Pavasaris

8.Bija jau vēls, bet Arnis vēl ne­nāca un nenāca.

Bija jau vēls, bet Arnis vēl ne­nāca un nenāca. Sāres saim­niece, Arņa māte, kļuva nemie­rīga.

— Nesaprotu, — kur tas pa­laidnis varēja aizķerties? —

viņa teica savam vīram, Arņa tēvam.

— Kur t' šis paliks. Būs vēl sadomājis skolā pārgulēt pa nakti, — viņš atbildēja.

— Savādi gan. Viņam pat ēdamā nav līdzi. Varbūt kas atgadījies ceļā?

— Nieki… Gan pārnāks.

Kad Arnis tomēr vēl nepārnāca, māte devās uz Rajām apjautāties, vai viņu Tēle jau mājās. Tēle bija mājās. Uz jautājumu, vai viņa kaut ko nezinot par Arni, Tēle atbildēja, ka esot šo redzējusi skolas pagalmā kopā ar citiem zēniem. Vairāk viņa nekā nezināja. Tēle vēl pie­bilda — viņai licies, ka šodien zēniem bijis kas sevišķs padomā, jo visi stāvējuši, degunus cieši kopā sabāzuši, un neatlaidīgi kaut ko pētījuši. Viņa gājusi pavisam tuvu garām, bet nekā neesot pamanījusi. Arņa māte devās uz mājām un gaidīja vēl kādu laiku. Taču mātes sirdij nav miera, ja tā reiz sākusi baiļoties par savu bērnu. Nē, viņa nerimās un beidzot aizgāja arī uz skolu apjautaties. Skolā daži zēni, kas bija palikuši turpat pārnakšņot, viņai pastāstīja, ka Arnis jau sen esot aiz­gājis, neko tuvāk neviens nezināja. Visaks domāja, ka Arnis būšot nokļuvis Muļķa Mārtiņa nagos. Muļķa Mār­tiņš pēdējā laikā te bieži klaiņojot apkārt. Nu Arņa mā­tes sirdi atkal pārņēma bailes. Muļķa Mārtiņš bija liels un spēcīgs kā ozols, viņš mūžīgi kaut ko melsa par nez kādām skrūvēm un mašīnām un vienreiz tiešām esot dzi­nies pakaļ kādai skolas skuķei. Meitenei gan izdevies aizmukt, bet viņa no pārbīļa saslimusi. Tāpēc bērni,

mājās ejot, no viņa baidījās un, ieraugot nākam pa ceļu kādu gara auguma vīru, visi jau pa gabalu mēģināja saskatīt, vai tikai tas nav Muļķa Mārtiņš.

Arņa māte žigli vien steidzās uz mājām. Ceļā viņa pie sevis ik pēc brītiņa atkārtoja:

— Kur gan viņš varēja palikt, muļķa bērns? Kur gan viņš varēja palikt, muļķītis?

Mājās arī kalps sāka bažīties, sak, te kaut kas vairs neesot kārtībā, un beidzot vēl piebilda:

— Ej nu sazini, varbūt Muļķa Mārtiņš tiešām sācis zēnu trenkāt un šis aiz bailēm diezin kur aizmucis. Būs ieskrējis vēl purvā un apmaldījies.

Kalps bija ar Arni lielos draugos. Viņš zināja tūkstoš stāstu par velniem un vilkačiem, un, kad tiem gadījās pārlaist nakti pieguļā, šiem stāstiem nebija gala. Tikai pašā rītausmā tie aizmiga pie dziestošā ugunskura. Ar­nim vienmēr bija līdzi lielais kažoks, un, kad kļuva vēss, kalps viņu satina tajā tik pamatīgi, ka ārā palika tikai degungals. Aizmiegot kažoka stūrus pamīšus pavilka zem sāniem, un tad Arnis izskatījās pēc īsta roņa. Tā radās izteiciens, ko viņi vienmēr atkārtoja, gulēt ejot:

«Tagad spēlēsim roni.»

Kalps par sava jaunā drauga pazušanu bija ne mazāk nobažījies kā Arņa vecāki. Arī viņu pārņēma satrau­kums, viņš sūca savu īskāta pīpi, ka sprakšķēja vien, un nekur neatrada sev paliekamas vietas. Viņš ieteica tūlīt meklēt Arni. Sākās meklēšana. Vispirms tepat ap māju, bet vēlāk, līkumus mezdami, virzījās aizvien tā­lāk. Sauca un ūvināja; birzī atsaucās atbalsis, bet Ar­nis neatsaucās … Pamazām satumsa un sāka smidzināt sīks lietutiņš. Meklēšana gribot negribot bija jāpār­trauc. Arņa māte sāka raudāt. Kalpam, kas soļoja ci­tiem līdzi uz mājām, likās, ka viņš ieraudzījis tuvoja­mies kādu vīru. Tas bija Muļķa Mārtiņš. Puisis viņu sagrāba aiz apkakles un uzkliedza:

— Atzīsties, tu sātana dvēsele, kur tu aiztrieci to puiku?

— Kādu puiku? Nekādu puiku neesmu redzējis.

— Melo!

— Nemeloju vis.

Tad nu nonāca tik tālu, ka Sāres kalps iesita Mārti­ņam. Mārtiņš, kaut gan viņam bija Goliāta augums un milža spēks, gandrīz nekad nevienu neaiztika. Tāpat arī šodien: viņš nobraucīja sāpīgo vietu, pāršļūca ar delnu pār acīm un pamācīja, ka vislabākās zāles pret satū- kumu esot rūgušpiens.

Saimniece centās Mārtiņu pielabināt. Viņa apsolīja tam saimnieka vecos svārkus un bikses, ja šis pateik­šot visu, kā bijis. Bet arī tas nelīdzēja; Mārtiņš teica, ka viņš nekā nezinot.

— Velns tevi saprot, — kalps nošķendējās, — varbūt tiešām nezini, bet tad nāc un palīdzi uzmeklēt. Palūko­simies vēl birzī. Tu sāc tur no Rajas puses, bet es no purvaines. Iedams šad tad paūvini.

— Es neiešu, — Mārtiņš noteica.

— Ahā! Tu nenāksi?

— Nē.

— Kāpēc?

—: Neiešu — un viss.

— Nāc nu, nāc, Mārtiņ, es pats iešu no lielceļa pu­ses, un tā apņemsim lokā, — viņu centās pierunāt arī saimnieks. Mārtiņš palika nepielūdzams.

— Meklējiet vien paši, es neiešu.

Kalps vairs nenocietās un uzkliedza:

— Tu vari vēl dabūt pa sprandu, Mārtiņ! Tava sirds­apziņa nav tīra, citādi tu vis neatteiktos. Saki — kur tu zēnu aizdzini?

— Nekur neaizdzinu.

— Tu vinu redzēji?

— Nē!

— Melo!

— Nemeloju vis. Ja jūs neticat, paņemiet divas smil­gas, iemērciet avotā, sadedziniet un pelnus izkaisiet liel­ceļa grāvī. Tad atnāks čūska un tūlīt nobeigsies. Goda vārds. Arī jaunās aramās mašīnas ir tik . ..

— Ko nu mels!

— Neiešu, mežā ir laupītāji.

— Nemuldi niekus!

— Dieva vārds, ka ir.. Nācu caur birzi un redzēju. Trīs vai četri vīri gulēja un krāca kā jūra. Vienam bija liels duncis aiz jostas un …

— Kas tās par valodām!

— Ejiet skatieties!

Saimniece satrūkās.

— Klausi nu blēņām, — noteica saimnieks. — Nāc Parādi, kur tie laupītāji ir.

— Neejiet ar kailām rokām, — brīdināja Mārtiņš. — Ja jums būtu tāda mašīna: pagriez tik kloķi, un spļauj uguni, tad varētu iet. Ņemiet līdzi mašīnu, tad būs drošāk. Ejiet vairāk gar purva malu un turieties pie lielceļa, gan tad redzēsiet.

Kalps kļuva aizvien nemierīgāks un beidzot atmeta ar roku:

— Rimsties vienreiz, apnicis klausīties tavās muļķī­bās. Pagaidi vien, Mārtiņ, jau rīt tevi iespundēs «tup- tūzī». Tad tik tu redzēsi. Ejam, saimniek!

Saimniece, acis slaucīdama priekšauta stūrī, gāja līdzi. Aiz viņiem gabaliņu tālāk sekoja Mārtiņš. Viņš nemitīgi atkārtoja:

— Ja būtu tāda mašīna, kuras švunkrats ir astoņ­desmit pēdas plats, tad …

Reizēm viņš bija gluži pie pilna prāta, nekā liela ne­varēja manīt, bet tad pēkšņi viss sagriezās greizi un Mārtiņš ar savām valodām par mašīnām un švunk- ratiem iebrauca purvā.

— Vī, dēliņ, tātad tu esi iesācis dzert, — pa ceļam uz mājām sacīja māte.

— Un tu, Kristjān, citreiz apdomā, kam var dot sīvo un kam ne, — aizrādīja saimnieks.

— Oja, ūja, nekas ļauns jau nav noticis. Nosnaudā- mies brītiņu — un viss kārtībā, — taisnojās Lible, kam reibums vēl nebija pārgājis. Tas bija pavisam jocīgs gājiens: Arnis, streipuļodams un nemitīgi sūrodamies par sliktu dūšu, gāja pirmais; aiz viņa, atbalstīdama dēlu, soļoja māte; tai sekoja saimnieks un kalps ar vēj­lukturiem, bet aiz viņiem, cīnīdamies uz dzīvību un nāvi ar celmiem un akmeņiem, streipuļoja Lible.

Pats pēdējais, soļus divdesmit tālāk klunkurēja Mār­tiņš.

Kad saime pārradās mājās, priekšā jau gaidīja cie­miņi. Vēsts par Arņa nozušanu bija aizsniegusi arī

Rajas ļaudis, un saimniece ar Tēli bija atnākušas uzzi­nāt, kas īsti noticis.

Kad Arnis, mātes atbalstīts, ienāca istabā, Tēle ļoti izbijās un iesaucās:

— Vai dieniņ, viņš tak ir gluži bāls!

Bet Tēles māte ievaidējās:

— Mīļais dievs, kas viņam vainas?

— Nav nekā nopietna, nieki vien, — atbildēja Arņa māte, bet saimnieks, kurš stāvēja jau durvīs, izdzirdējis šo sarunu, noteica:

— Kas t' šim kaiš — žvingulis galvā. Puika ir pilnā. Abi ar Libli mežā dzēruši un aizmiguši.

Libli, kas reizē ar Mārtiņu iemeimuroja istabā, šī at­bilde neapmierināja. Viņš taisnojās.

— Nu tu brīnums, jūs jau uzpūšat mušu par ziloni, it kā būtu noticis djezin kas, it kā saule būtu sākusi uz­lēkt no rietumiem. Oja!

— Nemaz neūjini, Kristjān; tevi, žūpa, derētu vis­pirms krietni iemizot, — savukārt nosirdījās kalps, pa- karinādams lukturus uz vadža.

Arni tūlīt nolika gultā. Kad viņš jau bija palīdis zem segas, ciemiņi ienāca gala kambarī. Tēle piegāja pie gultas un čukstēja:

— Arni, kas tev vainas?

Zēns mēģināja uzrausties sēdus, bet pārgurušie lo­cekļi bija kā ar svinu pielieti. Nobālušās lūpas čuk­stēja:

— Esmu slims.

Gabaliņu tālāk no gultas, pie galda, sēdēja Rajas un Sāres saimnieces un sarunājās. Arnis kā caur miegu vēl dzirdēja, kā viņa māte dziedošā balsī stāstīja Rajas saimniecei:

— Vai manu dieniņ, skatos, kā tad, abi guļ birzī, kla- jumiņā, un …

Saimes istabā jau ēda vakariņas. Arī Lible, šķiet, sē­dēja pie galda, jo varēja dzirdēt, ka viņš ar pilnu muti kaut ko stāstīja, neļaudams citiem iebilst ne vārdiņa.

— Tas vēl nav nekas, bet, kad es biju jauns, tad vien­reiz bija tik tumšs, ka pirkstu neredzēja mutē iebāzt…

Pēc tam Arnis dzirdēja, ka arī Mārtiņš čāpstinādams kaut ko teica. Ko īsti, to nevarēja saprast, likās, viņš runāja apmēram tādus vārdus: tvaiki, zobrats, skrū­ves un tā joprojām.

— Vai tu dzēri sīvo? — Tēle jautāja.

— Jā … mazliet.

— Vai sūrstēja mutē?

— Sūrstēja gan.

— Kāpēc tu dzēri?

— Lible deva.

— Lai dod, bet tu nedzer.

— Vairāk jau nedzeršu. Tikai tu skolā nestāsti ne­vienam, ka es dzēru. Visi smiesies.

— Protams, ka nestāstīšu, kas tur ko stāstīt. Vai tu rīt nāksi uz skolu?

— Iešu … ja būšu vesels.

Arnis pats saprata, ka vārdi «būšu vesels» šoreiz ir nevietā. Par izveseļošanos var runāt tikai tas, kas patie­šām ir slims, taču viņš ne par kādu cenu nespēja izteik­ties citādi. Kaut gan viņam reiba galva un bija nelaba dūša, Arnis tomēr kaunējās no Teles.

— Tu taču nedusmojies, ka dzēru?

— Kāpēc tad lai es dusmotos?

— Es jau tikai tāpat — domāju, ka tu varbūt dus­mosies.

— Nē taču.

Abi apklusa. Kad Rajas ļaudis posās uz mājām, Ar­nis no segas apakšas pastiepa roku un atsveicinājās.

— Nu veseļojies vien un esi labs bērns! — aiziedama piekodināja Rajas saimniece.

Arnim šie vārdi šķita kā naža dūriens.

«Esi labs bērns!» No šī teiciena zēna asais prāts iz­lobīja pavisam ko citu: kļūsti vesels un vairs nekad ne­dzer. Bet šis pārmetums jau nebija pēdējais.