Atreja maska

Trīsdesmit trešā nodaļa

Ka gan tagad viņas dzīvībai varēja draudēt lielākas bries­mas neka Atlanta? Absurds. Iespējams, vēstule nemaz nav domata viņai. Šo adresi taču zinaja tikai Kelvins, bet viņš diez vai to butu devis kadam citam.

Nekavējoties brauc majas! Tavai dzīvībai draud briesmas.

Visticamak, tas ir kada urķa jociņš, kas nosūtīts viņai un miljonam citu adresatu - jaat/.ist, ne visai smieklīgs, tomēr… Tieši tadeļ vēstule bija tik nenoteikta - lai ikviens to attieci­nātu uz sevi. iespejams, jau šaja paša mirkli tūkstošiem sa­trauktu biroju darbinieku pa galvu pa kaklu jož majas. Vai - vel drīzāk - smejas, vēderus turēdami, ka par neskaitāmiem citiem sutijumiem, kuros prasīts uzradīt bankas konta nu­muru, uz kuru varētu par'skaitīt miljonus dolāru kaut kur no Āfrikas. Vienkārši tagad ši vēstule šķita īsta, jo viņa atra­das talu prom, nepazina nevienu un bija aizbēgusi no mā­jām tadeļ, ka tur pastradata slepkavība… Ja viņai an drau­dēja briesmas, tad dnzak Atlanta, nevis šeit.

ja vien slepkava nav izsekojis tevi no Atlantas uz Grieķiju…

Muļķības!

Viesnīca viņu gaidīja ziņojums no Markusa. Visai nepie- merota bridi. Viņa jau bija pieradusi pie domas, ka Markuss ir sabiedrotais, pat draugs. Noslēpumaina elektroniska pasta vēstulē - par spīti prātojumiem, ka sūtītājs ir kads nezināms pusaudzis - bija satricinājusi šo pārliecību, un nu ta bīstami ļodzījās. Ar laiku ta atkal nostabilizēsies, bet šaja bridi ne visai gribējās runāties ar Markusu.

- Debora, - viņš bija ierunājis automatiskaja atbildetaja, - pie velna, kur tu esi? Sazinājos ar ostas dispečeru Pirejā. No Amerikas gaidams tikai viens kravas kuģis, kurš dosies cauri Korintas kanalam. Nakammenes. Izskatas, ka aizkavē­jies Ņuorleana. Došos uz Korintu, lai mēģinātu noskaidrot, ka pec. Piezvani!

Korinta atradas tikai akmens sviediena attaluma no Mi- kenam. Nez kadeļ Debora bija pārliecinātā, ka an pati drīz tur nonāks.

Ar "Ahilleja" durvju sarga palīdzību Debora rezervēja sev numuru ne visai darga viesnīca Korinta, sakravaja man­tas un piezvanīja Markusam - klusībā ceredama, ka viņa ne­būs. Ta ari bija, taču automatiska atbildetaja vieta atsaucas reģistratūras darbiniece, kura apjautajas, vai viņa gribētu at- stat kadu ziņojumu. Deborai negribejas gaidīt, kamēr Mar­kuss atgriezīsies. Viņa dega nepacietība rīkoties.

- ja, - viņa teica klausule. - Pasakiet, ka zvanīja Debora un ka es apmetīšos viesnīca "Efirs" Korinta. Tur mes varētu satikties.

Pirms aizbraukšanas viņai vel šis tas bija jaizdara. Savil­kusi drumu seju, viņa piegaja pie durvju sarga.

- Man vajadzīga talsaruna, taču nezinu numuru, - Debo­ra teica, - tikai ta cilvēka vardu.

- Pamēģināsim, - durvju sargs teica, - lai gan tas var but dārgi.

- Tas nekas.

- Uz kuru valsti?

- Krieviju, - Debora atbildēja. - Uz Maskavu. To sievieti sauc Aleksandra Vološinova.

Ja an šis vārds izbnnija durvju sargu, viņš to neizradija.

Viņš zvanīja tns reizes, pierakstīja vairakus numurus un runaja grieķu valoda. Beidzot viņš ierunājās angliski un pa­sniedza klausuli Deborai. Otra gala atsaucas sieviete - viņa runaja ar akcentu, kas Deborai šķita krievisks.

- Maskava dzīvo tns Aleksandras Vološinovas. Vai pie­rakstīsiet visus tns numurus?

Debora ta an darīja. Tad viņa nolika klausuli, un uzgrie­za pirmo numuru.

Vīrietis, kas atsaucas, nerunaja angliski, un viņa aizkaiti- najums strauji auga, kad Debora neatlaidīgi turpinaja izpraš- ņašanu. Viņš nolika klausuli. Durvju sargs sardoniski pasmai­dīja un pasvītroja otro numuru.

-Da,- atbildēja sievietes balss.

- Piedodiet, - Debora centas runāt ārkārtīgi leni, sodī­damas, ka neprot krieviski, un juzdamas ka niecīga muļķe, - es gribētu runāt ar Aleksandru Vološinovu, taču neprotu krievu valodu. Esmu no Amerikas. Es zvanu…

- Par tēti, - sieviete skumji atbildēja, - es jau zinu.

- Man ļoti žēl, ka ta noticis, - Debora no sirds teica, apzi- nadamas, cik neīsti tas skan.

- Vai ir kadi jaunumi? - jautaja sieviete. Viņas balsi nebi­ja saklausamas ne cerības, ne ziņkāre.

- Ne, - Debora atbildēja, juzdamas ka nodevēja. - Gri­bēju jums uzdod dažus jautajumus.

Sieviete klusēja, tadeļ Debora turpinaja.

- Vai jus pazīstat kadu cilvēku vai vietu, kas butu saistīta ar jusu tevu un kuras nosaukums sāktos ar burtiem MAGD?

- Magdeburga, - sieviete atbildēja bez vilcināšanas. - Vā­cijā. Viņš tur kadu laiku dzīvoja.

- Skaidrs, - Debora noteica.

Atkal Vāci ja?

- Jusu tēvs stradaja Iekšlietu ministrija, - viņa turpinaja, eenzdamas iegūt laiku. Viņa nebija īsti pārliecinātā, ko vel grib uzzināt. - MVD?

Šoreiz iestājās pauze. Kad sieviete saka runāt, balss šķita skarba.

-Ja. Pirms daudziem gadiem.

- Kadi bija viņa pienākumi?

- Kadi bija viņa pienākumi? - viņa neizpratne atkartoja.

- Darba? - Debora paskaidroja.

- Nezinu, - sieviete atteica.

Debora sarauca pieri - pēkšņi atskartusi, ka tiek manīta.

- Piedodiet, es nesaprotu, - viņa teica, meģinadama iz­klausīties pieklājīgā.

- MVD, - sieviete stūrgalvīgi atkartoja, - tur viņš stra­daja.

Debora mainīja taktiku.

- Kas ir MVD?

- Tas vairs neeksiste, - atbildēja Vološinova. Atkal iestā­jās ilga pauze, un tad viņa, acīmredzot ļoti negribīgi, piebil­da, - sakuma to sauca par NKVD.

- NKVD? - Debora atkartoja.

Durvju sargs, kas ieinteresets bija klausījies saruna, izslē­jās. Viņš pēkšņi iepleta acis un izskatijas sabijies. I'irmaja mir­kli Deborai šķita, ka viņš grasās atkapties. Viņa ar lupām at- darinaja vārdus Kas ir?, taču durvju sargs tik turpinaja blenzt. Ierastais vieglums viņa manieres bija zudis. Vīrietis, šķita, jutas neomulīgi, pat nobijies.

- Piedodiet, - Debora teica, - es nezinu, kas tas ir.

- Es negribu par to runāt, vismaz pa telefonu ne, - atbil­dēja sieviete.

- 1 ,udzu, - Debora neatlaidas, - kas bija šis MVD, NKVD?

- Tada ka policija, - paskaidroja sieviete, un Debora sa­prata, ka pat ši aptuvena atbilde prasījusi milzu piepūli. - Taču slepena. Viņi nodarbojas ar izsekošanu. Ārzemes un an pašu majas.

- Ka spiegi? - minēja Debora, vel joprojām nenovērsda­ma acis no sastinguša durvju sarga, kura stāvoklis līdzinā­jās panikai.

Ka gan daži burti var izraisīt tadu nemieru?

- NKVD kļuva par MVD, - sieviete skaidri izrunaja kat­ru zilbi, un ikviena skanēja mežonīgas bailes. - Bet MVD ve­lak tika pārveidots par KGB.

Šos burtus Debora pazina.