Pavasaris

25.Lauki un noras jau zaļo.

Lauki un noras jau zaļo. Agrā viešņa — purene — dzeltenīgi zvīļo un pilda gaisu ar svaigu zāļu smaržu. Šur un tur no krūmu paēnas raugās zvārgu­līšu apaļās galviņas, it kā vē­lēdamās jautāt: «Vai mēs drīkstam? Vai mēs neesam atnākušas pārāk agri?» Sausākajās vietās kautrīgi rai­sās violetās bezdelīgactiņas un uzsmaida saulei un zi­lajām debesīm. Kāds putns jau kopš paša rīta velk savu vienmuļo dziesmu. Saullēktu sveic tūkstoš balsis, meža biezokņos mājo lieli dziedātāji un apsveic viens otru ar atgriešanos no tālā ceļa. Jā, šī vecā, bargā Lauska veča vara ir beigusies, tagad atkal visi var gavilēt ar pilnu krūti un dziedāt par laimi un mīlestību.

Skolā patlaban ir pusdienas pārtraukums. Zēni jau paēduši un izskrējuši pagalmā, jo laiks piemīlīgs un silts. Daži skolas pagalmā sit ķegļus, citi spēlē paslē­pes un pēdējo pāri, daži sēž uz priekšnama kāpnēm un spriež par vasaras brīvlaiku, uz ko vēl jāgaida divas nedēļas. Četri vai pieci lielāki zēni noņemas ar prāvu akmeni, kas guļ tālāk sētmalē, un slauka nosvīdušās sejas, it kā tiem kāds būtu pavēlējis cilāt šo smagumu. Taču tam ir savs iemesls. Akmens celšana ir spēka pār­baude: kas palaidīs akmenim vēju apakšā, būs vīrs; kas pacels pēdu augstāk, būs īsts vīrs; kas vēl augstāk, tas būs spēkavīrs, un visi viņu cienīs.

Stiprinieku tuvumā, uz bluķa, saņēmis galvu rokā, sēž Totss. Kentukijas Lauva ir domīgs, Kentukijas Lau­vas sirdi vairs nespēj iepriecināt nekas. Jā, reiz bija laiks, kad viņš piedalījās ikvienā pasākumā, pats daudz ierosināja, bet — ak vai! — tie laiki pagājuši. Jau rīt viņam atbrauks pakaļ un aizvedīs ar visām paunām uz

mājām apkaunojošā darbā — ganos. Kas to varēja iepriekš paredzēt, ka liktenis ar kādu cilvēkbērnu varētu izspēlēt šādu joku. Vai Totss varēja paredzēt, ka viņam tagad, kad viņš augām dienām sapņoja par muižas pār­valdnieka amatu, būs jāgana visparastākie lopi. Tas bija smags sitiens, un jo nepanesamāks kļuva pēc tam, kad viņa skolas biedri, Ķīra vainas dēļ uzzinājuši par Totsa neveiksmi, sāka viņu izzobot.

Ķegļu spēlētāji pēkšņi skaļi iegavilējās, kāds ar trā­pīgu sviedienu apgāzis visas piecas ķegļu vālītes. Ķegļi šņākdami lido uz visām pusēm, un viens noveļas pie Totsa kājām. Totss ar vienaldzīgu skatienu vēro ripo­jošo priekšmetu, pāgrūž ar kāju tālāk un pēc acumēra nosaka atstatumu starp sevi un spēlētājiem.

Spēcīgs sitiens! Tagad zēni varēs ilgi meklēt izsvai­dītos ķegļus.

Pāris «putnu», ko vajā ļaunais «vanags», riņķo vi­ņam apkārt. Pēc dipoņas spriežot, varētu domāt, ka zēniem ir vairāki pāri kāju. Kāds satver Totsu aiz pleciem un lēkā uz priekšu un atpakaļ, it kā viņš ar «vanagu» dejotu polku. Ka tevi jods, viņš, Jāzeps Totss, taču nav nekāds akmens vai celms, aiz kura tie cer at­rast patvērumu. Lai pavācas tālāk!

Bet kas gan šādā jandāliņā klausīsies, ko Totss saka; neviens taču negrib nokļūt «vanaga» nagos. Spēļu lau­kums ir stingri nosprausts: ja kāds pārskries pāri no­vilktai līnijai, — tas kļūs par vanagu, un zēni Totsu ne vien purina un rausta, bet, sliktākā gadījumā, ir ga­tavi uzrāpties viņam pa.t uz skausta.

«Kā odi,» nodomā Totss.

Sajā acumirklī tīšām vai netīšām pagrūž bluķi, uz kura sjž Totss, un Kentukijas Lauva noveļas augšpēdu.

— Ūja, jods, muižas pārvaldnieks met kūleņus! — zēni smejas.

Bet lai jau labāk nesmejas, lai nesmejas. Totss kā grābs to pašu bluķi un laidīs kādam pa pauri — tad vairs nebūs nekādi joki! Skaidrs, ka bluķis paliks ve­sels, bet galva pārsprāgs kā pogaļa. Lai šie nedomā, ka pāris nedēļas ganos spēj iznīcināt īstu vīru. Patiesībā viņš nemaz ganos neies, bet mājās mācīsies ganu virtšafti.

— Kas tas ir — ganu virtšafte? — kāds iejautājas.

— Ja tu, ķēms, nezini pat to, kas ir ganu virtšafte,— atbild Totss, — kāpēc tad tu vispār dzīvo pasaule. Ganu virtšafte ir ganu virtšafte.

— Ganu virtšafte nozīmē to, ka Totss nesies vairs govīm zvārguli kaklā, bet astē, — garām skriedams, izmet Savādnieks.

Pats tu vari sev iesiet zvārguli astē, muļķa strink- šķinātājs, — atcērt Totss. — Pakarini savu kokli ievas galotnē, bet pats nostājies apakšā un raudi, tad tu būsi kā žīds Bābeles gūstā. Labāk sasien mezglā savas ga­rās kājas, tu sienāzi, citādi tās samudžināsies.

Nu protams — viņš ir kā ods ar tievām kājām un dzenā ar dūri vēju pa pagalmu, bet tagad vēl līdīs zo­boties! Lai atnāk, lai tikai atnāk kādreiz uz ganībām, ja vēlas, tad viņš iesies tam zvārguli astē, pieliks ra­gus un nosauks par Sarķi.

Spēkavīrs Tomings nejauši uzmetis sev akmeni uz pēdas un tagad sēž uz tā paša akmens un tirina kāju. Kad viņš novelk zābaku, no autiem izspraucas zils, uz- tūcis īkšķis. Zem naga redzamas asinis. Sis nags tagad, protams, nomauksies kā vēža bruņas, un paies vairākas nedēļas, iekams īkšķa īpašnieks varēs lepoties ar jaunu nagu. Reiz kādam gadījusies tāda pati liksta: skrie­dams atsitis īkšķi pret akmeni… pagājušas septiņas nedēļas, kamēr .. .

— Nūja, — Savādnieks pasmaida, — tev īkšķis at­sitās pret akmeni, bet Tomingam akmens atsitās pret īkšķi, tā ka tagad paies vēl vairāk nekā septiņas ne- deļas.

— Kāpēc tad vairāk? — zēni jautā.

— Tāpēc, — atbild Savādnieks, — ka īkšķis ir gud­rāks un zina uzmanīties, bet akmenim nerūp nekas.

— Savādniek, tu varētu iet par jokdari, — kāds ieteic.

— Entel-tentel-sikel-sā, entel-tentel, — skaita ma­zais Lēsta pagalma pretējā pusē, uzsākdams jaunu ro­taļu. Viņam apkārt sastājušies tāda paša vecuma zeņķi ka viņš pats.

Uz bluķa sēž Totss un nododas drūmām pārdomām. Ganu virtšafte, kaut gan tai ir skanīgs nosaukums, viņu tomēr neapmierina. Bet kā to lai zina, varbūt pavisam kas cits nomoka viņa nemierīgo garu; kurš gan spēj uzminēt, kas visvairāk nomāc mūsu draugu.

Zēni sapulcējas ap Totsu. Nekad viņš vēl nav bijis tik drūms, atskaitot dažas priekšsvētku dienas, kad viņš apsolījās skolotājam galīgi un uz visiem laikiem atmest savus netikumus.

Totss nopūšas. Totss nopūšas! Dzirdiet, zēni, Totss vaid un sten, it kā būtu pārdevis māju un naudu no­dzēris. Tā tik vēl trūka, lai viņš sāktu arī raudāt, tad Totss būtu atklājis visas savas cilvēciskās vājības. Šurpu, šurpu, zēni, nāciet mierināt Totsu!

— Iesim kaut vai tūlīt, — ierosina Kesamā, — un izraksim vecā Kuma mantu, varbūt tad tev prātsJ<ļūs priecīgāks.

— Nav vērts, — Totss atsaka un atmet ar roku, — tas darāms tikai naktī.

— Bet naktī tur ir jeķimi.

— Ā, pareizi, — Savādnieks atceras, — vakar biju kapsētā un redzēju, ka viens jeķims ar lielu, zilganu punu pierē drāzās pa kapsētu kā negudrs; tas laikam bija tas pats, kam tu, Tots, iezvēli ar zemeslodi.

Zēni smejas.

— Kur tad šis tā skrēja? — cits caur citu jautā.

— Meklēja ceļmalītes, tās atvēsinot un noņemot uz­tūkumu, — atbild Savādnieks. — Viņš izrādījās gluži prātīgs vīrs, šis jeķims, nopļāpāju ar viņu labu laiciņu; tu iesiti šim pilnīgi veltīgi, Tots. Viņš tikai nesen esot pārcēlies no Virilas novada uz mūsu pusi un neesot zi­nājis, ka tu meklē mantu, viņš gribējis tikai paostīt, kas tev maizes tarbā.

— Ko nu mels, Savādnieki — zēni protestē.

— Paklausieties, kāpēc lai es melstu, — Savādnieks kļūst nopietns, — tā ir tīrā patiesība. Teica, šis pa dienu strādājot Kiusnā, laikam par jumiķi, vai arī darot ko citu, lāgā neatceros; ģimene gribot ēst, un … un nekas cits neatliekot, vajagot strādāt. Savādi gan: arī viņa sievai esot Rozalinde vārdā.

— Ak tu spoks tāds! — zēni smejas. — Tā runādams, tu atņemsi Totsam maizi.

Bet Savādnieks neļauj sevi maldināt.

— Nu šis uz Totsu ir neganti nikns, — viņš stasta tālāk. — Saka: «Ja vēlreiz uzdrošināsies līst pēc vecā Kuma bagātības, tad zvelšu ar miroņkaulu pa galvu, sak, tā zvelšu, ka no acīm izsprāgs dzirksteles. Ja es zinātu, kādi vārdi tur vajadzīgi, tad es pats izceltu to naudas podu un tā vietā noliktu klēpi sausu apšu lapu. Lai tad nāk un ņem, ja vajag.» Es jau gribēju sacīt «kivirunta-punta-enta», bet galu galā nodomāju, ka nav vērts jaukties citu darīšanās. Lai katrs pats tiek galā.

— Ha-ha-ha! — klausītāji smejas.

— Dzirdi, Tots, jeķims ir nikns kā vērsis un grasās ar miroņkaulu nozilināt tev skaustu. Esi uzmanīgs, kad ej uz kapsētu, paņem pērkongrāvēju līdzi un nolaid to pagānu no kājām, ko šis tur klaiņo pa kapsētu, pats nemaz nav mūsu novada vīrs.

Totss vēro zobgaļus ar nicinošu skatienu un atbild:

— Jūs visi esat lieli muļķi, visi. Savādnieks jums sapļāpā visādus niekus, bet jūs čivināt šim līdzi kā papagaiļi.

— Varbūt mēs esam mammagaiļi, — kāds iesaucas, bet Totss šo veco, nodeldēto joku nemaz neievēro, viņš iekārtojas ērtāk uz sava sēdekļa un turpina:

— Jūs esat kopš dzimšanas tādi muļķi un cita nekā neprotat kā ņirgāties, — viņš saka. — Ja jūs palasītu vairāk grāmatu un iegaumētu, kas tur rakstīts, tad jūs redzētu, ka es nemaz tik daudz nemeloju, kā jums liekas.

— Bet mazliet tomēr melo, — pasmaida Tenisons, kurš, salicis rokas uz muguras, stāv klausītāju vidū.

— Noslauki labāk taukus no sava zoda! — atbildes vietā uzsauc Totss un, grauzdams nagus, stāsta tālāk:

— Ka tagadējās kapličas vietā zviedru laikos bijusi vecā Kuma pils, to neviens nevar noliegt. Tas ir ierak­stīts ģenerāļa Sekrona radu rakstos.

— Bet … — kāds mēģina iejaukties.

Totss to pamana un steidzīgi turpina:

— Par to ir rakstīts divās vietās ģenerāļa Sekrona radu rakstos un baznīcas grāmatā.

— Žēl, ka tu neesi piedzimis mazliet agrāk, tad tevi ieceltu par Kuma muižas pārvaldnieku, — iedzeļ Teni- sons, kurš nespēj aizmirst Totsa piezīmi par taukaino zodu.

— Jā, man arī žēl, ka neesmu piedzimis mazliet agrāk, tad man nevajadzētu skatīties uz tavu muļķīgo ģīmi un taukaino zodu, — atbild Totss, — Sekrona cilts grāmatā ir rakstīts, ka šīs pils cēlājs Krisostoms Zom- merfelts bija tas, kurš … gadā . . . gadā . . .

— Oho, tu pat atceries gadus, — kāds brīnās, bet brīnās priekšlaicīgi, jo gada skaitli, kurā Krisostoms Zommerfelts uzcēlis vecā Kuma pili, stāstītājs tomēr aizmirsis.

Taču tā nav liela bēda: tas katrā ziņā notika zviedru laikos, un daži gadi uz priekšu vai atpakaļ neko neiz­šķir. Ja jau viens otrs mēdz stāstīt notikumus par tiem laikiem, kad velns vēl bijis mazs bērns un Kalevipoega nemaz vēl nebijis, tad kādēļ Totss šīs pils celšanu ne­varētu attiecināt uz zviedru laikiem.

— Ka tur senāk stāvējusi pils, — stāsta Totss, neno­saukdams gada skaitļus, — to jūs, ķēmi, varat redzēt no tā, ka kapličas mūris apakšā ir vairākas pēdas biezs, kamēr uz augšu tas kļūst aizvien plānāks un plānāks. Cilvēka galvas augstumā tas ir tikai pāris ķieģeļu biezumā, un, kad ārpusē pieklauvē ar pirkstu, tad iekšā visu var dzirdēt. Kapliča uzcelta uz pils pamatiem, un trīs pēdas no rietumu kakta ir tieši tā vieta, no kurienes Rozalinde iekrita fon Jāņtārpiņa, nē, fon Sīpoka rokās.

— Krisostoms Zommerfelts … — viņš grasās turpi­nāt, bet pēkšņi atskatās un ierauga, ka Tomings viņam aiz muguras visādi māžojas un rāda ragus.

— Totsam ir kļuvusi vaļīga tā skrūve, kas satur ci­tas skrūves, — kāds smiedamies iesaucas un ātri aiz­skrien. Drošs paliek drošs, jo Totss savā niknumā var patiešām mest ar bluķi, un, ka tad galva pārplīsīs un bluķis paliks vesels, par to nav ne mazāko šaubu.

— Nu labi, — saka Savādnieks, novērsdams sarunu uz citām lietām, — lai nu paliek visi šie kumi un je- ķimi, labāk parunāsimies nopietni. Saki, Tots, — kāpēc tavs tēvs grib tevi tik ātri vest uz mājām un laist ga­nos? Nē, nē, nedomā, ka es zobojos. Kā jau teicu, pa­runāsimies nopietni. Es jautāju tāpēc, ka bez tevis man būs garlaicīgi, nebūs neviena, kas taisītu jokus un pakaitinātu ķesteri.

— Kāpēc, kāpēc… — Totss īgni atrūc. — Tapec, ka ganu puika, sātans, saslima un neviena cita nav pie ro­kas. Aplipis ar šarlaku, nejēga; diez vai maz atžirgs. Nu un tāpēc jāgana man.

— Bet, kad neatžirgs, tad ganīsi visu vasaru?

— Velns zina. Visu vasaru jau nu neganīšu. Aiz­bēgšu kaut kur. Pāris nedēļu paganīšu, tad laidīšos lapās.

Totss nodur galvu. Tikko iesākas saruna par ganos iešanu, viņa garastāvoklis, kas īsu mirkli bija kļuvis možāks, noslīd atkal līdz nullei; pat balss kļūst skumja un tāda kā aizlūzusi.

— Ko nu bēdājies, Tots, — kāds mierina, kuru, kā redzams, aizkustina citu bēdas. — Lopu ganīšana nav nekāds negods. Ganos ir gājuši pirms tevis un arī ies pēc tevis.

— Pareizi, pareizi! — citi piekrīt.

— Nē, nu skaidrs, — Totss atbild, — bet Strupais Juris, sātans! …

— Kāda tev vairs daļa par Strupo Juri, ja būsi ganos?

— Tā jau ir tā bēda, ka tad man par viņu vairs ne­būs nekādas daļas. Pārāk negaidot pienāca šī ziņa. Būtu zinājis agrāk, tad es būtu . . . Nē, mans vecais to­mēr ir īsts dulburis: nevarēja pateikt agrāk, ka puikam piemetīsies šarlaks. Nu uzreiz …

— Pagaidi, pagaidi, kā tad tēvs varēja paredzēt, ka gans saslims. Un kas tev ar ķesteri vēl kārtojams? Pa visu garo ziemu esi diezgan izķīvējies. Ko?

— Es viņam būtu atmaksājis par visu. Atcerieties, cik bieži viņš mani lamāja un paturēja pēc stundām. Kā viņš mani ēda! Kā viņš mani visu ziemu grauza!

— Tiesa kas tiesa! — atsaucās zēni. — Nūja, bet tagad tur neko nevar darīt.

— Tur jau ir tā nelaime! Nē, nu, ķēmi, dažās stun­dās es vairs neko nevaru izdomāt. Cerēju, ka būs atli­kusi vēl kāda nedēļa, sak, gan jau kaut ko izgudrošu, ka Strupais Juris mani vēl ilgi atcerēsies, bet tagad viss vējā.

Totsam taisnība. Totsam ir tiesības būt neapmierinā­tam. Ķegļu sitēji beidz spēlēt un arī sapulcējas ap Totsu. Viņu vidū ir arī Arnis Tali. Sis zēns pēdējā laikā manāmi atspirdzis. Tagad viņa bālos vaigus rotā sārtums, acis raugās droši un līksmi. Viņš smiedamies stāsta, ka viņu komanda jau esot atmetusi visas cerī­bas uzvarēt, bet pēdējā mirklī tomēr pieveikusi preti­nieku. Ieraudzījis zēnu pulkā Totsu, viņš apstājas un ieklausās.

— Ja nevarēšu neko citu izdarīt, — Totss nolemj, — tad iedzīšu ganāmpulku viņa dārzā — lai noēd un sabradā visu juku jukām kā biezputru ar kāpostiem. Gan tad viņš zinās!

— Kas noticis? Kas noticis? — vaicā jaunpienākušie cits caur citu.

— Totss rīt brauks uz mājām, — viņiem atbild.

— Jā, es nu aizeju, — Totss skaļi saka. — Nekas, gan kādreiz atnākšu jūs apciemot. Svētdienas vakaros, vai kā … Aiztriekšu pirtnieci ganos un pats atnākšu šurp. Tad padomāsim, kā šo Strupo Juri izjokot. Tā atstāt to nevar.

— Nevar, nevar! — zēni piebalso.

Šķiršanās brīdim tuvojoties, visu simpātijas pieder Totsam. Protams, to lielā mērā veicināja viņa nomāk­tais garastāvoklis. Bez Totsa būs garlaicīgi. Lai nu Totss darīja ko darīdams, meloja vai nemeloja, bet viņš tomēr bija krietns zēns.

— Vai rudenī atkal nāksi skolā? — zēni jautā.

— Velns sazina, kur es būšu rudenī, — Totss at­teic. — Sāc nu atkal ar ķesteri plēsties. Visu ziemu skandināja, ka es turoties it kā uz naža asmens un ne­rūpējoties par savu dvēseli. Piķis sazin, ko viņš atkal izdomās rudenī. Var gadīties, ka atnākšu, ja Krievijā nedabūšu vietu.

Tagad daži pasmaida, taču neviens vairs nedomā par viņu zoboties. Šķiršanās brīdis ir pārāk nopietns, un tāpēc zēni aizmirsuši jebkuru vieglprātību. Patie­sību sakot, pret Totsu nevienam nav naida, ne arī vecu parādu, kas būtu atmaksājami. Gadījās jau .. . Bet daži citi ar savu divkosību un sūdzēšanos bija daudz nejau­kāki par viņu.

— Man te ir dažas lietas, — saka Totss, pieceldamies un rakņādamies pa kabatām, — ja gribat, ņemiet. Te ir spalvaskāts, to es atdošu tev, Savādniek. Tu gan esi liels pļāpa, bet tomēr neskrej sūdzēties. Tu, Toming, vari ņemt šīs divas jaunmodīgās spalvas; ziemā manas vainas dēļ tev bija jāstāv kaktā, kad es paslēpos zem sola. Vai atceraties, zēni, kā Strupais Juris mani toreiz dzenāja? Ak tu nelabais, kā šis mani toreiz bikstīja ar niedres spieķi, kā īsts briesmonis! Pats biju muļķis, iz­bāzu kāju no sola apakšas laukā.

— Negantnieks, gribēji man toreiz nogriezt visu pa­zoli, — piebilst Tomings, aplūkodams spalvas.

— Nē, es jau tikai pajokoju, — atbild Totss un izvelk jaunu dāvanu.

— Tu, Murkšķi, vai kas tu esi, ņem šo stāstu grā­matu un nedusmojies vairs. Tev, Kesamā, es došu mag­nētu. Tikai neturi to pārāk ilgi pie dzelzs, citādi spēks izzudīs. Viper … Tu esi bagāts puisis, vasarā sapelnīji naudu, tu no manis varētu nopirkt šo grāmatu, bet…

— Ak, lai nu paliek, man nekā nevajag, — Vipers atgaiņājas.

— Nē, nu ņem tad arī tāpat par velti, — Totss pie­dāvā biižainu grāmatu. — Es nemaz negribu naudu, es tikai tāpat, sak …

— Ņem, ņem, — citi uzplijas, — tev no labas sirds dod, un tu neņem.

— Vai tikai tā nav baznīcas grāmata? — jautā Vi­pers un paņem to.

Dalīšana turpinās. Totsa dziļajās kabatās mantu ne­trūkst.

— Lesta . . . Kur ir Lesta? — sauc dāvinātājs. — Les­tam es došu šo zīda aukliņu. Ņem, to tu vari piekārt par pulksteņa ķēdi. Ko? Tev nemaz nav pulksteņa? Kas tad tu par vīru? Nopērc sev pulksteni un pieliec šo aukliņu par ķēdi. Ja vēlies, vari nopirkt manu pulksteni. Bet ko, piķis, lai es iedodu tev, Tali? Tu esi tāds nerunīgs puika .. . Ahā, rudenī apsolīju iedot vienu indiāņu bildi, bet neiedevu. Saņem, te tā ir.

Lesta un Arnis pieņem savas dāvanas gandrīz ar pateicību; ne jau tāpēc, ka viņi par tām sajustu sevišķu prieku, nē! Bet tas jau vien ir ļoti svarīgi, ka Totss vis­pār ko dāvina. Lesta saka:

— Paldies!

— Pievelc kāju! — kāds pamāca.

— Kam tu atstāsi savu zemeslodi? — zēni intere­sējas.

— Zemeslodi… zemeslodi … — domā Totss un aiz­miedz vienu aci. — Zemeslodi varētu uzdāvināt kādai meitenei. Ā, pareizi! Tu, Savādniek, lenc Rajas Tēli, ņem un aiznes viņai zemeslodi.

— Nu tu atkal sāc muldēt! — atbild Savādnieks un nosarkst. — Ar tevi nemaz nevar prātīgi sarunāties.

— Nē, nu, ķēms, ko tu, vai tad .. . Aiznes vien. Reiz ziemā es viņu rāvu dancot un … Varbūt piedos, kad aiznesīsi zemeslodi.

— Ko nu āksties: ko šī iesāks ar tādu zemeslodi. Kā uguns bumba. Cilvēki par viņu smiesies. Bet. .. (Sa­vādnieks brīdi domā un tad pasmaida.) Varētu jau arī aiznest. Teikšu, ka tu sūtīji, kāda man daļa. Lai dara, ko grib.

— Nuja, aiznes, aiznes! Gan tu redzēsi — baltgalve priecāsies, ka viņa ieguvusi tādu varenu mantu, kaut arī… Patiesībā tai jābūt zilai . . . Lai pārkrāso pati, ja vēlas. Lai nodarvo kaut vai melnu. Dāvinātam zirgam zobos neskatās.

— Bet tevi, Kīr, — dāvanu dalītājs pievēršas Kīram, — tevi es vispirms gribētu krietni iemizot, pirms aizeju. Vecais muldoņa! Par katru nieku tūlīt skrien sūdzēties.

— Tā, bet ko tu izdarīji mūsu kristībās? — atbild Kīrs un noslēpumaini pamāj ar galvu.

— Lai nu darīju ko darīdams, tomēr pērienu tu dabūsi!

Noskan zvans. Sākas stunda. Zēni trokšņodami sa­skrien klasē.

— Vēl dažas stundiņas un . .. — Totss nopūšas, stā­vēdams uz sliekšņa.

— Un tu būsi ragulopu ģenerālis, — kāds piebilst.