Atreja maska

Intermedija Francija, 1997. gads

Pirms divām dienam Rendolfs Ficstivenss nosvinēja as­toņdesmit septīto dzimšanas dienu. Ārsti teica, ka ceļojums nav ieteicams, varbūt pat bīstams, taču viņš bija tikai atgai- ņajies. Viņš visu mužu bija gaidījis šo iespēju un nepieļaus taču, ka veselība stāsies tai ceļa. Pusgadsimtu viņš bija gai­dījis, pētīdams mapes un reģistrus, sponsorējot ūdenslīdē­jus un skubinot sakt starptautisku izmeklēšanu. Un pusgad­simtu nebija neka, ko pastastīt saviem darba devējiem - izņemot izsmejošas frāzes, kuras izteicis ikviens, ar ko viņš saistījies. Taču ne paša dels. Markuss gribētu but klat šaja svarigaja bridi, taču Markuss noteikti mēģinātu atrunat no brauciena uz šo valsti, tadeļ Markusam nāksies savu viedok­li izteikt velak.

Jau pec dažām dienam viņi pārvedis Mikenu valdnieku Agamemnonu uz. Angliju! Un tad - tikai tad - viņi sāks sa­runas ar Britu muzeju! Ja Rendolfam neizdotos nodzīvot līdz bndim, kad Trojas kara varonis tiek novietots zem Parte- nona frizēs, ko savulaik bija ieguvis lords P.lgins, Markusam noteikti varētu uzticēt ši pienākumā veikšanu.

Rendolfs zinaja, ka allaž rodas kaut kadi sarežģījumi ar papīriem. 1 laoss kara pēdējas dienas, gan an pēc tam admi­nistratīvajiem darbiniekiem bija ka ļauns murgs. Kads gan tur pārsteigums, ka nevengie amerikaņi varēja aizbraukt ar visu kravu, ko paredzēts nogādāt citur, tapat nebija pārstei­gums, ka neatradas neviens dokuments, kas apstiprinātu, kur krava patiešam nonākusi. Taču ne reizi Rendolfam pra­ta nebija ienākusi doma, ka krava lidz ar kadu nezināmu ku­ģi bus nonākusi juras dzelme un aptuveni pec piecdesmit gadiem viļņi kuģa vraku bus izskalojuši klinšainajos I Telbri- tanijas krastos.

Pirmais par dīvaino kasti ieinteresejas divpadsmit gadus vecs zens. Juras ūdens kasti bija krietni pabojajis, taču zēns taja atradis šādus tādus nieciņus, ko pārdot vietējos antik- variatos. Tikai tad, kad Markuss uzduras diskusijai par kā­dās amforas īstumu, viņš atskarta, ka lasa ziņojumus par ļoti dārgu dzimtas īpašumu, par kuru ģimene reiz, samaksajusi veselu bagatibu. Vai cilvēka mirstīgas atliekas pārcietušās braucienu un - kas bija vel ļaunak - gadu desmitiem ilgo atrašanos ūdeni? Tas varētu but atkarīgs no mirstīgo atlie­ku iebalzamešanas kvalitates. Pat ja saglabajies tikai kaut viens kauls, an tas butu visas naudas un visu meklējumu ga­du vērts.

Pardevejs apgalvoja, ka atrastas kastes saturs bijis ne­skarts, lai gan nevareja to pieradīt, vienīgi iekšēja sajuta tei­ca - kaste bijusi pilna. Viņš nevelejas atklat, vai izsole pie­dalīsies vel kads, taču Rendolfs bija pilnīgi pārliecināts, ka spēs samaksat daudz vairak neka jebkurš cits. Viņam vel jo­projām bija saglabajušas fotogrāfijās - tagad jau izbalējušas un saburzījušas -, kuras pirms vairakiem desmitiem gadu bi­ja atsūtījis pirmais partneris. Viņam noteikti bus tiesības pa­sludināt savas īpašumtiesības. Morāli šis kastes saturs jau piederēja viņam.

Rendolfs, izslejies taisni, sēdēja pie metala galda norādī­tājā kafejnīca un gaidīja. Pārdevējs jau stundu kavējas. Ren­dolfs malkoja teju (ja ta var nosaukt šķidrumu, kas rodas, tējas maisiņu iemercot remdena ūdeni) un centas nedomāt par braukšanu atpakaļ, ta ari nesatiekot pārdevēju un bez tik vērtīgās vēsturiskas relikvijas.

Pari ciemata laukumam naca virs, kura skatiens bija pie­vērsts kafejnīcas iekšpagalmam.

Tas droši vien ir pardevejs.

Rendolfa dusmas par to, ka nācies gaidīt, izgaisa ka migla.

- Ficstivensa kungs? - jautaja nacejs, apsēzdamies pretī Rendolfam. - Diemžēl mesjē Tibodo nācies aizkaveties, taču domāju, ka varu jums palīdzēt.

- Viņš tiešam neatnaks? - jautaja Rendolfs.

Atkal pasauli ieskava migla - vel biezākā neka pirmīt -, un viņam šķita, ka smok.

- Bet jus gan varētu pie viņa aizbraukt, - noteica nepa­zīstamais vīrietis. - Neiebildisiet pret nelielu pastaigu? Ma­šīnu esmu atstajis laukuma preteja puse.

- Uz kurieni mes brauksim? - Rendolfs apvaicajas, leni un smagi celdamies kajas.

- Uz pludmali, - jautri atsaucas otrs. Viņa balsi nejautas franču akcents.

Aizgājuši līdz mašīnai, viņi talak devās braukšus, pec tam atkal gaja kajam - pa tumšam smiltīm nomaļa vieta vairākus simtus jardu no tas vietas, kur pec nogrimšanas savu pē­dējo atdusas vietu bija radis kuģis St. Lo. Debess bija mako- ņaina, un ar katru bridi kļuva arvien tumšāks - tuvojas lietusgāze. Rendolfs savu lietussargu bija atstajis kafejnīca. Viņam sapeja kajas - šodien nostaigāts krietni vairak neka parasti nedeļa.

- Interesanti, - ierunājās viņa pavadonis, - kas, jūsuprāt, ir taja koka kastē?

- Grieķijas valdnieka Agamemnona mirstīgas atliekas, ko atradis 1 lenrihs Šlimans, un visas pārejās kapa piedevas, kas cilvēkam tiek dotas līdzi pec nāves, - skaidroja Rendolfs. Viņš šos vārdus noskaitīja ka litāniju: godbijības, cieņas un ticības pilna balsi. Un galjonas priekšgals, - viņš piebilda, - taču tas mani neinterese.

- Vai vel kas? - jautaja nepazīstamais.

Viņš vesi pasmaidīja. Rendolfs šo smaidu bija redzējis jau agrak - kad stastija par saviem apsveramiem un St. Lo kra­vas saturu -, taču šoreiz tas šķita vel dzedrāks. Rendolfs pie- kora sevi meklejam pludmale kadu dzīvu radību, tad sapra­ta, ka tadas nav, un sajuta pieaugam nemieru.

- Kas gan vel tur varētu but? - viņš noteica mazliet iz­smējīgi, lai neizrādītu savu bažīgo noskaņojumu. - Kas vel kādam ir vajadzīgs?

Vīrietis iesmejas - balsi ieskanējās nicinājums un uzjaut- rinašanas.

Viņi bija apgajuši apkart milzīgam, neregulārām klints at­segumam, kas slejas ara no mirdzošajam, juras apskalotajam smiltīm un viļņiem. Klints bija apmēram desmit pēdas aug­sta, ar smailu virsotni paša peleka ūdens mala.

- Kas jus ta uzjautrina? - Rendolfs jautaja. Viņam šis cil­vēks ne visai patika.

- Ir pagajuši piecdesmit tns gadi, - nievājošā nekaunība atbildēja otrs, - bet jums vel joprojām nav ne jausmas, ar ko ir danšana! Zvēru pie Dieva, ka, nogalinot jus, es izdan- šu jums pakalpojumu! Un šis, starp citu, ir mesjē Tibodo.

Ķermenis ar seju pret zemi gulēja klints otraja puse - un mati bnvi šūpojas spēcīgajos viļņos.

- Un kas esat jus? - jautaja Rendolfs, tik tikko spēdams atraut acis no līķa.

- Vēl viens sarūgtināts un neapmierināts pardeveja klients, - savilcis lupas smaida un pētīdams līķi, atbildēja jau­nais vīrietis, - kurš ne visai adekvati novērtē citu ieintere­sēto pušu pretenzijas.

Rendolfs jutās pārsteigts, ka ari pats smaida.

- An jums to nav, - viņš noteica.

- Bet bus, - atbildēja nepazīstamais. - Un jums nebūs ne vismazāko iespeju pateikt kadam, ka tas ir bijušas šeit.

- Mans dēls jus atradis, - paziņoja Rendolfs. - Un viņš atradis an Agamemnonu.

- Ziniet, - turpinaja jaunais svešinieks, - man negribas, ka jus mirstat tik pašpārliecināts. Varbūt izstāstīt jums to, ko nezināt par to kasti, un tikai tad nogalinat? Mans stāsts iz­dzēsis no jusu sejas šo augstpratigo plato smaidu. Ticiet man!

Nu, ka bus? C.ribat nomirt neziņā vai ari uzzināt, ko visus šos gadus tik nesekmīgi esat meklejis?

Rendolfs, nezinādams, ko teikt, vilcinājās. Nepazīstamais šo klusēšanu uztvēra par piekrišanu. Izvilcis savadu dunci ar neparasti garu, taisnu asmeni, viņš saka stāstīt.

Vecais virs saguma, acis iepletās un veras tieši runātājā - duncis paša krūtis nepārsteidza tik ļoti, ka doma, kas iešā­vās prata; doma, kas dvesa šausmas - ka drīz vien Atlanti­jas okeana viļņi aiznesis viņu līdz balajam kapu smiltīm.