Pavasaris

9.Ar Jāzepu Totsu bija tā

Ar Jāzepu Totsu bija tā, ka turpmāk viņš drīkstēja palikt skolā tikai tad, ja atmetīs visas palaidnības, vienalga, cik to būtu, un sāks dzīvot, kā kristī­

gam cilvēkam pieklājas.

Totss apsolījās darīt visu, kas viņa spēkos. Kad Totss nākamajā dienā atnāca uz skolu, viņam bija grūti no­sēdēt solā. Totss grozījās un locījās kā tārps uz āķa un sūrojās citiem, kas gribēja tuvāk uzzināt par viņa cie­šanām: šim uz sēžamvietas esot uzmeties liels augonis. Taču atradās arī tādi, kam bija neganti asa mēle un kas bija gatavi zvērēt pie stopa un bultām, ka Totsam viņa kaiti esot uzbūris pats vecais — Totsa tēvs, kurš izrak­stījis zēna mugurdaļu raibu kā dzeņa vēderu. Lai nu būtu kā būdams, iespējams, ka Totsa miesa vēl sūr­stēja, bet viņa gars bija atspirdzis pilnīgi. Stundās viņš sēdēja mēms kā zivs un zināja labāk arī uzdoto. Par to brīnījās visi. Totsa teicamā uzvedība ilga jau otro dienu un droši vien turpinātos līdz pat viņa nāvei, ja neie­jauktos ļaunais liktenis. Bet tas iejaucās un atkal iz­muļķoja Totsu.

Kādu rītu, kad pamodās zēni, kas bija pārnakšņojuši skolā, un reizē ar citiem arī sarkanmatis Kīrs, pēdējais uzgāja, ka viņa lepnie zābaki pa nakti manāmi pārvēr­tušies: tiem vairs nebija klāt nevienas pogas.

Ko darīt? Totss, kurš pirmais piesteidzās notikuma vietā, ieteica zābakus apsiet ar auklu un pagaidām mē­ģināt iztikt; katrā ziņā nevajagot raudāt un tūlīt skriet sūdzēties. Visaks, brīdi parakņājies pa kabatām, atrada divas alvas apakšbikšu pogas un ieteica vismaz pie­šūt tās, kamēr iegādās citas. Limasks, linu tirgotāja dēls, izvilka no pagalvja linu sauju un bija gatavs tūlīt savīt auklu, tas ir, ja Kīram tās ievajadzētos.

Rudmatis rūpīgi apsvēra visus trīs priekšlikumus un beidzot nāca pie atzinuma, ka neviens nav pieņe­mams. Kad cilvēks ir zaudējis visas cerības, tad lai taču kāds, kas zina, pasaka īsti, kā izlīdzēties!

Kīrs mēģināja atvieglot sirdi ar asarām.

Katrs kā varēdams tiecās viņu mierināt, sevišķu cen­tību šajā ziņā izrādīja Totss, tomēr viņa pūlēm nebija panākumu. Ja cietušais no acīm birdinātu pogas, viņam to pietiktu desmit zābaku pāriem, diemžēl viņš birdi­nāja tikai asaras.

Visi sapulcējās ap Ķīru. Viņš sedeja guļamistabā uz gultas, turēja pirkstos zābakus un gaidīja ķesteri, kam drīz vien vajadzēja ierasties uz rīta lūgšanu.

Ķesteris nāca. Sarkanmatainais puika tāpat zeķēs iegāja klasē, asarainām acīm brīdi uzlūkoja ķesteri un raudulīgā balsī teica:

— Pogas ir nost.

— Kādas pogas?

— Zābaku pogas. Vakarā vēl bija klāt, Visaks re­dzēja, bet šorīt, kad gribēju vilkt kājās, skatos, nav vairs nevienas.

— Ko tas nozīmē?

Bargs skatiens kā paša dieva tēva zibens izšāvās caur zēnu pulciņu.

Kapa klusums.

Neveiklo klusumu pirmais pārtrauca Totss, viņš teica:

— Būs aizvilkušas žurkas, tām varen garšo tādas spožas mantiņas. Mūsmājās reiz aizvilka kapājamo dzelzi, nekur vairs neatradām.

Ķesteris uzlūkoja runātāju.

— Ja jūs to neatradāt, kā jūs zinājāt, ka to aiz­vilkušas žurkas?

— Kur t' šī citur varēja pazust?

— Kapājamo dzelzi? Žurkas?

— Nūja, ka dzelzi.

— Vai tu zini, ka žurkas nespēj tādu dzelzi ne pakus­tināt, kur nu vēl aizvilkt.

— Varbūt tur bija vairākas žurkas?

— Nemels niekus! Tā droši vien bija divkājaina žurka, kas aiznesa jūsu kapājamo dzelzi, tāpat kā tā, kas norāva Kīram no zābakiem kņopes.

— Nezinu, — Totss paraustīja plecus.

— Bet es zinu, — atbildēja ķesteris. — K.ir, atnes šurp zābakus!

Kīrs atnesa. Ķesteris tos nopētīja ar lietpratēja acīm.

— Kur tavi zābaki stāvēja?

— Pagultē.

— Tā. Vai no rīta, kad tu gribēji apaut kājas, vai tad arī tie atradās turpat? Apdomā labi.

— Jā . . . ak jā . . . tie bija tā kā vairāk aizbīdīti uz gultas galu, uz pagalvja pusi.

— Ahā! Kas tev gu] pagalvja pusē?

— Visaks guļ, — Totss pasteidzās atbildēt.

Ķesteris nopētīja runātāju no galvas līdz kājām, taču

Totsa izskats un uzvedība nemodināja ne mazākās aiz­domas.

— Visaks … Kas vēl?

— Visaks, tad Kerels un pēc tam Totss.

— Jā, un tikai pēc tam es, — noteica Totss un iekle­pojās.

— Tā. Vai tu gadījumā nedzirdēji, ka nakti kāds staigātu gar tavu gultu?

— Nē.

— Kurš bija tas zens, kas pirmais tev kaut ko jau­tāja, kā tev klājas, vai ko tamlīdzīgu?

— Neviens neko nejautāja.

— Kurš pirmais pienāca pie tevis, kad tu pateici, ka norautas pogas?

— Totss.

— Tā. Ko viņš teica?

— Teica, lai mēģinot kaut kā iztikt, lai neraudot un tūlīt neskrienot sūdzēties.

— Tots, vai tu tā teici?

— Teicu gan. Teicu, ka tāda nieka dēļ nav vērts rau­dāt.

— Un vai tu neteici ari, ka Kīram neklājas sū­dzēties?

— Jā-ā, to arī.

— Kāpēc tu to teici?

— Tāpat vien … domāju, ka nebūtu smuki tūlīt skriet sūdzēties.

— Sita gan! Tātad tu domāji, ka nav glīti tūlīt skriet sūdzēties?

Kad viss bija skaidrs un vainīgais atrasts, ķesteris vienmēr kļuva nikns un zaudēja pacietību. Taču šis bija ļoti sarežģīts gadījums, ko vajadzēja atrisināt aukstasi­nīgi, un tāpēc viņš par katru cenu tiecās saglabāt mieru. Viņš nolika lūgšanu grāmatu pie malas, nospod­rināja brilles un pamāja zēniem.

— Iesim uz guļamistabu.

Zēni gāja. Viens no pirmajiem, kā īsts Napoleons, so­ļoja Totss jeb Kentukijas Lauva, kā viņu šeit mēdza dēvēt.

Ķesteris jautāja:

— Saki, Tots, kopš kura laika tu neej vairs uz mā­jām, bet pārnakšņo skolā?

— Es, vai … šodien pārgulēju pirmo nakti. Vakar atveda gultu.

— Ahā! Un kāpēc tu gribi gulēt skolā?

— Mājas tālu. Tāpēc!

— Jā, viņš palika te un visu vakaru svaidījās ar drē­bēm, neļāva ne acu aizvērt, — žēlojās Visaks.

— Vai tu dzirdi, ko Visaks saka? Tu visu vakaru esot mētājies ar drēbēm un neļāvis citiem gulēt. Vai tu paliki šeit blēņoties?

Bargs skatiens uzdūra Totsu kā uz iesma.

— Visaks melo. Visaks pats nogrieza pogas un tagad grib mani apmelot. Visaks atrodas vistuvāk gultai.

Tas Visakam bija par daudz. Viņš tūlīt apraudājās un teica, ka iešot uz mājām un sūdzēšot mātei, ka Totss viņu turot par zagli. Ķesteris satvēra viņu aiz svārkiem un teica, lai stāvot mierā.

— Kā tu uzdrošinies apgalvot, Tots, ka to paņēmis Visaks, ka Visaks ir zaglis?

— Kas tad cits to būtu ņēmis? Viņš paņēma. Viņa māte jau arī pārtiekot tikai no …

— Klusu! Ej nostājies pie krāsns… Un sargies iepīkstēties, pirms es tev ko jautāju. Bezkauņa, kas tev sastāstījis tādas muļķības?

— Nu, tā jau visi runā.

— Savaldi muti!

Ķesteris gan turēja aizdomās kādu mums zināmu

personu, bet, tā kā uz aizdomu pamata nevienu nevar notiesāt un izslēgt no skolas, tad viņš turpināja nopra­tināšanu.

— Kurš no jums vakar visilgāk palika nomodā?

— Biju jau iemidzis, kad Totss man iesvieda ar zā­baku pa muguru. Aiz sāpēm pamodos, — atbildēja Vi­saks.

— Meli! — kāds atsaucās no krāsns puses.

— Klusu, Tots, vai es tevi tūlīt aiztriekšu uz mājām! Labi, tātad tu jau gulēji, kad viņš svieda. Vai tu pēc tam drīz iemigi?

— Jā.

— Vispirms izraudājies un pec tam aizmigi.

— Jā.

— Es jau gulēju, kad Totss nelabā balsī iekliedzās, ārā esot izcēlies ugunsgrēks, — stāstīja Kerds. — Pie­gāju vēl pie loga paskatīties, bet nekā neredzēju. Totss gultā smējās un gribēja mūs nosmacēt.

— Kerds melo. Es biju cieši aizmidzis un jau krācu, kad viņš vēl svilpoja, — skanēja atbilde no krāsns pu­ses.

— Klusu! Un tomēr. Ja tu gulēji un krāci, kā tad tu varēji dzirdēt Kerda svilpošanu?

— Miegā.

— Ahā, tātad miegā!

— Re, poga! — tajā pašā mirklī iesaucās kāds no zēniem. Visi paskatījās, pat Totss iznāca no kakta. Tie­šām, netālu no sienas, zem palodzes, zvīļoja maza, melna podziņa. Kīrs to atzina par savu. Zēni sāka mek­lēt pagultēs. Pie loga atrada vēl vienu pogu, un, kad viens zēns kaktā nejauši uzkāpa uz satrunējuša grīdas dēļa, tas izcēlās un apakšā kļuva redzama vesela kau­dzīte melnu pogu.

Zādzība gan tika atklāta, bet zaglis netika notverts. Tomēr uz nabaga Totsu gūlās smaga aizdomu ēna.

Ja ķesterim laimētos atrast kaut sīkāko pierādījumu, kas apstiprinātu viņa aizdomas, Totss tenteriski izlidotu no skolas. Bet, tā kā pierādījumu nebija, tad Totss vēl joprojām palika skolā.

Vēlāk Totss sacīja:

— Vai es neteicu, ka žurkas. Cilvēks tadas blēņas ne­darīs.

Ja vēl kāds šaubījās un jautāja, kā gan žurkas varot noraut pogu, viņš paskaidroja, ka žurkas pabāžot zā­baku zem ķepas un noraujot pogu kā nieku.

Viņš varēja stāstīt ko gribēdams, bet visi raudzījās uz viņu ar aizdomām, it kā gribētu sacīt: gan jau tu pats nogriezi.

Totss to ļoti labi saprata un tāpēc jutās mazliet ne­veikli.

Meklēšana tika izbeigta un lieta nokārtota tā, ka ķes­teris iesauca Ķīru savā istabā un lika zābakiem pogas atkal piešūt. Cietušais, tos uzaudams, nopriecājās:

— Gluži kā jauni.

Taču šī diena bija nelaimes apsēsta, tāpēc, stundām beidzoties, notika vēl kaut kas.

Tenisons bija izlasījis tikai vienu grāmatu par seno igauņu cīņām un verdzības jūgu, kas sākās pēc tam, taču tā zēnu bija ietekmējusi tik stipri, ka viņš kļuva par vāciešu niknāko ienaidnieku.

Arī mācītājmuižā bija skola. Tur kāda skolotāja ār­zemnieka vadībā izglītojās mācītāju dēli un apkārtējo muižnieku atvases.

Kad draudzes skolas audzēkņi iznāca pagalmā, lai dotos uz mājām, pēkšņi nez no kurienes uzradās arī mācītājmuižas jaunkungi. Visiem pīpes zobos un jāiam- pātagas rokā. Dievs vien zina, kas šiem te meklējams, bet viņi bija klāt. Tenisons vēlāk prātoja, ka kundziņi laikam esot gribējuši iet uz upi vizināties ar plostu. Kad abu zēnu pulciņi sastapās, viens no mācītājmuižas zeņ­ķiem iesaucās:

— Re kur pastalnieki čāpo uz mājām!

Te nu Tenisons vairs nespēja palikt vienaldzīgs, jo viņš taču no visas sirds ienīda «šo smalko slaku». Teni­sons pakampa no zemes akmeni un, pirms kāds paguva ko aptvert, laida pa roku galam uz ienaidnieka pusi. Atskanēja paskalš blīkšķis, pajuka pelni un dzirksteles, pīpe aizlidoja gabalu tālāk un nokrita zemē. Cietušais pacēla pātagu un metās virsū Tenisonam. Bet zerņniek- puika nekustēja ne no vietas, tikai pacēla jaunū ak­meni un teica:

— Nāc!

Uzbrucējs apstājās. Pretinieka acīs gailēja tik cieša apņēmība, ka negribot uzmācās bailes.

— Es nopēršu tevi kā suni, — draudēja jaunais kun- dziņš.

— Nāc, nāc! — aicināja Tenisons.

Kādu brīdi abi zēni stāvēja aci pret aci un stingi noraudzījās viens uz otru. Beidzot, kad «Vācija» pārlie­cinājās, ka «Igaunija» ir gatava uz visu, viņš uzgrieza pastalniekam muguru un piebiedrojās savējiem. Gata­vojās kopējam triecienam ar pātagām. Visi bija ar mieru, vienīgi abi mācītāja dēli atturējās, tad sāka apvārdot ari viņus un tie galu galā padevās vairākumam. Pīpes kā nevajadzīgas izņēma no mutes, izdauzīja pret zā­baka papēdi un sabāza kabatā, tad sāka vicināt un švīkstināt pa gaisu pātagas, it kā gribētu pārbaudīt iz­turību.

Bija pienācis laiks sagatavoties arī igauņu nometnei. Pats pirmais to atgādināja Totss un nožēloja, ka atstā­jis mājās savu pērkongrāvēju, citādi šis noguldītu gar zemi visus līdz pēdējam vīram. Lai saglābtu stāvokli, viņš iesteidzās klasē, apsolīdamies nokaitēt ogļu stan­gas un krāsns kruķi, lai pienācīgi apsvilinātu uzbrucē­jus. Drosmīgākie, piemēram, Kerds, Tūliks, Kesamā, visi spēcīgie puiši, sapulcējās ap Tenisonu un gaidīja pavēli. Tas stāvēja nekustīgi kā klints un vēroja ienaid­niekus. Kamēr citi kaut cik baiļojās un paslepus gud­roja, kur paglābties neveiksmes gadījumā, Tenisonam kaut kas tāds nenāca pat prātā. Viņš domāja tikai vienu: lai nāk vien, gan es viņiem rādīšu.

Un tie nāca. Tie bija klāt, pirms Totss paguva atnest nokaitēto krāsns kruķi un pievienoties cīnītājiem; tie ieradās, pirms pretinieka rindas paguva sakārtoties, proti, pirms paguva sagatavoties tie nedaudzie zēni, kāš Vispār bija nolēmuši cīnīties. Pārējie jau bija pa­guvuši aiziet uz mājām.

Pirmais pātagas cirtiens ķēra Tenisonu. Tas bija ne­ciešami sāpīgs un atstāja uz rokas zilganu svītru. Bet viņš neļāvās iebaidīties. Zēns iezvēla uzbrucējam ar dūri, taču tik veikli, ka trāpīja ienaidniekam tieši pa degunu. Kundziņi pa to laiku iemizoja ar pātagām pā­

rējos zemniekpuikas. Pēdējie gan sīvi pretojās, taču cik ilgi tu izturēsi ar kailām rokām pret pātagām. Kerds dabūja spēcīgu cirtienu tieši sejā, pātagas gals viņam gandrīz trāpīja acī. Jerveotss, spēcīgs kā Goliāts, bet neizsakāmi gauss, dabūja tik sāpīgi pa roku, ka sāka skaļi vaimanāt.

Vislabāk veicās Kesamā, kurš izrāva pretiniekam ieroci no rokām un tagad izraibināja uzbrucēja muguru ar viņa paša pātagu.

Vissmagāk dabūja ciest Tenisons. Pašā kaujas lauka vidū, kur viņš palika visu laiku un ņēma uz grauda lie­lākos zēnus, viņam, protams, tika visvairāk. Pirmajam sitienam sekoja daudzi citi, un, ja nākamajā dienā kāds redzētu viņa muguru, plecus un stilbus, tas būtu nobi­jies, cik tie zili un uztūkuši. Bet viņš dīvainā kārtā pat neiepīkstējās.

Tenisons cīnījās un cieta klusēdams, elsdams un pūz­dams, kā jau īsts varonis.

Arnis šai kaujā nepiedalījās. Viņš stāvēja pie skolas durvīm un gluži nobālis ar izbailēm vēroja cīņu. Bet, kad viņš ieraudzīja, ka Tenisonu aplenc vairāki ienaid­nieki un viens patlaban gatavojas tam dot spēcīgu trie­cienu pa galvu, viņš, iekams pats to spēja apjaust, sa­grāba sētmalē mietu, aizmiedza acis un iezvēla Tenisona pretiniekam pa skaustu.

Uzvara sāka nosvērties par labu vāciešiem. Tenisons un viņa biedri jau bija ielenkti. Tenisons vairs necentās uzbrukt, bet aizsedza acis ar plaukstām un, saņemot pre­tinieka sitienus, uzmeta kūkumu. Viņš šad tad, paretam iespēra pretiniekam ar kāju.

Kad igauņu posts bija vislielāks, tad pilnīgi negaidot ieradās glābējs. No skolas izskrēja Totss, rokās sakar­sēts krāsns kruķis un ogļu stangas. Viņš kliedza nelabā balsī:

— Uz priekšu, Kentukijas zēni! Nāvi sarkanādaina- jiem!

Ieraudzījuši kaut ko tik briesmīgu, uzvarētāji nobijās un atkāpās. Totss nāca arvien tuvāk un pagrūda dažam labam, kas vēl šaubījās, zem deguna sakarsētu lielgabal- lādiņu, kā viņš pats bija nosaucis savus ieročus. Nu vā­ciešu vidū sacēlās īsta panika, un tie bēga, ko kajas nes. Totss tiem sekoja uz pēdām un sauca:

— Sitiet sarkanādainos!

Kauja bija beigusies. Totss bija uzvarējis. Viņš bija uzvarējis, nedabūjis neviena pātagas cirtiena. Tenisons slaucīja acis ar lakatiņu, citi sakārtoja apģērbus un aptaustīja sāpošos locekļus: viens braucīja sānus, otrs berzēja pakausi, trešais piegāja pie biedra un lūdza, lai uzmetot acis viņa ģīmim, kas tur īsti esot, jo sūrstot, ka briesmas.

Pēc brīža kaujas laukā atkal atgriezās mācītājmuižas zēni kopā ar palīgskolotāju. Pēdējais bija redzējis cīņas nobeigumu un# steidzies uz notikuma vietu, jo zēni bēg­dami viņu gandrīz nogāza gar zemi. Viņš bija labsir­dīgs cilvēks un gribēja zēnus samierināt, lai šis noti­kums nekļūtu zināms Paunveres skolotājam un ķeste­rim, jo saprata, ka tādā gadījumā zēni tiks bargi sodīti. Kad noskaidrojās, ka strīdu uzsācis Tenisons, viņš tam pavēlēja lūgt zēniem piedošanu.

Tenisons klusēja.

Jaunais skolotājs runāja mierīgi, tēvišķīgi un centās puisi pārliecināt, ka lūgt piedošanu nav nekāds kauns, taču šīm pūlēm nebija panākumu. Ne skaņu viņš neiz­dabūja pār Tenisona lūpām. Jaunais skolotājs sadusmo­jās. Šāda stūrgalvība un iecirtība jau bija velns zina kas. Saruna ieilga, atnāca ķesteris.

Nemaz nepūlēdamies noskaidrot kautiņa īsto iemeslu, viņš kopā ar palīgskolotāju uzstāja, ka Tenisonam jā­lūdz piedošana.

Pārējos zēnus viņš pat neievēroja, it kā tie nekā ne­būtu nodarījuši, vienīgais vaininieks, pēc viņu abu do­mām, bija Tenisons. Ja viņš izlūgtos piedošanu, viss būtu kārtībā.

Ķesteris kaunējās no jaunā skolotāja un neuzdrošinā­jās lamāties, kā parasts. Rājiena vietā Tenisonam nā­cās noklausīties desmit aršīnas garu pamācību. Beidzis sprediķi, ķesteris nešaubījās, ka viņa lielās pūles pie­spiedīs stūrgalvīgo zēnu atvērt muti. Bet viņš kļūdījās. Puisis stāvēja nodurtām acīm, aizvien vairāk ierāvās sevī un nesāka pat raudāt, kas tiesātājus sakaitināja vēl vairāk.

— Tu esi visstulbākais cilvēkbērns pasaulē, — uz­brēca ķesteris, redzēdams, ka viņam nav pār šo zēnu nekādas varas.

— Jā, arī es visā savā mūžā neesmu tādu redzējis,— piekrita jaunais skolotājs. — Parasti viņi runā, taisno­jas, vaino citus, melo, bet šis ir mēms kā zivs.

Viss beidzās ar to, ka zēniem, kā vieniem, tā otriem, pavēlēja iet uz mājām. Tenisons palika viens. Viņam uzlika sodu: veselu nedēļu pēc mācībām sēdēt vienu stundu skolā un izmācīties no galvas četrus pantiņus no dziesmu grāmatas. Dziesmas apsolījās izmeklēt pats ķesteris.

Arī tas nelīdzēja: Tenisons palika tāds, kāds viņš bija.

diezgan pagrūta galva un kas visu apguva samērā gausi, drauga klātbūtnē iemācījās manāmi ātrāk ' nekā vienatnē. Kad Tenisons jau kaut cik bija iekalis uzdoto, Arnis viņu pārklaušināja, un, ja izrādījās, ka padarītais apmierina, Tenisons gāja atbildēt.

Sestdienas pēcpusdienā, kad viņi abi bija klasē un mācījās, Arnis ievēroja, ka draugs izturas savādāk nekā parasti. Šodien Tenisons nespēja atcerēties neko. Viņš varēja mācīties, cik gribēja, bet, kad gāja atbildēt, ne­kādi netika tālāk par pirmo rindiņu. Arnis ieteica vi­ņam saņemties, tad nosēdās blakussolā un sāka risināt mājas uzdevumus. Šad un tad viņš paslepus uzlūkoja draugu un redzēja, ka Tenisons gan platām acīm ska­tījās grāmatā, bet domās bija aizklīdis diezin kur. Laiku pa laikam viņš noslēpumaini pamāja ar galvu, skatījās laukā pa logu vai grauza zīmuli. Beidzot, kad stunda jau bija pagājusi, Arnis vēl pēdējo reizi izmisīgi mēģi­nāja viņu glābt. Viņš paņēma dziesmu grāmatu, teica vārdus priekšā un pavēlēja Tenisonam atkārtot.

— Padomā taču par vārdiem, ko tu izrunā.

Tenisons atkal gāja atbildēt, bet, kā jau Arnis pare­dzēja, viņš ne tālu netika ar savu uzdevumu galā. Ķes­teris pavēlēja visu atsākt no jauna.

Arnis arī šoreiz gribēja viņam palīdzēt, bet Tenisons atteicās.