Pavasaris

15.Ceturtajā dienā atbrauca ārsts

Ceturtajā dienā atbrauca ārsts. Vispirms viņš pavēlēja atsegt logus, lai telpā iekļūtu gaisma. Ari gaiss istabā bija piesmacis. Vajadzēja izvēdināt. Ārsts lika atvērt ārdurvis, izvēdināt

priekšistabu un pēc tam atvērt durvis uz gala kambari. To viņš ieteica darīt katru dienu. Telpā ieplūda svaigs gaiss un Arnim kļuva vieglāk elpot. Pēc tam ārsts iz­rakstīja zāles pret karstumiem, pieteica tās lietot trīs reizes dienā un piebilda, ja Arnim nepiemetīšoties vēl kāda cita kaite, piemēram, plaušu karsonis vai drudzis, tad viņš drīz vien izveseļošoties un nekādas briesmas nedraudēšot. Māte darīja, kā ārsts bija pavēlējis, bet sli­mība kā par spīti neatkāpās.

Piektajā dienā Sāres apciemoja kāds zēns no skolas. Viņš brīdi samulsis mīņājās priekšistabā, tad apjautājās par Arņa veselību. Kad viņam atbildēja, ka nekāda uz­labošanās vēl nav manāma, atnācējs bailīgi paskatījās uz gala kambara pusi. Uz saimnieka jautājumu, no ku­rienes viņš atnācis, svešais atbildēja:

— No skolas.

Māte viņu ieveda pie slimnieka. Arnis patlaban gulēja, un, tā kā neviens viņu negribēja modināt, viesis klusē­dams nostājās pie gultas un cieši vēroja slimnieku. Ik reizes, kad slimnieks nobīdīja segu, atnācējs to atkal rūpīgi sakārtoja. Kad viņš jau grasījās iet projām un sāka atvadīties, saimniece apjautājās, kā viņu saucot.

— Tenisons, — zēns atbildēja.

Ik dienas, dažkārt pat divas reizes dienā pie Arņa at­nāca Rajas Tēle. Atceļā no skolas viņa nekad negāja tieši uz mājām; vispirms atnāca uz Sarēm, nostājās pie durvīm un jautādama paskatījās uz Arņa māti. Viņa jau

saprata pēc saimnieces sejas, kā klājas Arnim. Parasti Arņa māte nopūtās un teica:

— Nav nekā jauna, bērniņ. Mūsu Arnis negrib un ne- gribt atlabt.

Un Tēle noskumusi devās mājup. Vispār viņa tagad bija kļuvusi daudz klusāka nekā agrāk. To pamanīja arī skolā, un dažas meitenes zobojās:

— Rajas Telei saslimis brūtgāns, tāpēc viņa tik no­skumusi.

Tenisons un Tēle bija vienīgie, kas nāca Arni aprau­dzīt. Ķesteris bija visiem stingri noliedzis apmeklēt sa­slimušo. Var gadīties, ka Arnim piemetusies diezin kāda lipīga slimība. Tomēr, pārkāpdama aizliegumu, Tēle iegriezās Sārēs katru dienu — un to pašu darīja Teni­sons.

Sestajā dienā Arnis sāka klepot. Klepus bija kluss, bet tas mocīja viņu bieži un neatlaidīgi. Karsonis pie­ņēmās. Puisēna vaigi kļuva tumši, pietvīka un it kā kvē­loja. Atkal ieradās ārsts. Viņš likās norūpējies un teica, ka varot sākties plaušu karsonis. Viņš izrakstīja jaunas zāles, pulverus, kas stipri oda pēc kampara, un pamā­cīja, kā turpmāk rūpēties par slimnieku.

Arņa mātei pienāca grūtas dienas un vēl grūtākas naktis. Viņas dēls svārstījās starp dzīvību un nāvi. Zēns naktīs murgoja, sauca pēc Tenisona, Tēles, Libles un stāstīja par plostu, kas esot nogremdēts upes dzelmē …

Arņa māte sēž pie dēla gultas. Viņa ir iegrimusi dzi­ļās domās un stingi raugās kaut kur tālumā. Gara acīm viņa redz aizslīdam garām vienu ainu pēc otras no vi­ņas agrākās dzīves. Bet visam, visam ir kāds ciešs sa­kars ar viņas dēlu. Vispirms jau puisēna piedzimšana. Tumša, rudenīga diena. Smidzina lietus.

Tālāk seko viņas dēliņa pirmās dzīves dienas .. . Kris­tības … Vecās sievas bija teikušas:

— Šis zēns būs dienās lietaskoks. Dzi, balss kā ērģeles.

Pirmie soļi . . . Pirmās bikšeles . .. Viņa tās bija pa- šuvusi no sava vecā priekšauta … bet nerātnais puika slapināja bez apstājas, bikšeles vairāk kaltējās uz ze­deņiem, nekā bija kājās.

Vai dieniņ, jau četru gadu vecumā viņš kā miegs

uzmācās vecmāmuļai un lūdza, lai šī kaut ko pastāstot par agrākiem laikiem. Piecu gadu vecumā viņš sāka mācīties boksterēt un drīz vien jau lasīja. Neticami ātri zēns iemācījās rakstīt.. .

Kādreiz tīrumā viņa bija aiznesusi Arnim maizi, ieli­kusi rociņās un sacījusi: ņem ēd, tev vēderiņš tukšs! Bet ko dara Arnis? Nemaz nepieskaras maizītei, bet prasa: vai Matim arī atnesi? Matis bija cūkgans, Arnis tam bieži tekalēja līdzi. Nu paskat vien, ko šis dara! Piegrūž sviestmaizi Matim pie mutes un saka: nokod! Matis kož, un pēc tam kož Arnis. Tā, pārmaiņus kozdami, abi ap­ēda visu sviestmaizi.

Un tagad? Sāpes kā asmens ieduras Arņa mātes sirdī: tagad šis pats Arnītis guļ slims, uz nāvi slims …