Pavasaris

20.Ziemsvētku sestdiena bija klāt.

Ziemsvētku sestdiena bija klāt. Pēcpusdienā bērni sapulcējās skolā, lai atkārtotu iemācītās dziesmas. Mēģinājums izdevās lieliski. Ķesteris jutās pacilāts, starodams aiz labpatikas. Viņš grozījās bērnu pulciņā, un šī bija viena no tām retajām reizem, kad viņš jutās ar tiem apmierināts un nebārās. Arnim bija savāda sajūta, viņām šķita, ka jānotiek kaut kam sevišķam un ka tas varēja notikt tūlīt uz vietas. Viņš nejutās noskumis, bet gan priecīgi satraukts. Šī ziemsvētku sestdiena viņam šķita kā sapnis; kā miglā ap viņu kustējās pārējie bērni. Pat Tēle, stāvot meiteņu pulkā un dziedot, likās esam kaut kur ļoti tālu, aiz mā­koņiem.

Tenisons bija apsējis ap kaklu melnu zīda lakatiņu, saeļļojis matus, uzģērbis jaunas drēbes un izskatījās gluži citāds nekā parasti. Kad viņš pasmaidīja, viņa acīs pavīdēja kāda gaiša cerība. Kīrs bija apvilcis jaunmo­dīgus svārkus, kas aizpogājami līdz pat zodam, ap kaklu mirdzēja koši balta apkaklīte. Totsam bija ne vien jauns uzvalks un zābaki, bet arī vēl «zelta pulkstenis ar zelta ķēdi», prove numurs piecdesmit seši, kā viņš pats vi­siem apgalvoja. To viņš saņēmis kā dāvanu, tēvs gan •pirms ziemsvētku vakara negribējis dot, bet viņš tikmēr uzplijies, kamēr vecais atmetis ar roku un noteicis: «Nu ņem tad arī, citādi jau man miera nebūs.» Šis tad arī tūlīt paņēmis.

Kad mēģinājums bija beidzies, Totss ar savu pulk­steni sāka staigāt no viena pie otra, neatlaidīgi atkār­todams vienu un to pašu:

— Nopērc, Toming. Nopērc, Semer. Nopērc, Visak.

Tīrais zelts, re, spīd kā traks. Prove vis virsu, skaties, piecdesmit seši.

— Cik tad tu prasi? — kāds iejautājās.

Un pulksteņa īpašnieks tūlīt lepni atteica:

— Bez simtnieka tā lieta neies.

Visaks ilgi pētīja spožo metala mantiņu un galu galā atrada, ka tas esot kaķu zelts. Totss tik ļoti sadusmojās, ka aizmirsa svinīgo priekšsvētku pacilatību un sāka nikni lamāties.

— Pats tu esi kaķu zelts, muldoņa. Labāk paskaties, kādas bikses tev kājās, tās jau ir pārtaisītas no ķestera vecajām ūzām. Re kur vēl caurums.

Viņš spīdzināja Visaku tik ilgi, kamēr tas piekusa, meklēdams biksēs caurumu, un sāka raudāt. Kad Visaks caurumu tomēr neatrada, viņš piegāja pie citiem, nome­tās tupus un lūdzās ar asarām acīs, lai paskatoties, vai tiešām viņa biksēs esot caurums. Bet Totss pa to laiku lepni pastaigājās biedru pulkā, un viņa seja mirdzēja tikpat spoži kā zelta pulkstenis ar ķēdi.

Pārējie skolēni arī bi'ja paņēmuši lidzi kādu svētku mantiņu: Tomingam stikla nūjiņa, kas laistījās kā vara­vīksne; Liblikam dažas konfektes ar blīkšķi, tikko tās sāk attīt, tūlīt atskan spalgs šāviens. Lēstam skārda vabole ar stiepļu kājiņām un atsperi aizmugurē: uz­velc — un vabole metas skriet, it kā viņai pats nelabais dzītos pakaļ; Tīdam saišķītis sudraba un zelta diegu, ar kuriem viņš solījās izpušķot eglīti un kuriem vajadzēja mirdzēt tā, it kā viss koks būtu pārklāts ar zeltu un sud­rabu. Daudzi, protams, savas mantas nevienam nerā­dīja un par tām pat nerunāja, taču pēc ikviena skolēna sejas varēja skaidri pateikt, ka tam pieder kaut kas, par ko tas paslepus priecājas.

Arnis piegāja pie Tenisona, kad tas patlaban izvilka no mēteļa kabatas baltmaizes ņuku ar gaļas šķēli, apsē­dās uz sola un sāka ēst.

— Nu, kā tu izpušķosi savu eglīti? — Arnis apjau­tājās.

— Ko es pušķošu . . . Nemaz nepušķošu, mums eglītes nebūs, — atbildēja Tenisons un sāka kāri ēst.

— Vai tiešām?

— Ko tur pūlēties. Izdeg milzums sveču — un vairāk nekā. Labāk sanes istabā salmus, tad ir labi mest kūle­ņus un kauties ar salmu vīšķiem.

— Nu ko tu neteiksi, — Arnis prātoja, — viņam tāda eglītes dedzināšana nenozīme neko .. . Bet vai tie vis­pār ir kādi ziemsvētki bez eglītes?

Viņš brītiņu padomāja un uzaicināja Tenisonu pirma­jos ziemsvētkos pie sevis uz eglīti; atnākšot arī Tēle un . . . Nūja, lai tikai nākot vien, gan jau tad …

Tenisons sāka ēst lēnāk, brīdi padomāja, tad noteica:

— Var jau aiziet.

— Atnāc, atnāc! — Arnis atkārtoja.

Kad troksnis klasē kļuva pārāk skaļš, durvīs parādījās skolotājs Laurs un teica:

— Zēni, zēni, neiegāziet griestus!

Tuvākie skolēni viņu sveicināja, un Totss, kurš arī atradās turpat pie durvīm, pašķīra svārkus labi plati, lai viņa zeltnieks nepaliktu skolotājam nepamanīts.

Laurs, protams, redzēja visu šo spožumu, taču neteica ne vārda. Viņš ienāca klasē un apjautājās skolēniem, kā viņi jūtas lielajos svētkos.

— Labi, labi, — bērni atbildēja korī.

— Tad jau viss kārtībā, — noteica savukārt Laurs un mierīgi uzlukoja skolēnu priecīgās sejas: klasē bija visi, netrūka neviena.

— Vai ar dziesmām viss kārtībā? Biju savā istabā un klausījos — skanēja skaisti. Bet skaļāk par visiem,— viņš pievērsās Totsam, — tomēr skan tavs bass. Gluži kā no mucas dziļumiem. Tu nevelc vairs tālāk, kad citi ap- klust, mēģini pabeigt dziesmu kopā ar pārējiem: nav glīti, kad viena balss stipri atdalās no citām un skan vēl arī tad, kad citi jau sen apklusuši. Kā tev liekas, Tots?

Totss nodomaja, ka skolotājs runā par pulksteni; viņš satvēra ķēdi un to klusu pažvadzināja. Kad viņš beidzot atskārta, ka šeit nerunā par pulksteni, bet par viņa skaisto basu, Totss pielika pirkstus sev pie rīkles un to drusku paspieda, it kā vēlēdamies atbildēt skolotājam: jā, tā jau nav nekāda nieka rīkle.

Laurs lēni virzījās uz loga pusi, kur viņš bija ierau­dzījis Tali un Tenisonu. Zēni bija ielenkuši skolotāju, un tie gāja sarunādamies tam līdzi. Ja Laurs gribēja pie­kļūt pie loga, tad viņam nācās pamazām atbrīvot sev ceļu.

Bērni atbildēja uz jautājumu, kā pavadījuši svētku brīvlaiku: viens palīdzējis vest sienu, cits kurināt krāsni, vēl cits slidinājies no kalna ar ragaviņām un tā jopro­jām. Tikai pāris skolēnu ieminējās, ka viņi, starp citu, esot arī mācījušies.

— Nūja, protams… — Laurs noteica, — brīvlaiks gan ir iekārtots tādēļ, lai atpūstos no mācībām, tāpēc es jums arī nekā neuzdevu, un tomēr dažreiz viens otrs, nu tā, apmēram ceturtdaļstundu vai pusstundu dienā va­rētu ielūkoties arī grāmatās, citādi aizmirstas, ko esat iemācījušies. Iegaumējiet, agrāk iemācītais arvien ir jāatkārto.

Rudmatis Kīrs ar balto apkakli domāja, ka ar ceturt­daļstundu vai pusstundu nepieliekot, jāmācoties viena vai divas stundas dienā.

Skolotājs atbildēja, ka tie, kas vēlas, var mācīties visu dienu, to neviens neaizliedzot, viņš tikai gribējis aizrā­dīt, ka diezgan daudz var paveikt arī īsā laikā.

— Nu bet jūs, Tali un Tenison, kā jums klājas?

— Labi, — atbildēja Tenisons.

— Un tev, Tali?

— Arī labi.

— Vai tik tā ir?

— Ir gan.

— Tad jau nevienam neklājas slikti. Kā tu pavadīji savu brīvlaiku?

— Lasīju.

— Ko tu lasīji?

— Pasakas par velniem, — Arnis atzinās un nosarka.

Zēnu pulciņā atskanēja klusi smiekli. Tad kļuva dzir­dama Totsa balss. Viņš teica:

— Ek, pasakas par velniem nekam neder, tie .. . Tu, Tali, izlasi labāk grāmatu par . . .

— Sarkanādainajiem, sarkanādainajiem! — bērni zo­bojās.

— Mierā, mierā, zēni! —tos apsauca skolotājs. — Kas tur ko smieties. Iesim, Tali, es tev došu izlasīt ko la­bāku nekā pasakas par velniem. Kas grib lasīt grā­matas?

Skolotājs gāja uz savu istabu, tam sekoja bars zēnu, kas vēlējās saņemt grāmatas. Skolotājs bija sprukās. Grāmatu viņam netrūka, taču gandrīz visas bija svešā valodā un bērniem grūti saprotamas. Viņš darīja, ko varēja: vecākie dabūja grāmatas krievu valodā, jau­nākie — igauņu. Lai būtu kā būdams, tomēr katrs kaut ko dabūja, un visi jutās apmierināti.

Tad atnāca ķesteris un aizdzina bērnus uz baznīcu, kur viņš tos sakārtoja korim, nostādīja visus pēc bal­sīm netālu no ērģelēm. Tā, viņš teica, esot jāstāv līdz dziesmas sākumam.

Bija vēl agrs un baznīca pustukša. Sāka aizdedzināt sveces. Egle pie altāra vēl stāvēja tumsā. Arnis nespēja pārvarēt kārdinājumu: viņš nemanot izslīdēja no kora un uzkāpa tornī, kur Lible no lūkas, kā vēzis no alas, noskatījās lejā uz baznīcēniem.

— Veiksmi darbā!

— Paldies, veiksmes nekad nav pa'r daudz! — Lible atbildēja ar savādu nopietnību un pagriezās pret nācēju.

— Nu, vai drīz sāksi zvanīt?

— Drīz, drīz. Bet kā tu nokļuvi še augšā? Vai ķes­teris nepamanīja?

— Nē, laikam nepamanīja vis. Domāju, ka tev šeit augšā vienam garlaicīgi … Nācu palūkoties, kā labi klājas.

— Tā! Ko nu par garlaicību. Nozvanīšu un kāpšu lejā mīt ērģeles. Nu, kā sviežas pa skolu? Kāda tev lie­cība? E, kas tad tev — tu jau esi pats pirmais klasē. Vai nav tiesa?

— Jā, liecība bija laba. Bet kā ar tevi? Esi ticis atkal pie zvanīšanas?

— Kā redzi. Nebija nekāda glābiņā. Prāvesta liels­kungs nedeva un nedeva miera, tika sūtīts viens ziņ­nesis pēc otra. Sākumā gan domāju, sak, tik viegli vis atpakaļ neiešu, lai prāvesta lielskungs atsūta prošēniju, bet nu, vēlāk atmetu ar roku: sāc nu ar viņiem muižu dalīt.

— Tas gan, — Arnis nopietni piebilda. — Bet kā tas iznāk: citi ļaudis baznīcā … dzied, klausās, kā mēs dziedam… un tev jāstrādā. Vispirms pie zvanīšanas un tad atkal pie ērģelēm . ..

— Jā, tā tas ir, — Lible smaidīdams atteica. — Tā tas ir: kad citiem vislielākie svētki, man vissīvākais darbs. Bet ko tu padarīsi, katram savs darbs un savi svētki. Vai tev nav auksti — te lūkās velk caurvējš.

— Nav vis.

— Tad ir labi. Dažreiz, pie apbedīšanas, vai kā, vienā pusē lūku var aizvērt, tad neko daudz nejūt, bet šodien par godu ziemsvētkiem atvēru visas četras lūkas.

Pēc brītiņa Arnis iejautājās:

— Bet saki, Lible, ko viņdien apbedīja? Apmēram pirms nedējas . .. mēs patlaban ēdām pusdienas, kad tu sāki zvanīt. Kas tas bija?

— Ak tas? Tas bija kāds bērns… No Rudinas pa­gasta vai no citurienes, kas viņu zina. Nu un tad?

— Nē, nekas. Es tikai tāpat apjautājos. Domāju, ka nomirusi kāda bērnu māte, kas atstājusi bērnus.

— Nē, tas bija viens bērns.

— Vai tas nav savādi, Lible, ka mirst visi, gan veci, gan jauni. Dažreiz pilnīgi negaidot, skat, nāve jau klāt. Saki — kā tas īsti ir?

Lible palūkojās uz leju, pakasīja pakausi un atbal­stījās pret lūku.

— Jā, tā tas ir gan; un tā tas arī būs un paliks. Mēs neviens nevaram justies drošs, ka jau rīt neatstiepjam pekas. Bet ko tur gudrot par rītdienu — tūlīt uz vietas, dažos acumirkļos tu vari izkūpēt, kā nebijis. Rau, cits vīrs vesels kā vērsis, bet ņem un no . .. nekas nelīdz ,.. Cits atkal čīkst un grab kā vēžu kulīte, bet dzīvo.

— Kāpēc tā?

— Tāpēc, ka tam otram nav bijusi mirstamā vaina. Bet tam, kurš šķiet vesels, ej nu sazini, kas šim tur iekšā perinās. Izskatās gan vesels un tomēr nav vesels.

— Bet dievs taču var …

— Ko var?

— Dievs taču var tos izdziedināt un neļaut nomirt, nu, tādus, kam paliek bērni, vai kā …

— Oho, bet dzīvot vajag visiem; redzi, prasi, kam gribi, visi teiks vienu un to pašu, sak, es nu gan vēl ne­drīkstu mirt, sak, man šis un tas vel palika nepadarīts, man atkal paliek tādi un tādi tuvinieki, kas gan rūpēsies par viņiem? Bet, kad pienāk miršanas vaina, tad neko darīt . .. aiziet — un cauri.

— Tad jau iznāk, ka dievs visam ļauj notikt, kā pa­gadās … ka viņš nemaz šajā lietā …

— Velns viņu sazin, liekas, ka tā tiešām ir . .. Ej un saķer taisnību. Bet tev vienmēr tādas gudrības galvā kā dažkārt prātniekam. Ko es no tādām būšanām sa­protu. Vienreiz saņēmos un sāku iztaujāt pašu prā­vestu — kam ticēt un kam ne …

— Nu un ko viņš teica?

— Teica: «Tu, Lible, esi viens negants cilvēks, tu kār­dini dievu.» Es šim noprasu, sak, kā tad es viņu kārdinu, bet šis: «Tev allaž prātā grēcīgas runas …» Un tā tas palika, tālāk es vairs nerunāju nekā.

Arnis nogrima domās. Metās krēsla. Libli pēc sejas vairs nevarēja pazīt, kaut gan starp viņu un Arni nebija vairāk par trim četriem soļiem. No apakšas plūda tumša murdoņa, brīžiem atskanēja kāda skaļāka balss. Tālāk kļuva dzirdamas zvārgulīšu skaņas, zirgu sprauslāšana un zviegšana. Kad Arnis paskatījās pa atvērto lūku, vi­ņam šķita, ka tas atrodas uz mākoņa un milzīgā ātrumā lido uz priekšu, bet apakšā tumši bangoja un krāca jūra.

Lible pašlaik grasījās aizdedzināt papirosu, kad Arnis pēkšņi pagriezās un iejautājās:

— Kāpēc tu dzer, Lible?

— Kā? Ko tu teici? — tas savukārt atjautāja, turē­dams sērkociņu kārbiņu vienā un sērkociņu otrā rokā.

— Kāpēc tu dzer? Degvīns taču ir briesmīgi sīvs, vai tas tev tiešām garšo?

— Ak degvīns? Kur nu šis garšo, bet nu …

— Kāpēc tu dzer?

— Nu tāpat, aiz ieraduma, nevaru vairs atmest, rei­zēm ir tā, ka jādzer.

— Saki — vai tas ir sīvs vai salds?

-— Kur nu salds .. . Mana mute tāpat izjūt šā sīvumu kā visi, kas dzer, bet, ja es zinātu, ka nenoreibšu, ne­ņemtu mutē ne pilītes.

— Vai tu tāpēc dzer, lai noreibtu?

— Kā lai tev pasaka: ne jau nu gluži tāpēc, bet tā … jādzer — un viss … iekšas prasa. Kad esmu iemetis, tūlīt kļūst labāk.

— Vai tu nevarētu nedzert?

— Nezinu, neesmu mēģinājis, bet kāpēc gan nevarētu, ja labi gribētu.

— Tad nedzer vairs.

— Kāpēc?

— Nu, tas … tas nav labi…

— Skaidrs, ka labi nav, redzi, dažreiz dzērumā iz­dari tādas muļķības, ka nākamā dienā, ja labi padomā, mati ceļas stāvus. Tā gan, slavējami tas nav, bet nu …

— Atmet dzeršanu!

— Nūja, tev viegli pateikt: atmet. Paklau, tu esi viens savāds puika, vienmēr tu lauzi galvu un kaut ko gudro … Tev par sarunu biedru derētu gudrs un skolots vīrs, tad tu varētu viņu par visu ko iztaujāt. Tas zinātu, ko tev atbildēt un paskaidrot. Bet ko es tagad .. . Un, ja mēs vēl ilgi pļāpāsim, tad paliksim abi tik dulli, ka nogāzīsimies zemē. Jā, jā . .. vai uz leju vēl nekāpsi?

— Tūlīt jau kāpšu. Vai tu sāksi zvanīt?

— Ir laiks.

Lible satvēra zvana virvi, aizmeta izdzisušo papirosa galu, nospļāvās un sakārtojās darbam.

— Pagaidi, es zvanīšu, — sacīja Arnis un satvēra virvi.

— Tev nepietiks spēka.

— Spēka man diezgan.

Spēka pietika, bet pietrūka mācēšanas. Pirmais piesi­tiens neizdevās. Pēc brīža no torņa tīrās un skaidrās dunoņas vietā sāka plūst saraustīta šķindoņa. Lible skali iesmējās, bet ļaudis lejā prātoja:

— Dzi, Lible tur augšā laikam grabina vecu katlu.

Cits atkal piebilda:

— Kā tad, laikam atkal piemeties kā mārks. Pielūko, nolidos lejā pa galvu pa kaklu ar visu zvanu.

Pulciņš jaunekļu, kas baznīcas priekšā sarunājās un smēķēja, tagad atvērtām mutēm paraudzījās uz augšu, it kā šie gaidītu, kad Lible kopā ar zvanu nolidos lejā. Bet puiši drīz vien nomierinājās, jo tornī sāka skanēt ritmiski bim-bami, aicinot ļaudis uz lūgšanām par godu pestītāja dzimšanas dienai. Arnis bija paguvis ievin­grināt roku un rīkojās ar zvanu tā, it kā viņš visu mūžu būtu kalpojis par zvaniķi.