Pavasaris

12.Ceļā uz mājām Arnis Uzzināja pavisam dīvainus jaunumus

Ceļā uz mājām Arnis Uzzināja pavisam dīvainus jaunumus. Pie kapličas viņš panāca Libli, un Arnim par lielu pārsteigumu tas šodien bija gluži skaidrā.

viņš tūlīt uzrunāja arni:

— Jā, jā, Sāres saimniek, ilgi man vairs nebūs jā­zvana. Iztiksiet bez manis. Ē, izēdis mani no zvaniķa vietas.

— Kas tad noticis? — brīnījās Arnis, slēpdams savu saraudāto seju.

— Jā, kas noticis . . . Velns gaišā dienas laikā sācis mēnesi darvot: es esot nogremdējis mācītājmuižas tīta- rēnu plostu. Tavu stulbumu: esot nogremdējis plostu upes atvarā. Tad jau es drīzāk nogremdētu pašu ķēķa Līzi nekā viņu plostu.

— Kā? Vai tad šie uzveļ vainu tev? Mācītājs bija at­nācis uz skolu un visus nopratināja. Vēlāk viņi ar ķes­teri esot nosprieduši, ka plostu nogremdējis Tenisons.

— Nūja, skolā mācītājs ir bijis, tas tiesa, tomēr Teni­sons esot pierādījis, ka viņš nav vainīgs. Ķēķa Līze sest­dienas pēcpusdienā esot redzējusi mani upmalā, un ta­gad visu šo jezgu uzveļ man.

— Vai tad viņi tev netic?

— Mācītājs jau ticētu, bet Strupais Juris lēkā no vie­nas kājas uz otru un ķērc kā vārna: «Lible vainīgs, Lible vainīgs! . . .»

— Kāpēc viņš tā dara?

— Ej nu sazini, kāpēc viņš tā dara. Grib tikt no ma­nis vaļā. '

— Kāpēc?

— Draudziņ, tu vēl esi pārāk jauns un daudz ko ne­saproti. Paaudzies mazliet, ja dzīvošu, gan jau kādreiz

pastāstīšu. Redzi, ja Visakam kāds saka: «Puika, sa­meklē savu tēvu!» — tad šis tēvs nav tālu jāmeklē. Vai saprati? Reiz ieminējos, sak, tā būšana ar Visaku ir tā un šitā, un tad paklīda valodas, ka es par ķesteri izpla­tot tukšas tenkas … Te tev nu bija … Ķesteris mani vairs neieredz ne acu galā. Jā, jā, neviens velns šai pa­saulē necieš, ka viņam saka patiesību. Bet melo vien, melo, tad tik tu būsi vīrs! Tāpat ar to plostu: neesmu jau nekāds pienapuika, ka sākšu šitā izdarīties. Manis dēļ viņi var savu plostu kaut vai apzeltīt, arī tad es tam neķertos klāt. .. Vajadzēja tikai pateikt: nogremdēju— un viss! Viņš jau man tikpat netic, kas zina, uzslavētu vēl par goda vīru.

— Kāpēc tu vairs nezvanīsi?

— Kā tad tā, kāpēc? Tā paša plosta dēļ. Zinu jau, ko viņi domāja, sak, liedzies, cik gribi, vainīgs vien esi, tikai negribi atzīties. Sie mani vairs nepaturēs, tas ir kā āmen baznīcā. Tagad Strupais man pielicis baltus spārniņus kā balodītim, lai es varētu nolaisties no zvana torņa taisnā ceļā — bladāks! — kroga istabā iekšā vai kur citur. Es jau gan teicu, mīļie, izcelsim to plostu no dzelmes ārā, vienalga, ka tas tur nokļuvis, un atdosim zēniem, lai brauc. Turpmāk lai noliek pie plosta sargu un, kas vien tam tuvosies, — knaukš! — ar rungu pa pieri; bet šis tikai dīc savu:

«Noziegumam jānāk gaisma, noziegumam jānāk gaismā.»

Es atkal šim pretī:

«Izcelsim plostu no dzelmes, tad jau tas noziegums būs gaismā.» Bet kur nu! «Mums jāzina, kas to izdarī­jis!» It kā būtu noticis diezin kas. Būtu tur bijis krietns žūksnis naudas, tad varētu runāt, bet pāris satrunējušu sprunguļu dzelmē, tomēr šis kliedz, it kā būtu izcēlušies ūdensplūdi un šim laiva vēl netaisīta.

Arnim kļuva Libles žēl. Kaut gan viņš zināja, ka Lible ir iedzērājs un tirgoņa dvēsele, līdz šim tie abi bija sa­dzīvojuši gluži labi. Lible ar visām savām valodas dī­vainībām izturējās pret viņu daudz draudzīgāk nekā pret citiem zēniem. Un tagad Libli gribēja atlaist, var­būt viņam būs jāaiziet kaut kur tālu tālu projām, un, kas zina, varbūt viņš, Arnis, to vairs nekad neredzēs. Jāaiziet — kāpēc? Plosta dēļ! Savādi jau bija ar šo plostu. Kas gan to nogremdēja? Nevarēja taču būt, ka Tenisons. Arī Lible ne, Tenisons bija Arņa draugs, un viņš tam noteikti visu izstāstītu. Bet Lible, ja arī ko būtu izda­rījis, tūlīt atzītos.

— Nogremdēju — un viss. Zēni augām dienām brau­kāja ar plostu, domāju, iekritīs vēl sātani upē un no­slīks. — Tā, skaļi un bravurīgi šķendēdamies, viņš mēdza izkratīt savu sirdi.

Arī Arņa tēvs bija reiz izteicies:

— Lai nu tas Lible būtu kāds būdams, bet šis cilvēks nekad nemelo.

Ja Lible kaut ko pārdeva tālāk, tas vienmēr godīgi at­zinās, cik pats par to samaksājis. Kad citi viņam pār­meta peļņas kāri, viņš atbildēja:

_— Ko t' jūs īsti gribat, lai piemaksāju klāt, vai? Ne- jegas, vai tad ir redzēts tāds tirgotājs, kas tirgotos ar zaudējumiem! — Un tagad viņu gribēja atlaist, protams, vairāk gan viņa ietiepības nekā paša nozieguma dēļ, jo Kristjāns Lible bija savā laikā Paunveres mācītāj­muižā pastrādājis dažu labu nedarbu, taču vienmēr iz­glābies ar veselu ādu, atzīdamies, ka viņš to darījis un darīs arī turpmāk, jo uzskata par vajadzīgu un nepie­ciešamu.

Pēc Arņa domām, to nebija darījis Lible, bet kāds cits. Tas droši vien bija briesmīgs ļaundaris. Un, ja tagad viņu atbrīvos no zvaniķa pienākumiem, tad vainīgs bija šis ļaunais cilvēks. Arnis teica:

— Ķesteris ir slikts cilvēks: kāpēc viņš tūlīt apvaino tevi? Arī mani neliek mierā. Ņirgājas augām dienām.

— Kāda viņam daļa gar tevi? — Lible jautāja.

— Pārmet, ka esot ar tevi mežā žūpojis. Katru dienu tincina:

«Nu, kad jūs ar Libli atkal būsiet pilni kā mārki?» Ari zēni mani izsmej …

Lible sadusmojās. Viņš dzēlīgi iesmējās:

— Ko tu padarīsi, Strupais Juris paliek Strupais Juris; pat bērnus vairs neliek mierā, kur nu vēl pieaugu­šos' Skat, stulbenis, uzbrūk puikam tāpēc, ka tas iebau­dījis pāris pilienu sīva, it kā tā būtu slepkavība Vai de­dzināšana, vai plosta nogremdēšana! Bet skatieš, kā šis

pats izdarās: Mežakaktu kristībās bija tā piesūcies, ka neapjēdza — rīts vai vakars. Kad sāka bērnu kristīt un knēvelim bija jāapslapina pierīte, muļķis — blākš! — apgāza visu ūdens bļodu un tieši mazulim uz galvas. Bērns brēca, sprauslāja un pilēja, it kā būtu nokristīts Paunveres upē. Citus izsmiet, jā, uz to viņš ir meistars. Kad šis atkal sāk tevi nerrot, tad tu, Sāres saimniek, sa­vukārt apjautājies viņam, sak, paklau, Strupais Juri, kad mēs iesim uz Mežakaktiem kristībās? Tad sadzer­sim visi trĻs: Lible arī būs. Nu, vai tu pateiksi?

— Nē.

— Nūja, skaidrs, nesaki jau labāk nekā, es tikai tāpat pajokoju. Tas viss lai paliek starp mums, kaut gan tu nedrīksti ļaut sevi saliekt ragā. Ja redzi, ka tev ir tais­nība, aizstāvies. No patiesības nav jābaidās. Kā Vīlan- des vīrs saka: «Taisnība ir taisnība, taisnību neviens ne­var pārspēt.» Tā tas ir, jā .. . Un tagad vēl par to plostu: sacērt mani kaut gabalos, bet es neesmu nogremdējis to plostu, neesmu — un viss. Un, kad būšu sacirsts ga­balos, tad arī mans mazā pirksta nadziņš vēl brēks: «Neesmu vainīgs, neesmu nogremdējis to sasodīto plostu, bet, ja tas vēl arī tagad stāvētu krastā, nudien, nogremdētu — un miers.» Redzi, tādas tās lietas, Sāres saimniek. Kad paaugsies, sapratīsi, ka viss nav zelts, kas spīd. Daža laba vīra pauri dievs ir noglaudījis gludu un spožu kā spoguli, bet nesāc tūlīt domāt, ka tur iekšā ir zelts.

Viņi iegāja Sāres pagalmā. Saimes ļaudis bija apko­puši lopus un patlaban devās no kūts uz istabu. Kad Lible viņiem īsumā pastāstīja par notikušo, Marija, Sā­res kalpone, aiz izbailēm tik tikko neiekāpa samazgu spainī. Lible reiz dzērumā bija solījies viņu precēt, un meičai šis solījums bija tā iezīdies smadzenēs, ka viņa patiešam bija sākusi cerēt. Izdzirdusi, ka Liblem varbūt vajadzēs pārcelties citur, viņa tiešām nobijās. Lible, kurš tūdaļ to pamanīja, piebilda:

Te tev nu bija. Nobijies gan, ko? Un pati gribi vēl kļūt par zvaniķa sievu.

Marija nosarka, pārvilka ar netīro roku pār seju un atbildēja: .

— Vī dieniņ, ko nu vairs par to runāt! Būtu palicis zvaniķa amatā, tad cita lieta, bet tagad, pielūko, aiz­sūtīs tevi uz aplēģeri; tad varēsi sūkāt ķepu kā lācis ziemā. Pašam nebūs ne kripatiņas, ko likt uz zoba, ar ko tu uzturēsi sievu?

— Uja, brīnums! — Lible iesaucās. — Neba es vedīšu mājās sievu, lai to barotu. Lai sieva baro mani. Ja tu nestrādāsi, tad lien tik aizkrāsnē un skrubini mālus kā circenis.

— Apdomā, Kristjān, — kalps nenocietās, — tad jau tu drīz paliksi bez krāsns, ja liksi Marijai maizes vietā mālus ēst.

— Phē! Vai tad pasaulē ir tikai māla un ķieģeļu krās­nis, it kā es nevaretu nopirkt dzelzs krāsniņu, — Lible smējās.

— Mūsu Marija ēd arī dzelzi, — kalps atjokoja.

Marija, kurai Kristjāna vārdi «ja tu man nestrādāsi»

skanēja ausīs kā salda mūzika, atteica:

— Jā, jā, tikai neiedomājies, ka es strādāšu, bet tu dzersi un plītēsi.

Marijai par prieku Lible atbildēja:

— Skat, kāda! Nekas, ievēršu tev gredzenu nāsīs, tad tu man dancosi. Likšu pie zvanīšanas. Varēsi rībināt, cik uziet.

Saimniece palika rokas zem priekšauta un žēlā balsī sūrojās:

— Ak tad tādas tās lietas. Tad jau mēs paliksim bez zvaniķa. Kas nu mums zvanīs?

— Kas zvanīs? Tak jau laikam pati ķēķa Līze, — Lible atbildēja, — uzrāpsies ar visu cepešpannu zvana tornī, uzkurs uguni, cepinās vistu un zvanīs. Visu pie reizes.

— Tad jau viņa līdz ar vistu izceps arī ļaudis baz­nīcā, — kalps prātoja.

Visi sagāja istabā. Lible Sārēs jutās kā pašu cilvēks; viņš nosēdās pie plīts un sāka bāzt žagarus ugunī. Visi trieca un jokoja, tikai Lible un Marija, kā parasts, ap­mainījās ar dzēlīgām piezīmēm.

Kad Arnis vakarā palīda zem segas, viņš gultā vēl­reiz pārdomāja notikumu ar plostu. Zēns nespēja nomie­rināties. Atkal viņš nonāca pie viena un tā paša jautā­juma. Viņa bēdas jau bija gandrīz aizmirsušās vai arī tās skāra apziņu viegli, kā garām slidot, lai dotu vietu jaunām, vēl lielākām rūpēm. Kad viņš jau sāka iemigt un nogurušie plakstiņi aizvērās, viņa galvā pēkšņi pa­zibēja kāda doma. Tas notika tik spēji un negaidīti, ka zēns pietrūkās gultā sēdus.

Kāpēc Tenisons bija viņu pierunājis melot, ka tie sest­dien kopā aizgājuši uz mājām? Kāpēc viņš bija teicis, ka citādi plosta nogremdēšanā apvainošot viņu? Kāpēc Tenisons pēdējā laikā izturējās pret viņu tik dīvaini? Arī pret pārējiem skolas biedriem tas bija kļuvis ļoti noslēpumains un kluss. Vai tikai plostu nebija nogrem­dējis pats Tenisons? Kā viņš to spēja? … Viņš bija ļoti stiprs un varēja visu, ko vien gribēja …

Arnis domāja vēl ilgi. Tikai ap pusnakti viņa pārgu­rusī galva atslīga uz spilvena un blaktis netraucētas va­rēja uzsākt savu nakts maltīti.