Pavasaris

3.Kad ķesteris ienāca klasē

Kad ķesteris ienāca klasē, Totss jau bija paguvis noslēpties. Bet tavu postu! Būtu viņš vismaz šai nedrošajā stāvoklī, kādā viņš atradās, licies mierā.

— Vai viņa te nav? — jautāja ķesteris.

Visi klusēja.

Totsam šis mirklis bija sevišķi bīstams. Cik viegli kāds varēja viņu… Kā tad, te tev nu bija, Kīrs jau ieklepojās.. . Totsam pārskrēja tirpuļi pār muguru, viss šķita zudis, un tomēr Totss vēl domās paguva sev noprasīt, kādā veidā vislabāk nogalināt šo Ķīru. Tas sātans bija vienkārši neciešams ar savu mūžīgo sū- dzēšanos! Taču īstajā laikā un īstajā vietā dotais Te­nisona belziens bija tik iespaidīgs, ka Kīrs vairs ne­uzdrošinājās Totsu nodot. Kīrs neglīti saviebās un būtu sācis skaļi raudāt, tā ka ķesterim jautājumu krust­ugunīs droši vien izdotos Totsu atklāt, taču Tenisona belzienam sekoja vēl draudi:

— Ja tu kaut iepīkstēsies, Kīr, mēs tevi noslīcināsim upē.

Viņš to sacīja klusi, bet noteikti, tāpēc Kīrs sāka baidīties, varbūt viņš tiešām izpilda solījumu. Tenisons neprata jokus, un Kīrs atcerējās, cik varonīgi tas ru­denī bija cīnījies pret mācītājmuižas kundziņiem. Viņš rīstījās, rīstījās, mirkšķināja acis un novaldījās.

— Nu kā tad būs? — ķesteris atkal uzkliedza. — Vai jūs man atbildēsiet vai ne? Es runāju ar jums, nevis ar krāsni!

Klusums. Dažs labs aiz bailēm varbūt uzrādītu Totsu, un dažam labam niezēja mēle kaut vai tāpēc, lai izpel­nītos ķestera atzinību, bet mazākie baidījās no lielāka­

jiem zēniem, kas tādas lietas necieta un vēlāk varēja sūdzētājiem tomēr atriebties.

No meitenēm visbīstamākā bija Tēle: aiz atriebības viņa varēja Totsu nosūdzēt, un, kas zina, varbūt to arī darītu, taču viņu atrunāja citas meitenes, kas tobrīd turējās Totsa pusē. Pats Totss, kurš atradas ļoti nožēlojamā stāvoklī pie Tominga kājām, domāja ta:

«Ja Kīrs noturēsies, tad viss būs kārtībā, no citiem nav ko baidīties. Varbūt Murkšķis … šis Kuslaps . Tam ir uz mani zobs, tāpēc ka es viņu apmētāju ar sēr­kociņiem. Un šī baltgalve (viņš domāja Tēli) ari var izpļāpāties, bet ej tu sazini …» Un, urbinadams ar pirkstu degunu, viņš prātoja tālāk:

«Tomēr nav labi, ja kādam par daudz sāc kāpt uz papēžiem. Tagad tāds ienaidnieks var visu sabojāt. Un, ja pēkšņi uznāk klepus vai šķavas, tad ir beigas.»

Domu pavediens pēkšņi pārtrūka, un Totsam atkal sametās karsti, viņš klausījās tik uzmanīgi, it kā viņa vietā zem sola tupētu liela auss.

Ķesteris, galīgi zaudējis pacietību, nolēma iet vistais­nāko ceļu, kas tādos gadījumos droši noved pie mērķa. Viņš satvēra mazo Lēstu aiz pleca, sapurināja un jau­tāja:

— Saki — kur ir Totss?

«Tagad viss pagalam: arī Lēsta uz mani dusmojas!» domās zūdījās Totss un aiz satraukuma iebāza pirkstu mutē.

Mazais Lēsta sastostījās un tad pilnīgi negaidot ieru­nājās nopietnā veca vīra balsī, ka viņš-ē nezinot-ē, ka viņš bijis guļamistaba-e, un tā joprojām, sajauca visu juku jukām kā biezputru ar kāpostiem, tā ka ķesteris nepavisam netika pie skaidrības.

«E, kā nu melo, jūdass,» Totss nopriecājās un ievilka elpu. «Kas tagad vainas, tagad vari gulēt kā dieva tā tēva azote, un, kad atnaks Laurs, tu izaugsi kā eglīte no zemes, tad jau vairs nebūs tik traki, Strupais Juris neuzdrošināsies aiztikt ar rokām, bet viņa lāsti man neko daudz nekaitēs.» Sī doma viņu nomierināja, un, pilnīgi aizmirsis zobenu, kas šūpojās pār viņa galvu) Totss izņēma no kabatas nazi un sāka skrubināt To­minga pazoli.

— Ko tu dari! — Tomings čukstēja un atrāva kāju.

— Maucu stabules! -— atskanēja no sola apakšas un tūlīt sekoja dīvaina pukšķināšana, it kā zem sola būtu sācis darboties mazs motoriņš. Pu-pu-pu, smējās Totss. Bet tie bija viņa pēdējie smiekli šajā pēcpusdienā. Ķes­terim nepagāja secen Tominga slepenās sarunas ar sola apakšu, pietupies un kūkumā saliecies, lai labāk varētu ieskatīties zem soliem, ķesteris pēkšņi sastapās aci pret aci ar Totsu.

— Ahā, tad te tu man esi!

Vienu lielo un vienu mazo, Tomingu un Lēstu, iestūma kaktā, visai klasei lika piecelties kājās un Tot­sam pavēlēja tūlīt līst laukā vai arī… Tālāk ķesteris neteica, taču, ka tas nozīmēja kaut ko briesmīgu, par to neviens nešaubījās. Totss ļoti labi atcerējās, kā Kus­laps iepriekšējā starpbrīdī bija nokļuvis līdzīgā stā­voklī, ilgi slēpās un nedevās vajātājiem rokās; viņš nolēma rīkoties pēc tās pašas metodes un nesteigties ar ārā līšanu. Bet šāda vilcināšanās nepavisam nepa­tika ķestera bambusniedres spieķim, tas nepacietīgi dauzīja grīdu, vicinājās pa gaisu un taustījās zem soliem.

Spieķa neatlaidību nespēja remdēt pat tas, ka apgā­zās vairākas tintnīcas un nošķieda ķestera rokas ar tinti, ka neuzmanīgs vēziens izsita loga rūti. Bet, ja jau jūras dzelmē nogrimušos kuģus un bagātības izceļ die­nas gaismā, tad kāpēc tas pats nevarēja notikt ar Totsu, kurš taču nebija nedz kuģis, nedz jūrā nogrimusi manta.

Kādā nelaimīgā brīdī, kad Totss nejauši izstiepa kāju, ķesteris to sagrāba ciet un izvilka puisi laukā.

Pēc desmit minūtēm redzam klasē citu ainu. Pie krāsns stāv Totss, nemitīgi rausta plecus un, izstiepis kaklu, laiku pa laikam nobrauka muguru pret krāsns stūri. Pēc viņa izdarībām var manīt, ka ar viņa mu­guras lejasdaļu kaut kas nav īsti kārtībā. Zēni un mei­tenes, kā parasti, sēž solos, bet tagad viņu sejas ir priecīgākas, un pēc ilgā, mocošā klusuma klasē atkal valda dzīva rosība.

-— Kas tevi, sātan, dzina ārā no pieliekamā? — sir­dās Jerveotss. — Ja jau tu reiz biji tur iekšā, tad va­jadzēja palikt, kamēr ķesteris aiziet.

— Ko es tik ilgi tur varēju sadarīt. Man kļuva gar­laicīgi.

— Tad būtu vismaz sēdējis rāms zem sola, nejēga tāds. Bet ne, šis sāks ar nazi graizīt man pazoles, — pārmeta Tomings. — Tagad nu esmu vainīgs, ka slēpu tevi zem sola.

— Nē, nu, — Totss aizbildinājās, — es jau negrai- zīju virsādu, drusku paskrubināju tikai pazoles.

Tad kāds zobgalis skaļi sacīja:

— Te tev nu bija: Kīrs apgalvo, ka ziemā nemēdzot būt pērkona negaiss. Nu jūs redzējāt — norūca pama­tīgs pērkons, un, ja vēl pār Totsa muguru nolītu tik­pat daudz lietus, cik zibens spērienu trāpīja Totsu, tad ne vien Kīrs, bet visa klase būtu izārstējusi savas varž­acis.

— Nu, es jau nu neraudāšu, — Totss atbildēja, no­prazdams, par ko runā. — Velns viņu zina, — viņš turpināja, — šodien ir tāda traka diena, dari ko darī­dams, viss iziet greizi: re, īkšķis pušu, pierē puns un … un . . .

Viņš pēkšņi apklust, parausta plecus un paberzē pret krāsns stūri mugurdaļu. Bet dažreiz arī klusēšana izteic ļoti daudz.