Pavasaris

10.Kad Arnis redzēja, cik smags trieciens ķēris draugu,

Kad Arnis redzēja, cik smags trieciens ķēris draugu, viņš no­lēma to atbalstīt. Arī viņš pa­lika pēc stundām skolā un pa­līdzēja Tenisonam iemācīties dziesmas. Tenisons, kam bija

— Lai nu paliek, pamēģināšu pats. Ej vien mājās, gan jau es kaut kā tikšu galā.

— Nē, tu netiksi galā. Saki — kas tev šodien kait?

— Nekas nekait, gan iemācīšos.

Arnis sirsnīgi atvadījās no drauga un aizgāja. Viņš nojauta, ka skolas biedram šodien ir padomā pavisam kas cits nekā svētās dziesmas, bet viņš negribēja to iz­taujāt.

Un Tenisona galvā tik tiešām nobrieda liels, svarīgs nodoms.

Pirmdienas rītā, tieši krievu valodas stundā, klasē ienāca mācītājs. Viņš pasauca skolotāju sāņus un brī­tiņu ar to sarunājās. Skolotājs pavēlēja Tenisonam ierasties ķestera «galā», kur tagad uzkavējās arī mā­cītājs. Tenisons gāja. Kas tur īsti notika, par to neviens no skolniekiem nekā tuvāka neuzzināja, bet, kad Teni­sons ienāca atkal klasē, Visaks zināja stāstīt, ka Teni­sons nogremdējis upē mācītājmuižas jaunkungu plostu. Kā viņš to bija uzzinājis, tas palika noslēpums.

Arnis izbijās. Viņš sāka bažīties par savu draugu. Brīvstundā viņš apturēja Tenisonu un jautāja:

— Ko viņi no tevis gribēja?

Tenisons sākumā visādi izlocījās, bet pašās beigās tomēr atzinās, ka mācītājs viņu apvainojot plosta no- gremdēšanā.

— Plosta nogremdēšanā? Vai patiešām plosts at­rodas upes dzelmē?

— Tā jau viņi saka … es nezinu. — Arnis cieši uz­lūkoja Tenisonu. Drauga seja bija pavisam mierīga, tikai vaigi bija manāmi pietvīkuši un ausis kvēloja kā ma­gones.

— Nesaprotu — kāpēc viņi apvaino?

— Kā lai es zinu. Muižas ķēkša esot teikusi, ka re­dzējusi mani upmalā.

— Tīrās pasakas. Tik milzīgs, smags plosts, kas tādu var nogremdēt. Kā tu domā?

— Nekā nezinu.

— Baļķi tik lieli un resni, ka tīri bail. Tos jau cilvēks nevar ne pakustināt. Reiz mēģināju iestumt ūdenī, bet kur nu, nekust no vietas.

Tenisons neatbildēja. Viņš kaut ko domāja. Beidzot, kad Arnis jau grasījās aiziet, apturēja viņu un teica:

— Ja viņi tev ko jauta, tad saki, ka mes kopa aizgā­jām uz mājām.

— Vai tu aizgāji drīz pēc manis?

— Protams.

— Labi, teikšu. Bet kam tas tev vajadzīgs?

— Redzi . . . tāpat vien. Citādi vēl sāks muldēt, ka es esmu nogremdējis plostu. Saki viņiem, ka mēs pie upes vispār nebijām un ka no skolas aizgājām kopā.

Sī brīvstunda ievilkās garāka nekā parasti. Skolotājs vienmēr ieradās pēc piecām vai desmit minūtēm. Šoreiz jau bija pagājusi ceturtdaļstunda, bet viņš vēl nerādī­jās. Beidzot klasē ienāca trīs vīri: skolotājs, ķesteris un mācītājs. Ķesterim bija tieši tāda seja, it kā viņš tikko būtu iznācis no pirts. Mācītājs likās dusmīgs, skolo­tājs — kā parasts.

— Tenison, panāc šurp, — ķesteris aicināja.

Tenisons iznāca no sola un piegāja pie katedras. .

- — Saki, Tenison, — vai tu nogremdēji jaunkungu plostu? Saki taisnību!

— Nē. Nenogremdēju.

— Vai tu sestdienas pēcpusdienā biji te viens vai bija vēl arī citi?

— Tali arī bija.

— Ak Tali ari bija? Ko tu te darīji, Tali?

— Es … es palīdzēju Tenisonam mācīties dziesmas, es viņu pārklaušināju.

Mācītājs brīnījās. Viņš apjautājās ķesterim, kas tās par dziesmām, un pēc tam piegāja pie Arņa.

— Mīļais bērns, — viņš teica, — kāpēc tu gribēji Te­nisonam palīdzēt?

— Es . .. Viņš pats netiek galā. Kad es viņu pārklau­šinu, tad veicas daudz labāk.

— Tā, tā. Vai tu esi Tenisona draugs?

— Jā.

— Bet saki, ja tu palīdzēji viņam mācīties, tad jau arī tu pats atceries kādu no šīm dziesmām. Vai tu ne­vārētu vienu mums noskaitīt? To dziesmu, ko tu sest­dien palīdzēji Tenisonam iemācīties.

— Varu gan.

— Noskaiti!

Arnis skaitīja:

Pie rokas ņetn un vadi. Kungs, mani pats. Drīz beigsies mūža gadi, — Un gaišs būs skats …

Viņš nekļūdīgi noskaitīja visus četrus pantus. Mācītājs jutās ļoti apmierināts un noglāstīja Arņa galvu.

— Tu esi krietns zēns, Tali. Saki — vai Tenisons pēc tam, kad jūs te abi bijāt mācījušies, vai viņš pēc tam negāja uz upmalu pastaigāties?

— Nē. Mēs visu laiku bijām kopā.

— Vai jūs aizgājāt uz mājām reizē jeb Tenisons vēl palika?

Līdz šim Arnis bija atbildējis droši un nestomīda- mies. Bet tagad, kad bija jāmelo, viņš pēkšņi nosarka..

— Viņš nepalika. Mēs aizgājām reizē.

— Tā, tā. Sēsties, mans bērns.

Ķesteris atkal pievērsās Tenisonam. Viņš to tincināja un pratināja bez apstājas un uzdeva vienu jautājumu āķigāku par otru.

Skolotājs, kurš pa to laiku klusēdams šķirstīja kādu grāmatu, beidzot iebilda, ka te kaut kas neesot kārtībā, tik mazs zēns nekādā gadījumā nevarot izkustināt tādu milzīgu plostu. Mācītājs un ķesteris viņam piekrita. Bet atradās kāds cilvēks, kas to visu apstrīdēja, — mācītāja virēja. Galu galā virēju atsauca uz skolu un viņa sasta­pās aci pret aci ar Tenisonu.

— Saki, Līze, — vai tas ir tas puika, ko tu sestdien pēcpusdienā redzēji upmalā?

— Tas pats.

— Bet viņš noliedza, ka esot bijis upmalā. Arī Tali apliecina to pašu. Viņi esot aizgājuši no skolas reizē.

— Nezinu, bet viņš tur tomēr bija. Ja neticat, pajau­tājiet Liblem. Jādomā, ka viņu būs pamanījis arī Lible.

— Lible? Kur viņš bija?

— Arī Lible vēlāk atnāca uz upmalu.

— Vai plosts vēl bija savā vietā, kad tu redzēji up­malā Tenisonu?

— To es nezinu. Neesmu jūsu plosta sargs. Viņi jau braukā krustām šķērsām pa visu upi, un dažreiz plosts tiek pamests pie paša Dzirnezera. Nē, par plostu ne­atceros.

— Kurā vietā tu redzēji Tenisonu?

— Pie dambja, Dzirnezera pusē.

— Hm! Bet plostam vajadzēja atrasties aiz dambja … Ko tas Lible tur darīja?

— Lible solījās pagriezt straumi pret kalnu, sak, va­rēšot papriecāties, kā dzirnavas apstāsies.

— Tas Lible ir viens ļoti slikts cilvēks. Vai viņš pēc tam vēl palika upmalā?

— Jā.

Vireju atlaida uz mājām. Ķesterim, izdzirdot Libles vārdu, iešāvās prātā kāda jauna doma. Sākumā viņš ne­uzdrošinājās par to ne ieminēties, bet, redzēdams drau­dzes gana sašutušo un bezcerības pārņemto seju, ķeste­ris nenocietās un uzticēja noslēpumu mācītājam. Brītiņu abi sarunājās vācu valodā. Skolotājs joprojām šķirstīja grāmatu. Viņš bija neapmierināts, ka vēstures stunda pagājusi, nopratinot skolēnus.