Pavasaris

5.Jau tad, kad Arnis tikko sāka ci­lāt galvu un iepazīt

Jau tad, kad Arnis tikko sāka ci­lāt galvu un iepazīt apkārtni, viņš bija dzirdējis runājam par Rajas Tēli. Te viņai bija vēder­graizes, te galvassāpes, te viņa bija iegriezusi pirkstā, te iekri­tusi avotā, saaukstējusies un dabūjusi klepu — viss viņiem bija šeit, Sārēs, zināms. Tad Sārēs gari un plaši apsprieda, kāpēc un kā vainas dēļ Tēle cietusi. Toreiz viņš, Arnis, vēl bija ļoti mazs un šie stāsti par mazo muļķa meiteni, kas dzīvoja kaut kur tālās mājās un grieza sev pirkstos, viņu nepavisam neinteresēja. Pa­audzies Arnis redzēja, ka šīs mājas nemaz nebija tik tālu. Cūkgans Matis bieži ņēma viņu līdzi ganos. Rei­zēm tie ganīja pavisam tuvu Rajas robežām, no kurie­nes varēja skaidri saredzēt, ka maza, gaišmataina mei­tenīte sarkanā priekšautā skraidīja pa Rajas sētsvidu. Viņš zināja, kas tā bija, bet kāda viņam daļa par sve­šām meitenēm, kaut arī tām ir gaiši mati un sarkani priekšauti.

Tad Arņa atmiņā uzaust vēl kāda aina, kad viņš Tēli bija redzējis pavisam maziņu, protams, arī viņš pats toreiz nebija daudz lielāks.

Saulaina atvasaras priekšpusdiena . .. Viņš, Arnis, jau labu brīdi novēro, kā liels putns ar platiem spār­niem riņķo virs auzu lauka. Tā kā Arnis nekad nav tādu putnu redzējis, viņš aicina arī māti skatīties.

«Tas ir vanags. Droši vien uzglūn vistām,» .nosaka māte. Arnis izvelk no žagaru grēdas garu zedeni, lai aizbaidītu vanagu. Kāds gan toreiz viņš bija "muļķis! Vanags par viņu neliekas ne zinis. Kam šis varētu uzglūnēt? Arnis dodas uz auzu lauku. Ar žagaru pār

plecu puisēns soļo gar lauka malu un uzmanīgi vēro, vai auzās nav nomaldījies kāds cālēns. Tomēr nekur nekas nav manāms, tikai vējš klusi zuz vārpās. Te pēkšņi pie akmens kaut kas sakustas. Arnis uzmanīgi, iedams uz pirkstgaliem, piezogas tuvāk — zaķēns.

«Ahā!» viņš nodomā. «Vai redzi, ko tu esi iekārojis, vanadziņ, un tomēr tu viņu nedabūsi, neparko nedabūsi. Aiznesīšu zaķēnu uz mājām un izaudzēšu lielu.»

Arnis pašķir auzas un pieiet vēl tuvāk. Bet dzīvnie­ciņš, kaut arī vēl mazs un nevarīgs, izrādās neticami veikls un, pirms Arnis to paspēj satvert, jocīgiem lēcie­niem aizcilpo pa auzu lauku.

Arnis žigli drāžas tam pakaļ, iemīdāms labībā diez­gan paplatu vagu, ko padara vēl platāku žagars, kuru Arnis velk sev līdzi. Zaķēns šad tad apstājas, ieklausās un cilpo atkal tālāk. Dīvainās medības turpinās pa visu lauku. Augstu gaisā lido plēsīgais putns, lie­kas, it kā tas riņķotu pa apli, taču vienmēr atrodas Arnim tieši virs galvas. Zaķēns nenojauš, ka tur no aug­šas draud daudz lielākas briesmas nekā te lejā no pui­sēna, kas ieņēmis galvā muļķīgu domu noķert dzīvu za­ķēnu un aizelsies, žagaru vicinādams, dzenas tam pakaļ.

Pēkšņi Arnis dzird balsis. Viņš iznāk no auzu lauka un pārsteigts ierauga, ka nemanot atskrējis līdz Rajas robežām, kur Rajas ļaudis aiz ežas pļauj miežus. Arnis nokaunas, viņš nosviež žagaru un grib jau bēgt, taču viņu ir ieraudzījuši un sauc atpakaļ. Neko darīt, Arnis pieiet pie pļāvējiem un izstāsta, kā viss noticis, taču klu­sībā cer, ka Rajas ļaudis palīdzēs noķert zaķēnu. Kalps un kalpone tiešām aizskrien uz auzu lauku, bet, tur nekā neieraudzījuši, nāk atpakaļ un, vērodami vanagu, ķircina:

«Gan jau tas viņu noķers!»

Rajas saimnieks apjautājas, kā Arnim klājoties un kā veicoties ar lasīšanu un. rakstīšanu; viņu Tēle jau protot saburtot tīri labi un rakstot burtus arī krievu va­lodā. Arnis atbild uz jautājumiem, bet viņa vērīgās acis ierauga, kā atveras Rajas pagalma vārti un kāds cil­vēciņš, mazs kā kamolītis, izripo pa tiem un ātri ve­ļas uz tīruma pusi. Nu mazo kamoliņu ierauga arī citi, un saimnieks nosaka:

«Ahā, aicina jau pusdienās.»

Cilvēciņš nostājas aiz dadžiem un pliederiem, tā ka redzama tikai galviņa, kas tagad līdzinās lielai dadža pogaļai, un aicina skanīgā balsī: «Nāciet eist!» Tad pienāk tuvāk un saka vēlreiz, it kā šaubīdamās, vai ļaudis tiešām dzirdējuši:

«Nāciet eist! Nāciet eist!»

Pļāvēji smejas. Tie labi zina, ka meitene, tā sauk­dama, beidzot pienāks pavisam klāt. Un tā arī notiek. «Eist» saucēja pieskrien pie pļāvējiem, pagrozās tur brītiņu, tad ierauga svešo zēnu un nokaunējusies aiz­slēpjas tēvam aiz muguras. Kad citi sāk mazo droši­nāt, meitene uzmet svešajam neuzticīgu skatienu un cik ātri vien spēdama sāk skriet uz mājām. Vējš plūkā viņas baltos matus un saveļ ērkulī. Tā bija Tēle. Un tas bija sen. Tad viņam dīvainā kārtā bija pilnīgi vien­alga, ko Tēle darīja, no kurienes viņa nāca vai kurp aizskrēja un vai viņa vispār dzīvoja. Bet tad pēkšņi pērnajā rudenī, kad viņi kopā nāca no skolas . . . tad Tēle viņam pēkšņi likās tik liela, tik daiļa, tik gudra, tik glīti apģērbta … un viņam neizsakāmi dārga.

Kā tas viss notika? . . .

Tā dažkārt liktenis reizēm padara mums tuvu kādu cil­vēku, ko mēs agrāk tikko esam ievērojuši un kas pēkšņi mūsu dzīvē izrādās tik nozīmīgs, ka atceramies to visu mūžu. Arnis apstājās un paskatījās apkārt. Aiz viņa plešas klajums, sniegota āre, bet priekšā, dažu simtu soļu attālumā melnē koku puduris un Rajas saimnie­cība kā oāze sniegotajā tuksnesī. Un tam visam klājas pāri krēslas pelēkie spārni . .. Varbūt Arnis pašlaik stāv tajā pašā vietā, kur viņš toreiz ieraudzīja Tēli, toreiz, kad dzenāja zaķēnu? Varbūt viņa kājas šai brīdī iekā­pušas Tēles pēdās?

Ai, cik stingi un bezcerīgi ir tīrumi ziemā, kā bez dzīvības! Un cik skaisti un dzīvības pilni tie ir vasarā, kad rudzi zied.

Tēvs un Mārtiņš laikam gan smietos, ja viņš tiem pa­stāstītu, par ko viņš domāja, te staigādams. Vai Lible arī smietos? Libfe varbūt nesmietos, bet viņš sataisītu tādu kā jocīgu, kā nopietnu seju, piemiegtu vienu aci un sacītu:

«Nu kas tur liels? Ja skuķis patīk — grāb tik ciet!»

Arnis nokļūst Rajās. Pagalmā stāv talcinieku pa­jūgi; mazliet tālāk tumša baļķu grēda. Gaisā jūt skuju un sveķu smaržu. Kāds darbojas pa kūti un dusmīgi baras: — Mierā, Zemene! Stāvi rāma, nu! — Istabā deg lampa, tur skan ļaužu sarunas, pa logu spraugām spiežas ārā balti garaiņi, kas aukstajā gaisā sasalst, pārklājot palodzes ar plānu ledus kārtu. Jumta pa­spārnē kas nokrakšķ, nokrīt vizoša lāsteka, sadrūp, un ledus gabaliņi skanēdami aizveļas.

Augšā, uz apsūnojušā jumta kores, lielais, neveiklais skurstenis ar plato augšmalu izpūš jautrus dūmu mā­konīšus, it kā gribēdams pavēstīt: šai namā ir dzīvība, šai namā ir siltums, šai namā ir ļoti labi dzīvot, ja tikai vēders pilns un sirds mierīga.

Priekšnamā Arni apņem linu, dūmu, tauku un skābu kāpostu smaka — šī mūsu veco lauku kambaru mūž­senā pavadone blakus jaunajām apmetuma dzīvojamām ēkām, kas šur un tur lepni paceļas pret debesīm un stāsta par jauno laikmetu. «Bet ko tagad darīt: iet iekšā vai ne?» Arnis domās sev vaicā. «Protams,» viņš turpina prātot, «kas tur sevišķs.» Arī tēvs un Mārtiņš ir tur, un viņš ir atnācis tikai tāpēc, lai kopā aizbrauktu uz mājām. Visiem tas liksies gluži dabiski, ja vien Tēle…

No pagalma kāds svilpodams tuvojas istabai — ta­gad vairs nav glābiņa, gribot negribot jāiet iekšā.

Saimes istabā ap diviem gariem galdiem, kas sabī­dīti galeniski kopā, pie kam viens galda gals ir ma­nāmi augstāks par otru, sēž talcinieki un ēd. Viņu sejas sārti pietvīkušas, kā jau dažkārt cilvēkiem, kas no liela sala ienākuši siltā istabā; citiem ausis spilgti sarkanas kā asinis, bet deguni un vaigi no sala un vēja deg kā ugunīs. Daudziem ir mugurā kažoki, kas apjozti ar jostu, bet cimdus un cepures viņi nolikuši malā. Uz galda četras vēderainas bļodas ar kāpostu viru, kam pa virsu peld tik bieza tauku kārta, ka pat garaiņi ne­tiek cauri. Tāpēc vira ir karsta kā elles uguns un ilgi ne­atdziest; dažs izklaidīgs talcinieks, kurš iestrebj pirmo karoti, viras neatdzesējis, klakšķina ar mēli un raugās

griestos, it kā būtu tur ieraudzījis kādu parādību. Starp viras bļodām saliktas rindā mazākas bļodas un šķīvji ar gaļu kā ogulāji starp ābelēm.

Visiem nepietiek trauku un galda piederumu — vai­rāki vīri ēd no viena šķīvja un galda nažu vieta lieto kabatas nažus, kas, noziesti ar taukiem, izskatās jauni un spoži. Rokas noslauka pie zābaku stulmeņiem, bik­sēm vai kažoka stūriem, bet zodu nobrauka ar pie­durkni. Laiku pa laikam divi tādi «no vienas bļodas ēdēji» saliek galvas kopā, sačukstas un nokrekšķinās. Tad viens no viņiem, viltīgi smaidīdams, paņem no galda skārda blašķi, pieliek pie mutes, atmet galvu, it kā raudzītos ar tālskati zvaigznēs vai pūstu stabuli, un, neatraujot blašķi no mutes, uz brīdi it kā sastingst. Pēc tam brīnumainais trauks ar noslēpumaino saturu tiek pasniegts kaimiņam, kurš ar to rīkojas tāpat kā iepriekšējais. Blašķes iedobtais dibens katru reizi sa­vādi noguldz: klunkt — klunkt. Tad kaimiņi, kā cīnīda­mies pēc elpas, ātri ķer gaļu un maizi, piebāž pilnas mutes, paskatās viens uz otru, parausta plecus un sa­purinās, it kā tiem būtu piemeties drudzis. Kāpēc viņi tā dara, to neviens īsti nezina, bet jādomā, ka blašķi ir kaut kas tāds, kas pievelk kā magnēts, taču ikreiz, tuvāk saskaroties, liek nodrebēt.

Arņa labvakaru atņem tikai divi bārdaiņi, kas sēž blakus durvīm, taču arī tie nevīžo kārtīgi atņemt svei­cienu, bet apmierinās ar to, ka, neatraujot karotes no mutēm, uzmet ienācējam jautājošu skatienu. Arnis pie­iet pie plīts, no kuras saimniece patlaban noceļ katlu. Izsalkusi ugunsmēle sniedzas pēc katla dibena, it kā tai būtu žēl šķirties no sava upura, taču tūdaļ nomie­rinās un saplok, tikko uz riņķiem uzliek jaunu podu vai katlu. Rajas saimniece šai acumirklī, kad ap galdu sēž vesels pulks vīru un viņa viena pati saimnieko, līdzi­nās burvei, kas vāra ēdienu saviem dēliem laupītā­jiem.

— Labvakar, labvakar! — viņa atņem Arņa svei­cienu. — Ej vien tālāk uz gala kambari. Tur' ir Tēle un vēl kāds zēns no jūsu skolas.

— Vēl kāds zēns? — Arnis brīnās. — Kas gan tas varētu būt?

Viņš atver durvis un netic savām acīm. Uz galda pie loga deg lampa, un tās gaismā Tēle un Savādnieks, jautri smiedamies, šķirsta kādu grāmatu, un viņi stāv tik tuvu viens otram, ka abu galvas gandrīz saskaras. Otrpus galda sēž Tēles mazā māsiņa un kaut ko zīmē uz tāfelītes. Visi trīs uzlūko nācēju, un Tēles vaigus pārklāj tumšs sārtums.

— Labvakar! — Arnis klusi sveicina un apstājas pie durvīm.

Arnis baidās, ka viņš te ir lieks, un rūgti nožēlo savu nācienu.

— Sveiks, sveiks! — atbild Savādnieks. — Kā tu še gadījies?

— Es.. . es atnācu pie tēva un Mārtiņa, viņi ir talcinieki . . . Brauksim reizē uz mājām, — Arnis stostās.

Viņam sāk likties, ka iemesls nav pietiekami sva­rīgs — vai Tēle nesāks par to šaubīties.

Viņš pamana Tēles sejā kaut ko līdzīgu smīnam, kas gan tūlīt nozūd, taču tur bija. Arnim sāpīgi noska­tīties, kā Tēle saniknojas, viņa bez jebkāda iemesla iz­rauj māsiņai no rokām tāfeli, saplūkā meitenīti aiz ma­tiem. Mazā, skaļi brēkdama, ierāpjas gultā; Tēle pa­kampj no galda dažas aprakstītas papīra lapas, aiz dusmām tās saplēš, pasviež pagaldē un bargi uzlūko Arni caur pieri.

Bet šī lēkme drīz pāriet; pēc brīža viņa paņem krēslu, piebīda to tuvāk Arnim un saka:

— Apsēdies!

Savādnieks, labvēlīgi smaidīdams, pamāj ar galvu, it kā viņš te būtu savējais. Sis trakulis ir paņēmis līdzi pat kokli, laikam gribēja te spēlēt.

Bet Arnis stāv kā stāvējis. Pirmkārt, viņam nav ne mazākās vēlēšanās sēdēt, un, otrkārt, piedāvātais krēsls atrodas ļoti nepiemērotā vietā: starp Tēli un Savād­nieku — un tieši gaismas lokā. Nē, blakus durvīm pie krāsns ir daudz labāk; palikdams pats ēnā, viņš varēja novērot katru sīkāko Tēles un Savādnieka kustību.

— Kas tev šodien bija noticis, ka nenāci ar mani reize uz majam? — šis teiciens bija ka zibens no skaid­rām debesīm.

Kā? Un viņa vēl jautā, pēc tam kad Tēle pati šorīt pie krustcelēm nē minūti nebija gaidījusi Arni un šo­dien pie skolas, viņam, kā mēdz sacīt, lēkusi tieši acīs? Ko tas nozīmēja? Tas taču bija apsmiekls! Arnis pār­steigts paskatās uz Tēli un atrod, ka šī meitene nepa­visam nav tik skaista, kā viņš, nākdams pāri laukam, bija iedomājies. Skolā šādu strupdeguņu bija, cik uziet, un tās visas, viņam likās, bija gatavas smieties par katru vismuļķīgāko joku. Par Tēli to nevarēja sacīt, bez tam viņai tomēr bija skaistas gaišzilas acis, gan drusku par mazām, taču dažreiz tās lūkojās tik savādi, it kā no tām izplūstu gaismas stari, un tomēr … šai meitenē viņš nesaskatīja nekā sevišķa.

Arnis neatbild. Un ko gan viņš lai atbildētu uz šādu jautājumu?

— Vai tu dusmojies? — Tēle atkal iejautājas un iz­teiksmīgi saskatās ar Savādnieku. Pēc tā var secināt, ka Savādniekam šis notikums nav nekas jauns.

— Nē, — Arnis atteic un jūt, ka krūtīs sāpīgi iesmel­dzās.

— Kādēļ tad tu stāvi tāds sabozies?

— Es neesmu sabozies.

— Esi gan. Nāc tuvāk, Savādnieks uzspēlēs kokli, tad tev prāts kļūs priecīgāks.

Un, it kā pievilinādams Arni sev tuvāk, Savādnieks tik tiešām paņem kokli un rauj vaļā to pašu polku, pie kuras skaņām Tēle un Totss šodien virpuļoja savā ne­laimīgajā dancī. Pa spēles laiku Arnis ievēro, ka Tēle ar sajūsmu skatās uz Savādnieku un laiku pa laikam laipni pasmaida. Viņš atkāpjas vēl vairāk uz durvju pusi, it kā ardievodamies paraugās apkārt un, neteik­dams ne vārda, iziet saimes istabā. Tur viņš sastop Rajas saimnieci, kas sāk kaut ko stāstīt. No visas ga­rās runāšanas viņš uztver tikai to, ka Jānis Savādnieks caur veselu krustmāšu un tēvoču varzu esot viņiem rada; tā kā viņa gribējusi redzēt šo radinieku, tad lū­gusi Tēli aicināt uz Rajām. Droši vien tā arī ir, taču to visu noklausīties bija bezgala garlaicīgi. Par laimi, tēvs un Mārtiņš jau beiguši ēst, un tāpēe var sākties brauciens uz mājām.

«Interesanti, kad viņš mācās, šis Savādnieks,» Arnis nodomā, braukdams uz mājām. «Piemēram, uz rītdienu jāizpilda divi šausmīgi grūti rēķināšanas uz­devumi, bet Savādnieks ar tiem netiks galā, kaut vai viņš nosirmotu.»

tad viņš atceras mazo, pelēko puisēnu. — Gan jau Kuslaps, šis murkšķis, parūpēsies! — Arnis pusbalsī nosaka pie sevis.