Sešdesmit otrā nodaļa

Cik savādi ir redzet Tonju mana dzīvokli, nodomāju Debora, kad abas sievietes apsēdas, pie virtuves galda un iemalkoja vīnu, ko bija atnesusi Tonja. No sirds runājušās viņas bija tikai vienu reizi - tūkstošiem judžu attalaja Grieķijas ciema­tiņa. Tas šķita ka sapnis.

- Pecpusdiena muzeja ieradas aģents Kerniga, - Tonja iesaka. - Izstastija, kas noticis. Kinam seja bija ierakstīts, ka tev gribēsies iedzert.

Debora pateicība pasmaidīja, taču tas bija drūms smaids.

- es tam vīram galīgi nepatiku, - viņa noteica. - Kinam, es gribēju teikt.

- Ja tas tevi mierina, - Tonja sacīja, - manuprat, tam cil­vēkam vispār neviens īpaši nepatīk.

- Un ko tu darīji muzeja? - jautaja Debora. - Man likās, ka tu aizej no darba.

- Jaatstrada obligatais laiks, - Tonja plati pasmaidīja. - Lai vai ka, citu darbu pagaidam vel neesmu atradusi. F.s tie­šam uzrakstīju atlugumu tikai tadeļ, lai paradītu federaļiem, ka mes neesam draudzenes, taču, iespējams, nāksies tev lugt vel vienu iespeju. Ja policija mani apsūdzēs izmeklēšanas ka­vēšana, man par to bus jāpaziņo nakamaja darba vieta. Ja avīzei butu vajadzīgs izmeklētājs, tas pat naktu par labu, ta­ču viņi grib, lai atgriežos pie ēdamlietām - turklāt zemāka amata -, tadeļ nedomāju, ka viņi gribētu mana pieteikumā lasīt par kriminālnoziegumiem. Sasodīts, - Tonja nošņāca, - man pat prata novarēja ienākt, ka visu atlikušo mužu nāk­sies berzt tualetes!

- Ne jau visu mužu, - Debora iebilda. - Tikai…

- Līdz brīdim, kad dabušu ko labaku, - Tonja pabeidza teikumu. - Ta medz teikt visas mammas. - Viņa paraustīja plecus un tad atplauka draiskulīga smaida. - Bet nu es gri­bu dzirdēt, ko piedzīvoji nakti kopa ar Kelvinu Bouversu, advokata kungu.

Debora neticīgi veras sarunu biedrene.

- Kerniga tev visu izstastija? - viņa iesaucas, negribēda­ma apspriest šo tematu.

- Pie velna, ne! - atbildēja Tonja. - I ,idz šim neviens man neko nav stāstījis. F,s tikai minēju.

- Nekad neuzticies žurnalistam, - Debora novilka.

- Un apkopējai? Nu, meitenīt, klāj vaļa!

- Pavadijam kopa jauku vakaru, - Debora iesaka.

- Bet, protams! Lupu krasu vel neesi notīrījusi, ka redzu.

- Tu atnaci mocīt mani ar divdomīgiem mājieniem vai uz­zināt jaunumus?

- Kādus jaunumus? - noprasīja aizdomu pilna lbnja.

- Par parbaužu rezultātiem, - teica Debora. Pašas balss viņai šķita lena un skumja. Tonja bija centusies kliedet pār­metumus, ka viņa vainojama divu grieķu nave, taču velti. Patiesība ka neredzama ena plūda apkart, un Debora jutas esam talu prom - kada gara, mitra tuneļa gala.

- Tu to atradi? - Tonja iesaucas.

- Ne, taču redzēju datēšanas rezultātus.

- Vai tas ir tas, par ko mes domājām?

- Apmēram. Keramika un, iespejams, zelts ir no deviņ­padsmitā gadsimta. Mirstīgas atliekas ir no jaunaka perio­da. Četrdesmito gadu vidus.

Tonja uzmanīgi nolika glāzi.

- Tu doma, ka tas ir mans tevs?

- Nezinu.

- Bet ko tu doma?

- Manuprat, tas ir iespejams, - Debora noteica. Viņa bija parak nogurusi un nomāktā, lai strīdētos. - Sevišķi loģiski tas nešķiet, bet…

- Bet tad top skaidrs, kadeļ lieta iesaistījušies federaļi, - Tonja secinaja, pielēkusi kajas. Viņas acis satraukuma mirdzē­ja. -Ši nozieguma motīvs ir naids.

-Nezinu, - atteica Debora, papurinājusi galvu. - Nesapro­tu, kadeļ cilvekiem tik izmisīgi vajag dabūt savas rokas liki! Lai ari butu pierādījumi, kādos apstakļos viņš miris. Militā­ristiem nepatīk, ka tadas lietas nak gaisma, taču tagad tas jau ir sens notikums. Šaubos, vai tas kadam šķitis svangi.

Tonja uzmeta Deborai ašu, aizvainojuma pilnu skatienu.

- Piedod, - Debora teica. - Es tikai iedomājos…

- Un ja nu tas puisis, kas nogalinaja manu tevu, - Tonja viņu partrauca, - tas militarais policists, velak kļuvis par lielu viru vai bijis liela vira tēvs? Tad gan tas ir svarīgi. Kads cen­šas pasargat slepkavu vai viņa ģimeni.

- Iespejams, - Debora atteica. Viņa nekad agrak nebija ju­tusies tik nogurusi un pazemota, taču Tonja, aizrāvusies ar savu versiju, to nemaz nemanīja.

- Tu ta nedoma? - Tonja jautaja.

Tas bija izaicinājums, kuru Deborai negribejas pieņemt.

- Manuprat, tas ir iespejams, - viņa noteica.

- Bet tu ta nedoma.

Tonja neatlaidisies. Viņai bija vajadzīgs tikai sirsnīgs iedrošinājums, un viņa to nesaņema.

- Tu nedoma, ka mans tevs bija ievenbas cienīgs? - Ton­ja turpinaja, un viņas balsi Debora saklausīja pazīstamo augstpratibas pieskaņu. -Tavuprat, neviens netaisas plesties pušu četrdesmit piektaja gada nogalinata melnadaina deļ?

Debora nolēma piekāpties, lai gan saprata, ka ir jau par veļu.

- Ta es neteicu, - viņa iebilda. - Vienkārši es nedomāju, ka tas ir tavs tevs. Kadeļ gan viņa slepkavam vajadzētu ris­kēt, turot līķi kopa ar viltotam kapa piedevām un uzliekot tam pēcnāvēs masku?

- Lai noslēptu faktu, ka mirušais ir amerikanis! - izgrū­da Tonja, - ka nogalinats savējais!

- Bet tu teici, ka tava teva mirstīgas atliekas apglabatas, - turpinaja Debora. - Neviens nekad nav mēģinājis slēpt, ka viņš miris. Tas an nebija vajadzīgs. Visiem bija skaidrs, ka četrdesmit piektaja gada pietiek ar baltadaina militārās po­licijas virsnieka vardu, lai apklusinatu pulku melnadaino ka­ravīru.

Tonjas seja ielija niknums, taču tas nebija tikai dusmas. Acis liecinaja an par sapem un pazemojumu - it ka Debora būtu viņai iesitusi.

- Nu, tad jau viss ir kartība, - Tonja noteica, pagriežas un devas uz durvju pusi.

- Tā es neteicu! - An Debora pieleca kajas un sekoja Ton- jai. - Hs neteicu, ka viņiem taisnība'.

- es zinu, ko tu ar to gribēji teikt, - Tonja neatlaidas.

- Tonja! - Debora jau lūdzas. - Piedod! Šodien… es ne­gribēju…

- Ir jau labi, - otra sieviete noteica par plecu un atrava durvis. - Tiksimies muzeja.

Un prom bija. Aizcirsto durvju troksnis vel kadu bridi at­balsojas dzīvokli. Debora klausijas, ka attalinas Tonjas pa­pēžu klaudzieni, taču noguruma un aso, mokošo skumju deļ nespeja sekot.

Īsti iederigs dienas nobeigums, viņa domas secina ja. Aiziet tavs pēdējais sabiedrt )tais.

Debora izslēdza lielo gaismu un piegaja pie datora, lai iz­slēgtu ari to. Peles kursors jau bija uz vajadzīgas ikonas, kad viņa atskarta, kas redzams ekrana. Viņa taču bija ierakstīju­si mekletajprogramma Atrejs, noziegums, naids; un te nu bija rezultāti.

Viņa noklikšķināja uz. pirmā nosaukuma un gaidīja.

Lapas augša bija virsraksts: Dienvidu nabadzīgo juridiskais centrs: ekstremistu grupas reģiona.

lapas vidu atradas sarkana Džordžijas štata karte ar krā­sainiem simboliem: dienvidnieku karogiem, svastikam, baltu kapuci, melnu karavīra zabaku, krucifiksu. Apakša bija saraksts ar organizāciju nosaukumiem, kuru simboli izraibi- naja karti. Tur bija Melnie separātisti, Kukluksklans, Kristie­šu identitāte, Rasistiskie skūtgalvji, Neokonfederāti, Neona­cisti, un 'visiem nosaukumiem bija apakšgrupas. Sakot no Islama nācijās un Jaunās Melnās panteras partijas, no Ziemeļdžordžijas Baltajiem bruņiniekiem un Āriešu nācijās, beidzot ar Balto revolūciju Bruksa, Džordžijas štata un Nacionālso­ciālistu grupu Morova. Deboras sirds pamira. Paša saraksta apakša bija vārds Citi.

Un zem ta viens no nosaukumiem bija "Atrejs".

Šo grupu raksturoja simbols, kas karte atradas vieta, kur vajadzētu but Atlantai. Mazītiņais attēls atgadinaja dzelte­nu trijstūri, taču, pieliekusies tuvāk, Debora atskarta, ka trij­stūrim ir acis. Ta bija pēcnāvēs maska no zelta.

Загрузка...