Pavasaris

15.Taču tagad nekavējoties atgriezī­simies pie Ķīra,

Taču tagad nekavējoties atgriezī­simies pie Ķīra, citādi nabaga vīrelim briesmīgajā karstumā kopā ar vīnu var izsvīst arī dvēsele.

Tikko Totss- bija paspējis iz­skriet no pirts, kad Kīrs viņu skaļā balsī sāka saukt atpakaļ. Kad tas neko nelīdzēja, viņš norāpās no lā­vas un iegāja priekšiņā meklēt savas drēbes. Kaut gan Kīrs meklēja ļoti neatlaidīgi, viņš tomēr nekā cita ne­atrada kā vienīgi cepuri un zābakus; tātad viņam bija atlikusi vienīgi apģērba augša un apakša, kamēr vidus­daļas apsegšanai kāda ļauna roka bija atstājusi vie­nīgi Ādama svārkus un bikses. Kīrs uzlika cepuri, uz­vilka savus lepnos šņorzābakus, aizlika vīģes lapas vietā pirts slotu un palūkojās pa durvīm laukā. Pa­galmā valdīja klusums, nemanīja nevienas dzīvas dvē­seles. Lielas sniegpārslas lēni laidās lejup un apsedza pirtspriekšu ar mīkstu, pūkainu segu. Tālāk, laikam pie kroga, zviedza zirgi. No vilnas fabrikas puses skanēja plūstošā ūdens šņākoņa un mašīnu vienmērīgais klik- klak, klik-klak!

Kur palikušas viņa drebes? Vai tikai tas nav aiznesis Totss? Kīrs sauca. Atbildes nebija. Varbūt viltībnieks ar visām viņa drēbēm noslēpies aiz pirts stūra; vaja­dzēja palūkoties. Rudmatis uz pirkstgaliem apgāja ap­kārt pirtij un nāca pie atziņas, ka tuvumā nebija ne­viena cilvēka.

Te pēkšņi pie skolas atskanēja dažādi trokšņi, tika virinātas durvis, un kā pārplūdusi upe pavasarī, kas izlauzusi sev ceļu, zēnu pulks izdrāzās pagalmā.

Kīrs ātri iemuka atpakaļ pirtī, notupās krāsns priekšā uz grīdas un klausījās.

Jā, kas viņiem nekaitēja trokšņot un klaigāt; viņi visi bija apģērbti, kamēr viņš te … Viņam likās, ka tas jau gadiem ilgi bijis bez drēbēm un vairs nav nekādu cerību tās atgūt.

Uguns sprakšķēja, ēnas šaudījās gar sienām, sma­gas lāses pakšķēdamas krita no griestiem, un akmeņi kaktā klusu šņāca. Uz brītiņu ārpusē iedimdējās soļi un atkal attālinājās. Kīram kļuva baigi. Aizkrāsne mel­no ja kā elles bedre, un, likās, tur it kā kaut kas sakus­tētos. Jau viņš pielēca stāvus, lai skrietu ārā un sauktu pēc palīdzības, te pēkšņi atkal iedimdējās soļi. Tagad kāds tiešām tuvojās pirtij; sniegs gurkstēja zem nācēja kājām, un kļuva dzirdami daži atsevišķi vārdi, it kā divi vīri par kaut ko apspriestos.

Kīrs izbijies atlēca atpakaļ; ja nu tas ir ķesteris!

Dažus acumirkļus vēlāk, būdams pilnīgi pārliecināts, ka tas tiešām ir ķesteris, viņš steigšus ierāpās tukšajā ūdens mucā pirts kaktā.

Kāds ienāca pirtī.

— Hm, — nācējs neizpratnē iesaucās un apstājās iekurtās krāsns priekšā.

— Durvis līdz galam vaļā, krāsns kuras, bet neviena nav. Brīnums, kas gan te iekūris krāsni?

Kīrs, aizturēdams elpu, tupēja mucā un klausījās.

Ka tas nebija ķesteris, to varēja pateikt pēc balss; bet kas šis vīrs īsti bija, viņš nekādi nespēja uzminēt. Balss katrā ziņā šķita pazīstama. Ja Kīrs gribēja pa­skatīties, tad tas bija jādara tūlīt, nekavējoties, pirms nācēja acis nebija apradušas ar tumsu.

Kīrs izslēja degunu pār mucas malu un ieraudzīja mācītājmuižas rentnieku — tātad lieta nemaz nebija tik traka, Baidīdamies, ka nācējs varētu aiziet un viņš paliks atkal viens, Kīrs uzšāvās mucā taisns kā svece un iesaucās:

— Sveiks!

— Kas? Kur? — rentnieks satrūkās un raudzījās uz kaktu.

Es, es … — Kīrs iesāka, — tas esmu es. Totss atveda mani uz pirti, solījās iekurināt krāsni un aiznesa drebēs.

— Kas, kas? Kas tu esi?

— Es … Kīrs.

Rentnieks pienāca tuvāk un rūpīgi pētīja kailo vīreli.

— Ko tu te dari? — viņš iesaucās un sasita rokas,

— Un pliks kā burkāns! Kur tavas drēbes?

— Drēbes aiznesa Totss. Mēs atnācām uz pirti, es gribēju izsviedrēties, un Totss iekūra uguni. Tad pa­ņēma manas drēbes un aizskrēja.

— Nu, paskat, kāds sivēnu pāris, šie nākšot uz pirti sviedrēties. Bet, ja jau darītājs bija Totss, tad protams! Tāds dabū visu gatavu. Kur viņš tagad ir?

— Kas?

— Kas? Totss, protams … Tu taču teici, ka viņš esot aiznesis tavas drēbes,

— Nūja, kas gan cits aiznesa, ja ne viņš. Droši vien aizskrēja uz skolu.

— Nu, saki viens cilvēks, vai tādiem smurguļiem ir prāts galvā, — rentnieks bārās un pakratīja galvu, — tā jau jūs varat nodedzināt pirti. Un kas tad vēlāk atbil­dēs par skādi? Skatos, pirts skurstenis kūp — velns, kas tur notiek? Vai mācītājmuižas meitas sadomājušas veļu mazgāt, vai? Nesen taču mazgāja . .. Dieva laime, ka atnācu paskatīties. Kas tevi dzina te sviedrēties?

— Man bija nelaba dūša, un Totss teica, ka vajagot izsvīst, tad nelabums pāriešot!

Rentnieks sāka skaļi smieties,

— Tādi rakari, ko šie gan visu nedabū gatavu! To Totsu uz dažām dienām vajadzētu iespundēt pie ūdens un maizes, varbūt nāktu pie prāta, citādi šis cilvēk­bērns aizies pazušanā. Nāc nu ārā no mucas, cik ilgi tu tur kveritēsi. Neesi jau Diogens.

Pateicis šos vārdus, viņš izcēla trīcošo Ķīru no mu­cas un pieveda pie krāsns. Kīrs bija tievs un garš kā maikste.; viņa ēna uz sienas līdzinājās krāsns kruķim. Rentnieks bridi uzlūkoja izdēdējušo stāvu, tad noģērba savu puskažoku un uzsedza Kīram uz pleciem.

— Nu palūkojies, pēc kā tu izskaties, — viņš teica,

— lāpstiņas stāvas kā sienāžu kājas, bet nāk sviedrē­ties. Ko tad tu tāds vari izsvīst! Pasēdi un pasildies pie krāsns, es iešu palūkot, kur tas Totss aiznesis tavas drēbes.

Kīrs pietupās un sāka raudāt. Sīs divas dienas, šo­diena un vakarējā, bija ļoti nelaimīgas. Un tomēr viss būtu beidzies labi, ja nebūtu viņš paklausījis Totsu. Ak, šis briesmīgais Totss! No šīs dienas viņš nerunās ar viņu vairs ne vārda. Bet pag — kas tad tur? Kaktā kaut kas iegrabinājās. Kīrs jau sen bija manījis, ka ar šo aizkrāsni kaut kas nav kārtībā, bet tagad — ja no aizkrāsnes pēkšņi kāds izrāpos un klups viņam virsū? Nē, ātrāk projām no šejienes!

Dažus acumirkļus vēlāk kāds cilvēkbērns, kam ir gari, kaili stilbi, jož no upes puses uz skolu. Tā kā jau iesākusies jauna stunda, skrējējs laimīgi nonāk priekš­namā, aplaiž visapkārt izmisušu skatienu, tad ielec pie­liekamajā kambarī un palien zem sola, kur viņš satinas rentnieka platajā puskažokā.

Skrējējs, kurš nav neviens cits kā Heinrihs Adaniēls Kīrs, tup zem sola kā liels, pelēks sainis.

Taču bēdzēju jau pamanījis kāds cits, kas ir augumā īss un resns, un steidzas no ķestera kūts uz skolas pusi. Kad pēdējais aizelsies ieskrien priekšnamā, kur viņš cer sastapt dīvaino skrējēju, tur nav neviena cita kā vienīgi skolotājs un rentnieks. Tie abi par kaut ko ap­spriežas.

— Vai te neviens nav ieskrējis?

— Nē, neesmu nevienu redzējis, — skolotājs parausta plecus.

— Kur tad šis palika? Uz šo pusi viņš atskrēja.

— Neesmu redzējis. Kas tas tāds bija?

— Nezinu, — stāsta resnais, kurš Paunverē piekopj ķestera amatu un kuru skolnieki dēvē par Strupo Juri.

— Nācu no kūts un redzēju, kāds skrēja uz šo pusi. Domāju, ka būs ieskrējis priekšnamā.

—Neko neesmu manījis, — savukārt apgalvo arī rentnieks.

— Nūja, es domāju, kāds no mūsu zēniem stundu laikā klaiņo- apkārt, — ķesteris nomierinās.

— Gik varēju nomanīt, tas bija kails puika un, man likās, bez biksēm.

— Bez biksēm? — skolotājs brīnās, un abi ar rent­nieku izteiksmīgi saskatās. — Kurš gan tas varēja būt?

— To es nezinu.

— Kur tad šis ziema bez biksēm skrēja? — rentnieks šaubās.

— Varbūt bija kāds vazaņķis. Bet man rādījās, ka tas bija plikiem stilbiem un ieskrēja priekšnamā. Var­būt kaut kur noslēpās.

Ķesteris pavēra durvis un ielūkojās pieliekamajā.

— Nē, neviena nav, — viņš noteica un aizvēra dur­vis. — Kur gan šis varēja sprukt; jūs taču bijāt te, jūs būtu redzējuši. Kas zina, uz kurieni viņš aizskrēja.

Ķesteri nomierināja apziņa, ka vismaz ar viņa zēniem viss ir kārtībā. Viņš izgāja no priekšnama. Rentnieks glaudīja savas ūsas un smējās, tad satvēra skolotāju aiz piedurknes un pavilka sāņus.

— Tas, protams, ir bijis Kīrs, ko viņš redzējis, — rentnieks klusi noteica, — bet kur ellē viņš ieskrēja? Viņam vajadzēja pagaidīt pirtī, kamēr es sameklēju drēbes un tās aiznesu.

— Varbūt bija te atnācis un aizskrēja atpakaļ uz pirti, — sprieda skolotājs.

— Nūja, tā laikam būs. Pa to laiku, kamēr es biju iegājis pie jums klasē, viņš bijis te. Bet tagad ātri jā­pajautā Totsam, kur tas licis Ķīra drēbes.

— Tots, panāc šurp! — uzsauca skolotājs, pavēris klases durvis.

Totss, skaļu smieklu pavadīts, ienāca priekšnamā. Visi nojauta, ka Totss atkal iejaukts kādā sarežģītā dēkā. Pirmkārt jau visi bija ievērojuši, ka nozudis Kīrs.

— Kur tu liki Ķīra drēbes, Tots? — jautāja skolo­tājs, aizvērdams durvis.

— Ķīra drēbes? Es nezinu. Es neesmu ņēmis, — Totss liedzās, rūpīgi pētīdams savu svārku pogu.

— Kas tad paņēma?

— Es nezinu. Bet varbūt pauninieks būs paņēmis.

— Kāds pauninieks?

— Tas, kurš pagāja garām.

— Kurš pagāja garām? Runā skaidrāk. Brīnums, ka tu šodien esi tik nerunīgs. Citādi tu pļāpā vairāk, nekā vajag.

— Nu, tas pats pauninieks, kurš … kad es nācu pro­jām no pirts, tur pagāja garām pauninieks.

— Un tev liekas, ka tas paņēma?

— Kas gan cits?

— Hm …

Skolotājs ar rentnieku saskatījas un paraustīja ple­cus. Būtu pavisam slikti, ja Totss runātu taisnību. Ej nu saķer vēju, pauninieks jau droši vien liela gabala.

— Vai tu tiešām neesi ņēmis? — tagad jautaja rentnieks.

— Neesmu ņēmis, nu!

—Un garām pagāja pauninieks?

— Jā. Es nezinu, laikam jau bija pauninieks… Vai arī tatārs. Rokā viņam bija dzelzs olekte.

— Uz kuru pusi viņš aizgāja?

— Uz kroga pusi. No Kiusnas puses atnāca un uz krogu aizgāja.

— Nu tas tik ir numurs, — rentnieks uztraucās, — ta­gad nekas cits neatliek kā dzīties pauniniekam pakaļ. Un, kas zina, vai viņu maz dabūs rokā. Redzi, patiesībā tā būs tava vaina, tots, ja Kīrs tagad paliks bez drē­bēm. Kāpēc tu viņu aizvilināji uz pirti?

— Es jau neko, viņš pats …

— Totsīt, Totsīt, nekrāj kvēlojošas ogles uz savas galvas, — skolotājs piebilda. — Esmu ar tevi līdz šim apgājies cik vien labi varēdams, bet, liekas, vajadzēs sākt ar bardzību. Un iegaumē — ja tad kāds jautās: kas to izdarījis, tad tā arī atbildi: pats izdarīju. Žigli atnes savu mēteli!

Totss jau nodomāja, ka viņu grib raidīt uz mājām, un briesmīgi nobijās. Viņa mutes kaktiņi noraustījās, it kā viņš gribētu kaut ko teikt, viss stāvs saguma, it kā to būtu noliekusi pārlieku smaga nasta. Šīsdienas joks draudēja pārvērsties par rūgtu patiesību.

— Nu ej, ej, rakari, — skolotājs atkārtoja, — Kīrs pirtī aiz aukstuma būs sasalis ragā.

Tots noprata, ka viņa mēteli gribēja aiznest Kīram, un ātri izpildīja pavēli.

Un tagad ej nostājies pie krāsns, kamēr es at­nākšu atpakaļ. Tad runāsim tālāk. Man tev šodien vēl daudz kas sakāms.

Pēc tam skolotājs paņēma Totsa mēteli un kopā ar rentnieku devās uz pirti.

Totss pa durvju spraugu noskatījās, kā tie abi aizgāja, piesardzīgi palūkojās apkārt un sāka steidzīgi atraisīt maizes kuli, kurā atradās Ķīra drēbes. Viņš bija tik loti iedziļinājies šajā darbā, ka nemaz nepama­nīja, ka zem sola kāds sakustējās un no kažoka izsprau­cās sarkani mati. Viņš jau bija paguvis izvilkt no tar­bas Ķīra svārkus un patlaban bīdīja atpakaļ lielu mai­zes ņuku, kas kopā ar biksēm izspraucās dienas gaismā, kad viņš, vienā rokā maize, otrā bikses, sāka klausīties.

— Tots! — kāds klusi ierunājās zem sola.

— Mh … mh … mh .. . kur … kas tu esi? — Totss sastostījās un bailēs gandrīz nometa maizes riecienu.

— Es, es tas esmu . .. Kīrs. Kur tu liki manas drē­bes? — balss čukstēja.

— Tas esi tu! — Totss priecīgi iesaucās. Viņa izbi­jusies seja atplauka platā smaidā. — Nu ko tu, ķēms, atskrēji šurp, es būtu tev aiznesis drēbes uz pirti… Domāju, ka tu vēl sviedrējies!

— Saturi labāk muti! Sviedrējies pats, ja gribi!

— Nu, nu …?

— Kur.manas drēbes?

— Drēbes ir šeit, — Totss mierīgi atteica. — Kur šīs varēja palikt, ķēms? Drēbes ir šeit. Se, ņem, te būs svārki, te bikses, veste arī ir šeit, zeķes un kaklauts vēl tarbā, bet — ak tu nelabais! — kaklauts iesprūdis sviesta cibiņā. Bet nekas, nekas, gan es to notīrīšu. Ta­gad pasteidzies. Parādi, cik ātri tu vari apģērbties. Es rītos divarpus minūtēs esmu gatavs.

Kīrs atstāj rentnieka kažoku turpat zemē un pārvēr­šas par ī$tu ģērbšanās mašīnu, vēja ātrumā uzslīd virsū bikses un svārki, tā ka visas šuves nošvirkst, Totss visādi tam cenšas palīdzēt un, starp citu, pamāca, ko stāstīt, ja kāds iedomātos viņu iztaujāt par notikušo.

Pēc brītiņa abi zēni ienāk klasē un nosēžas savās vietās. Kīram ir mazliet raudulīga seja, Totss bieži paraugās uz krāsns pusi un grauž nagus. Liekas, ka viņš par kaut ko mazliet uztraucas.

— Vai kāds nav redzējis Ķīru? — jautā skolotājs, kurš tūdaļ pēc Totsa un Ķīra ienāk klasē.

— Kīrs ir šeit, — atbild Totss un norāda uz Ķīru.

— Ahā, Kīrs ir tur, jā. Bet tu? Tev taču vajadzēja …

— Jā, jā, es tūlīt iešu, — atbild Totss, virzīdamies uz krāsns pusi. Tad skolotājs uzraksta mazu zīmīti, iedod to Jerveotsarn un piebilst:

— Aizskrej un iedod šo zīmīti rentniekam. Viņš pie staļļa jūdz zirgu.

Un, ejot garām Totsam, kurš jau ir nostājies pie krāsns, klusu piebilst, tā ka sadzird tikai Totss;

— Pauninieku jau noķēris Totss — rentniekam pēc tā vairs nav jādzenas.