Pavasaris

26.Pievakarē mācītājmuižas jaunkungi rentnieka un Libles

Pievakarē mācītājmuižas jaunkungi rentnieka un Libles pa­vadībā ierodas upmalā. Visiem pār plecu garas kārtis, bet rent­niekam divi gari ķekši. Jāizceļ rudenī nogremdētais plosts.

Darbs ir grūts. Uz plosta guļ lieli akmeņi, kurus ar kārtīm grūti novelt. Jau pēc pirmajiem mēģinājumiem ūdens saduļķojas, ka nevar vairs saredzēt dibenu. Tad jāķeksē uz labu laimi. No Dzirnezera atved laivu.

Gar krastu šurpu turpu skraidelē zēni. Tie kliedz un māj ar rokām, it kā šādā veidā varētu palīdzēt izcelt plostu. Lible piedraud, ka iedurs kādam ar ķeksi vēderā, ja neturēsies tālāk.

— Esmu šeit kā ūdenslīdējs, kam jāizceļ no jūras dzelmēm kuģis, — viņš saka rentniekam. — Lai puikas izvelk paši, ja jau tik briesmīgi ātri vajag.

— Fhelc, fhelc, Lible! — jaunkungi mudina.

— Jā, ko tad es te fhilkšu. Akmens nav žagaru bunte, ko viegli uzķeksēt. Palieniet zem ūdens un no- veliet akmeņus, gan tad plosts uzpeldēs.

— Bet, Lible, fai tad tas ir iespējams? — šie atkal jautā.

— Nu, kas tur liels? Tādi zaļoksnēji vīri un nevar panirt zem ūdens! Kad es biju tāds kā jūs, varēju ve­selu pusstundu nodzīvot zem ūdens.

— Vai thiešām? — daži brīnās un grasās jau iz­ģērbties.

— Nudien, tiesa, jā. Jaunam cilvēkam plaušas ir kā plēšas, ievelc dziļi elpu un dzīvojies kā ūdris pa upi. Vai jūs to nezināt?

— Vai thiešām? Vai tā varēt akmens nofelt?

— NUja, ka var.

— Labāk neejiet vis, — rentnieks atrunā, redzēdams, ka kundziņi tiešām grasās lēkt upē.

— Lai viņi lec, velni, — Lible čukst un pamirkšķina rentniekam ar aci. Šai brīdī draudzes skolā beidzas stundas un puikas klaigādami izskrien pagalmā. Ierau­dzījuši upmalā cilvēkus, tie apklust un ziņkārīgi rau­gās, kā kundziņi ar kārtīm un ķekšiem kaut ko mak­šķerē upē. Acumirklī viss top skaidrs, Tenisons un Tali izteiksmīgi saskatās.

— Iesim paskatīties, — kāds ierosina.

— Nē, nevajag, — cits brīdina. — Var atkal iznākt plūkšanās tāpat kā rudenī. Tad nu ej taisnojies.

Taču zēniem drīz vien pievienojas arī Totss un no­spriež, ka «paskatīties» tomēr var.

To pateicis, viņš iebāž pirkstu mutē un iet uz upes pusi, aicinādams lielākos zēnus sev līdzi. Jerveotss, Ke- samā un Tomings vilcinādamies seko. Un drīz vien jau vesels bars zēnu virzās pa nogāzi uz leju.

— Nenāciet, nenāciet, — sauc mācītājmuižas jaun- kungi un māj ar rokām, lai tie ietu atpakaļ.

Totss uz brīdi apstājas, taču tūlīt nolemj, ka upmala ir vairāk draudzes skolas nekā kungu īpašums, un, ne­ievērodams aizliegumu, soļo tālāk.

— Lai jau nāk, — Lible mierina kundziņus. — Tie ir braši zēni, palīdzēs izcelt plostu.

— Viņi nepalīdzēt izcelt plosts, viņi mācēt plosts nogremdēt, — atbild jaunkungi, ļoti sašutuši par neaici- nātajieņi ciemiņiem. Kāds paceļ no krasta izkurtējušu kalmes sakni un sviež nācējiem.

— Kas tā par ēsmu? — Totss pievēršas biedriem un aplūko kalmes sakni. — Vai tu tos ēd? — viņš uzsauc sviedējam.

— Tu būt vislēlākais suns visā skolā, — sauc no upmalas.

Totss uzmet biedriem jautājošu skatienu, parausta plecus un, norādīdams uz kundziņiem, saka:

— Nu, vai nav ķēmi?

Pēc tam viņš paceļ sakni un aizmet atpakaļ uz krastu.

— Tev nebūs te mētāt! — uzkliedz pats lielākais mācītājmuižas zēns. — Es tev atkal piekaut ar pātag, ja tu neaiziet. Fācēs prom!

— Nu, nezin vis, — atbild Totss, — kurš no kura ru­denī aizmuka: vai es no jums, vai jūs no manis. Ne­baidieties, es jau ieliku krāsns kruķi ugunī, ja uzmāksie­ties, apdedzināšu pamuguri.

— Es tavs uzdurt uz bokštāķ kā siļķ.

— Bet es apcept tavs deguns kā kartupels, — Totss atbild un smejas kā pats velns.

— Nu, zēni, zēni, — rentnieks cenšas nomierināt iekarsušos puikas. — Ikviens ir savā vietā vīrs; gal­venais, lai mēs izceltu plostu.

— Nē, nu ko šie tur murkšķ, — atbild Totss. — Vai viņiem lielākas tiesības dzīvot upmalā nekā mums. Mēs atnācām paskatīties, kā jūs izcelsiet plostu. To plostu citādi rokā nedabūs, jāiesit plostā āķis, pie āķa jāpie­sien virve — un tad velciet.

— Ahā, skat, kāds gudrinieks atradies, — rentnieks brīnās. — Nu tad nāc un iesit to āķi un piesien virvi, ja jau esi tik varens; gan mēs izvilksim.

— Nieka lieta, — atbild Totss un nostājas uz krasta. — Kur ir āķis un virve?

— Āķis un virve… — rentnieks grib kaut ko teikt, bet tai pašā mirklī Totss no mugurpuses saņem spēcīgu grūdienu un iekrīt ūdenī. Rentnieks tam pasniedz kārti. Krastā stāvētāji gardi smejas.

Draudzes skolnieku pulciņš sakustas.

— Vai nav sātani, paši meklē kašķi, — dusmīgi no­teic Tenisons.

— Nudien, tā rīkojas tikai mežoņi! — viņu atbalsta Tomings. —- Iesim palīgā!

Totss sprauslādams izrāpjas krastā un grib jau pie­celties, taču seko jauns grūdiens ar kārti pa krūtīm, un viņš atmuguriski iegāžas atpakaļ ūdenī.

— Tā nedrīkst! — iesaucas reizē rentnieks un Lible, bet kundziņi to nemaz neievēro. Krastā atskan jauna smieklu šalts, un daži ir pat gatavi Totsu ar kārti pa­bāzt zem ūdens.

— Palīgā! Palīgā! — kliedz Totss.

Viņš peras vienā un tajā pašā vietā, jo no krasta tam draudīgi tuvojas kārtis un ķekši, gatavi to pagrūzt at­kal zem ūdens. Redzēdams, ka viņam nav nekādu ce­rību izrāpties šajā krastā, Totss saņem visus spēkus un pārpeld uz otru krastu.

— Ahā, ahā, tu mūs apcept! — zobojas nežēlīgie ienaidnieki. — Tagad tev pats upē peldēt kā reņģ. Cit­reiz tavs zināt, ka zem mūs log nebūs brēkt.

Tenisons, Tomings, Kesamā, Jerveotss un vēl daži uzņēmīgākie zēni ir gatavi tūlīt uzsākt kautiņu. Taču ar kailām rokām grūti. Tā kā Totsu ienaidnieki vairs nevar aizsniegt, kārtis tiek pagrieztas pret uzbrucējiem. Tomings ar veiklu kustību paguvis satvert kādu kārts galu, diemžēl viņam no tās tūlīt jāatlaižas, jo no pre­tējās puses viņš saņem tik sāpīgu belzienu pa ribām, ka aizraujas elpa. Jerveotsam trāpa ar asu gliemež­nīcu pa roku, un šis varonīgais zēns tiek tik sāpīgi ievainots, ka gandrīz spiests atteikties no cīņas. Teni­sons ar līkumu aizlavījies kādam pretiniekam aiz mu­guras un ar spēcīgu grūdienu nogāž to gar zemi; vienu acumirkli liekas, ka uzvarēs uzbrucēji, bet Tenisona pretiniekam piesteidzas kāds palīgā un spēcīgo zēnu ari pašu nogāž gar zemi. Kārts, ko viņš paguvis sa­tvert, tiek izrauta no rokām un iemesta upē. Mazākie zēni pārbijušies atkāpjas, jo uzbrucēju neveiksme spārno ienaidnieku un tie savukārt uzsāk pretuzbru­kumu. Veltīgi Totss no pretējā krasta novēl ienaidnie­kiem nāvi un iznīcību un apmētā tos ar dūņām un drazu. Viss veltīgi. Bailīgākie bēgdami atkāpušies jau līdz kalna pakājei, un nekāda vara tos vairs neatsauks at­pakaļ. Te Kesamā savā pēdējā izmisumā pakampj no zemes kādu vaļīgu velēnu un sviež pašam drosmīgā­kajam ienaidniekam. Sviediens ķer mērķi. Dubļainā velēna trāpa ienaidnieku tieši seja un acumirklī pār­vērš par nēģeri. Sis notikums liekas tik briesmīgs, ka uzbrucēji uz mirkli apjūk un uzlūko savu biedru, it kā vēlēdamies noskaidrot, vai tas vēl kādreiz atgūs cilvē­cisku izskatu. Šī vilcināšanās dod iespēju Tenisonam izrauties no triju prāvāku zēnu rokām un uzbrukt ie­naidniekam no muguras. Viņam izdodas nogāzt gar zemi divus mazākus zēnus. Līdz ar to viņam laimējas iegūt vienu kārti.

— Gāz, gāz, Tenison! — kliedz Totss. — Sadod vi­ņiem! Svied upē!

Liekas, slapjais puisis tūlīt atkal lēks ūdenī un steig­sies savējiem palīgā.

Kesamā atkāpdamies atrod vēl otru velēnu, kuru viņš neaizsviež, bet pataupa tādam acumirklim, ja ne­kas cits negadītos pa ķērienam. Ar labo roku viņš sa­grābsta visādus gružus un drazu, ko sviež ienaidnie­kam tieši acīs; smiltis, sīkus akmentiņus, praulus, sa­kaltušus zirgābolus; pat meldri un koku lapas lido uz ienaidnieka pusi. Kesamā cīnās kā mežonis, kā ārprātī­gais uz dzīvību un nāvi; cik viegli viņam būtu ieskriet klasē, kur viņš tiktu paglābts no visām briesmām un nejaušībām, bet nē — Kesamā atkāpjas, sīvi cīnīda­mies pret ienaidnieka pārspēku. Jerveotsam, aptinot savu ievainojumu ar kabatas drāniņu, iešāvusies prātā laimīga doma. Viņš paceļ no sētmales resnu mietu un nostājas draudīgi ienaidnieka vaiga priekšā. Daži, kas jau bija pārliecināti par uzvaru, izbijušies apstājas. Spēcīgi sitieni pa kārtīm sadrebina uzbrucēju rokas, un daži vājākie vīreļi ļauj nokrist ieročiem un purina sāpošās rokas.

Semers stāv kalna pakājē un apmētā ienaidniekus ar akmeņiem. Viņš ir labākais sviedējs skolā un gandrīz vienmēr trāpa mērķī.

Cīņa kļūst nopietna. Šķiet, veiksme sāk pamest mācī­tājmuižas karotājus, jo upes krastā sākusies otra, ma­zāka sadursme, un tur ar ļoti labiem panākumiem cīnās Vipers un Savādnieks pret četriem ienaidniekiem.

Cīņas sākumā Vipers, palikdams pasīva novērotāja lomā, bija tikai smējies, taču tad, kad draudzes skolnie­kiem sāka klāties arvien grūtāk, viņš, Savādnieka pie­runāts, bija devies draugam palīgā.

Kaut gan pretinieku divreiz vairāk, toties viņi ir uz pusi nespēcīgāki, un cīņa šos vīreļus tik ļoti nogurdi­nājusi, ka abiem draudzes skolniekiem bez grūtībām izdodas visus nogāzt gar zemi. Beidzot Savādnieku šī «spēle» sāk garlaikot un viņš nolemj tos izpeldināt upē.

— Metiet ūdenī! Metiet ūdenī! — Totss auro otrā krastā. — Gan es viņus saņemšu un parādīšu, kā Lū­kass alu brūvē.

Bet Savādnieks un Vipers samierinās ar to, ka iezveļ katram ienaidniekam pa pakausi un palaiž vaļā. No­svīdušie puišeļi tūdaļ skrien pie rentnieka un Libles sūdzēties.

Lible sēž laivā, smēķē papirosu un smejas kā kuti­nāts. Rentnieks grasās zēnus izšķirt, bet Lible viņu atrunā.

— Lai tikai vico vaļā! — viņš saka. — Lai dabū mācību. Pašu vaina. Lai neslej degunus gaisā. Kad iesim šķirt, citi vēl1 nodomās, ka mēs plūcamies kopā ar zēniem. Bet, ja kāds jautās, kāpēc neapsaucām, tad teiksim, mēs nezinājām, ka šie kaujas; domājām, ka spēlē sunīšus.

Savādnieks un Vipers, tikuši vaļā no ienaidniekiem, redz, ka cīņa nokalnē vēl nav beigusies. Viņi apmet līkumu un uzbrūk ienaidniekam no muguras. Pāris no­gurušajiem pretiniekiem pēkšņi kājas saslejas pret de­besīm, un, kamēr kārtis aizlido lielu gabalu tālāk, Jerveotss ar savu mietu dara brīnumus, bet Tomings, atžilbis no sāpēm, pievienojas cīnītājiem; to, kas viņam nodarīts, šis zēns nepiedos nemūžam. Viņam ir jāat­riebj as, kaut vai pats nomirtu uz vietas. Kīrs atstiepj veselu klēpi ķegļu nūjiņu un iespiež katram lielākam zēnam saujā pa krietnai vālei, it kā viņš tos sūtītu karā. Arī mazākie draudzes zēni atgūst drosmi un klaigādami metas cīņā; pat sīkais Lēsta saķer ienaidnieka kāju un velk un rauj, kamēr tas nogāžas zemē.

Tenisons ir saķēries krūteniski ar pretinieku vadoni. Abu sejas tumši pietvīkušas, tie cīnās pēdējiem spēkiem. Sākumā. liekas, ka mācītājmuižas zēns ir spēcīgāks un ka Tenisona «āķi» un paņēmieni te nelīdzēs. Bet drīz vien izlutinātais zēns nogurst darbā norūdītā zemniek- puikas spēcīgajos apkampienos; dažas minūtes viņš vēl izmisīgi cīnās, tad nokrīt zemē un nemēģina vairs pre­toties.

Kesamā pēkšņi kļuvis par pastnieku, un šķiet, ka viņš apzīmogotu markas; katram kritušajam ienaidniekam tas uzspiež uz sejas dubļainu velēnu, nemitīgi atkār­todams Totsa izteicienu: «Kas neturas ciet, tas jāaizsit.» Ienaidnieki ar dubļu noziestām sejām izskatās bries­mīgi, Arnis Tali stāv malā un skaļi smejas. Pēc Arņa domām, zēni ar vienu otru ienaidnieku apietas pārāk nežēlīgi, bet tur nekā nevar darīt: karš paliek karš.

Mācītājmuižas zēni bēg. Izceļas īsta panika. Ir tāds izteiciens: lai glābjas, kas var. Daudzus, kuri nepaspēj laikus aizmukt, atkal nogāž gar zemi, un Kesamā pie­steidzas ar velēnu. Ķegļu vālītes, sīki akmentiņi, dubļi un smiltis pavada ienaidniekus kā krusa. Pagasta zēni pilnā skaitā piedalās cīņā, izņemot dažus, kas šo reto notikumu vēro no kalna. To starpā arī Murkšķis, kurš saviebj savu seska seju un laiku pa laikam piebiksta Visakam:

— Re, ko Jerveotss dara. Re, ko Tenisons dara.

Kaujas nobeigums upes krastā draud izvērsties par

īstu traģēdiju. Draudzes skolas zēni, uzvaras apreibi­nāti, uzklūp ienaidniekam no muguras un barā dzen tos uz priekšu. To viņi dara pavisam neviļus, pat iepriekš neko nenorunājuši. Pakaļējie stumj priekšējos, priek­šējie savukārt bīda pretiniekus un grasās tos iedzīt upē. Mācītājmuižas zēnu vienīgais glābiņš — pašiem mes­ties peldus.

— Metiet mieru, metiet mieru, zēni! — kliedz rent­nieks.

— Urā! Karš pie Leipcigas! — sauc Lible, turēdams vēderu.

Kīrs mazliet tālāk ar pamatīgu sitamo apšķaida ienaidnieku ar ūdeni. Satraukumā viņš zaudē līdzsvaru un ieslīd ar vienu kāju upē. Kādam no deguna tek asi­nis. Kāds grib ielēkt laivā, bet kļūdās un ielec. upē. Lible steidzas kundziņam palīgā, bet glābdams tīši kavējas un nepavisam nesteidzas to izvilkt uz sauszemes; jauki noskatīties, kā zēns sprauslādams peras pa ūdeni. Totss, briesmīgi iekliegdamies, ielec upē un peld savējiem pa­līgā, it kā tiem vēl tas būtu vajadzīgs. Sīks kundziņš, vasaras raibumiem nosētu seju, grasās uzrāpties kokā, taču tiek norauts aiz kājas zemē, un Totss, kurš pat­laban ir izpeldējis krastā, ņem to savā «aizgādībā».

— Ja šai tracī neviens nedabūs galu, — kliedz rent­nieks Liblem, — tad pasaulē vairs nav taisnības.

Sai acumirklī vēl daži zēni cīkstēdamies iegāžas ūdenī, un pēkšņi upe piepildās it kā ar lielām zivīm.

Kliedzieni, lamāšanās, kāršu brīkšķēšana un palīgā saucieni.

Te rentniekam iešaujas prātā laimīga doma.

— Skolotājs nāk! — viņš sauc un rāda uz mācītāj­muižas pusi. — Skolotājs nāk!

Troksnis acumirklī apklust, karotāji atlaiž cits citu vaļā, un peldētāji, kā par brīnumu, tūlīt nokļūst krastā. Pēc dažiem acumirkļiem pagastskolas zēni jož augšup gar nokalni, kamēr mācītājmuižas kundziņi nogriežas gar pirti.

Lai slavēts dievs! Skolotāja nekur neredz. Tiklab vieni, kā otri tika cauri ar to pirti, ko paši sakurināja cits citam.

Zēni ieiet klasē. Sākas dzīvas pārrunas par notikušo. Nopietnu ievainojumu, par laimi, nevienam nav, tikai Tomings tausta sānus un sūdzas par dūrējiem. Jerve- otsa ieskrambājums nav tik bīstams, kā sākumā likās.

Kesamā ir pierē puns, bet tas drīz izzudīs — vajag tikai pielikt aukstu dzelzi. Totss, Kīrs un vēl daži citi ir slapji, bet cilvēks nav no cukura, neizkusīs. Mazā­kus ievainojumus, kā skrambas un satūkumus dabūjuši daudzi, bet par tiem neviens nesūdzas, neviens arī nepie­min iztrūkušās pogas. Tie ir tīrie sīkumi salīdzinājumā ar ienaidnieka zaudējumiem. Cik lielas patlaban viņu ciešanas, to zina tikai dievs un viņi paši. Ak tu velna Kesamā ar savu velēnu!

Bet ar Totsu stāvoklis mazliet sliktāks. Kaut gan viņš ir lepns un lielīgs, drēbes tomēr slapjas, un tāds viņš ilgi nevar palikt. Apspriežas, ko darīt.

Totss jau arī pats zina, kas jādara. Viņš izģērbjas un, svētīdams to acumirkli, kad viņš bija atdāvinājis visas savas mantas (citādi tās būtu samirkušas), ielien gultā. Viņa drēbes iznes saulē žāvēties.

— Kad atnāks ķesteris, — viņš pamāca, — tad sa­kiet, ka man ir šarlaks.

Kā jau slimnieks, viņš atļauj pienest pie gultas vi­sādus gardumus un jūtas ļoti omulīgi.

Bet upmalā rentnieks un Lible smiedamies turpina darbu.