Pavasaris

18.Arnis vēl vienmēr jutās vārgs un nespēcīgs

Arnis vēl vienmēr jutās vārgs un nespēcīgs. Slimības novājinā­tais ķermenis vēl nebija atspir­dzis. Kādudien, kad tie abi ar Tēli kopā nāca uz mājām, kad stipri puteņoja, Arnis jau pus­ceļa piekusa un, juzdams, ka spēki izsīkuši, atsēdās ku­penā, un, skumīgi smaidīdams, sacīja:

— Nav spēka.

Tēle apstājās. Viņa nekādi nespēja saprast, kā cil­vēks tik ātri var pagurt. Vējš kauca un raustīja telefona vadus un plosījās gar stabiem, vietu vietām uz ceļa ba­loja lielas kupenas.

— Atpūties drusciņ, tad varēsi atkal paiet, — pēc brī­tiņa sacīja Tēle.

— Ja varēšu, — atbildēja Arnis ar to pašu nogurušo, skumjo smaidu. Arnis bija piekusis, bet sēdēt sniega kupenā bija tik patīkami un ērti. Viņš atlaidās pusguļus un pierunāja arī Tēli.

— Apsēdies!

Tēle brītiņu vilcinājās. Viņa mīņājās no vienas kājas uz otru un kārtoja lakatiņu. Tad piebilda:

— Ilgi mēs te nevaram palikt. Metas jau tumšs.

— Un kas par to? — Arnis smaidīja.

— Man būs bail iet uz mājām.

— Kāpēc? No kā tu baidies?

— Ne jau nu tieši baidos, bet tomēr ērmoti . . . Nu, pamēģini, varbūt tagad varēsi paiet.

Arnis pat nepakustējās. Viņš sajuta patīkamu gurde­numu un šeit, sniegā, bija tik labi, ka viņam uznāca vē­lēšanās aizmigt. Tēles neatlaidība viņu pat mazliet kai­tināja. Un vēja gaudas skanēja kā šūpļa dziesma. Jau acis lipa ciet . .,

— Kāpēc tu nesēdi? — viņš miegaini iejautājās.

— Negribu sēdēt, — Tēle atteica, bet apsēdās.

— Ja nu kāds nāk un ierauga, ka mēs te sēžam .,.

— Un kas tad būtu?

— Droši vien nobītos, — Tēle gausi novilka.

— Nāc apsēdies šeit, manā aizvējā, — Arnis mudi­nāja. Viņš pat neatbildēja uz Teles jautājumu, ka tos kāds varētu ieraudzīt. Kur gan te gadīsies nācēji, cik tālu vien acis varēja saredzēt, viss ceļš bija tukšs kā izslaucīts.

— Ir jau labi, es nebaidos no vēja.

— Tev mugurā ir tikai mētelis, bet man kažoks. Man it nemaz nesalst, un kā ir tev?

— Man arī nesalst.

Pēc brīža Arnis atkal lūdza, lai Tēle piesēstas viņam tuvāk. Tagad tie sēdēja cieši blakus.

— Cik ilgi tad mēs tā sēdēsim? — Tēle beidzot no­prasīja.

— Cik ilgi pašiem patiks. Kad tev sāk salt, tad pa­saki.

— Ai nē, par mani nebēdā, kaut tikai tu pats nesa- aukstētos. Tu vēl esi vārgs un nespēcīgs. Citādi jau tu tik ātri nenogurtu. Jā, jā, neliedzies vis, tu vēl esi slims.

— Esmu vesels, Tēle. Bet saki — vai tev būtu žēl, ja es nomirtu?

Kad Tēle neatbildēja tūlīt, Arnis atsāka:

— Saki — vai tev būtu žēl?

— Būtu gan.

— Vai tu raudātu?

— Liecies nu mierā, — Tēle smiedamās atgaiņājās, -— kā es lai zinu.

— Tu zini gan. Piemēram, ja tu nomirtu, tad es .,.

— Tu raudātu?

— Jā.

No kapsētas puses caur vēja gaudām un puteni kļuva sadzirdamas cilvēku balsis un suņu rejas. Metās jau krēsla.

— Dzirdi, kāds ir kapsētā, — Tēle satrūkās.

— Kapsētā nav neviena, — Arnis vienaldzīgi atteica. — Balsis nāk no Miglām. Miglu mājas ir tieši blakus kapiem. Kas tādā laikā staigās pa kapsētu.

— Es tā nobijos, domāju …

— Tur nav neviena. Vai tu domāji, ka tur klaigā spoki?

— Ne jau nu tieši spoki, bet man tomēr kļuva baigi… kapsēta … un sāk jau tumst.

— Nieki vien; no kapiem nav jābaidās. Vasarā es bieži aizstaigāju līdz vectēva kapam. Kādreiz pat aiz­migu uz sola. Kad pamodos, bija jau tumšs. Tad es ieklausījos, varbūt ko dzirdēšu, bet visapkārt valdīja tāds klusums, ka …

— Vai tev nebija bail?

— Nē. Sākumā jutos tā kā ērmoti, bet vēlāk pieradu. Ja man tagad gadītos nokļūt kapsētā, es vairs nebaidī­tos it nemaz. Kas tur ko baidīties? Tur ir tāds klusums un miers.

— Bet runā, ka tur esot redzēti …

— Neticu.

— Bet mūsu pirtniece pati savām acīm redzējusi: vīrs melnos svārkos bijis pārliecies pār kādu kapu un plivi­nājis svārkus kā putns spārnus. Pirtniece aizbēgusi, bet vēlāk stāstījusi: «Ja es nebūtu tik ātri aizmukusi, dievs vien zina, ko viņš ar mani izdarītu!» Vai tu domā, ka tā ir pasaka?

— Varbūt kāds vīrs tiešām bija noliecies pie kapa. Vējš plivināja viņa svārkus, bet pirtniecei likās, ka . .. Tāpēc jau cilvēks tūlīt nav jāpataisa par spoku. Kaut gan . .. Reizēm tiešām var saskatīt dīvainas lietas — pa­mēģini tumsā labi ilgi un cieši raudzīties kādā priekš­metā, un tev liksies, ka tas ir kāds cilvēks vai zvērs vai . .. Un tad tu skaties, skaties, nekā nedomādams, un nemirkšķini acis. Tad acis kļūst tādas gurdas, plak­stiņi smagi un tu saskatīsi diezin ko. Vai tu esi kādreiz vērojusi mākoņus? Dažreiz liekas, ka tur, padebešos, cits ar citu čīkstētos vareni milži, bet citreiz tu skaidri saskati kādu dzīvnieku, zirgu, kamieli vai ratus . . . Tur var ieraudzīt visu, ko vien vēlies. Vai tu esi kādreiz ko tādu redzējusi?

— Es ne, bet stāsta, citi gan esot redzējuši.

— Vai tad tu nekad neesi skatījusies mākoņos?

— Nē. Kas tur ko skatīties. Man nav laika noņemties gar niekiem …

— Ko tad tu dari, ja tev nav laika?

— Tāds kā … it kā tu nezinātu — nu, strādāju, pa­līdzu mātei saimniecībā.

Pateikusi «palīdzu mātei saimniecībā», Tēle pēkšņi kļuva ļoti nopietna un uzmeta Arnim dusmīgu skatienu, kurā skaidri varēja salasīt sekojošu: «Jā, protams, ka palīdzu mātei saimniecībā, nevaru augām dienām slais­tīties kā tu!»

— Vai tad tu visu laiku tikai strādā? — Arnis līdz­cietīgi iejautājās, it kā viņam būtu žēl, ka Tēle tiek pā­rāk daudz nodarbināta.

— Kad nestrādāju, tad mācos, — sekoja ātra atbilde.

— Bet tāpat domās pakavēties tev nekad neatliek laika?

— Kā — domās pakavēties?

— Nu tā . .. sēdēt un domāt.

— Par ko man jādomā?

— Kad vakaros iededz lampu, vai tu nekad neesi ievē­rojusi, kādas ēnas šaudās gar sienām? Aizvakar va­karā redzu — uz dibenistabas durvīm mātes seja, nu tieši kā izlieta. Izrādījās, blakus durvīm karājās villaine, kas meta ēnu.

— Ko tu gan visu neredzi!

— Es redzu daudz ko. Bet kāpēc tu neredzi nekā?

Iestājās klusums. Arnis, kurš bija jau pa pusei iepu-

tināts, sakustējās un nokratīja no krūtīm un piedurknēm sniegu. Tēles satrauktais skatiens šaudījās gan šurp, gan turp,, ik pēc brītiņa viņa neapmierināta paglūnēja uz Arni, Tad pēkšņi piecēlās, nokratīja no mēteļa sniegu un teica:

— Nē, tagad jāiet. Mēs vairs nedrīkstam ilgāk kavē­ties, citādi kļūs tumšs kā maisā un mēs nomaldīsimies no ceļa. Nāc!

— Aiziesim uz kapsētu, es tev parādīšu sava vectētiņa kapu, — aicināja Arnis pieceldamies.

Tāds nu viņš bija, šis Arnis: tā pārguris, ka netiek uz mājām, bet vēl grib iet uz vectēva kapu. Tad viņa sacīja:

— Nē, es neiešu.

— Kāpēc tu nenāksi?

— Neiešu.

— Vai tu baidies?

— Vienalga, bet es neiešu.

— Nu kad ne, ne, ar varu jau tevi nevilkšu. Bet saki, Tēle, — vai tev būtu žēl, ja es nomirtu?

— Kāds tu šodien savāds, Arni: protams, ka būtu žēl. Bet tagad nāc, iesim.

— Nav spēka, — atteica Arnis smaidīdams un ieslīga atpakaļ kupenā.

— Dod roku, es palīdzēšu. — Tēle pasniedza Arnim roku un palīdzēja piecelties. Tad viņa nopurināja sniegu no Arņa muguras un abi sāka iet.

— Redzi, kā jau satumsis, — teica Tēle.

Kad abi nonāca līdz ceļam, kur Tēlei bija jānogriežas un jāiet tālāk vienai, Arnis gandrīz ar varu gribēja viņu pavadīt līdz Rajas vārtiem, tāpat kā rudenī.

— Liecies nu mierā, tev pašam vēl jānoiet labs ga­bals, kad gan tu tiksi mājās, ja pavadīsi mani? — Tēle atgaiņājās.

— Iešu no jūsmājām tieši pāri tīrumiem.

— Neesi tak muļķis! Tagad nav rudens, kad varēja jozt tieši pāri laukiem. Sniegs līdz ausīm. Tāpēc esi tik labs, Arni, un steidzies tūlīt uz mājām!

— Ja jau tu tā gribi, iešu arī.

— Ej, ej, nekavējies!

— Rīt es tevi atkal gaidīšu.

— Labi, tikai nenāc pārāk agri, saaukstēsies.

Bērni atsveicinājās un aizgāja katrs savu ceļu. Arnis

laiku pa laikam atskatījās Rajas māju virzienā, kamēr melnais cinītis, kas virzījās pa ceļu, nozuda tumsā. Kļuva atkal skumīgi ap sirdi. Kamēr Tēle bija pie viņa un kad viņi sēdēja uz ceļa, bija tik labi un Arni nekas nenomāca, taču tikko Tēle aizgāja . ..

Arnis nesaprata, kas ar viņu notiek. Viņam likās, ka viņš jūtas vislabāk tad, kad uzkavējas Tēles tuvumā. Ai, tiem abiem nemaz nevajadzēja sarunāties, pietika ar viņas klātbūtni vien.