Pavasaris

21.Tās pašas dienas vakars.

Tās pašas dienas vakars. Zēni sāpošās naktsguļai. Gandrīz visi jau ir atnākuši, izņemot dažus, kas nācienu at­likuši uz rītu vai skolā neguļ. Klasē vēl daži mācās un steidz pabeigt uzdoto. Viņi baidās no ķestera, kurš necieš, ja pēc noliktā laika zēni vēl ir nomodā un pāris skolnieku dēļ klasē tiek dedzinātas lampas.

Guļamistaba ir vāji apgaismota. Griestu lampa loti veca un tūlīt sāk kūpēt, tikko liesmu uzgriež mazliet lielāku.

Daži jau noģērbušies un palīduši zem segām, citi klimst apkārt pusizģērbušies un iet viens pie otra gultas «ciemos», kas parasti beidzas ar to, ka nelūg­tais viesis dabū ar spilvenu pa galvu un viņu aiztriec projām.

Arnis guļ Semera gultā, blakus Tenisonam, un ar interesi vēro savu skolas biedru izdarības. Viņam šķiet, ka vakarā zēni ir mazliet savādāki nekā dienā, droši vien tāpēc, ka viņš tos līdz šim ir redzējis tikai dienā un nepazīst viņu vakara dzīvi un parašas.

Savādnieks, izmeties vestē, sēž uz gultas malas un spēlē kokli; tas esot miega maršs, viņš apgalvo. To- mings zeķu vietā valkā kājautus, kurus viņš pa nakti uzklāj uz krāsns malas, no kurienes tie nokarājas lejup kā divi veci karogi.

Mazais Lēsta virs krekla valkā jocīgu sarkanraibu bezroci, kurā viņš atgādina mārīti.

Kesamā ir tik rupjš, un melns krekls, ka bail uzlūkot; šķiet, it kā viņš krekla vietā valkātu sāls maisu.

Pētersons, sakrustojis rokas, stāv gultas galvgalī

un skaita lūgšanu. Viņš, Arnis, protams, ari lūdz, bet ne tik atklāti. Viņš to dara paslepus, palīdis zem segas.

Limasks, gulēdams gultā, vēl pārlasa rītdienas uz­devumus un nepārstāj murmināt arī tad, kad uguns jau nodzēsta. Ja viņš ir ko aizmirsis, tad pamodina kai­miņu un pajautā tam.

Kāds sūdzas, ka, noliekoties gultā, viņam vienmēr esot tāda sajūta, it kā zem kāju pirksta naga būtu ska­barga; tas viņu ļoti traucējot un neļaujot aizmigt.

Kāds cits stāsta, ka viņš miegā bieži it kā krītot.

Vēl kāds trešais, kurš guļ istabas vistumšākajā kaktā un lampas nespodrajā gaismā nemaz nav saredzams, apgalvo, ka ikvienam sapnim esot ļoti liela nozīme.

Viņa kaimiņš Vipers to visu uzskata par tukšām pļā­pām un vecu sievu tenkām un netic nekam.

Kērikam varžacis sagādā lielas ciešanas, un viņš apsola diezin ko tam, kurš to iznīcināšanai ieteiks la­bas zāles.

Vispār šādas sūdzības parasti var dzirdēt vienīgi vakaros, nevis dienā, kad lielajā steigā neatliek laika pievērst uzmanību sīkajām kaitēm.

Arnis nevar vien beigt brīnīties: Savādnieks ir mie­rīgs kā vienmēr un ne ar ko neizrāda, ka viņš šodien kapsētā pastaigājies ar Tēli. Viņš ir ļoti aizņemts ar savu «miega maršu» un par Tēli, liekas, šobrīd pat ne­domā.^

— Šodien atkal tika apēsts vesels lērums konfekšu,— viņš it kā starp citu piebilda. Bet kur un ar ko, par to neteica ne vārda.

Pēdējie zēni ienāk no klases guļamistabā un sāk iz­ģērbties. Klases telpa ir tumša, un peles dara savas kārtējās nerātnības. Zēni uzsāk sarunas par velniem un spokiem.

— Mans vectēvs reiz tiešām iekūlās ķezā, — ierunā­jas Tomings, pieceldamies gultā sēdus. — Kad vecais kādreiz ir labā omā, tad viņš šo to pastāsta, bet citādi nav nekāds lielais runātājs.

— Kas tā bija par ķezu? — kāds iejautājas.

— Pagaidiet, es pastāstīšu, — Tornings iesāk. — Vec­tēvs toreiz bijis vēl jauneklis. Kāds pagasta nabags, vārdā Tenis, ņēmis un nomiris, un pienākusi tieši vecteva kārta šo apbedīt. Vectēvs toreiz dzīvojis kaut kur Kurzemes pusē, tur kaut kur . . . Tikai vēlāk pārnāca uz mūsu novadu, uz Paunveri.

— Tas ir vienalga, kur viņš dzīvojis, stāsti tālāk! — sauc no kakta.

— Nūja, — Tomings turpina, — Tenis nomiris, esot bijis tāds resns vecis ar lielu vēderu, — ņēmis un no­miris, jā, un vectēvam nekas cits neatlicis kā aizvest un aprakt. Ak jā, viņi braukuši divatā, ar diviem zir­giem. Pareizi gan, apglabāšanai vienmēr pieaicināti divi vīri: tas, kam patlaban bijusi kārta, un arī nākošo bēru saimnieks; viens jau nemaz nevar mironi kapā iedabūt.

— Un kur nu vēl tādu tēvaini kā šis Tenis, — kāds piebilst.

— Nūja, divatā, jā, — Tomings piekrīt. — Iejūdz divus zirgus vienos ratos un piebrauc pie nabagmājas. A, lūk, ko es piemirsu pateikt: kapsēta no nabagmājas bijusi tā … verstis septiņas vai astoņas. Nu un šie pie­brauc abi ar kaimiņu saimnieka dēlu — tas arī bijis tāds pats jauns cilvēks kā mans vectēvs, — nūja, pie nabagmājas un ieceļ Teni ratos. Bijis traki karsts laiks, un mironis briesmīgi odis …

— Vai tas noticis vasarā? — jautā Kesamā.

— Skaidrs, ka vasarā, vai tad ziemā ir karsts? Nūja, šie paši arī kaut kā ieraušas ratos, tur degunus plauk­stā un brauc. Brauc. Ceļa malā, tā ap verstīm trim no nabagmājas — krogs. Kaimiņu saimnieka dēls pie­biksta vectēvam:

«Iesim iekšā, izrausim katrs pa kortelītim, varbūt tad nejutīsim tik briesmīgi to smaku.» Vectēvs ar mieru — iesim. Iecirtuši katrs pa kortelītim un ceļam vēl paņē­muši līdzi pusstopu. Toreiz vesels stops degvīna mak­sājis tikai septiņas kapeikas.

— Nu, kas tad nekaitēja dzert, — sprieda Tenisons.

>— Vectēvs jau arī saka, — Tomings stāsta tālāk,

— ja kabatā piecas kapeikas, tad tā jau bijusi liela nauda. Par to varējis piemesties pilns kā zeķe.

Labi — pusstops ceļam līdzi. Bet šiem jau degvīna garša uz mēles, netiek necik tālu no kroga — pusstops tukšs. Pabrauc vēl mazu gabaliņu un sāk dziedāt «Ak tēvu zeme dārgā …» un «Tu brīve, dārgā balva» un …

— Tu velns, kādi bērinieki! — iesaucas Savādnieks.

— Nūja, — atsaka stāstītājs, — vectēvs arī saka, šim jaunībā nebijis prāta ne par kapeiku. Labi, jā … Pag, kur tad es paliku? Tā, nu jā, brauc un dzied. Ceļš ved caur mežu. Kaimiņa saimnieka dēls — laikam Ansis vārdā — aizmidzis. Vectēvs gan purinājis, sak: «Celies augšā, velns, ko tu guli! Te jau sanāk divi miroņi un viens racējs; ko es iesākšu, cilvēki sāks smieties.»

Bet Ansis neceļ ne ausu — tikai krāc. Vectēvs prāto: «Nu ko tu, cilvēks, tagad darīsi?» Neko darīt, vectēvs jūt, ka arī pašam acu priekšā sāk lēkāt koki. «Nu,» viņš nolēmis, «nogriezīšu zirgus no ceļa nost un apstādi­nāšu. Kad pamodīsies Ansis, tad brauksim tālāk.» Un vēl nodomājis: «Aizmigt es neaizmigšu, pasēdēšu maz­liet grāvmalā un uzvilkšu dūmu.»

— Hā, gan jau arī pats aizmiga, — Savādnieks cen­šas uzminēt tālāko.

— Paga, paga, ļaujiet man izstāstīt, — iesaucas Tomings, kas beidzot aizrāvies pats ar savu stāstu. — Jā, vectēvs nosēžas grāvmalā un pīpē. Te pēc brī­tiņa — tutū. Snauž. Zina gan, ka nedrīkst aizmigt, un tomēr noliekas guļus, pārliek vienu kāju pār otru, sak, ja viena kāja nokritīs zemē, tad pamodīsies, — jūs jau zināt, kā to dara, — nūja, un domā: «Pasnaudīšu maz­liet.» Snauž. Bet nosnauž varen ilgi; kāja tomēr nokrīt, un arī saule noriet.

Kad viņš pamostas, ir jau nakts.

— Vī, velns! — iesaucas daži klausītāji. — Un kas tad notika?

— Kas notika, — turpina stāstītājs, — klausieties, kas notika. Vectēvs pamostas, raugās apkārt un lauza galvu: «Kur ellē es īsti atrodos?» Redz: rati pusguļus grāvī, zārkam vāks nost, un mironis no zārka laukā. Viens zirgs ir no ratiem pavisam izjūdzies un tālāk plūc zāli; otrs pārkāpis ilksīm un žņaudzas gandrīz vai nost. Nu vectēvs pielec stāvus, atraisa zirgu un sāk visu tuvāk aplūkot. Ansis ir dīvainā kārtā noturējies ratos, guļ blakus zārkam un krāc. Mironis ar savu uz- tūkušo ģīmi izskatās briesmīgs. Vectēvs mēģina Ansi pamodināt un bukņī šim pa ribām, ka tik turies. Bet Ansis neceļas. Sak, drīzāk pamodināsi Teni nekā Ansi. Sametas bail. Domā, nakts laiks, meža vidū, tuvumā nevienas mājas … Mironis blakus … Ansis guļ . . . Vē­lāk uzmācas šaubas, vai tikai Ansis tiešām ir Ansis, kas zina, kas šis tāds ir, un kas zina, kas tie tādi par zirgiem un ratiem. Un aiz krūmiem, tur . . . tur kāds it kā glūnētu, aiz katra krūma glūn viens tāds .. .

Tomings pieliek sev pie pieres abu roku rādāmos pirkstus un tos pakustina, it kā norādīdams, ka, pēc vectēva domam, tiem, kas glūnējuši aiz krūmiem, bijuši ragi.

— Vectevs ir sprukas, — pec brīža viņš turpina. — Atceras dievu. Grasās jau skaitīt tēvreizi, te pēkšņi redz: pa lielceļu tuvojas divi balti tēli. «Tagad,» domā vectēvs, «klāt mana pēdējā stundiņa, tagad es ar ve­selu ādu no šejienes neizkulšos, te mošķu sarodas arvien vairak.» Savā pēdējā izbīlī nekā cita nezinājis iesākt, ka nolicies guļus uz vēdera un aizmiedzis acis. Sak, vismaz ģīmis paliks vesels.

Baltie tēli nāk arvien tuvāk. Vectēvs — ne dzīvs, ne miris. Bet dzird — runā gluži kā cilvēki, nu tie, tie baltie, kas nāk pa lielceļu. Pienākuši līdz tai vietai, kur stāv rati, vectēvs skatās: divas sievas, galvā balti la­katiņi. Vectēvs dikti priecīgs, ka sastapis cilvēkus. Pie­ceļas un iesaucas.

Ak tu dievs, kā sievas paskatījušās uz grāvja pusi — tā sākušas briesmīgi kliegt un tikai ļipatu ļepatu uz priekšu. Pat atskatīties neuzdrošinājušās. Vectēvs domā: «Tagad aizies arī tās un tu paliksi atkal viens …» — un diedzis sievām pakaļ. Vectēvs kliedzis: «Apstājieties, es neesmu spoks!» Bet ko sievas? Kā za­ķiem pakaļ dzīdamās, spiegdamas laidušās uz ciema pusi. Mežmalā bijis ciems. Vectēvs atkal domājis: «Ej nu sazini, kas mani vajā,» — un drāzies tik sievām pakaļ, ka vai elpa ciet. Tikmēr skrējuši, kamēr pieskrē­juši pie pirmajām mājām. Sievas tur — spudūkš! — iekšā: šām dzenoties pakaļ spoki! Meža vidū esot bijis vesels lērums visādu briesmīgu zvēru, tur bijis mironis, un citi šļaukājušies pa grāvmalu, un vesels lērums glū- nejuši aiz krūmiem un… Un viens dzinies paka] līdz pat sētsvidum. Un diezin ko visu viņas nesarunājušas.

Nu arī vectēvs gājis iekšā. Sievas, izdzirdējušas, ka priekšnamā kāds grabinās, sākušas no jauna kliegt:

«Nāk, nāk!» Saimes ļaudis arī izbijušies, bērni pa­līduši zem gultas, suņi sākuši kaukt, un sacēlies tāds tracis, ka griezies tik apkārt un ej atpakaļ uz mežu. Galu galā tomēr paguvis ieskaidrot, ka viņš nav spoks, ka viņš ir bērinieks un ka noticis tā un tā, sak, nāciet palīgā. Tad nu vēlāk aizgājuši ar vairākiem vīriem at­pakaļ uz mežu, ieveduši mironi, pa nakti pagalmā un otrā dienā aprakuši. Lūk, kādā ķezā iekritis mans vec­tēvs. Nekāds lielais runātājs viņš nav, bet reizēm, kad ir pie laba prāta, tad šo to pastāsta.

— Tu piķis un zēvele, tad nu gan sievas dabūjušas trūkties, -— zēni smejas.

— Jā, lādi, redzi, ir tie velni un spoki, — nosaka Ansis Vipers, kurš netic ne vien sapņiem, bet vispār netic nekam.

— Un parasti vienmēr tas mēdz gadīties ar sievām. Sievas tev saskatīs spoku visur, kur tikai mazliet tumšāks.

Viņām velni un spoki ir tikpat nepieciešami kā Sa­vādniekam kokle. Viss tukšas pļāpas!

— Liec mani mierā, — atcērt Savādnieks. — Kokle ir kokle, un velns ir velns. Bet, ja jūs vēlaties, es jums pastāstīšu, kā mans vectēvs muižas mežā žagarus cirtis. Sim stāstam gan nav nekā kopēja ar velniem un spo­kiem, bet, tā kā te tika runāts par vectēviem, tad …

— Put tik vaļā, pūt tik vaļā! — mudina biedri.

— Vectēvs gājis uz muižu klaušās, — stāsta Sa­vādnieks, glāstīdams kokles stīgas. — Vairākus vīrus aizsūtīja uz mežu žagarus cirst, dienas laikā jāsasien tik un tik žagaru saišķu. Vectēvs bijis čakls un izda­rīgs vīrs, ticis ar darbu galā jau pirms vakara. Sācis izmēģināt citu vīru žagaru saišķus: ja saišķis noripos no kalna lejā — būs labs; nenoripos — slikts. Šis cen­šas klaušiniekus visādi uzjautrināt:' reizēm dzied kā gailis, reizēm kladzina kā vista un suņu riešanu atda­rinājis tā, ka neparko nevarējuši atšķirt, vai tas ir suns vai cilvēks.

— Labi, labi, — steidzina nepacietīgie klausītāji, — stāsti tālāk!

— Nu, vakarā vīri piebraukuši pie rijas izkraut ve­zumus, — stāsta Savādnieks. — Vectēvs ar savu ve­zumu piebrauc pēdējais. Rijnieks saņem žagarus un saka vectēvam:

«Izkrauj nu žigli savu vezumu, pēc tam aizvedīsi mani uz kalnu.»

Vectēvs izkrauj vezumu, un rijnieks iesēžas ratos. Bet kur nu! Vectēvam tā sapinušies groži, ka ne sā­kuma, ne gala. Bet pats šķendējas kā nelabais un sūta uz elli pie velniem to, kas tik nejauki samudžinājis viņa grožus. Rijniekam beidzot ir diezgan, — rauj tevi jods ar visiem taviem grožiem! — aizgājis kājām. Vec­tēvam acumirklī groži kārtībā, žagaru saišķi atpakaļ ratos — un uz mežu. Mežā paslēpis žagarus biezoknī — otrā dienā aizbrauc un paņem. Un tā katru dienu. Pā­rējie klaušinieki gan brīnījušies, sak, velns, kā viņš sa­vus saišķus tik ātri dabū gatavus. Pret vakaru vectēvs drusku parosījies, nu tā, izskata pēc, bet ko tu padarīsi: vezums sakrauts un aiziet.

— Vai tu velns, cik viltīgs! — brīnās zēni.

«Bet tagad pastāsti, kā tu šodien ar Tēli pastaigājies pa kapsētu un ēdi konfektes,» Arnim gribētos pajautāt stāstītājam, bet viņš ļoti labi zina, ka tā neklājas darīt. Tad kāds atkal ieminas par spokiem: viens vīrs sade­rējis ar citiem, ka naktī aiziešot uz kapliču un iesitīšot zārkā naglu. Vīrs aiziet uz kapliču, iesit naglu tur, kur vajag, grib doties prom — nekā. Uzmācas bailes, redz Visādus mošķus un spokus — un nomirst aiz bailēm. No rīta atrod — vīrs nejauši pienaglojis pie zārka savu svārku stūri.

Sim stāstam, kas gandrīz visiem jau zināms, neviens nepievērš sevišķu uzmanību, un tad mazais Lēsta pa­stāsta, kā viņi ar savu vectēvu zušus ķēruši:

— Dāniels, sešdesmit gadu vecs vīrs, paceļ murdu plecā un dodas uz upi. Dēladēls tipu tapu skrien viņam līdzi un velk aiz sevis milzīgu maisu, kurā salikt noķer­tās zivis. Vectēvs izģērbjas un iekāpj ar murdu upē; biksta gar krastu, savanda dūņas un tā saduļķo ūdeni, ka bail skatīties. Dēladēls no krasta to visu novēro un atrod, ka vectēvs peras pa upi kā valis. Vectēvs ir pie­redzējis zvejnieks, un nav tāda zivju ķeramā rīka, ar ko viņš nemācētu apieties. Viņš apvārta savu bārdu ar dūņām un ūdens augiem un izskatās pēc ūdensvīra. Beidzot izceļ murdu — iekšā liels zutis! «Ahā, beidzot tu esi rokā, jau sen gribēju tevi noķert. Se, puis, ieliec maisā un pielūko, ka neizsprūk,» viņš nosaka, izsviez- dams krastā glumo zivi.

Puišelis ieliek zivi maisā un skatās, ko vectēvs darīs tālāk.

«Re, atkal otra,» vectevs gavilē. «Se, ieliec maisa un pieskati, ka neizlien laukā.»

Dēladēls ieliek maisā arī otru zuti un skatās, ko vec­tēvs tagad darīs. Pēc brītiņa vectēvam zutis rokā. Un visi vienādi lieli un skaisti. Ar ceturto zuti rokā vec­tēvs izbrien no upes un iet pie maisa skatīties, cik šo īsti ir. Maisā nav neviena.

«Nu skaties, kāds nedarbnieks!» iesaucas vectēvs. «Tu esi viņu no maisa izlaidis laukā, un es visu laiku ķeru vienu un to pašu zuti!»

— Es arī jums pastāstīšu kaut ko par spokiem, — ierunājas Tenisons un, nenogaidījis atbildi, vai citi ir

> ar mieru klausīties, iesāk stāstīt:

— Pagājušā vasarā gājām abi ar kalpu uz ganībām pēc zirgiem. Bija jau krietni satumsis. Bijām aizkavē­jušies pļavā un netikām laikā mājās, tāpēc iešana uz ganībām izgadījās pavēlu, — viņš gausi stāsta.

— Nonākam ganībās un apstājamies pie Lapsas pau­gura, lai apskatītos, kur tie zirgi īsti atrodas. Pēkšņi puisis — caps — satver manu roku: «Re, kas tur!» Ska­tos — kaut kas balts, bet, kas tas baltais tāds ir, — nevaru tumsā saskatīt. Kustas starp krūmiem. Stāvam un skatāmies, kalps aizlien man aiz muguras . . .

— Tev aiz muguras? Un kam tad'tu aizlīdi aiz mu­guras? — Savādnieks zobojas, jo Tenisona stāsts, kā jau to varēja paredzēt, nevarēja būt interesants.

— Es, nu, — vaļsirdīgi atzīstas Tenisons, — es at­kal centos aizlīst aiz kalpa muguras.

— Ha-ha-ha! — atskan no visām pusēm.

— Stāvējām, stāvējām, — Tenisons turpina tālāk, it kā viņš stāstītu vairāk pats sev nekā citiem, — vēlāk

tomēr saņēmām dušu. Sākām virzīties tuvāk. Pieejam klāt — nav ne spoka, nekā, ir viņsētas telēns. Ierauga mūs un nu tik «mū» un «mū». Bija noklīdis no ganām­pulka, stāvēja kā buks, kājas iepletis, un skatījās mums virsū.

— Es jau teicu, — piebilst balss no kakta, — te nu ir tie spoki. Viss tukšas pļāpas.

— Un jūs abi ar kalpu bijāt tik bailīgi, ka nobijāties no teļa? — kāds ķircinās.

— Jā, ko tu padarīsi, gadījās, — nomurmina Teni­sons.

— Nu, lai nu vēl tu, bet ja kalps bija tāds zaķapas­tala …

— Puisis bija vēl vairāk nobijies nekā es. Man ne­maz neienāktu prātā baidīties, bet šis ietiepās, ka tur kustas, nu.

— Kas viņš tāds ir, šis zaķapastala?

— Ir tāds padrukns puisis, kā veļas vāle. Prot veikli ēst ķīšus: vienā mutes kaktā ieliek ķīsi, pa otru mutes kaktu iznāk galva un asakas.

— Vai traks! Tad jau viņš ir kā ķīšu mašīna, — pie­bilst kāds, kas līdz šim vēl nav sarunā iejaucies, bet kam, acīm redzot, bijis daudz darīšanu ar ķīšiem.

— Ķīsis jāēd ar briesmīgu niknumu, kā sunim ezis, ar visām asakām — jābāž mutē ar karoti. Ķīsim nekas cits nav bīstams, tikai pavēderes asaka, tā ir kā dzelo­nis, bet, kad to noņem, tad laid, ka sprakšķ, ja tikai nav smilšains. Nē, tam ķīsim, pagānam, ir tīri salda gaļa, būtu, velni, bijuši tikai drusku lielāki. Bet šitie draņķi ir tik sīciņi kā punktiņi uz «i». Toties veikli prot no­celt tārpu no āķa, it kā nozīž tārpu, maitas. Pavēro kādreiz vasarā klusā laikā; tad tie kā gruži riņķo ap āķi un — cop, cop! — ar purniem pie āķa klāt.

Zēni pārrunā vēl šo un to, kas nu kuram tajā brīdī iekrīt prātā. Bet visi cilvēki, par ko tiek runāts, parasti ir dzimuši un dzīvojuši «mūsu pusē».

Kaut kur «mūsu pusē» bijis vīrs, kurš nekad ne­mainījis kreklu. Katru sestdienu apgriezis kreklam otru pusi un noteicis: «Ir gan labi, ka tīrs krekls mu­gurā.»

Citur, protams, arī «mūsu pusē», dzīvojis vīrs ar koka kāju, kurš pirms lietus vienmēr sūdzējies, ka viņa koka kājai sāpot pirkstgali.

Kāds cits stāsta, ka «viņu pusē» kādam vīram esot tik liela dūša, ka viņš aiz niknuma izmetis no šķūņa visu sauso sienu, kad lietus samērcējis nopļauto.

Teukres pusē dzīvo skops saimnieks, kas slikti baro savus gājējus. Kad gājēji pusdienā strebj ūdeņainu viru, viņš iznāk no dibenistabas, nogaršo zupu un saka:

«Hm, ko jūs vēl gribat! Laba vira, ēd kaut vai pats.»

Tenisons piebilst, ka senos laikos maize bijusi tik melna, ka suņi rējuši uz maizes gabalu.

Tad kāds, jau stipri samiegojies, uzdod mīklu:

— Kurā gultā nav blakšu?

Kad neviens neprot pareizi atbildēt, atbild viņš pats:

— Kalevipoega gultā nav blakšu.

Pamazām troksnis guļamistabā norimst.

Citi jau krāc un izteiksmīgi svilpj caur degunu. Kāds miegā griež zobus — tam, pēc nomodā esošo domām, ir cērmes vēderā. Cits atkal kasās un murmina nesa­protamus vārdus. Kaktā viens puika nožāvājas un pa­griežas uz otriem sāniem. Savādnieks noģērbjas, kā pēdējais iekrīt gultā un diezgan skaļi iesaucas:

— Nu, zēni, tagad varat nodzēst uguni!

Protams, nevienam nav sevišķas patikas piecelties un nodzēst uguni, un kāds sūrojas:

— Tā, ak tad tagad mēs šim esot zēni, kad pats jau garšļaukus gultā. Tu paliki pēdējais. Esi tik labs un nodzēs uguni pats, bet nedzenā citus.

— Murkšķi, aizej tu, — Savādnieks pavēl Kusla- pam. Mazais guļ cieši aizvērtām acīm. Grūti noticēt, ka viņš būtu nomodā. Taču, izdzirdis Savādnieka pa­vēli, zēns tūdaļ sakustas.

Tomēr Savādnieks pats izlec no gultas un pakāpjas uz soliņa, lai nodzēstu gaismu.

Patlaban, kad viņš grasās nogriezt liesmu, viņa ska­tiens neviļus pievēršas logam. Pa logu istabā raugās kāda briesmīgi pretīga seja un noslēpumaini, draudoši bubina: bu-bu-bū!

Savādnieks, pielicis roku pie lampas, paliek stāvot kā pāraktneņojies un stiklainām acīm blenž uz logu.