Pavasaris

23.Tenison, vai tu guli? — Arnis

Tenison, vai tu guli? — Arnis klusu jautā un ar elkoni pie­biksta kaimiņam.

— Mh! — atņurd Tenisons.

— Vai tu guli?

— Jā, biju aizsnaudies.

— Paklau, es tev pastāstīšu. Vai tu klausies?

— Nu?

— Es šodien biju kapsētā un redzēju, kā Savādnieks ar Tēli pastaigājās.

— Lai staigā vien.

— Nē, bet viņi to dara paslepus, lai neviens nere­dzētu. Savādnieks esot šiem rada, bet tie laikam būs tukši nieki.

— Ej nu sazini.

Uz brīdi iestājas klusums, tad Arnis čukstus tur­pina: — Es zinu, Tenison, ka tu nevienam to nestāstīsi; tāpēc es tev gribēju pateikt, ka man ļoti sāp sirds… par kaut ko. Redzi, senāk Tēle gāja vienmēr ar mani, bet tagad iet ar Savādnieku. Viņa saka, es esot lepns un melojot. Bet es nekad neesmu bijis lepns un arī melojis neesmu.

— Ko tu bēdājies par muļķa meiteni, — Tenisons mierina, — lai iet, ar ko grib. Neliecies ne zinis, citādi šai labi pasmieties, ka, re, zēns sprukās.

— Jā, bet…

— Neliecies ne zinis.

Klusums. Tad Arnis pievirzās Tenisonam vēl tuvāk un iečukst ausī: — Bet es nevaru tā… nelikties zinis. Ir skumīgi. Mācīties arī netīkas, un ir tā … ir tā, it kā kaut kas būtu zaudēts.

— Gan pāries, — miegaini atbild Tenisons.

— Kas zina., vai pāries?

— Pāries, pāries, kur šis paliks.

— Bet vai zini, Tenison, — steidzīgi čukst Arnis, — ja tā padomā, tad ir tik grūti, ka nezinu, kur pa­glābties. Kad esmu skolā, gribas ātrāk uz mājām; kad esmu mājās, gribas uz skolu. It kā visu laiku ko gaidītu. Arī runāt negribas ne ar vienu. It kā tas viss jau būtu dzirdēts, ko tev saka. Vai tev nekad nav tā bijis, Tenison?

— Mh! — ņurd Tenisons.

— Tu guli?

— Nē, neguļu, neguļu, stāsti vien tālāk.

— Mūsu ceļa galā aug liels vītols. Senāk domāju,, ka tas ir ļoti vecs… simtiem gadu. Bet vakar vecā­māte stāstīja: kad vectēvs vēl bijis jauns un kad viņi atnākuši uz mūsmājām, vectēvs, reiz jokus dzīdams, iespraudis pie krustcelēm divžuburainu vītola bozi. Boze sākusi zaļot un tagad jau ir izaugusi par lielu koku. Vai tu to ievēroji, kad biji atnācis pie mums, ko?

— Mh?

— Guli?

— Nja, brīžiem iesnaužos, — atbild Tenisons, ka­sīdams pakausi. — Acis līp ciet. Neesmu pieradis tik ilgi palikt nomodā. Arī Totsa pļāpāšanā . . . bija jānoklau­sās … Nudien, traks, vienmēr viņam darīšana ar visā­diem spokiem un gariem. Rudenī biia indiāņi, tagad karo ar spokiem un dauza tos ar maizes tarbu… Re­dzēs, ko… ko …

— Ko redzēs?

Tenisons krāc. Lai jau guļ. Nav vērts vairs viņu modināt. Gan rīt paspēs izrunāties. Viņam var stāstīt visu, viņš nevienam nestāsta tālāk. Viņš jau ir gluži labs un krietns zēns, tikai mazliet pastulbs. Viņš nespēj visu aptvert, ko tu viņam stāsti; izliekas, it kā saprastu, bet tūlīt runā par citu. Viņam viss šķiet loti vienkārši, piemēram, par Tēli viņš saka, lai Arnis par šo muļķa meiteni neliekoties ne zinis. Vai gan tas ir tik viegli? Vai Tenisons pats kādreiz bijis tādā stā­voklī, ka viņš ar vienu vienīgu vārdu var izlemt visu otra cilvēka vietā?

Neliecies ne zinis, neliecies ne zinis… Labi, Arnis iegaumēs šos vārdus. Patiesībā viņam cits nekas arī neatliek, bet cik daudz vēl. būs sirdēstu. Cik daudz tas viņam sagādās ciešanu. Vienalga, vienalga…

Rajas cel jaunu māju. Seši vīri raujoties pie baļķu aptēšanas, kā tēvs pirms dažām dienām stāstīja. Nūja, un tad sāks rakt grāvi pamatiem, ieliks pamatus, uzslies sienas …

Visvēlākais, uz miķeļiem mājai jābūt gatavai. Tad tur pārcelsies saime un, protams, līdz ar citiem ari Tēle.

Nāks precinieki … kā teica Lible. Ko viņi tur veltīgi pūlēsies, līgavainis taču jau zināms — Savādnieks. Vai Savādnieks nav tas pats ienaidnieks Totsa stāstā, kurš nolaupīja Rozalindi? Tad viņš, Arnis, ir fon Buks. Nē, fon Buks viņš nekādā gadījumā negribētu būt — tāds neglīts vārds. Bet Rajas saimnieku viņš labprāt pārdēvētu par fon Kurnu, tāpēc ka viņš savu meitu atdod tādam slīmestam kā Savādniekam. Gan jau ari viņš nomirs aiz bēdām, ja redzēs, ka Savādnieks ne­rūpējas par Tēli.

Arnis vārtās pa gultu un nevar aizmigt. Guļamis­taba ir sveša, un katrs niecīgākais troksnis traucē. Te­nisona zābaki ož pēc trāna, kāds miegā griež zobus, un blakus krāsnij kādam ir tik stipras iesnas, ka tas tikai ar lielām pūlēm gārdzot spēj elpot.

Arnis nožēlo, ka nav aizgājis uz mājām; mājās viņš jau sen būtu aizmidzis un nebūtu jānokaujas ar da­žādām domām kā šeit. Lai izvairītos no Tēles, viņš varētu iznākt no mājām agrāk, kaut vai ap septiņiem, kad meitene tikko piecēlusies. Bet tagad bija par vēlu nožēlot, viņš bija šeit un šeit arī būs jāpaliek — vien­alga, vai viņš spēj aizmigt vai arī neaizmigs.

Ja būtu jau maijs, gan tad viņš zinātu, ko darīt. Viņš aizietu uz upmalu un nosēdētu tur līdz rītausmai, klausītos, kā pamostas putni un apsveic jauno dienu; kā līdz ar saullēktu pirmā svaigā vēja pūsma sašūpo koka galotnes un liek upei sidrabaini ievizēties, kā, iz­dzenot ganāmpulku, čīkst laidara vārti, lopi maudami dodas uz ganībām un gans, brizdams pa rasoto zāli, komandē savu palīgu Muri vai Kranci.

Vēl ir pārāk agri doties uz upmalu. Krasts ir slapjš un izmircis, nemierīgajā ūdenī virpuļo ledus gabali, tur nav vēl nekā tāda, kas atgādinātu pavasara skaistumu.

Klasē pulkstenis nosit vienu reizi. Vai tiešām jau viens? Tātad laiks nemaz nevelkas tik gausi, kā viņam likās. Kaut kur iedziedas gailis, tālāk tikko sadzirdami atsaucas otrs; aiz loga, liekas, kāds it kā staigātu klu­siem soļiem.

Taču nekas nav redzams. Vienīgi pilns mēness bālu vaigu raugās iekšā pa guļamistabas logu, it kā gribē­dams pārliecināties, vai zēni jau beiguši savus spoku stāstus. Jā, tas tur augšā gan varētu daudz ko pa­stāstīt, ja vien spētu runāt! Ko gan tas savā garajā mūžā nav pieredzējis! Tas ir redzējis velnus, spokus un raganas dzīrojam purva malā, bijis aculiecinieks bēdām, priekiem un mīlestībai. Bieži, lūkodamies caur mākoņiem, viņš ir redzējis tik briesmīgus, atbaidošus notikumus, kas viņa bālo vaigu padarījuši vēl bālāku.

Brīnumskaistā maija naktī divu jauniešu dvēseles sakusa kopā bezgalīgā mīlestībā. Un, kad pēc laiciņa mēness atkal paraudzījās lejup uz to vietu, kur tie bija stāvējuši, jauneklis bija viens un lēja asaras. Bet mazliet tālāk jaunava gāja ar citu jaunekli un nevai­nīgu seju atkal zvērēja mūžīgu mīlestību.

Arnis pieceļas gultā sēdus. Vajadzētu iziet laukā pa­lūkoties spožajās zvaigznēs un paklausīties, kā tuvojas pavasaris.

Viņš klusu apģērbjas un iziet pagalmā. Tas mirdz sudrabainā gaismā, koki met garas ēnas. Visapkārt dziļš klusums. No Dzirnezēra puses atplūst ūdens šalkoņa kā smaga, bezgalīga nopūta.

Augšā mirdz zvaigznes. Gaišākas, tumšākas, vientu­līgi, pa vairākām kopā, biezos pudurīšos … Un tur — ai! — krīt kāda zvaigzne. Ak jā, viņam taču šajā brīdī vajadzēja kaut ko vēlēties. Tagad, protams, jau bija par vēlu, bet arī tad, ja viņš vēlreiz ieraudzītu krītam zvaigzni, Arnis nezinātu, ko vēlēties. Kā? Viņš nezina? Bet Tēle? … Nē, Tēli viņš vairs negribētu, Tēle uz viņu dusmojas, viņš nemācētu Tēlei izdabāt. Bet ko tad? . .. Neko .. . Viņš ir viens, un viņam nevajag neka. Viņš ir draugos ar tām tur, augšā, ar zvaigznēm..,

Kas par to, ka Tenisons viņu nesaprot; kas par to, ka neviens viņu nesaprot. ..

Cik labi būt vienam. Viņa prāts ir skumīgs, bet vien­tulība spirdzina.

Seit, šajā klusumā, zem spožajām zvaigznēm, izgaist Tēle, izgaist Savādnieks, izzūd bēdas. Tās kļūst mazas un niecīgas, tikko samanāmas.

Arnis ieiet atpakaļ guļamistabā un neizģērbies iekrīt gultā. Viņš vēl negrib aizmigt, viņš grib ilgi ilgi do­māt. Bet nemanot atnāk miegavīrs, ieskauj viņu savā azotē un aiznes tālu sapņu valstībā.

Pagalms mirdz sudrabainā gaismā, un no Dzirnezera puses atplūst ūdens šalkoņa kā smaga nopūta.