Pavasaris

18.Tuvojas pavasaris. Nokalnēs un augstākās

Tuvojas pavasaris. Nokalnēs un augstākās vietās jau melno zeme. Pļavās ierodas jautrie melnsvārči un svilpo augu dienu. Krūmu un ciņu pavēnī no mitrās sūnas raugās pretī

dzeltenas galviņas kā bērni rītos no savām gultiņām. Gaismas un saules spožuma visur tik daudz, ka acis tikko spēj ar to aprast. Sīkas rociņas satver mazu koka lāpstiņu un iet «taisīt» pavasari. Protams, jo vairāk mazu renīšu tie izraks pagalmā, jo ātrāk notecēs ūdens un pavasaris būs klāt. Kas par to, ka mazās kājiņas samirkst slapjas un māte rājas, — gaidot pavasari, var daudz ko paciest!

Iešana pāri grāvjiem un lāmām ir ļoti bīstama: no virspuses tās vēl nosegtas ar slapju sniega kārtu, bet apakšā nemierīgais ūdens vilina neuzmanīgos pava­sara gaidītājus.

Ar katru jaunu rītu ierodas jauni dziedātāji; liekas, it kā tie gatavotos lieliem dziesmu svētkiem.

Ir sestdienas pēcpusdiena. Skolā patlaban beidzas pēdējā stunda un skolēni pošas uz mājām. Kopā ar pārējiem bērniem pagalmā iznāk arī Arnis Tali. Viņš pa ziemu ir manāmi pastiepies garumā, taču bālie vaigi un iekritušās acis atgādina slimību. Mati viņam nav labi sen apcirpti, un vecā naģene, ko viņš uzlicis galvā, iestājoties siltākam laikam, kļuvusi viņam drusku par mazu. Arnis aizpogā mēteli un klusēdams dodas uz vārtiem. Liekas, viņš pat nedzird, kā trokšņo un klaigā viņa biedri, — viņš ar savām domām kavējas kaut kur citur. Pie vārtiem viņš satrūcies apstājas,

pāris soļu atkāpjas, tad pēkšņi pagriežas un apmet lielu līkumu gar baznīcas žogu, lai, ejot pa citu ceļu, atkal nokļūtu uz lielceļa. Pie vārtiem stāv Savādnieks un Tēle.

Savadnieks ierauga Arni un, pamājis ar roku uz baz­nīcas pusi, ierunājas:

— Skaties, kur Tali. Kāpēc viņš iet pa to ceļu?

— Vai es zinu, — smiedamās atbild Tēle.

— Jocīgs puika, — nosaka Savādnieks, — ko viņš spītējas?

— Diezin kas šim kait, — atbild Tēle, noskatīdamās, kā Arnis aiziet.

— Ej viņam pakal, pajautā. Jums kopīgs ceļš. Senāk vienmēr gājāt kopā, kāpēc tagad vairs neejat?

— Viņš laikam ar mani vairs negrib iet. Vienmēr aizskrien pirmais vai arī nogaida, kamēr es aizeju.

— Kāpēc?

— To es nezinu.

— Ir tak jābūt kādam iemeslam, kas .,.

— Nudien nezinu. Varbūt ir kļuvis iedomīgs, ka šis tik gudrs.

— Viss var būt. Ej tu viņu sazini: ne ar vienu ne­runā. Ar Tenisonu dažreiz aprunājas, bet tas jau ari tāds pat mēms, arī viņš, atskaitot Arni, nesarunājas ne ar vienu citu. Būtu interesanti paklausīties, par ko viņi spriež. Bet, ja tu saki par gudrību, tad … Jā, agrāk gan viņš zināja visu, bet tagad jau vairs tik gludi neiet. Vai viņš nemācās, vai kas tur īsti ir?

— Neko nezinu.

— Skrej, panāc viņu un aprunājies, varbūt ko uz­zināsi.

— Es lai skrietu šim pakaļ? Nenāk ne prātā! Lai jau iet.

Tēle sāpošās uz iešanu un pasniedz Savadniekam roku atvadām.

— Nu tad ardievu!

— Ardievu. Atnāc rīt, kā solījies.

— Labi, pamēģināšu.

Savādnieks bridi noskatās, kā Tēle aiziet, un atgrie­žas klasē. Viņš un Murkšķis šoreiz uz mājām neies.

Tēle sīkiem' solīšiem dodas uz lielceļa pusi. Kad viņa

pēc brītiņa atskatās, Savādnieks ir jau nozudis. Savād­niekam trūkst pacietības noskatīties viņai pakaļ tik ilgi, kā to darīja tas, kurš patlaban no taciņas nogrie­žas uz lielceļa.

Viņa vēlreiz atskatās pār plecu, — Savādniekam re­dzot, viņa neskrietu ne par kādu cenu — un jož Arnim pakaļ.

— Pagaidi, kur tu tā skrej!

Arnis atskatās, apstājas un stāv, galvu nodūris. Viņa sirds sāk strauji pukstēt, vaigos iesitas sārtums.

Ko viņa vēlas?

— Ko tu tā joz, vai tev laika trūkst?

— Nē, es domāju, ka tu … — Arnis stostās.

— Ko tu domāji? Tu taču zini, ka arī es eju uz mā­jām, ka nepalieku skolā. Tu ar mani vairs negribi kopā iet, tur tā nelaime.

Arnis neatbild. Un ko gan lai viņš atbildētu? Tēle ne­noticēja pat tam, ko viņš patlaban teica.

Tā taču bija Tēle, kas pati lika manīt, ka nevēlas ar viņu iet kopā uz mājām. Un viņš negribēja kļūt uz­mācīgs.

Abi klusēdami dodas tālāk. Tēle slepus paskatās uz Arni un viltīgi pasmaida: ai, viņa ļoti labi zina, kas zēnam kait, bet lai pamocās vien, ja negrib stāstīt. Taču Arnis joprojām klusē. Viņš iet, galvu nodūris, un klusē. Tas sanikno Tēli.

— Kas tev kait?

— Man .,,.— Arnis skumīgi uzlūko Tēli, — man ne­kas nekait.

— Jā, nekas nekait! Vai redzi, cik noslēpumains! Tu jau cita nekā neproti kā dusmoties. Iet saviebtu seju, sarauktām uzacīm kā . .. Varētu vismaz pastāstīt, kas šim kait, tad . . . Bet šis nebilst ne vārda! Vai tu dus­mojies uz mani?

— Nē!

— Ne? Ko nu manies! It kā es nezinātu. Kopš tās reizes, kad es nejauši pateicu, ka … No tā laika tu esi kā bez valodas. Es jau neprotu tā izlocīt mēli kā tu. Visi jau nav tik gudri kā tu.

— Tēle!

Sis klusais iesauciens pauž izmisumu un sāpes. Viņa taču meloja! Vai Tele tiešam pazina viņu tik pavirši? Varbūt vina ar tīšu nolūku mocīja Arni?

— Tēlei

— Nu?

Klusums. Ko gan viņam sacīt, lai Tele saprastu un redzētu, cik tā viņam dārga? Kā izskaidrot, ka viņš tik ļoti cieta Tēles dēļ?

— Ko tu gribēji teikt?

— TĒle . . . Es neesmu lepns . . . Nekad neesmu tāds bijis. Bet… es domāju, ka .. . ka tieši tu nevēlies iet kopā ar mani … kā toreiz pie skolas … teici, ka . . . Tāpēc es vienmēr aizgāju pirmais .. .

— Skat, kāds ķēms! Nūja, tā jau es domāju, ka tu dusmojies tādēļ; kas gan šim varētu kaitēt, ka…

— Nē, es .. .

— Pagaidi! Nu padomā un pasaki pats, kas tad tur tik briesmīgs bija, ja es tā pateicu. Vai tāpēc tev tūlīt jāslien deguns gaisā, ko! Tādsikā rūgumpods!

— Nē, Tēle, ne jau tas vien … Tu … tu mani toreiz pie krustcelēm negaidīji. Arī tas. Es biju pavisam tuvu krustcelēm, bet tu pagāji garām un … un negaidīji mani.

— Skat, ko šis iedomājies atgādināt. Tas jau notika pirms pusgada!

— Bet tu negaidīji.

— Nu un kas par to, ka negaidīju! Vai tad man vienmēr… Esmu to jau sen sen aizmirsusi. Kas zina, ko tu vēl neizdomāsi, lai visu vainu uzveltu man.

— Tēle, es taču neko neesmu izdomājis.

— Ak, liecies mierā!

Atkal klusums. Arņa acīs sariešas asaras. Tātad bei­dzot jau tik tālu. Viņš meloja, lai visu vainu uzveltu Tēlei! Vai tiešām viņš meklēja vainīgo? Lai Tēle pa­saka kaut vienu vienīgu laipnu vārdu — un viņš aiz­mirstu visas savas ciešanas kā ļaunus murgus. Nē, viņš uzņemtos visu vainu uz sevi un asarām acīs lūgtu piedošanu. Viņš darītu visu, lai tikai Tēle kaut vienu acumirkli būtu kā senāk: tāda, kāda tā bija rudenī, kad viņi vēl gāja kopā. Bet Tēle vairs nebija tāda.

— Ja patiesība nelīdz, tad mēģina ar meliem, — Tēle uzmet lūpu. — Ko tu liedzies! Labāk atzīsties, ka esi lepns un negribi ar mani kopā iet, tā tas ir. Tad vismaz zināšu, ka nedrīkstu tev tuvoties.

— Es neesmu lepns! -— Arnis savaldās, lai nesāktu raudāt.

— Kas tad tev kait?

— Es … es domāju, ka tu ar mani negribi iet, ka … ka tu gribi draudzēties ar Savādnieku un…

— Skat, kāds muļķis!

— Nē, nedusmojies, Tēle; es domāju, ka.. . Jo tu vienmēr sarunājies ar Savādnieku un …

— Nudien muļķis! Kā tad es nedusmošos, ja sa­muldi tādus niekus! Kad tad es ar viņu esmu runājusi? Nu pasaki, kad es runāju ar Savādnieku? Tikai šodien, nu. Un kas par to? Savādnieks ir mans radinieks, es varu ar viņu runāt, kad vien iepatīkas. Tu esi tāds pats kā Totss, kurš izmelš visu, kas iekrīt prātā. Es gribot draudzēties ar Savādnieku — kādas muļķības! Varbūt aiziesi uz mājām un izpļāpāsi arī tur, ka es gribu draudzēties ar Savādnieku?

— Nē, mājās es neko nestāstīšu.

— Kas to lai zina.

— Nē, nestāstīšu!

Abi klusēdami soļo tālāk. Arnis šņukst un slauka acis kabatas lakatiņā. Uz krustcelēm abi apstājas.

— Nu tad ardievu, — Tēle saka.

— Ardievu, — klusi atbild Arnis.

«Nu tad ardievu…» Cik salti viņa to pateica. Vai tad Tēlei nemaz nav žēl no viņa aiziet? Viņš gribētu vēl ilgi būt kopā ar Tēli, vienmēr pabūt kopā. Ar kādu prieku viņš tagad to pavadītu . . . Līdz Rajas vārtiem . .. tāpat kā rudenī. Vienalga, uz kurieni un cik tālu. Ja Tēle zinātu, cik tā Arnim mīļa, tad viņa tā neaizietu! Nē, viņa neaizies. Viņa vismaz pagriezīsies un kaut ko pateiks . . . kaut ko ļoti draudzīgu, kas izkliedēs vi­sas šaubas. Un viņa pateiks vēl kaut ko. Noteikti pa­teiks. Nu jau viņa atskatās. Tagad… Ko? Viņa tikai iesmējās. Un aiziet tālāk. Kādi viņai balti zobi! Tie ir Kuslapa zobi. Kāpēc dažiem mēdz būt tik balti zobi?…

Viņa Vairs neatskatās. Un arī nesaka nekā. Nē, nu viņa jau ir. aizgājusi pārāk tālu. Nē, nē, tagad viņa vairs neteiks neko, Tēle aiziet. Aiziet:… aiziet…

Kāpēc viņa aiziet? Ja Tēle negrib Savādnieku . . . negrib Savādnieku . .. kāpēc tad viņa aiziet? Ak jā, Tēli sadus- moja viņa muļķīgie vārdi. Nūja, viņš, nudien, izrunājās muļķīgi, un Tēle darīja pareizi, aiziedama. Bet… bet… tad viņam vajadzētu lūgt piedošanu! Ja viņš tagad ļaus Tēlei aiziet, tad viņa nekad vairs neatgrie­zīsies kā . . . agrākā Tēle.

— Tēle! Tēle!

Tēle atskatas, apstājas un kaut ko saka; ko tieši, to Arnis tik tālu nevar sadzirdēt.

— Pagaidi, pagaidi, Tēle, es eju!

Un no Sāres krustcelēm kāds puisēns drāžas pa liel­ceļu uz Rajas pusi.

— Pagaidi, Tēle, man tev kas jāsaka. Pagaidi mazliet!

— Ko tu vēl gribi? Skrien kā tāds muļķis! Ko tu gribi?

— Tēle, paklausies, Tēle, nedusmojies uz mani. Ne­aizej projām tik dusmīga, tad man ir ļoti grūti.

— Ko tu gribi?

— Tu taču nedusmojies? Vai ne? Man … es to pa­teicu netīšām, ka tu ar Savādnieku … ka tu … Ne­dusmojies, es nekad vairs tā nesacīšu.

— Saki jau vien, ja esi tāds muļķis.

— Nē, nē, es vairs tā neteikšu. Un paklausies: sāk­sim atkal iet kopā uz skolu kā senāk. Katru rītu es tevi gaidīšu te, ceļa galā, vai gribi? Un pēc mācībām iesim atkal kopā uz mājām. Vai esi ar mieru? Atceries, cik labi mums bija, kad mēs gājām kopā; tu pati sacīji, ka ceļš paejot nemanot. Tu nezini, cik labi ir sēdēt šeit, ceļa galā, un gaidīt; vispirms tālumā saredzams tikai mazs, melns kamolītis, tas aug arvien lielāks un lie­lāks, un tad es ieraugu tevi. Es tevi gaidīšu pirmdienas rītā, vai gribi?

— Gaidi, ja vēlies.

— Nē, vai tu gribi, ka es gaidu?

— Teicu jau — gaidi, ja vēlies.

— Bet vai tu mani gaidīsi, ja es aizkavēšos?

— Hm, jocīgi, kā lai tev to pasaka? Kas zina, kāds būs laiks. Varbūt uznāk tāds sals, ka …

— Tagad sala vairs nebūs. Ir pavasaris.

— Nūja.,, vienalga, bet… Gan jau redzēsim.

— Nē, Tēle, tev nevajadzēs mani gaidīt, es vienmēr atnākšu pirmais, bet vai tu gaidītu?

— Re, kā tincina! Varbūt gaidīšu arī. Ej uz mājām, ko tu .. . skrej.

— Es tevi pavadīšu.

— Nevajag. Aiziešu viena. Labāk ej uz mājām.

— Pirmdien es tevi gaidīšu.

— Dari, kā zini.

— Es gaidīšu. Tad sāksim atkal iet kopā, jā?

— Redzēsim.

— Labi, ardievu!

— Ardievu, ardievu! Tāds kā … Cik reižu šis ardie­vosies?

Arnis iet garām vītolam un domīgi vēro vecā koka galotni. Tas ir viņa draugs. Drīz Arņa vecais draugs ietērpsies svētku rotā un lepni vēdinās savus lokanos zarus. Bet klusā vasaras naktī lapas, liegi zuzēdamas,

stāstīs pasaku par to, kā reiz . ..

* *

*

— Še, vecomāt, mācies tu arī, — pārnācis mājās, saka Arnis un nomet grāmatu nastiņu uz galda.

— Ko nu es .. . Es vairs lāgā neredzu. Un ko es ar to gudrību iesākšu.

— Ko iesāksi, nu … Vai tad, vai tad …

Arnis grib novilkt mēteli, rokas jau satvērušas mē­teļa stūrus, te pēkšņi viņa skatiens it kā pielīp pie gries­tiem, un viņš sastingst kā statuja istabas vidū. Vai tie­šām viņš bija Tēli atguvis?