Pavasaris

24.Kad Arnis atver acis, ir jau rīts.

Kad Arnis atver acis, ir jau rīts. Zēni ģērbjas. Pie griestiem sār­tojas Totsa globuss kā liela asi­ņaina tulzna. Pats Totss ar pus­mēnesim līdzīgu ziepju gabalu rokā steidz nomazgāt muti. Viņš košļā gaļas gabalu. Gaļa ir sīksta kā igauņu spīts, un ēdājam ar to krietni vien jānopūlas.

Kuslaps, kurš jau ir pilnīgi apģērbies, modina Sa­vādnieku.

Tomings ar krāsns kruķi cenšas novilkt no krāsns augšas savus kājautus. Pētersons skaita rīta lūgšanu. Kaktā kāds stāsta savus sapņus un pareģo, ka notiks nelaime; ēšana un dzeršana pa sapņiem vienmēr no­zīmējot nepatikšanas. Kāds cits ienāk guļamistabā ar kūpošu tējkannu un piekodina visiem, kam vajag steig­ties pēc verdošā ūdens, lai ejot, citādi virēja pieliešot klāt aukstu ūdeni, un tad sliņķi varēšot ilgi gaidīt, ka­mēr katls atkal uzvārīsies.

To izdzirdis, Kuslaps pakampj tējkannu un pārbijies skriešus dodas uz virtuvi.

Zēni, kas pārnakšņo mājās, pamazām sāk pulcēties skolā. Ierodas Kīrs, Visaks un citi. Kīram arī skolā ir gulta, bet rudmatis parasti guļ mājās, jo skolas guļam­istaba ir auksta un zēns ar vājo veselību var viegli sa­aukstēties.

Kalps atved Arnim grāmatu saini un brokastis.

īsi pirms stundām caur ķestera darba istabu klasē sanāk meitenes un nosēžas savās vietās. Tēle ar Sa­vādnieku izteiksmīgi saskatās un pasmaida; saraukusi uzacis, viņa paglūn uz Arni, sakārto ņieburu un klusi pie sevis kaut ko nomurmina. Ahā, puisis nodur acis, puisim žēl, ka nav gaidījis viņu pie krustcelēm. Pats

apsolījās gaidīt, bet negaidīja; laikam grib spītēties. Nu, nekas, gan šis citreiz tecēs pakaļ kā kucēns, bet tad viņa, Tēle, zinās, ko atbildēt. Lai tad gaužas, cik tīk, viņa neteiks tam neviena laba vārda. Tad tikai viņa liks tam trūkties un spīdzinās kā vien mācēdama. Lai rāda vien mierīgu seju, it kā nekas nebūtu noticis; viņu, Tēli, tāds nepiekrāps, viņa zina, kā zēnam ap sirdi. Tāds muļķis! Vienmēr sēž sadudzis kā ūpis. Gluži kā mēms. Un neattapīgs arī; mācās, mācās spēlēt vijoli, bet nevienu gabalu lāgā neprot. Cik ilgi šis to zāģēs, labāk būtu atdevis Savādniekam — tas gan varētu iepūst vijolē dzīvību. Ai, šis Savādnieks ir viens varens puika, vienmēr laipns un apmierināts, un cik jocīgi viņš runā; saki tam, ko vien gribi, vienmēr atradīs at­jautīgu atbildi. Redzēs, kad šis atkal aicinās viņu pa­staigāties. Un cik garšīgas konfektes tam bija līdzi! Papīrīši viņai vēl saglabājušies un atrodas viņas ka­batā. Papīrīšiem virsū ir visādas jocīgas bildītes. Bet Tali . .. blenž mākoņos un klenderē apkārt viens pats kā Muļķa Mārtiņš. Lai tikai viņš pagaida! Ja tas būtu iespējams, viņa tūliņ uz vietas to saplūkātu aiz ma­tiem, saplūkātu tā, ka mati veselām šķipsnām paliktu saujā. Tāds stulbenis, apsolās gaidīt un negaida. Lai rāda vien mierīgu seju, varbūt kāds cits noticēs, bet viņa, Tēle, pazīst šo zēnu kā savus piecus pirkstus un var viņu aptīt ap roku, ja vien vēlēsies. Un aptīs arī, kad būs pienācis īstais laiks; lai tikai pagaida!

Arnis mācās centīgi. Pēkšņi viņš atkal grib mācīties. Viņš centīsies visu izlabot, ko savā nolaidībā pametis novārtā.

Pašlaik Arnis ir atpalicis mācībās, bet viņš saņem­sies, saņemsies, cik vien spēs, lai panāktu citus. Ir tiesa, kad Tēle ienāca klasē, viņa sirds iesmeldzās sāpēs, bet tas ātri pārgāja, un tagad viņš jau bija paguvis izla­sīt no bībeles stāstiem veselu nodaļu, un šai laikā, kā par brīnumu, viņš ne mirkli nebija domājis par Tēli. Viņam pat nebija ienācis prātā paskatīties uz meiteņu pusi.

Nē, tagad viņš nolēmis cītīgi mācīties, panākt noka­vēto. Ceturkšņa beigās skolotājam nevajadzēs viņam pārmest, ka Arnis ir izlaidies slinkumā un kļuvis

nolaidīgs. Skolotājs, protams, to neteiktu, bet viņam pa­šam būtu ļoti smagi ap sirdi. Skolotājs vienmēr ir pret viņu labs, tik draudzīgs, nekad neko nepārmet. Kas zina, vai beidzot skolotājam tomēr radīsies kāda no­jausma, kas ar viņu, Arni, ir noticis? Kas zina, bet ta­gad Arnis pierādīs, ka viņš bez jebkādiem aizrādīju­miem spēs pacelties tādos pašos augstumos kā senāk.