Pavasaris

14.Nākamajā stundā pēc «vilciena» skolā ieradās Kīrs

Nākamajā stundā pēc «vilciena» skolā ieradās Kīrs. Viņš izska­tījās bāls un daudz pārcietis. Kīrs staigāja jocīgi — iešķībi kā suns.

Totss būtu atdevis nezin ko, lai varētu ar Ķīru tūlīt aprunāties pēc tik piedzīvojumu bagātas dienas kā vakar, viņam bija tik daudz Kīram ko stāstīt, tik daudz ko Kīram jautāt, ka viņš nespēja sagaidīt stundas beigas. Totss uzzīmēja uz papīra pu­deli, uzrakstīja uz tā «Lati pats», pasvieda Kīram zem deguna un skatījās, ko Kīrs darīs, kad būs saņēmis sūtījumu. Kīrs apskatīja papīru, saviebās, nožāvājās un sāka jocīgi tusnīt kā pārēdies runcis.

— Lūdzu . . . lūdzu, es gribu ārā, — viņš iesaucās un, nesagaidījis skolotāja atbildi, izskrēja priekš­namā. Totss klusi spurdza un sēdēja kā uz kvēlojošām oglēm. Tagad, tagad … Ja tagad varētu tikt ārā!

— Lūdzu, vai drīkst iziet?

— Esi tik laipns un ej! — sekoja negaidīta atbilde. Visa klase smējās, bet Totss uz sliekšņa atskatījās. Viņš nesaprata, par ko tie īsti smējās.

— Totsam šodien atkal deviņi amati un kā desmi­tais laikam būs sēdēšana pēc stundām, — noteica sko­lotājs. — Tas nav labi, ka cilvēks ir tik daudzpusīgs: tāds apkraujas ar dažādām idejām un pienākumiem urt galu galā visu izdara slikti. Es neticu, ka Totsam no šīs ārā iziešanas būs kāds labums, bet ka gan es varu cilvēkam ko aizliegt, ja tas tik sirsnīgi lūdz. Un, ja es arī būtu aizliedzis, tad viņš ar savām domām to­mēr būtu laukā un nepiegrieztu ne mazāko vērību tam, ko mēs šeit klasē darām. Ja mēs ar savu ģeogrāfiju jau būtu nonākuši Amerikā, tad varētu cerēt, ka tā

viņu kaut cik ieinteresētu — tur taču dzīvo slavenie Kentukijas Lauvas un sarkanādainie, bet mēs pagai­dām diemžēl esam tikuši līdz Krievijai. Un ko gan Totsam nozīmē Krievija?

— Viņš vēl vakar solījās braukt uz Krievzemi par muižas pārvaldnieku, — Savādnieks ieminējās.

— Nūja, sarkanādaino virsaiša loma viņam laikam jau apnikusi. Totss alkst pēc pārmaiņām. Taču pagai­dām samierināsimies ar to, ka centīsimies kaut cik iepazīt arī Krieviju, gan jau tad redzēsim, kā būs ar muižas pārvaldīšanu.

Stunda netraucēti turpinājās, un nevienam neienāca ne prātā, ka ārā pa to laiku varētu notikt kas sevišķs. Katra ziņā Totss uzkavējās ārpus klases pārāk ilgi, bet ej nu sazini, ko viņš tur īsti darīja.

Totss iznāca no klases un noņurdēja: — Smejieties vien, ķēmi, jūs jau nekā prātīgāka nevarat izdomāt, — un saka meklēt Ķīru.

Bet Kīrs bija nozudis ar visu savu sarkanmataino galvu, un Totss jau nodomāja, ka tas, būdams lielās sprukās, aizjozis uz mājām. Tad no mācītājmuižas pirts puses atskanēja dīvaini ķērcieni.

— Tā ir aizšauta vārna, — nosprieda Totss, — jā­paskatās, varbūt palaimējas noķert.

Totss tūlīt steidzās uz pirts pusi, kur skanēja dīvainā balss. Viņš bija ļoti pārsteigts, ieraugot, ka tas, kurš ķērca kā vārna, nebija neviens cits kā Kīrs. Adaniēls Kīrs, atspiedis galvu pret pirts stūri, vaidēja un ste­nēja, it ka gribētu apgāzt pirti.

— Kas tev kait? — jautāja Totss.

— Slikta dūša, — Kīrs atbildēja.

— Kāpēc?

— Nu tas vakarējais … tas vakarējais …

— Ak vakarējais vīns? Kā tu nokļuvi istabā?

— Papus ienesa.

— Ko viņš teica?

— Solījās tevi nosist.

— Mani nosist? Kāpēc?

Viņš bija ļoti izbrīnījies, ka cilvēks, kam viņš nekad nav nodarījis nekā ļauna, grib viņu nosist. Būtu Totss paņēmis to pudeli par diviem rubļiem, tad nu vēl, bet..,

Bet šī pudele par deviņdesmit piecām kapeikām — tīrās blēņas! Vai tiešām Totsa dzīvība bija tikai deviņ­desmit piecas kapeikas un recekļa bļodiņas vērta! Nē, ja viņam vēl kādreiz gadīsies sastapt veco Ķīru, tad viņš tam pateiks tieši acīs, ka . .. Bet tagad lai mazais Kīrs tūlīt vācas no šejienes projām, te viņu vēl var ieraudzīt ķesteris vai pat mācītājs. Lai iet — vienalga, kur, tikai tālāk no acīm; kam tas jāzina, ka šim slikta dūša. Vēlāk sāks vēl runāt, ka . . .

— Bet kur lai es eju?

— Iesim pirtī.

Pareizi! Pirts bija īstā vieta, kur vislabāk noslēpties. Kā viņš, Totss, varēja būt tik neattapīgs, ka neiedomā­jās to tūlīt.

Totsa atbalstīts, Kīrs iestreipuļoja pirtī.

— Ļoti žēl, — teica Totss, — ka pirts nav izkurināta. Citādi varētu uzkāpt uz lāvas izsviedrēties un nela­bums būtu kā ar roku atņemts.

Taču lai Kīrs tomēr pamēģina uzrāpties uz lāvas, katrā ziņā tur būs siltāks nekā šeit, apakšā; sestdienas siltums vienas dienas laikā taču vēl nebūs izgaisis.

— Rāpies uz lāvas, rāpies uz lāvas, — Totss mudi­nāja. — Noliecies guļus, gan redzēsi — kļūs siltāk. Un vai zini, noģērb arī virsdrēbes; es ienesīšu no priekši­ņas zarus un iekurināšu krāsni.

"— Uz lāvas var uzrāpties, — Kīrs piekrita, — bet izģērbties … Kālab lai izģērbjos?

— Ģērbies nost, ķēms, kļūs skaidrāka galva.

— Es jau esmu skaidrs, man tikai nelabi.

— Tad nelabums pāries. Ģērbies nost!

Totss iegāja pirts priekšiņā, ienesa zaru klēpi un iekūra krāsni.

— Nu, ģērbies, ģērbies! — viņš steidzināja un, bāz­dams zarus kurtuvē un šķielēdams ar vienu aci uz Ķīru, piebilda: — Tūlīt krāsns kļūs silta, tad mazliet izsviedrēsies, uzgāzīsi sev ķipi auksta ūdens un gan tad redzēsi, cik vēlāk kļūs labi. Pats arī tā daru pēc iedzeršanas. Tās ir vislabākās zāles. Mans vecais arī saka, tās esot labākās zāles. Nu, ģērbies ātrāk!

Pie tam viņš piebāza pilnu krāsni ar žagariem un uz­pūta uguni. Uguns sākumā negribēja iedegties, un kūrējs jau domāja, ka tur vainīgi slapjie žagari, taču, kad no krāsns mutes sāka plūst melni, biezi dūmi, viņš saprata, kas noticis.

— Velns parauj, juškas ciet! Tāpēc jau kup ka ne­labais. Es domāju un domāju … — viņš iesaucas un, pakāpies uz soliņa, nocēla juškas. Uguns uzliesmoja, zari sprakšķēja, un kūrējs aiz prieka berzēja rokas, ka viss tik labi sokas.

Pa to laiku Kīrs negribīgi izģērbās un nolikās guļus uz lāvas.

— Nu, vai ir jau siltāk? — Totss pēc brītiņa no­prasīja.

— Nē, vēl nav, — Kīrs atbildēja un kā vilks klabi­nāja zobus aiz aukstuma.

— Tūlīt, tūlīt, — atbildēja Totss un iebāza krāsnī jaunu žagaru klēpi.

Ja šai acumirklī vispār kāds svīda, tad tas bija vienīgi kūrējs.

— Tūlīt, tūlīt! Jau ir… Krāsns virsa gluži sar­kana, un pirts ceri no lielas svelmes sprakšķ. Jāuzmana, lai aiz lielā karstuma nepārsprāgst.

Var jau tūlīt izmēģināt; mazliet ūdens uz akmeņiem, lai redzētu, kāds ir gars. Blākš! Ķipītis auksta ūdens uzlido uz aukstajiem akmeņiem un čurkstēdams notek lejā. Nūja, vēl nav silts, tas tiesa, bet tūlīt būs. Tūlīt! Tad tikai Kīrs redzēs, kā viņam sāks līt sviedri un at­griezīsies veselība. Redzi, vīns. ir tāds dzēriens, kas vienmēr sīvi pretojas un negrib nākt ārā, bet, kad tas reiz iesāks, tad nāks, ka rīb vien. Alus un sīvais ļau­jas daudz vieglāk izsviedrēties, bet kur tu ķersi alu un degvīnu, kad vīns jau ribās. Tagad Kīram tikai mierīgi jāguļ uz lāvas, gan jau viņš, Totss, visu izdarīs un nokārtos, kā tas pienākas. Ja viņš pats to visu nebūtu pieredzējis un piedzīvojis, tad Kīrs varētu domāt, ka … Bet — vai velns! — cik bieži viņš pats ir bijis tādās sprukās!

Tā lapsa vēl labu laiku cepa vaboli uz pērnā uguns­kura un tad atkal iejautājās:

— Nu, vai ir jau siltāk?

— Vēl nav, — drebinājās Kīrs uz lāvas. — Liekas, ka salst arvien vairāk,

— Kas tam sātanam kait! Nu jau vajadzēja iesilt. Nē nu, ķēms, vēsāka tā, protams, nepaliek, tā kļūst arvien siltāka, tomēr vēl jāpaciešas. Un tu pats arī esi tāds sastindzis un no galvas līdz kājām vīna pilns, uz tevi tik ātri neiedarbojas.

— Vīna manī laikam gan nav ne pilītes, un vispār pēc tādām vaimanām man vairs nav nekā iekšā. Te ir auksts, tāpēc man salst. U, cik auksts! Es apģērbšos!

Kīrs jau gribēja apvilkt drēbes, bet piesteidzās Totss, izrāva viņam no rokām apģērbu un pamācīja:

— Skat, kāds ķēms! Tagad, kur drīz jau jāsāk svīst, tu gribi apģērbties. Dod šurp!

Viņš iznesa Ķīra drēbes pirts priekšiņā, atgriezās, sabikstīja uguni un pataustīja krāsni. Krāsns bija silta; ko viņš tur augšā tarkšķēja, ka šim esot auksti. Ja viņš tagad nesākšot svīst, tad esot jāšaubās, vai Kīrs vis­pār svīdīšot.

— Es tik un tā nesvīdīšu, ko tu uzplijies, — Kīrs atteica, — drīzāk piesalšu pie lāvas nekā svīdīšu. Dzirdi, kā knakšķ, kad atrauju dibenu no lāvas.

— Svīsti, svīsti! Tas ir veselīgi. Tās ir vislabākās zāles pret nelabumu.

Otrs ķipis ūdens nolija pār akmeņiem. Dziļumā tikko dzirdami nočūkstēja.

— Ahā! Es jau teicu! Nak! — sauca Totss un mirdzo­šām acīm skatījās uz augšu. — Vai jūti? Vai ir karsti?

— Nav.

— Bet siltāks ir nekā sākumā?

— Nav.

Kas tā par izrunāšanos, kur gan šis palika, tas sil­tums. Izkurināts vesels vezums žagaru — un vēl nav silts. Nudien, tad jau tas ir tīrais ledus gabals, kas kvern tur uz lāvas. Viņam nekas nelīdz. Pag, viņš pats uzkāps, paraudzīs.

— Nu ko tu mels — neesot silts. Ko tu vēl gribi? Te siltuma diezgan. Uzšaušu uz ceriem vēl vienu ķipīti ūdens, tad varēsi pārskaloties ar aukstu ūdeni — un gatavs.

To teikdams, Totss izsvieda uz akmeņiem vēl trešo ķipi ūdens un ātri saliecās kūkumā: svelme varēja iz­plaucēt acis.

— Nu, vai vēl nav silts?

— Tagad tā kā drusciņ būtu.

— Tad tikai rāpies žigli zemē un pārskalojies ar aukstu ūdeni,

— Ko nu mels, neesmu vēl iesācis svīst, kā tad es skalošos. Redzi, kāds es izskatos.

— Kāds tad tu izskaties?

— Zils.

— Zils? Kāpēc tu esi zils?

— Man salst, nu.

— Zils, zils, zils … — Totss domīgi raudzījās ugunī. Vai šī ogle, kas patlaban izkrita no krāsns, nelīdzinājās cilvēkam? Nu, protams, tā līdzinājās cilvēka galvai. Acis, deguns, mute, ausis — viss, kā pienākas. Gluži pazīstama seja. Tas taču bija .. . Tas taču bija … Stru­pais Juris, diedelnieks! Tavu joku! Jā, jā, Strupais Juris šodien skolā viņu sabāra. Bet kad gan šis nebaras. Un tagad? Tagad viņš bija skolā. Bet… bet… Tu zilais, sarkanais un melnais jods, patlaban taču bija ģeogrāfijas stunda! Bet Totss drīkstēja uzkavēties ārpus klases tikai dažas minūtes. Bet viņš sēž pirtī un kurina krāsni. Rauj tevi nelabais, Kīr, ar visu tavu nelabo dūšu!

Totss pa galvu pa kaklu izskrēja ārā, pakampa die­zin kāpēc pirtspriekšiņā noliktās Ķīra drēbes un cik vien ātri varēdams skrēja uz skolu. Priekšnamā Totss apstājās un ieklausījās: vai tā vēl bija ģeogrāfijas stunda, varbūt jau iesākusies cita. Jauna stunda tā nevarēja būt, jo tad starpbrīdī zēnu klaigas varētu sa­dzirdēt arī pirtī; tātad, jādomā, bija vēl tā pati stunda, no kuras viņš aizgāja.

Pēkšņi klase it kā atdzīvojās. Nebija šaubu — ģeo­grāfijas stunda bija beigusies. Totss paraudzījās uz savu saini un briesmīgi nobijās: Ķīra drēbes! Nolāpī­tais! Kā tās gadījušās viņa padusē?

Pārdomām vairs neatlika laika, tūlīt bija kaut kas jādara, ja viņš vispār kaut ko gribēja darīt; un, it kā viņu kāds būtu pagrūdis, Totss ar vienu lēcienu atradās pieliekamajā, kur viņš iebāza Ķīra drēbes pirmajā mai­zes tarbā, kas pagadījās pie rokas.

Tikko Totss bija paguvis to izdarīt, pieliekamajā ienāca divi zēni un izbrīnījušies apstājās.

— Vai tu velnu kādreiz esi redzējis? — vaicāja viens no zēniem.

— Neesmu, — otrs atbildēja.

— Tad paskaties! — pirmais sacīja un rādīja uz Totsu.

Totsu ar lielu kņadu izvilka no pieliekamā un ienesa guļamistabā, kur viņam kāds piebāza pie deguna spo­guli. Totsa seja bija noziesta ar tik bieziem kvēpiem, ka pat nevarēja manīt, vai viņš nosarka vai ne.