Pavasaris

1.Kad Arnis ar tēvu ieradās skolā

Kad Arnis ar tēvu ieradās skolā, stundas jau bija sākušās. Sko­lotājs iesauca abus savā istabā, patērzēja brītiņu, piekodināja Arnim būt čaklam un kārtīgam un nosēdināja solā blakus kā­dam zēnam ar gariem matiem. Tad skolotājs uzdeva viņam kaut ko norakstīt no grāmatas, un Arnim vairs neatlika laika domāt par ko citu. Viņš paņēma tāfelīti un sāka rakstīt. Arnis paguva uzrakstīt tikai pāris vārdu, te pēkšņi garmatainais zēns pieliecās viņam pie auss un čukstēja:

— Ko skolotājs teica, kad bijāt viņa istabā?

Arnis zināja, ka stundā nedrīkst sarunāties, tāpēc viņš vispirms bailīgi pašķielēja uz skolotāju un tikai pēc tam atbildēja:

— Ak, neko . ..

Svešo zēnu šāda atbilde neapmierināja. Tas nolika grifeli, izšņauca degunu un turpināja iztaujāt:

— Vai skolotājs neteica, ka skolā nedrīkst lasīt indi­āņu stāstus?

— Nē, neteica.

— A, bet mani gan brīdināja. Man bija līdzi vesela kaudze grāmatu. Tagad tās ieslēgtas skapī. Vai tu esi lasījis par Amerikas džungļiem? Tas tik bija vīrs: viens pats cīnījās pret divpadsmit sarkanādainajiem. Jā …

— Kas tas bija?

—. Kentukijas Lauva!

Arnis nolika grifeli un pirmo reizi vērīgi uzlūkoja kaimiņu. Viņam bija bakurētaina seja un mazliet uz labo pusi iešķībs deguns. Gaišie mati savēlušies ērkulī.

«Tam puikam, liekas, ir ko noņemties, kamēr tādu ērkuli izsukā,» Arnis nodomāja.

— Tots, ko tu tur grozies?

Tā sacīja skolotājs. Arnis satrūkās, pakampa grifeli un sāka steidzīgi rakstīt. Totss, kas patlaban ar savu aizmugures kaimiņu risināja kādu sarežģītu problēmu par indiāņiem, zibenīgi uzšāvās stāvus.

— Es neko… Pētersons jautāja, kā krievu valodā raksta «ja».

— Vai tu paskaidroji?

— Skaidrs, ka paskaidroju. Tas ķēms bija uzrakstījis galīgi aplam.

— Sitā gan. Varbūt klasē atradīsies vēl kāds cits skolnieks, kas neprot pareizi uzrakstīt. Tāpēc, Tots, ej un uzraksti šo «ja» uz lielās tāfeles, lai redz visi.

Pār Totsa seju pārslīdēja savāda ēna. Sī pavēle, šķiet, viņam nepatika.

— Nāc nu, nāc! — skolotājs atkārtoja.

Nelaimīgais cilvēkbērns nojauta, ka viņu vairs nespēj

glābt neviens. Ar lūdzēja skatienu Totss pievērsās Ar­nim, kas paslepus bija sekojis šim notikumam, un stei­dzīgi čukstēja:

— Parādi, kā ir, parādi, kā ir!

Arnis uzzīmēja uz savas tāfelītes milzīgu «ja». Totss, uzpūtīgs kā tītars, tūlīt piegāja pie klases tāfeles un uz­rakstīja, kas pavēlēts. Tad uzmeta klasei izaicinošu skatienu, it kā gribētu jautāt: «Ko jūs gan iedomājaties: es laikam neprotu uzrakstīt?» Un visu skatieni atbil­dēja: «Jā, jā, tu proti gan, Tots.»

Un tomēr atradās kāds cilvēks, kas domāja mazliet savādāk nekā pārējie, — tas bija skolotājs. Kā paša nelabā uzkūdīts, viņš piegāja tieši pie Arņa tāfeles, ieraudzīja tur tādu pašu zvēru kā uz lielās tāfeles, un viņā pamodās nelabas aizdomas. Skolotājs pievērsās Totsam.

— Saki, Tots, vai tev ir krājumā vēl kādi meli? Ja ir, tad klāj tik vaļā! Visu pie reizes!

— Kādi meli? — Tots brīnījās.

Viņa seja izskatījās tik nevainīga, ka ikvienam, to ieraugot, sariestos asaras acīs, ikvienam, kam vien krūtīs pukst cilvēka sirds, nevis akmens.

Tā kā skolotājam nebija sirds, tad viņa acis neaiz- migloja asaras un viņš nepārtrauca spīdzināšanu.

— Pēterson, vai tu jautāji Totsam, kā raksta «ja»?

Totss zīmīgi pamirkšķināja Pētersonam, lai tas at­bildētu apstiprinoši, taču bez panākumiem.

— Nē.

— Tā jau domāju. Ko viņš tev stāstīja?

— Totss sacīja, viņš nesaprotot, kā gan indiāņi varot tik ātri skalpēt cilvēkus. Reiz, kad viņš mēģinājis kādu beigtu kaķi . . .

Pētersons apklust, viņu pārtrauc skaļi smiekli. Sme­jas visa klase.

Totss rāda nodevējam dūri un domās piedraud ar briesmīgu atriebību. Par melošanu viņam jāstāv kaktā līdz nākamās stundas sākumam.

Arni visvairāk pārsteidz tas, ka Totss, kas tik daudz lasījis un tik saistoši prot stāstīt par Kentukijas Lauvu, neprot uzrakstīt visparastāko krievu «ja». Un domās piebilda: «Nē, melot nav labi. Tas Totss ir viens liels resgalis.»