļš no Savienotajam Valstīm beigsies Pinēja, luk, šeit. Taču Pireja ir parak liela osta, lai taja bez. bažam no­gādātu kontrabandu, turklāt līdz tai jabrauc cauri visai Vidus­jūrai, garam Italijai, apkart Peloponesai un garam Kikladu sa­lam. Bet viņi var krietni ietaupīt laiku un izvairīties no neertibam, kuģojot cauri Korintas līcim un kanalam. Slepeno kravu var izkraut pa ceļam un tad doties uz, Pireju. Braukšana cauri kanalam aiztaupa divus vai trīs simtus judžu atklatos ūde­ņos. Korinta mes varam noskaidrot, vai drīzumā gaidama ka­da kuģa ierašanas no Savienotajam Valstīm. Došanas cauri ka­nalam nav nekāds pikniks, tas ir japiesaka iepriekš. Tiklīdz krava bus klāt, mes par to uzzināsim. Un pārķersim.

- Tuvāko nedeļu laika tas noteikti nav gaidams, - Debo­ra teica.

- Tatad mums pietiks laika sagatavoties.

- Domāju, mums pirms tam jabndina varas iestādes, - Debora lika priekša.

-Cik mums zināms, tieši varas iestādes nodarbojas ar kra­vas vešanu.

Debora papurinaja galvu.

- Nedomāju, ka Grieķijas valdība nolaidīsies tik zemu, ka zags un slepkavos, lai atrastu nacionālās bagatibas.

- Tiešām? - Markuss iesaucās. - Grieķi ļoti augstu vērtē savu mantojumu. Mani gan tas nepārsteigtu, ņemot vera, ka gadsimtiem ilgi ikviena koloniālā vara stiepusi prom visu, ko vien bija iespējams.

- Britus ieskaitot, - Debora atgadinaja. - Partenona fn/.e bija Akropoles dārgums līdz brīdim, kad lords Elgins to aiz­veda uz I .ondonu.y

Tagad fnze atradas Britu muzeja kolekcija, un izskatījās, ka Atēnas neatgriezīsies - par spīti nepārtrauktajiem grieķu valdības pieprasījumiem. Lords Elgins apgalvoja, - ja frizē butu palikusi l'artenona, turki to nopostītu. Iespejams, vi­ņam taisnība.

- Paldies par lekciju kulturas zinātne, - izgrūda Markuss. - Bet labak, ludzu, atgriezīsimies pie galvenas tēmas.

Debora pasmaidīja - viņa jutas pārsteigtā, ka sākusi sir­snīgāk izturēties pret šo cilvēku.

- Zini, - viņa iesaka, - tu vel joprojām neesi atklajis, ka iesaistījies šaja lieta. Ja, tu esi mākslās kolekcionārs un vēs­turnieks; ja, izskatas, ka, tapat ka Ričards, esi apsēsts ar visu, kas skar Mikenas. Bet ka tu zini par līķi un to, ka tas klejo pa pasauli kopa ar sešpadsmitā gadsimta spāņu kuģa priekšgalu?

Debora vel joprojām smaidīja un balss skanēja laipni, ta­deļ viņa brīnījās, ka Markusa vaigs bija nomacies.

- Man visu izstastija vecais kungs, ko noslepkavoja Fran­cija, - Markuss paskaidroja. - Pirms desmitiem gadu viņš ti­cies ar kadu melna tirgus pārstāvi, taču pats to relikviju ne­kad nav redzējis.

- Un kadeļ viņš to visu tev stastija?

Markuss sarauca pieri.

- Tas bija mans tēvs.