Pavasaris

7.Arnis, kurš visu laiku ar interesi bija sekojis šim notikumam

Arnis, kurš visu laiku ar interesi bija sekojis šim notikumam, tū­līt manījās uz mājām, tikko iespēra zibens, tas ir, kad pa­rādījās ķesteris. Sākumā, kad viņš redzēja, cik ļoti Totss ir aizrāvies ar savu nāves rīku, viņš tiešām nopriecājās: Totss bija aizņemts ar kaut ko svarīgu, ļoti svarīgu, un tam vajadzēja viņu piespiest uz visiem laikiem aizmirst domas par metālu.

Arnis bija cieši pārliecināts, ka Totss tagad šo «me­tāla jautājumu» aizmirsīs. Taču vēlāk, kad Totss kā pats kara dievs sēdēja pagalmā uz sola un pielādēja ieroci un visi viņu apbrīnoja, Arnis tomēr atzinās, ka būtu labāk, ja Totsam šāda brīnumieroča nebūtu, jo tagad viņu apbrīnoja visi zēni un droši vien jūsmoja arī mei­tenes -— un Tēle taču bija meitene! Cik viegli Tēle varēja pieversties Totsam, jo pēdējais nu mirdzēja slavā un spožumā.

Protams, Arni lieliski nomierināja pretinieka sūrais liktenis, kas sekoja šai godībai.

Bet viņam tomēr nebija sirdsmiera. Ejot mājup, aiz­vien uzmācās drūmas domas. Viņš pats nezināja, kāpēc, bet acis pieplūda asarām. Pirmo reizi mūžā Arnis sa­juta tādu kā grūtumu. Citreiz, ja viņu kas nomāca, Arnis piegāja pie mātes un visu izstāstīja, un tad māte viņu mierināja un viņam kļuva vieglāk ap sirdi. Bet ko lai viņš tagad stāsta mātei? Nevarēja taču pa galvu pa kaklu'skriet pie mātes un izstāstīt visu, kā bija. Vaja­dzēja melot. Bet tad jau mātes mierinošie vārdi nelī­dzētu. Kas vēlas rast atvieglojumu, tamjāuzticas otram un jāatklāj bēdu patiesais cēlonis. Citādi nevar. Arnis klusēja un cieta savas bēdas viens pats.

Viņš nogriezās no ceļa un iegāja birzī, kas sakas

turpat pie krustcelēm un pletās gandrīz līdz pašam Rajas pagalmam. Apsēdās uz bērza celma un nogrima pārdomās.

Taču, kad bēdas ir vissūrākās, tad arī mierinājums nav tālu. Pa lielceļu tuvojās Kristjāns Lible, Paun- veres baznīcas zvaniķis. Piesūcies kā mārks, kā viņš pats mēdza izteikties, Lible grīļojās uz saviem tievajiem kātiem un cīnījās ar neredzamiem ienaidniekiem. Katrs koks vai krūms viņam šķita kāds ļaundaris. Viņš šķen­dējās vienā laidā:

— Pagaidi, tu elles prauls, ņemšu un ietriekšu tev degunu pakausī! — Vai arī:

— Gan es tev parādīšu!

Kad Lible tuvojās Arnim un ieraudzīja viņu sēžam uz celma, viņš ātri sāka klunkurēt uz to pusi un jau pa gabalu sauca:

— Nu tu man esi rokā, razbainiek! Nu tavas dienas ir skaitītas!

Arnis palika mierīgi sēžam. Viņš jau sen pazina Libli un zināja, ka tas nav sevišķi bīstams. Arī Lible saprata, ka Arnis nav nekāds razbainieks, kuru viņš vajā, bet Arnis, un sāka žagodamies stāstīt:

— Hik, ahā, skat, tas jau ir Sāres jaunais saimnieks. Atnāci laikam apraudzīt mežu, sak, vai viss kārtībā, vai kā, hik .. .

— Nē, es nāku no skolas, — Arnis atbildēja.

— Ak no skolas? Vai Strupais Juris šodien atka! bauroja, hik?

— Bauroja gan.

— Nūja, kā gan citādi. Pat pie kroga varēja dzirdēt, kā šis ārdījās, hik. Eče, Karpas Janka man tūlīt teica, sak, ej un uzmauc stīpu tam pūslim, citādi vēl pār­sprāgs aiz dusmām, nejēga, hik, hik, hī-ī-k.

Libles stāsts uzjautrināja Arni. Viņš atbildēja:

— Nepārsprāga vis.

Kristjāns Lible, trīsdesmit sešus gadus vecs vīrs, pēc tautības pusigaunis, puslatvietis, turpināja sarunu, pa­pildinādams to ar neskaitāmiem «hikiem»:

— Nūja, hik, daudz jau netrūka, ka būtu pārsprādzis.

— Ai, nē, tāds vis nepārsprāgs, — Arnis noliedza.

— Tiesa gan, tāds tik lēti nepārsprāgs, tam, nešķīs­tenim, bieza āda. Mana nelaiķe māte vienmēr teica, ja no šitādas ādas iztaisītu nēšu siksnas, tās nepārtrūktu līdz pastarai dienai, hik.

Arņa garastāvoklis sāka uzlaboties. Lible, kaut arī tam patika tirgoties un iedzert, tomēr bija varens zobga­lis. Ar Libli vajadzēja mācēt apieties. Kas viņu nekai­tināja un centās ar viņu sadzīvot, tas dabūja izsmieties pēc sirds patikas. Degvīnu viņš nemangoja, to parasti nopirka pats. Kad nebija naudas, paņēma uz parāda, kad vairs nedeva uz parāda, ieķīlāja krodziniekam ap­ģērbu un bija gatāvs vai gluži kails cilpot uz mājām.

Abi tāpat pasēdēja brīdi «sausā», kā Lible mēdza izteikties, tad zvaniķis izņēma no kabatas degvīna pu­deli, iedzēra un sacīja:

— Laiku pa laikam jāiesmērē, citādi vēl aizdegsies. Kas gan ir cilvēka mute — viena gruntīga mašīna.

Viņš piedāvāja pudeli arī Arnim un mudināja iedzert. Sākumā Arnis atteicās, bet zvaniķis uzmācās kā miegs, un mazais zēns beidzot nodomāja: pamēģināšu ar.

Viņš nogaršoja. Degvīns bija briesmīgi sīvs. Arnim likās, it kā viņš būtu ierijis uguni. Taču, lai neizrādītu savu mazdūšību, viņš varonīgi izturēja pārbaudi un pat nenosplāvās. Zvaniķim šāda vīrišķība varen iepatikās. Viņš nerimās uzslavēt Arni. Tad Lible atkal «ierāva» vienu malku un pasniedza pudeli zēnam. Arnis gan pre­tojās, bet iedzēra. Un tā viņi tur abi sēdēja birzī —- viens jauns, otrs vecs, dzēra degvīnu un smēķēja. Arnis pēc pirmā malka uzmeta vēl pāris «ugunīgo». Kad viena pudele bija tukša, sadabūja otru un ieturējās, kā vīriem pieklājas. Pēc pusstundas abi aizmiga. Bērzi šalca un dziedāja viņiem šūpuļa dziesmu.