Pavasaris

8.Atstāsim abus draugus, vīnu dze­rot, ieiesim istabā un paskatīsi­mies, kas tur notiek

Atstāsim abus draugus, vīnu dze­rot, ieiesim istabā un paskatīsi­mies, kas tur notiek.

Kaut ari saimniekošana vir­tuvē turpinās ar agrāko steigu, darbiem tomēr neredz gala; un,

ja kristīšanu varētu vēl uz stundu atlikt, tad bērns paliktu nekristīts līdz pastarai dienai, jo sievas ne­redz savam darbam ne gala, ne malas.

Neliels samulsums rodas arī pieliekamā kambara dēļ. Visi uz mirkli atrauj no darba čaklās rokas un kā­jas. Uzpeld daži jautājumi: kas, kad un kādā veidā? Taču tie ir veltīgi izmesti vārdi, jo neviens neko nezina paskaidrot un tālākai izmeklēšanai vienkārši neatliek laika.

Ķīra papus ir jau nospēlējis ciemiņiem priekšā visas gramofona plates, vienu otru pat divas vai trīs rei­zes, tāpēc viņš nokļuvis visu uzmanības degpunktā.

Ķīra papus stāv kā ķēniņš starp viesiem, laiku pa laikam uzgriež savu brīnumaino instrumentu, apmaina adatas un plates un par katru savu kustību dod at­bilstošus paskaidrojumus — gan par gramofona iedar­bināšanu, gan spēlēšanu. Viesi, sapulcējušies bariņā ap saimnieku, uzmanīgi klausās. Daži domā, ka šajā kastē tup mazs cilvēciņš, kas dzied un runā; jo ma­šīna — lai darītu ko darīdama — tā dziedāt tornēr nevarot. Kāds neapdomīgs viesis izteic savu spriedumu skaļi, un daži mazākie bērni izbijušies atiet tālāk no gramofona, paslēpj galvu mātes klēpī un sāk raudāt.

Beidzot svinīgā stunda ir klāt un svētku namā iero­das ķesteris. Sabiedrība sadalās trijās grupās, tieši tā, kā Kīrs bija iedalījis vīna šķirnes. Vienīgi vilnas kār­is* 195

sējs, sarunādamies ar rentnieku, it kā starp citu vir­zās uz nākošo istabu, kurā s'krodermeistars Kīrs, laipni paklanīdamies, aicina smalkākās kārtas ciemiņus. Sajā istabā, kas ir pati lielākā visā namā, notiks kristības. Priekšistabā pie viena loga nostājušies Ķīra palīgs, māceklis, maiznieks, pagasta kazaks un kāds izdienējis zaldāts, kamēr pie otra loga pagasta saimnieki sūdzas par grūtajiem laikiem un kalpu augstajām algām. Sie­vas gandrīz vai visas rīkojas pa virtuvi vai bērnistabu un, kur vien iespējams, cenšas palīdzēt mājasmātei. Kāda vecāka māmuja ar bērna autiņiem rokā staigā uz priekšu un atpakaļ un, šķiet, kaut ko meklē. Kāda resna sieva, kurai rokā divas sveces, ir pazaudējusi sēr­kociņus un tagad ar skumīgu seju iet no istabas uz istabu un murmina pie sevis:

— Velns, kurā ellē es tos iegrūdu.

Par laimi, viņa sastop skrodermeistara vidējo dēlu, kurš, zobus bakstīdams, patlaban ienāk no virtuves istabā, un pavēl tam sameklēt sērkociņus. Fridrihs, no­klausījies šo pavēli, tūlīt dodas pie papus, bet papus tik aizrautīgi tērzē ar viesiem, ka labu laiciņu dēlu pat nepamana. Beidzot, sapratis, kas vajadzīgs, viņš ātri nosaka «jā, jā», mehāniski sāk taustīties pa ka­batām un piedāvā dēlam papirosus. Kaut kur ieraudas mazs bērns un kāds to maigi mierina:

— Ak nabadziņ, ak maziņais! Neraudi, neraudi!

Taču garīdznieka klātbūtnei ir sava nozīme: sievas

beidzot ir tik tālu, ka svinīgā ceremonija var sākties. Čala apklust, un visi sāk pēkšņi staigāt uz pirkst­galiem; abās durvīs parādās svētku dalībnieku svinī­gās sejas, un lielajā istabā sapulcējas raibs pūlis.

Ķīra papus pieceļas, ar pāris «jā, jā» noapaļo runas beigas, noglauda ķīļbārdiņu, pieliecas pie ķestera un, neveikli smaidīdams, ierunājas:

— Varbūt… sāksim.

Ķesteris tūlīt pieceļas. Viņš ir gatavs izpildīt savu pienākumu. Taču vispirms viņš paņem mājastēvu zem rokas, paved viņu mazliet sāņus un jautā, kādā vārdā bērns jākristī.

— Jā, jā! — attrauc skrodermeistars, izņem no kabatas salocītu papīra lapiņu un, it ka pieķerts pie ne­darba, vainīgi pasmaida.

— Kolumbs Krisostoms.

— Kā, kā? Kolum … Kri … — ķesteris pārjautā un pieliek roku pie auss, lai ne mazākā skaņa nepaietu garām.

— Kolumbs Krisostoms, jā, — jau drošāk atkārto skrodermeistars un jautājoši uzlūko ķesteri.

— Ak šitā, Kolumbs Krisostoms. Ahā! Tā, tā … Ahā, ahā . .. Tagad es saprotu gan, jā . . . Bet. .. Redziet. .. Šaubos, vai šie vārdi būs īsti piemēroti, jo … Kolumbs, piemēram, ir uzvārds . . . Un Krisostoms arī ir viens … ļoti vecs un svešs vārds, kādus tagad vairs nekur ne­dzird. Varbūt jūs izvēlētos citu vārdu… jo… jo tie patiešām nav piemēroti. Varbūt jūs to pateiksiet savai laulātai draudzenei; iespējams, ka viņai ir padomā vēl kādi citi vārdi.

Ķīra kungs nobāl. Viņš grib kaut ko teikt, bet ne­spēj: viņa lūpas gan kustas un šķobās, bet neizdveš ne skaņas. Kad meistars beidzot atgūst valodu, viņš, ātri stostīdamies, nober:

— Ak šitā, ak šitā, tātad tas neiet cauri? Ak nav piemērots? Tā, tā, tā, ahā!

Viņš, dziļi klanīdamies ķestera priekšā, atkāpjas uz durvju pusi, pa kurām patlaban svinīgā gājienā iznāk bērna māte, kūmas un vēl daži izredzētie. Ķīra kungs tos apstādina un dod zīmi, lai tie ietu atpakaļ uz bērn­istabu.

Visi atgriežas bērnistabā, kur nelaimīgais tēvs stos­tīdamies izstāsta bēdīgo notikumu, pie kam viņš bez­cerīgi plāta rokas un krata galvu, it kā viss būtu ne­glābjami zudis. Viņa laulātā draudzene pārbijusies sasit plaukstas: tagad, pēdējā minūtē. Vēl jāizgudro jauns vārds! Tas nav iespējams!

Bet, ko nevar labot, tam jāpakļaujas, saka gudrie; jauni vārdi tomēr jāatrod, kaut arī laiks ir nepacietīgs un min uz papēžiem. Visus, izņemot divas pilsētas krustmātes un Ķīra kundzes māsu, lūdz uz mirkli at­stāt istabu, jo ir gadījies neliels pārpratums, vārdu izvēloties, kļūda nekavējoties jāizlabo. Durvis tiek aiz­slēgtas, un tad sākas drudžaina vārdu meklēšana, bet abu pilsētas krustmāšu gaumes ir tik atšķirīgas, ka viņu starpā izceļas asa vārdu maiņa. Tiek pārcilāti pat pērnie un aizpērnie netikumi, un apvainojumi un pār­metumi birst kā krusa. Abas nonāk pat tik tālu, ka ķildīgās krustmātes ir gatavas pamest visu un braukt atpakaļ uz pilsētu. Beidzot pēc ilgām pārrunām un strīdiem tomēr vienojas, un svētās kristīšanas ceremo­nija var sākties